Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021

 

 

 

 

 

Melnais „devītnieks”

Anna Matvejeva. Djatlova pāreja. Deviņu tūristu nāves noslēpums. No krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa. Rīga: Latvijas Mediji, 2021, 288 lpp.

Pagājušā gadsimta 50. un 60. gadi bija laiks, kad Padomju Savienībā dzīvojošu jauniešu vidū lielu popularitāti guva tūrisms un alpīnisms. Tolaik nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, doties pārgājienos, kā arī tālākos izbraukumos, protams, vienīgi PSRS robežās, bija šiki. Kalniem savs īpašs vilinājums piemitis vienmēr, taču iekarot virsotnes izdevies tikai pašiem sīkstākajiem un drosmīgākajiem. Galvenokārt tas noticis sarežģītu un arī pārgalvīgu operāciju rezultātā. Kā pausts tautas gudrībā – drosmīgiem pieder pasaule. Taču ne vienmēr. Reālajā dzīvē nereti vērojams kas cits. Ir daudz alpīnistu, kuru dzīvība pārtrūkusi tieši kalnos. Traģēdiju iemesli, protams, dažādi.

Nesen latviešu valodā izdota Urālu Politehniskā institūta studentu grupai, kas 1959. gadā devās augstākās sarežģītības pakāpes tūrisma maršrutā pa Ziemeļurālu kalnu pārejām, veltīta grāmata. Grupu vadīja Igors Djatlovs; tajā bija divas meitenes. Viss ritējis kā pa diedziņu, līdz pēkšņi atgadījies kaut kas tāds, kas prasīja šo jauniešu dzīvības. Šis mistiskais „kaut kas”, laikam ejot, kļuvis par neatminamu mīklu. Minējumu, hipotēžu ir bez sava skaita, versijas par notikušo – cita par citu fantastiskāka. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl aizvien tiek noklusēta patiesība.

Padomju Savienībā viena no daudzām neloģiskām īpatnībām bija tā, ka informācija par neērtiem, arī mulsinošiem tematiem netika izpausta; vēl vairāk, to centīgi slēpa un noklusēja. Ne preses izdevumos, ne pa radio, ne TV netika vēstīts par noziegumiem un nelaimes gadījumiem. Ja citādi nevarēja, apzināti tika melots. Djatlova grupas bojāejas gadījums izvērtās pārāk skaļš, to vienkārši nebija iespējams noklusēt, kaut gan varas iestāžu mēģinājumi bijuši pat ļoti izmisīgi. Ko citu lai domā, ja pat tiesu medicīniskā ekspertīze šiem bojāgājušajiem veikta nevis godprātīgi, kā tas šādos un līdzīgos gadījumos darāms, bet gan ekspertiem esot smagā alkohola reibumā?

Vispirms būtu vēlams izprast, kas bija deviņi bojāgājušie. Grāmatas autore skaidro: „Sporta tūrisms bija šo deviņu Sverdlovskas jauniešu galvenā aizraušanās, tā viņus arī apvienoja kopīgā grupā, lai 1959. gada janvārī dotos ziemas pārgājienā uz Otortena kalnu. Dažos pētījumos Djatlova grupu sauc par amatieru grupu, lai gan tas nav gluži pareizi. Tūristi pārvietojās pa stingri noteiktu maršrutu, bija sporta organizāciju biedri, viņiem bija ievērojama pieredze un dažādas pakāpes tūrismā. 1959. gada traģiskais pārgājiens bija veltīts kārtējam PSKP kongresam un bija ar sporta kategorijas marķējumu – par to vajadzēja piešķirt augstāko – III grūtības pakāpes novērtējumu” (119. lpp.). Tie bija deviņi jauni cilvēki, kuri 50 gadus pēc savas mīklainās un traģiskās bojāejas nav likuši mieru kādai jaunai pilsētā-rūpnīcā (Sverdlovskas jeb Jekaterinburgas apzīmējums) dzīvojošai rakstniecei. Notikumi viņas personīgajā dzīvē samezglojušies, taču it kā ar to nepietiktu – arī šis traģiskais un līdz ārprātam noslepenotais stāsts gandrīz vai lūdzies, lai par to uzraksta. Autorei nekas cits nav atlicis, kā pētīt melnā „devītnieka” dzīvi, īpaši tā pēdējās dienas un stundas. Joks ne joks, taču mēģinot atminēt jauniešu baiso nāves noslēpumu, pamazām sāk atšķetināties arī pašas rakstnieces personīgā dzīve.

Iespējams, kāds no lasītājiem „Djatlova pāreju” uztvers kā dokumentālās prozas darbu; daļēji tāds tas arī ir, taču ar vairākiem daiļliteratūrai raksturīgiem elementiem. Laiks rit divās plaknēs – 1959. gads, arī 60. gadu pirmā puse un nosacīti mūsdienas jeb pagājušā gadsimta 90. gadi, kas nesen kā sabrukušajā impērijā iezīmīgi ar neiedomājamu haosu. Dažas 90. gadu pirmās puses reālijas, lasot par tām romānā, jaušamas gandrīz vai fiziski, līdz pat zosādai. Un otra paralēlā realitāte jeb bojāgājušie jaunieši, par kuriem domādama, autore nespēj rast mieru. Nelaimīgie Urālu Politehniskā institūta studenti grāmatas lasīšanas laikā šķiet kā klātesošas, īstas personas, jo ir taču romāna galvenie varoņi. Ar viņu biogrāfijām rakstniece lasītāju iepazīstina ļoti pamatīgi. Tāpat kā ar krimināllietas, kas tika ierosināta pēc „devītnieka” bojāejas, materiāliem, kurus kādu iemeslu dēļ nebija paspēts nobēdzināt.

Rūpīgi izpētot visus lietā pieejamos dokumentus, no kuriem daudzi iznīcināti, autore solīti pa solītim tuvinās atrisinājumam. Notikumus un apstākļus, kas 1959. gada ziemā laupīja šo jauniešu dzīvības, jau pirms viņas vēlējušies atminēt daudzi, sākot ar piederīgajiem. A. Matvejeva pauž: „Nelaimīgie vecāki, kuri līdz pat savai nāvei tā arī neuzzināja, kas un kāpēc atņēma viņiem dzīvē pašu galveno – bērnus. Djatloviešu vecāki par taisnību cīnījās kā lauvas. Cīnījās ar visiem tolaik iespējamajiem paņēmieniem: rakstīja iesniegumus, sniedza liecības, centās tikt uz pieņemšanu pie priekšniecības, iztaujāja studentus un tūristus… Paši devās uz notikuma vietu, taču tur, izņemot klusējošos sniegus un ledainos vējus, neko un nevienu nesastapa” (82. lpp.).

Tiekot līdz grāmatas pēdējai lappusei, rodas jautājums: par ko ir šis romāns? Par traģisko nelaimes gadījumu Ziemeļurālos. Taču ne tikai. Tas ir darbs, kas mudina aizdomāties par katra paša atbildību, par sirdsapziņu. „Vai ir kaut kripatiņa sirdsapziņas un godaprāta tiem, kuri paļaujas nevis uz pieņēmumiem, bet ZINA, kas īstenībā notika ar Djatlova grupu?” jautā A. Matvejeva. „Kurš ir briesmīgāks – pusfantastisks maniaks slepkava no „nāves eskadrona” vai miermīlīgs pensionārs, izbijis inženieris vai militārais darbinieks, kurš audzē burkānus un auklē mazbērnus, un TURPINA KLUSĒT…” (268., 269. lpp.).

Lāsma Gaitniece

Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Jaunās Gaitas redkolēģijas locekle.