Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021

 

 

 

 

 

Un vēlreiz par Viktoru Arāju

Kārlis Štamers, Viktora Arāja tiesas prāva. Kā Hamburgā notiesāja masu slepkavu, iesaistītu nacistu kara noziegumos Latvijā. Rīga: AS „Latvijas Mediji”, 2020. Vēsturnieka Ulda Neiburga zinātniskā redakcija. 647 lpp. Darbā iekļauti arī dažu upuru un kara noziedznieku fotoattēli.

Grāmata sākas ar trīs vēsturnieku apskatiem par Viktora Arāja tiesas prāvu un situāciju Otrā pasaules kara laikā Latvijā. To papildina Hamburgā 198 dienas ilgušās prāvas stenogrammu atšifrējums. Pirmā ievada „Vācu Drošības policijas un SD Latviešu drošības palīgpolicijas – Arāja komanda” autors ir Uldis Neiburgs. Lasītājs uzzina, ka Viktors Arājs (1910-1980) kļuva par palīgpolicijas komandieri un viņam bija augstākā izglītība tautsaimniecības un tiesību zinātnēs. Laikrak­stā Tēvija ticis publicēts aicinājums latviešiem pieteikties pie drošības komandas vadības. Arāja komandas sastāvs bija raibs: tur bija „Lettonia” biedri, uz Sibīriju izvesto cilvēku radinieki, arī cilvēki, kuri gribēja slēpt savu sadarbību ar padomju okupācijas varu 1940./1941. gadā. Bieži izskanējušais apgalvojums, ka šīs komandas kodolu veidoja pērkonkrustieši, neatbilst patiesībai.

Rīgā tika nodedzinātas divas sinagogas. Arāja komanda Biķernieku mežā nošāva ap 5000 cilvēku, galvenokārt ebrejus, arī padomju aktīvistus. Arāja komandas dalībnieku skaits pieauga laikā, kad beidzās ebreju slepkavošana, bet sākās partizānu apkarošanas akcijas, un drīz vien tā devās uz Austrumu fronti. No aptuveni 300 cilvēkiem tā izauga līdz 1200. Tieši tādu pašu skaitli savā grāmatā Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu palīgpoliciju nosauc arī Ričards Pļavnieks. Vēlāk šos karotājus ieskaitīja latviešu leģionā. Pēc kara, Arāja komandas dalībnieki savu līdzdalību noziegumos centās slēpt. Daļai tas arī izdevās, it kā aktīvi iesaistoties trimdas latviešu sabiedrībā – tā raksta Pļavnieks savā grāmatā.

Otra grāmatas ievada „Arāja tiesas prāva Hamburgā un latviešu sabiedrība Rietumos” autors ir emigrācijā dzīvojušais vēsturnieks Kārlis Kangeris. Pēc viņa rakstītā secināms, ka Arāja eksistence daudziem trimdas latviešiem nebija noslēpums. Fakts, ka Arājs piedalījās „Daugavas Vanagu” saietos, diemžēl met ēnu uz šo visnotaļ patriotisko organizāciju. Liela daļa latviešu trimdas Vācijā ar viņu pat bija tikusies. Citāts no K.Kangera ievada: „Ja es būtu zinājis viņa dzīvesvietu, es viņu neuzrādītu, jo es neesmu nekāds nodevējs,” saka Alberts Eihelis.” Un turpat arī autora piebilde: „Kā redzams, tas bija viens aspekts no Rietumvācijas trimdas latviešu nostājas kara noziedznieku atmaskošanas un tiesāšanas jautājumos – nenodot savējos” (abi 18. lpp). Par daļu no ideoloģiskās cīņas pret komunismu autors uzskata rietumvalstu tiesās uzsāktās izmeklēšanas pret kara noziedzniekiem, sniedzot pēdējiem visāda veida atbalstu. Apsūdzības tika uzskatītas par padomju „falsifikācijām”.

Kas attiecas uz Arāju, viņa vārds bijis atrodams meklējamo kara noziedznieku sarakstā. „Arāju atklāja 1946. gadā Ziemeļvācijā un turēja internējumā līdz 1949. gada sākumam” (17. lpp.). 1949. gada beigās, kad Rietumvācijas tiesa beidzot bija gatava Arāju arestēt, viņš nekur vairs neesot bijis atrodams. Šis cilvēks ticis meklēts līdz pat 1955. gadam, tad lietas izmeklēšana pārtraukta. Tas raksturo Rietumvācijas nolaidīgo, bezatbildīgo attieksmi pret kara noziedzniekiem. Jo Arājs no Vācijas nebija aizbēdzis, vien mainījis uzvārdu uz „Zeibots”. Neticu, ka Rietumvācijas izmeklēšanas darbinieki nespēja viņu atrast. Un ne jau tikai viņu vien. Protams, arī Rietumvācijā netrūka personu, kas simpatizēja padomju varai un visādi centās tai izpatikt un palīdzēt. Šeit pieminams kaut vai Veiss, kurš Arāju nodeva Rietumvācijas tiesībsargājošajām iestādēm. Pēc neilga laika Veiss padomju Latvijā tika uzņemts ar lielu godu. Sakritība?

Arāju apcietināja tikai 1975. gada 10. jūlijā, tātad pēc 25 gadu ilgas slēpšanās. „Arāja tiesas prāva sākās 1977. gada 7. jūlijā un pēc 198 tiesas dienām noslēdzās 1979. gada 21. decembrī, piespriežot viņam mūža ieslodzījumu, to pamatojot ar Arāja aktīvu līdzdalību Rumbulas akcijas otrās dienas (1941. gada 8. decembris) plānošanā un izvešanā, kad tika nogalināti 13 000 ebreju” (21. lpp.). Tiesas sēdes notika gan Hamburgā, gan Rīgā. Visu šo laiku procesam sekoja līdzi žurnālists Kārlis Štamers – cilvēks, kurš kara laikā bija guvis smagu ievainojumu un pat zaudējis kāju, taču arī pēc kara turpināja savas žurnālista gaitas. Neizprotamu iemeslu dēļ, kaut arī viņš savus pierakstus regulāri sūtīja avīzei Laiks Ņujorkā, tā atspoguļoja tikai nelielu daļu šīs prāvas. Par to lielu interesi neizrādīja arī Rietumu prese. Faktiski Arāja prāva bija vienīgā, kurā tika izmeklēti nacistu kara noziegumi Latvijas teritorijā.

K. Kangeris raksta, ka Rietumvācijā nacistisko kara noziedznieku vajāšana sākās tūlīt pēc kara. „Līdz 2008. gadam apsūdzības tika izvirzītas pret 172 294 personām 36 393 lietās. Beigās tika apsūdzētas 16 740 personas, no kurām 13 952 sagaidīja spriedumu” (23. lpp.). Savukārt tikai četras latviešu lietas nonāca līdz tiesai.

Reizē ar neatkarības atjaunošanu, pakļaujoties Rietumu prasībai tiesāt kara noziedzniekus, Latvijas Republikas tiesa atrunājās, ka to jau paspējusi izdarīt čeka. Bija nodoms tiesāt Konrādu Kalēju, neskatoties uz to, ka viņa lieta jau vairākkārt tikusi izskatīta dažādās valstīs. „Tā Rīgā 2000. gada 16.-17. februārī tika sasaukta konference, kurā piedalījās septiņu valstu prokurori, kurās kaut kad tika skatīta Kalēja lieta, – Austrālijas, Vācijas, Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Izraēlas un Latvijas. Sēde beidzās bez „taustāmiem rezultātiem” (25. lpp.). Jāpiebilst, ka dokumentu kārtošanas laikā Kalējs nomira.

Bija pieejama tikai viena magnetofona lentē pilnībā ierakstīta tiesas norise, tomēr tā neskaitījās kā tiesas dokuments un tika iznīcināta (26. lpp.). Tagad ir atlicis vienīgi Štamera manuskripts, kas no pirmās līdz pēdējai dienai atspoguļo Arāja prāvas norisi.

Trešais grāmatas ievads ir Andrieva Ezergaiļa rakstīts; tā nosaukums – „Holokausts un Viktora Arāja tiesas prāva”. Holokausta pētniecība ir ne vien sarežģīta, bet arī daudziem mītiem apvīta. Citējot ievada autoru: „Holokausts bija īpatnējs notikums: Lielvācija, kas to pavēlēja un finansēja, vairs neeksistēja tad, kad holokausta upuri bija jāskaita un holokausta vēsture jāraksta. Tad Austrumeiropu pārvaldīja Padomju Savienība, kas savās totalitārās valdīšanas metodēs līdzinājās nacionālsociālistiskajai Vācijai. Pat par „ebreju jautājuma” risināšanu mēs varam teikt, ka zemāka mēroga ebreju vajāšana bija sastopama Padomju Krievijā, pirms tā iesākās Lielvācijā. Arī specifiski runājot par ebrejiem, sākot ar Staļina cīņu ar Ļevu Trocki (1879-1940), iesākās ebreju tīrīšana, pat likvidācija un deportācija uz tālās Sibīrijas lēģeriem. Otrā pasaules kara rezultātā viens totalitārs režīms bija kļuvis par soģi otram līdzīgam režīmam” (27. lpp.).
Šis citāts ir tik daiļrunīgs, ka šajā vietā varētu recenzijai likt punktu. Tomēr būtu vēlamas vēl dažas piebildes. Pietiekami daudz faktu liecina, ka Staļins nebūt nebija pret ebrejiem draudzīgi noskaņots. „No ētiskā viedokļa skatoties, ko varbūt varam teikt par t.s. „Lielo Tēvijas karu”, ka tas spēja revanšēties nacistiskajam režīmam par tā brutālo uzbrukumu ebreju tautai. Kā nepārprotamu ironiju varam minēt, ka „revanšs” nāca kara otrajā pusē kā brutāls bumbvedēju uzbrukums Vācijas pilsētām, bet tiešā veidā, šķiet, šie uzlidojumi nevienu ebreju neizglāba” (28. lpp.). Gluži otrādi, tie iznīcināja vācu tautu un kultūru, to rezultātā no zemes virsmas tika noslaucīta 131 Vācijas pilsēta. Ko tas deva no stratēģijas viedokļa? Kas galu galā 1944. gadā apdzīvoja Vācijas pilsētas? Seniori, sievietes un bērni. Vīrieši bija iesaukti karadienestā un atradās tālu prom no mājām. Turklāt bumbots tika eleganti – vispirms nometot bumbas, kas atrāva vaļā ēku logus un durvis, tad sekoja degbumbas. Sabiedroto mērķis bija padarīt Vāciju par vietu, kur nav ne cilvēku, ne augu.

Autoram, pētot holokaustu Latvijā, neizpalika arī sastapšanās ar padomju pārspīlējumiem. Katram ciparam, kas liecina par nacistu karaspēka noziegumiem, tika pievienotas vismaz divas nulles. Tā, piemēram, autora rokās bija nokļuvis dokuments, kas apliecināja, ka nacistu okupētajā Latvijā tikuši ievesti un nogalināti 300 000 Eiropas ebreju. Šis cipars figurēja arī padomju oficiālajā propagandā. Taču, pārbaudot Arāja prāvā nosauktos skaitļus, izrādījās, ka ebreju skaits ir palielināts četrpadsmit reižu, tātad runa varēja būt par 22 000 ārzemju ebrejiem.
Kārļa Štamera pieraksti ļauj palūkoties uz holokaustu, kāds tas bija patiesībā, bez nenormālajiem pārspīlējumiem; turklāt Arāja prāvas izklāsts paver dziļāku ieskatu uz patiesajiem notikumiem. Vēl pēdējais Ezergaiļa raksta citāts: „Ceru, ka Štamera manuskripts izgaismos mīklu, kas mani ir nodarbinājusi kopš dienām, kad uzsāku holokausta pētniecību: „Kā tas ir sanācis, ka uzbrukums ebrejiem, ko organizēja un 100% finansēja vācieši, arī sarežģīja ebreju attiecības ar Austrum­eiropas tautām, ieskaitot latviešus?” (31. lpp).

Un vēl kāds dīvains fakts – Arājs vienmēr tiek dēvēts par „žīdu šāvēju”. Protams, šo asinsdarbu veica viņa komandas biedri. Taču pratinot dzīvus palikušos, no geto un Rumbulas izbēgušos – un tādu nav daudz, – neviens pats nav redzējis Arāju šaujam ebrejus. Protams, arī Arājs apgalvo, ka nevienu nav šāvis, ka esot nevainīgs. Apsūdzētais vairākkārt prāvas laikā uzsver, ka no viņa komandai esot ticis vien uzvārds, savukārt reālie izpildītāji bijuši pavisam citi cilvēki.

No visa lasītā ir ļoti grūti gūt skaidrību. Kam bija taisnība – Arājam vai vāciešiem? Arājs gan vairākkārt ir uzsvēris, ka latviešiem pret ebrejiem nekad nav bijis naida.

Recenzijas noslēgumā kāds daiļrunīgs citāts no Arāja aizstāvības runas: „Kad 1940. gadā ienāca krievi, cilvēki paslēpās. Vienīgi žīdi apsveica ar puķēm. Kāds žīdu bagātnieks gāja pretī ar puķēm. Par viņu vēlāk smējās pat žīdi. Vispirms krievi atvēra cietumus, izlaida visus. Tie esot Ulmaņa režīma upuri. Žīdi vērsās pret latviešiem, tā gribēja pielīst krieviem. Čeka sastāvēja galvenokārt no žīdiem, arī latviešu žīdiem. To apliecina arī liecinieki. Kad sākās deportācijas, krievi neievēroja tautu un klašu starpības. Profesorus, prostitūtas, zinātniekus un strādniekus – visus izsūtīja. Deportēja maz žīdu, dažus tūkstošus, toties 60 000 – 70 000 latviešus, nevis 30 000.” Un pats galvenais – neviens nezināja par Molotova un Ribentropa noslēgtā līguma slepenajiem papildprotokoliem. Tas būtu varējis daudz ko mainīt.

Viktoram Arājam tika piespriests mūža ieslodzījums, kuru pēc pārsūdzībām viņš izcieta Kaseles cietumā. Spriedums stājās spēkā 1981. gada 22. septembrī. Cietumā Viktors Arājs atradās līdz nāves dienai – 1988. gada 22. septembrim.

 

Silvija Ģibiete

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.