Māris Salējs

b e t   t a g a d
 

* * *

atmet mani atpakaļ skaistuma pirmajā šļupstā
acs aizrāvās ar mākonīti pati vēl neko nesaprazdama
vakardienas vēl nebija

šodiena vēl tikai brieda uz pagātni
es vēl nepazinu vārda garšu
vārda pat nebija siekalās

bet tad nāca miegs atšķēla mani no tagadnes un – – – –
kurš to vairs atceras


 

* * *

pāris simtu dieniņu var izrauties pasaules telpā
neplēst logu rūtis kas jau tāpat ir trauslas un sadreb no katras blīvākas ieelpas iekšpus

tumšās istabas dzelmes no kuras sniecas mazas bērna rokas vai kaķa ķepiņas zīmogs

skatos kā tu lēnām kā pūka šķērso iedegušo vasaras gaisu
kļūdama aizvien tuvāka tuvāka līdz dvēsele ir pavisam liela

iespējams es reiz būšu tava ziedlapiņa

* * *

samtainais „varbūt”
pieliec man aci un ausi

lēni krājas milzīga lāsīšu plūdeni gaisā pakārtā masa
gandrīz nekustība

jau aizskrēja pirmais riteņbraucējs

gandrīz varbūt uz šo brīdi

nedīdies

divu tauriņu vienai vētrai būtu par daudz




* * *

ja skūpsta trūdus var sajust zemes garšu: sēņu tīklotni augāja zemapziņu un priedes

atmiņu par virpuļa savērpto zaru viņai vēl pusaugā esot. mēs skrējām pakaļ pa lauku un

skatījāmies kā netīrā piltuve uzsūc no visām pusēm saskrējušos mākoņus.




20 000 ljē pa jūras dzelmi

plēsīgais gaismas plankums
vispirms tumsai izrāva galdauta stūri
tad pusmirušo kukainīti
kurš tā arī neizārstēts rēni
locījās uz zaļa lapas apveida – –

jasmīns

– – tad aizslīdēja pa grīdas plakni un pagaisa
atvilinot citu plēsoņu – bērnišķu vientulību
kura te paisa
te plaka

tādēļ paņemot grāmatu
citas pasaules varbūtība
līda nāsīs kā jūras ūdens




* * *

man tevi nozaga nogurums

aizmigu kļuvu līdzīgs kokiem. tikai vēl sliktāk. koki bija pie pilnas apziņas

 

* * *

man nav tevis iztulkošanas prāta -
nav nedz valoda iekrāta nedz puķe rauta no kāta
nedz laizīta auglenīca

nav atrauta acs no gaismas čaulā gulošām ainavām
lai pievērstos tam tam un tam
tas viss nāks pēc tam

bet tagad
laboju jēgu un metu prom
beržu no sevis jēgas pēdas
līdz jēluman

 

* * *

bērnības konstrukcijas kļūst nepazīstamas. absolūta nezāļu mūzika glaužas pār betona

miesām no kurām izlokās rūsošas tērauda dzīslas. nekas vairs nav paspēts. pēcjāņu gaisā

uzkāpis mēness. vasaras atlikums saklāts kā gulta mūžīgam sapnim.


 

* * *

noplēs ķiršu ziedu drēbītes
un tad noasiņo milzu melnām ogām
tev nav stikla ķirša melodijas
tev nav kauliņa no kura sāktos
dzeltenīgais mandeļgaršas knaukšķis

tas nekas. mans baltais aukstums
neatnāks nekad vairs
salasīties atsevišķos ziedos

 

* * *