Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

 

Baiba Magdalena Eglīte

Par mākslinieka Rolanda Kaņepa personālizstādi PLMC galerijā Cēsīs


Sūtījumu Pasaules Latviešu Mākslas Centram no Amerikas ar Rolanda Kaņepa (1925-2011) gleznām saņēmām pirms trīs gadiem. Septiņus gadus nogulējuši Longailendas Salas baznīcas pagrabā, nonākuši Cēsīs, tie mulsināja ar savu bēdīgo kondīciju, dīvaino mākslinieka fantāziju, ar mūsdienām neparasto tematiku, sarežģītām kailfigūru kompozīcijām, kristīgās ikonogrāfijas elementiem un pretrunīgo krāsu risinājumu. Pāris gadu atpakaļ daļu viņa darbu sagatavojām eksponēšanai, bet šodien skatītājam ir iespējas iepazīt gandrīz visu PLMC rīcībā esošo kolekciju, kā arī katalogā publicēto dzejnieka Kārļa Vērdiņa pētījumu par mākslinieku.

„…mūsdienās, kad pieņemtie ‘labas’ mākslas kritēriji tiek dažādā veidā apšaubīti, varbūt vairs neliekas svarīgi, vai Kaņeps bija ‘pareizs’ modernists, ‘pareizs’ trimdas latviešu gleznotājs, un vai visas figūras viņa gleznās izvietotas ‘pareizi’. Varbūt svarīgāk un aizraujošāk ir censties izsekot viņa dzīves un mākslas gaitu trajektorijām…” raksta Kārlis Vērdiņš.

Patiesi, R.K. var nodēvēt par autodidaktu, dekadentu, simbolistu, romantiķi, eklektiķi, pat par ekshibicionistu un naivistu. Visu šo virzienu pazīmes viņa mākslas mantojumā ir atrodamas. Var viņu arī nosaukt par asprātīgu antīko mītu vai Bībeles stāstu anekdotisku atstāstītāju un saskatīt analoģijas ar Ausekļa Baušķenieka ironisko sevis redzējumu. Var viņa mākslā atpazīt vēlīnās renesanses, manierisma un simbolisma autoritāšu atbalstu. 

Bet diendienā ielūkojoties viņa darbos, pakāpeniski nonāc pie secinājuma, ka visa ekspozīcija ir autora atkailināts, pretrunīgs un pat nežēlīgs atskats uz savu dzīvi. Mūža nogalē, vēlreiz izdzīvojot jaunības gadu izvēles sekas, liktens samezglojumus un spērienus, viņš savu dzīves stāstu uztic subjektīvi interpretētai un daudzveidīgai simbolu valodai. Simboliem atkārtojoties no kompozīcijas uz kompozīciju, gleznas sakārtojas kopīgā vēstījumā, kam cauri vijas urdoši jautājumi pašam sev.

1984. g. gleznotais audekls Mājup nebūt nestāsta par vēlmi atgriezties dzimtenē, kuru nācās pamest kara laikā. Tas drīzāk pauž vēlmi pēc Gaismas, caur savām gleznām celties augšup, atstājot pagātnē grēku (galvas kauss), par spīti sakaltušajam kokam, kas, kā draudošs pirksts, šaustot un aizliedzot nākotni, ir ieķēries gleznas rāmī. Manuprāt, tas ir ticības apliecinājums savas māk­slas augšāmcelšanās iespējām. Un patiešām, PLMC galerijā šodien notiek Rolanda Kaņepa mākslas un vārda augšāmcelšanās. 

Apolons un Mūzas, Dāvids un Batseba, Orfejs un Eiridike, Judīte un Oloferns, Erodeja un Salome, Adonis un Afrodīte, Kupidons un Psihe, sv. Pēteris un Jānis ir viņa gleznu tēlu galerija, bet ne varoņi. Pirmā brīdī tie pārsteidz ar savu šķietami nekautrīgo kailumu, kas patiesībā ir autora atkailinātā dvēsele. Gleznotāja stāsti nav par viņiem, bet gan par sevi.

Ideālu un godkārīgu sapņu pārpilns, šķietami pareizi audzināts un dzīvē ievirzīts (Rīgas Humanitārā ģimnāzija, Jāņa Roberta Tillberga mākslas studija) padsmitgadīgais jauneklis, uz ielas varmācīgi notverts, nonāk Vācijā, vēlāk Austrijā. Ko viņam nācies pieredzēt un ar ko nomaksāt pārdzīvoto, varam tikai iztēloties, raugoties divās jaunības laika gleznās, kur pavīd Izeheimas altāra ēna, sakrālas mūzikas klātbūtne vienā, un bordeļa šausminošā atmosfēra plus klimtiskas intonācijas otrajā. Abas atklāj jaunā cilvēka izteikti gleznieciskās potences, kuras nav noliedzamas arī 80.-90. gados tapušajās kompozīcijās, kas ir PLMC kolekcijas kodols. Jūtīgs pret krāsas iespējām, gleznotājs tomēr vairumā gadījumu krāsai liek simboliski un ritmiski padziļināt zīmējuma un kompozīcijas uztveres procesu skatītājā. Rūpīgi klāta, intelektuāli analizēta, prasmīgi izkārtota, tā kalpo un pakļaujas literārajam vēstījumam.

Var teikt, ka skatītājam nākas ne vien atsvaidzināt kādreiz zināmos sižetus, bet ar mākslinieka piedāvāto simbolu starpniecību nonākt vēstījuma dziļākos slāņos, kur sastapt indivīda sāpīgus iekšējo pretrunu pārdzīvojumus, kad jaunības ideāli un dzīves reālā īstenība izslēdz viens otru.

Mākslas zinātniece Vita Ozoliņa stāsta, ka Rolandu Kaņepu ļoti interesējis, ko skatītājs viņa darbos saskata. Rafinēti atklāts, pieredzes pārliecināts, ka viņu tāpat neviens nesaprot, mākslinieks „uzaicina“ skatītāju piedalīties metamo kauliņu spēlē… (metamā kauliņa simbols dažādos kontekstos sastopams vairākos audeklos)… Ja nu tomēr…?

Jāatzīst, skatītājam nākas nopietni iedziļināties, šifrējot sižetos paslēpto saturu un pārsteigumā atklāt sevi kā izmeklētāju, prokuroru, arī kā advokātu autora iekšējās dzīves drāmā. Pie kam, nemitīgi mainot attiecīgā amata mantijas. Bet tas ir pats mākslinieks, kas, stāvot savas sirdsapziņas tiesas priekšā apsūdz un izmeklē, attaisnojas un nožēlo.

Un izrādās, ka šodien skatītājs ir gatavs viņu pieņemt un saprast, nemaz nedomājot par to, vai stāsts ir moderni vai vecmodīgi uzgleznots. Audekli ievelk tik intīmās attiecībās, ka sajūties mazliet neērti. Skatītājs kļūst par liecinieku autora dzīves karuseļa tēlu likteņiem. Tie lielām acīm seko, iespiežas dvēselē, nedod miera, liek izdzīvot mākslinieka katarsi, pārdzīvot mīlestības nepiepildītu, tieši viņam atvēlētās misijas izdzīvotu dzīvi.



 

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus mācījusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.

 


 

 

Jaunā Gaita