Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021
Veronika Tenča-Goldmane
Veronika Tenča-Goldmane (1928-2019) savu dzeju un četrrindes ir veltījusi savai ģimenei, draugiem, dabai un dvēseles noskaņām. Četrrindes ir parakstījusi kā Veronika Straujā (pirmā vīra uzvārds bija Straujais), bet dzeju kā Veronika Tenča-Goldmane (Tenča ir Veronikas dzimtais uzvārds, Goldmane – otrā vīra uzvārds). Dzeju sākusi rakstīt 2006. gadā Kuldīgā. Dzeju ir pierakstījusi kladītē un devusi nosaukumu Sirmā stundā.
Veronika uzsvēra, ka neraksta dzeju par mīlestību, puķēm un taureņiem, viņas dzeja ir par dzimto zemi, pārdzīvoto izsūtījuma gados, nepiepildītajiem sapņiem. Veronika visos laikos ir bijusi savas zemes patriote un tāda palika līdz mūža beigām.
Veronikai ļoti nepatika rudens un ziemas iestāšanās. Šie tumšie gadalaiki nomāca viņu un izraisīja depresiju. Iespējams, ka tās ir sekas 10 Noriļskā nodzīvotajiem gadiem, kur vasaras bija ļoti īsas un ziemas bija garas un bargas.
Pēteris Korsaks
Pēteris Korsaks un Veronika Tenča-Goldmane Maltas pagasta Rozentovas kapsētā 2018.15.XI, atklājot pieminekli „Nacionālo partizānu 'Maltas lūši' un viņu atbalstītāju piemiņai”. Veronika Tenča-Goldmane darbojās kā sakarniece ar Maltas lūšiem, kad 1948. g. viņu arestēja un deportēja.
| Veltījums
Noriļskas gulaga biedriem – dzīvajiem un mirušajiem Nāc ciemos, senais draugs, Kad ziemeļos deg kāvi Un tundras plašums Drūms un spokains blāv! Kaut domās izstaigāsim Aizsnigušo tāli, Kur danci velnišķīgu griež Liktenis ar nāvi. Tur pazemoti, badā mērdēti Un barga sala stindzināti Zem verga nastas ļimām. Bet atkal cēlāmies, lai ietu Kangarus un bendes nolādēt, Kas katorgā mūs dzina, Mūsu svēto zemi bradāja Un tautas godu mina. Mēs lūdzāmies: „Dievs, palīdz’ izturēt Šīs mokas, kurām neredz gala!” Bet, kad tundra polārnaktī grima, Gaudoja un kauca ziemeļvēji, Kad debess sajaucās ar zemi, Pie Šmita kalna guldītie No kapiem ārā kāpa. Pa pieciem ciešās rindās stājušies Ar tukšām acīm vērās debesīs Un stingām lūpām dvesa: „Visvarenais, kas taisnīgs esi, Par ko šis bargais sods, par ko?!” Kad pēkšņi elles viesul’s stāja Un baisās vēja gaudas rima, Tad melnās ziemeļdebesīs lielais brīnums dzima. Zaigodams tas varavīksnes krāsās, Pār mēmo tundru līgojot, Te cēlās debesīs, te atkal zemē grima. Un ledū kaltais plašums sašūpojās, Un košās krāsās iemirgojās No Lāča, Šmita kalniem dienvidos Līdz drūmā Putorana grēdai ziemeļos. Tad atkal melnā, baisā tumsa iestājās, Mēs smagi miegā kritām, Lai, sapnī brīvi tikuši, ceļotu uz mājām, Kur dārzos ābeles jau ziedēja Un ziedos bites sanēja, Bet cīrul’s zilās debesīs Savus treļļus bārstīja kā jucis, Tā pateikdamies Dievam Par brīnumaino pasauli. Mēs gavilējām laimes pārņemti!... „Podjom!” no durvīm atskanēja skarbi Un jaukais sapnis nebūtībā grima. Mēs raudājām par izpostīto laimes mirkli, Bet vājums šis tik īsu brīdi bija, Jo cieši ticējām, ka ļaunā vara kritīs. Mēs izturēsim, izdzīvosim, kļūsim brīvi Un dārgā Tēvzeme būs brīva! No tumsas dzīlēm mūsu karogs celsies Un rokās Mātei Latvijai Trīs zelta zvaigznes spoži iemirdzēsies! (2006. g. 4. maijs)
Četrrindes un vēlējumi |
