Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

Alise Mētra (1979) ir rīdziniece ar Kurzemes saknēm no tēva puses un lietuviešu gēniem no mātes puses. 2018. gadā beigusi „Literāro Akadēmiju” pie Ronalda Bieža, un kopš tā laika kopā ar saviem dzejas draugiem („Trīspadsmitais kurss”) turpina uzstāties dažādās Latvijas pilsētās. Ir publicējusies avīzēs Kultūrzīmes un Konteksts, žurnālā I’mperfekt, kā arī interneta žurnālos Satori un Punctum.


Kopš 2009. gada piedalās kā aktrise teātra un filmēšanas projektos. Ikdienā arī diezgan daudz fotografē, bet ne sevi – pārējo interesanto, kas paveras visapkārt.


Šobrīd studē komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē.


 

Alise Mētra




K A D   B A I L
 

 


* * *


Tas spogulis nav riktīgs.
– Kā nav riktīgs?
Tas nerāda seju.
– Kā nerāda? Ko tad tas rāda?
Visu pārējo.
– Ko pārējo?
Plecus, rokas, vēderu, kājas.
– Un ko tad augšā rāda?
Neko nerāda. Kaut kādu tukšumu.
– Kādu tukšumu?
Nu vienkārši tukšumu.
– Kā tukšums var būt vienkāršs? Tam jābūt vismaz kaut kādā krāsā.
Nav krāsas.
– Kā nav? Varbūt tā ir ūdens krāsa? Spoguļi mēdz būt ūdens krāsā.
Nē. Tas ir balts. Vienkārši balts.
– Un vairāk nekas? Un apkārt baltajam nekas?
Ir apkārt. Bronzas rāmis. Ovāls ar vinjetēm.
– Kā? Rāmis rāmī?
Nu jā, tā sanāk. Bet kā man savu seju dabūt ārā?
– Nezinu. Vai tu pakustējies?
Nē.
– Kāpēc?
Man bail.
– No kā?
Nezinu. No tā, ko redzu.
– Nu redzi...

 

 

 

* * *


pirmais skūpsts sākās no pretējās puses
ar ievadvārdiem davai pasūksimies
jau nākamajā sekundē nožēloju ka esmu tur
un kāpēc vispār apsēdos uz tās palodzes
no kuras nevar viegli tikt prom
jo viņš bez lielas piepūles varēja mani iebloķēt
domas kā kravas vilciens smagi sakrakšķināja
visas baltās dūjas kuras sēdēja uz sliedēm
iemigušas
 

 

 


* * *


Rudens
uzmanību durvis aizveras
nākamā pietura Pavasaris
pieturā Ziema vilciens nepietur

 

 


* * *


uz bagātības salas
ir tikai viena mīna
vai vērts?
 

 



* * *


šoreiz tumsa grauzās acīs
ar savu melnzemes krāsu
acīs koda it kā kāds būtu palaidis
piparu gāzi un atskanēja šķavas
tā nebiju es
bija dzirdama velkošu švīku skaņa
tikšķēja laiks starp dziļo un pusdziļo miega fāzi
kamēr istabā izkārtās drēbes kā naktsputni
klusumā elpoja līdz tos sabiedēja
sasistu plaukstu troksnis
tā nebiju es
kamēr ieelpas-izelpas tahometrs
bija nojucis savos rādījumos
es pamodos un vairs nevarēju
hronoloģiski pastāstīt tikko redzēto sižetu
tas bija scenārijs jau iepriekš uzrakstīts
tā nebiju es
es jau sen vairs negribu strīdēties
ka tumsa ir vismelnākā krāsa
tumsai ir piejaukumi
 

 

 

* * *


kādu dienu
laiks būs sastāvējies pavisam
kļuvis lēnīgs un dzeloņains
vārdi nespēs pārņemt troksni
kādu dienu
pārgriezīšu laiku uz pusēm
atvēršu un iekšā ieraudzīšu neko citu
kā briesmīgu klusumu
kādu dienu
vēlie viļņi mazgāsies
virsotnēs
debesīs
kamēr tepat uz zemes eņģeļi
dievina mīlošām acīm

 

 


* * *


cikos diena aizver aiz sevis durvis?
daži saka tas notiek gaišās ciparnīcas sestajā stundā
citi atnāk uz veikalu desmitajā stundā
un pārdevējai saka labdien
katrā ziņā vakars ir vēl neapzinīgāks par dienu
un bieži atstāj durvis pusvirus kad jānāk naktij
un liekas ka tie abi jau labi draugi
un viņš iet ciemoties pie viņas
un tu protams esi tam liecinieks
droši vien nakts jau ir paspējusi pastāstīt
ka viņa ir vienīgā kas nebaidās
no pasaules gala
 

 



* * *


saproti, nekas nav
tur. tikai viņu
elpa. tikai apledojusi
elpa.
 

 


* * *


aizvakar atliktais pārcēlās uz vakardienu
vakar atliktais pārcēlās uz šodienu
šodien atliktais pārcelsies uz rītdienu
visticamāk
un tā kamēr kāda no rītdienām
var nepienākt
bet tu būsi mierīgs
visticamāk
tu par to neuzzināsi

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita