Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

 

 

Apziņas dūkstīs un ugunī

Gabriela Babnika (Babnik). Sausumlaiks (Sušna doba). No slovēņu valodas tulkojusi Dagnija Dreika. SIA Lasītava”, 2020, 263 lpp. Arvja Austruma mākslinieciskais noformējums.

 

Harmatans – ziemas gadalaiks Rietumāfrikā un arī spēcīgs Sahāras vējš, kas visu pārklāj sarkaniem putekļiem. Sausumlaikā, kad pūš harmatans un dienas mēdz būt karstas, bet naktis – aukstas, āfrikāņu zemkopji ar uguni attīra augsni jaunai sējai. Tāds ir šī romāna vēstījuma fons un arī vadmotīvs.

 

Prieks, ka latviešu lasītāju atkal sasniedzis grāmatas – Eiropas Savienības Literatūras balvas ieguvējas – tulkojums, kas pie mums varbūt nav īsti pamanīts. Sausumlaiks ir Gabrielas Babnikas (1979) trešais romāns un otrais, kurā darbība risinās Āfrikā – viņas iztēles telpā un radošajā laboratorijā. Rakstniece nudien interesanta: Vācijā dzimusi slovēniete, Ļubļanā studējusi salīdzinošo literatūrzinātni un literatūras teoriju, bieži apmeklējusi Āfriku, galvenokārt Burkinafaso, kā arī vienlaikus ar romānu Sausumlaiks rakstījusi maģistra darbu par mūsdienu romānu nigēriešu literatūrā. Radiolugu autore, tulkotāja, godalgota literatūrkritiķe; tik veikla prozas rakstīšanas tehniku un stilu, prozas valodas iespēju, dažādu kultūrfaktu un Āfrikas kultūras un sociālpolitiskās telpas pārzinātāja, ka Sausumlaikā femīnā rakstība plūdeni sakausēta ar atsevišķiem āfrikāņu literatūras tradīcijas elementiem, Z. Freida psihoseksuālās attīstības teorija – ar sociālkritiskām cēloņsakarībām, un vēstījumu blīvi caurauž intertekstualitāte.

Romāns ir gandrīz sajūtami vielisks: šķiet, ka rokās gail gabaliņš Āfrikas, kas ar harmatanu (hipnotiska trīszilbju asonanse), sarkaniem putekļiem nopūstajām Vagadugu (romānā – Ugadugu) ēkām un iedzīvotājiem, skaļu bērnu bariem un jauno, tumšo vīrieti sapnim līdzīgi iepeld manā telpā, manā ziedošo bugenviliju klusumā. Un nekādas pastkaršu eksotikas un stereotipu. Babnikas eiropietes skatījums uz Burkinafaso – vienu no nabadzīgākajām pasaules valstīm, kas neatkarību ieguvusi 1960. gadā un pazīstama ne tikai ar kinofestivālu, bet arī skandalozu politisko scēnu – ir tiešs un neizskaistināts. „Āfrika – dzīvnieku un safari zeme, kuras cilvēki mēdz plati smaidīt, tie izslavēti ar platajiem gurniem un milzīgiem dzimumorgāniem. Es pa auto logu neko tādu neredzēju. Ne uz to pusi – zellis, kurš gāja pa gludo, sārto ceļu, ripināja nevis poētisku mājiņu ar tādu kā muti durvju vietā un jumstiņiem klātu pieri, drīzāk gan liesmojošu elli.” (166. lpp.) Romānā kritiski tēloti arī konkrēti politiski notikumi: pētnieciskā žurnālista Norberta Zongo slepkavība 1998. gadā, demonstrācijas, to dalībnieku aresti.

„Es” – tā ir 62 gadus vecā slovēniete Ana, bet arī 27 gadus jaunais Ismaēls. Romāna četrās nodaļās, mijoties abu vēstījumiem, pirmajā personā risināts viņu neiespējamais un tomēr reālais mīlasstāsts, būtībā – kontemplatīva, cikliska pašterapija, kas Anas gadījumā ir iegremdēšanās tumšajās dzīlēs, pirmatnējās matērijās – zemē, ūdenī, savas patības kā lotosa saknes meklēšana, savukārt Ismaēla krūtīs, viņam sastopot Anu, šķiļas un kustas zelta putns, kas tiecas ārup un augšup – gaisā, gaismā.

Ana reprezentē Eiropu ar tās vēsturi, kultūru un tradīcijām, sabiedrisko kārtību, sistēmām un regulām, ierastām sociālajām lomām un no tām bieži atvasinātiem destruktīvu attiecību modeļiem. Loze bijusi ļoti nelāga: bāreņu nams, atsvešināti audžuvecāki, neizdevusies laulība, audžumātes pašnāvība, komplicētas attiecības ar audžutēvu un garīgi slimo dēlu, kurš ir aptuveni Ismaēla vecumā. Mākslu – Ana ir tekstilmāksliniece – un mīlas sakarus ar vīriešiem viņa izmantojusi kā sevis meklējumu, radošo un juteklisko izpausmju lauku un patvērumu. „Savā darbnīcā es arī gulēju, ēdu un mīlējos. Kad mīlnieki no rīta pamodās blakus, uz vai zem manis, es domās skicēju viņu augumus uz papīra. Daži bija kā eikalipti, taču – reti, citi atgādināja papardes ar lielām, platām, tumšzaļām lapām, kas pārklāja visu mana ķermeņa virsmu.” (38. lpp.) Tomēr izrādās, ka vīrieši ir tikai botāniskas apdrukas, mājas – sprosts, dārzs – vientulības miteklis. Ticība māk­slai ir zaudēta. Biedējošs tukšums, pamatu trūkums (tā cēlonis ir īstās mātes nodevība, Anas atstāšana bāreņu namā), vīrieša – tēva, audžutēva, vīra, mīļākā, dēla – skatiena, brīvas un mīlošas klātbūtnes zaudēšana Anai liek visu atstāt un dzīties uz svešu kontinentu. „Es pēkšņi apjēdzu, ka esmu iznākusi ārpus zemes robežām, laukā no pasaules kartes, nonākot haosā.” (136. lpp.)

Ismaēls ir Āfrika – jauns, „..ar bifeļa sirdi..” (14. lpp.) zem karstās ādas. Viņu vispirms ieraugām Anas acīm – kā varbūtēju mīlnieku, kā vīrieti, kurš viņu pametis, kā dēlu, kurš nekad nepiedos, kā daļu no pašas Anas, kas nākusi aizpildīt tukšumus un uzklausīt stāstu. Tomēr arī Ismaēlam ir drūma, sāpju pilna pagātne. Viņš piedzimis ciemā, kurā valda tradicionāli āfrikāņu priekšstati par dzīves kārtību. Bērns bez tēva ir pelnījis nicināšanu un pazemojumus, tāpat arī viņa māte: izstumtā, skaistā āfrikāņu dieviete un viņas nolādētais miesas auglis. Ismaēla atmiņās par dzīvi ciemā caur vērojamo – reāli funkcionējošu sabiedrības modeli – skaidri redzama arī āfrikāņu mitoloģiju ietekme, animisms (Burkinafaso kristietība un islāms sadzīvo ar vietējām reliģijām): pirmā būtne, kas saprot un pieņem Ismaēlu, ir mango koks. Bet no cilvēku vidus – tēvocis Baba, kuru kaut kas saista ar Ismaēla māti un kurš viņus izglābj – aizved uz pilsētu. Tur mātes dzīves laikā sākas un pēc viņas nāves turpinās Ismaēla meklējumi: tukšo mātišķā veidolu aizpilda tante Tata un citas, pēc tam „melnkoka sieviete”, līdz, kopā ar Babas dēlu Maliku devies tūristu sieviešu apzagšanas gaitās, viņš ierauga Anu. „Atkārtoju – nav tā, ka mani vilinātu tikai lielā, stingrā biste, potītes un mazliet muskuļotie lieli, kas stiepjas augšup līdz skaisti veidotajiem gurniem, drīzāk gan pasaule, kuru viņa atstājusi aiz muguras.” (208. lpp.)

Vēstījumus vieno jutekliski otra ķermeņa tvērumi, niansēta, klusināta erotika pārmaiņus ar atklātu, bet ne bezgaumīgu akta mirkļu atveidi un atceri, domāšana par visu, kas svarīgs tieši šobrīd un vispār, un abu nepasakāmās, nepiepildāmās ilgas. Būtiskākās atšķirības: Ismaēla stāstījums ir vairāk lineārs, hronoloģisks, vērsts nākotnē, tajā viegli ieraudzīt tagadni un pagātni, savukārt Anu nes viņas apziņas plūsma: ir grūti ne tikai atšķirt laikus, bet pat nomodu no sapņa, realitāti no iztēlotā.

Babnikas prozas valoda ir ļoti poētiska, metaforiska. Daži kritiķi romānā saskata āfrikāņu maģiskā reālisma iezīmes, taču autore uz šādu skatījumu raugās ar šaubām: viņa pētījusi āfrikāņu (Helona Habilas, Krisa Abani, Voles Šojinkas u.c.) prozu un centusies ietvert to dokumentalitāti Eiropas modernās literatūras poētikā, vairāk viņu ietekmējusi slovēņu literatūras tradīcija nekā āfrikāņu maģiskais reālisms. Lai būtu kā būdams, „Sausumlaikā” ieraugāmas ne vien burves, suņi – starppasauļu būtnes, maģiski koki, mirušu cilvēku gari un Senegālas kinorežisors Džibrils Diops Mambētijs, bet arī Larsa fon Trīra, Lorkas, Filipa Rota un citu ar Rietumu kultūras kontekstu saistāmu personu pēdas.

Nepacietīgi gaidīšu vēl citus Eiropas Savienības Literatūras balvas tulkojumus (un ne tikai tos: harmatans manī iesvēlis vēlmi latviešu valodā iepazīt arī pašu āfrikāņu literatūru).

 

Anda Ogriņa

 

Anda Ogriņa (dz. Brazauska, 1979) ir grāmatu redaktore apgādā Zvaigzne ABC.

 

 

Jaunā Gaita