Karaliene ar svītu

 

Jūlija Jakovļeva. Debesis dimantos. No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Rīga: Latvijas Mediji, 2020., 287 lpp.

 

Ceļu pie latviešu lasītājiem ieņēmis krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) trešais kriminālromāns jeb retrodetektīvs, kura galvenais varonis ir noslēpumainais un bieži vien neizprotamais, taču ar lieliskām prāta un apskaužamām darba spējām apveltītais Ļeņingradas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes izmeklētājs Vasīlijs Zaicevs. Jaunā izdevuma nosaukums – Debesis dimantos (Небо в алмазах). Tas turpina J. Jakovļevas retroromānu sēriju, kuras iepriekšējie darbi Mednieks tieši virsū skrien (Вдруг охотник выбегает) un Sarkanā zirga savaldīšana (Укрощение красного коня) arī ir izdoti latviešu valodā. Ja minētās grāmatas nav lasītas, tas ne nieka netraucēs izbaudīt jaunāko izdevumu, taču, ja ir lasītas, iespējams, radīsies vēlēšanās vilkt paralēles un salīdzināt.

Arī šoreiz romāna centrā ir pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pirmās puses Ļeņingrada ar jauniem dzīves standartiem, tikumiem un pilsoņiem. Jā, jā, tie ir citi ļaudis ar pārveidotu domāšanu, citiem vārdiem, jaunie padomju pilsoņi, tikai nez kāpēc kaislības palikušas tās pašas vecās. Buržuāziskās.

Savā mājvietā, precīzāk, komunālā dzīvokļa istabā, kas „vasaras dienā atgādināja kapenes” (272. lpp.), atrasta vardarbīgā nāvē mirusi mēmā kino zvaigzne Varja Meteļa. Savulaik slavena, bagāta, skatītāju mīlēta, taču, laikmetam mainoties, visu aizmirsta un nevienam nevajadzīga. Pārsteidzošs šķiet šīs, vēl jaunās sievietes asais, analītiskais prāts, spēja precīzi novērtēt realitāti un savu vietu tajā. Tās ir īpašības, kas mākslas pasaules pārstāvjiem nav īpaši raksturīgas. Sākotnēji it kā viss skaidrs – ir notikusi slepkavība ar mērķi aplaupīt, taču, kā izrādās, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Neparasti, samudžināti ir bojāejas apstākļi tikpat neparastā, padomju iekārtai absolūti netipiskā komunālajā dzīvoklī. Lai saprastu notikušo, kas novedis pie šāda iznākuma, izmeklētājam Zaicevam nepieciešams iekāpt Varjas kurpēs, respektīvi, iejusties dzīvē, kāda nogalinātajai bijusi pirms un pēc revolūcijas 1917. gadā. Kā lielai daļai tajos laikos dzīvojošo cilvēku (un šī romāna varoņu), arī viņai bijušas divas dzīves jeb realitātes: viena cariskajā Krievijā, otra jaunajā veidojumā jeb padomju Krievijā. Laikiem mainoties, svarīgs kļūst jautājums, kā pielāgoties jaunajai kārtībai, kā nenoslīkt – īpaši tādā gadījumā, ja cariskajā Krievijā esi bijis cienījama persona, taču, nostiprinoties padomju varai, kļūsti par „bijušo”. Personu, kas visu zaudējusi un no kuras aizgājušo gadu spozmes palikušas pāri vien atmiņas. Zaicevam atbilde skaidra: „Daudzi 'bijušie' pievērsās tādām profesijām – mehāniķis, uzskaitvedis, rasētājs, biļešu pārdevējs. Vieniem bija slēgts ceļš uz padomju darbu specialitātē. Citiem – lai mazāk saskartos ar padomju īstenību – nauda neliela, bet regulāra, un galva brīva” (75. lpp.). Bet kā ar Varju, vai viņa, kaut tikai teorētiski, spētu iekļauties šo cilvēku kategorijā?

Jaunais režīms raksturīgs ar vēl kādu iezīmi, kas agrāk nebija piedzīvota – īpašuma nacionalizāciju, kas pēc būtības ir laupīšana. Raugoties plašāk, ļaudīm, kuri iepriekšējā laika posmā bijuši spējīgāki, talantīgāki, varbūt arī strādīgāki, kas savukārt palīdzējis tikt pie turības, jaunajā iekārtā viss iepriekš sakrātais tiek atņemts. Sākot ar dzīvokli, ko pārvērš komunalkā, – šo procesu nodēvējot par sablīvēšanu. Un beidzot ar atbilstoša darba iespēju, kas paredzētu ne vien regulārus ienākumus, bet arī statusa saglabāšanu un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, liegšanu. Izņēmums nav bijusī aktrise, kurai vienīgajai visā Petrogradā reiz piederējusi šampanieša krāsas „Isotta-Fraschini” – vienīgā lieta, pret kuru Varja spēja just ko līdzīgu mīlestībai. Taču vēl ir arī milzu dzīvoklis vietā, kas jaunajos laikos nes Sarkanās ausmas ielas nosaukumu. Gandrīz vai neticama šķiet aktrises prāta skaidrība: ja zaudēts tik neizsakāmi daudz, ja iespējas pamest padomju Krieviju nav realizējušās, kaut kas ir jādara vismaz ar dzīvokli. „Sablīvēšana. Lūk, tas ir jaunums. Lūk, tas man patiešām nepatika. [..] Man ienāca prātā ideja: tieši kāpņu laukumiņā es atcerējos vienpadsmit patīkamus cilvēkus, par kuriem es varēju būt pārliecināta, cik vispār viens cilvēks var būt pārliecināts par otru. Nolēmu ķerties pie šī plāna uzreiz pēc atgriešanās mājās. Mana māja – mans cietoksnis. Ir laiks to nocietināt” (223. lpp.). Ja viens cilvēks vismaz šajā gadījumā spējis situāciju izmantot savā labā, bija neskaitāmi daudz tādu, kas savus īpašumus neatgriezeniski zaudēja. Romānā šī traģiskā situācija atkārtota vairākkārt. Tā atgadījies ar profesoru Fjodorovu, kura vasarnīca Gagrā, iepriekš laipni palūdzot atļauju tās īpašniekam, tiek izmantota filmēšanās vajadzībām, taču pēc tam atņemta jeb nacionalizēta, protams, otrreiz atļauju vairs neprasot. Zaicevs sarunā ar kolēģi šos notikumus taktiski dēvē par pārmaiņām biogrāfijā.

Tikko izplatās ziņa par aktrises nāvi, notiek kas negaidīts: GPU (un ne tikai) rodas pēkšņa, pat drudžaina interese par Varjas memuāriem. Romānā tie veido paralēlu sižetisko līniju, kas smalki atklāj mākslinieces traģēdiju, viņas bojāeju kā personībai, pirms vēl notikusi nelaime. Kā tiek sagrauti vecie tikumi un likumi, kā samalti neskaitāmu cilvēku likteņi, kā iznīcināta lepnā Petrograda, kuras vietā nu ir pelēcīgā, piespļaudītā Ļeņingrada. Uz ko paļauties, kas nepievils laikā, kad viss nolīdzināts līdz ar zemi? Autore uz šo jautājumu caur abu varoņu – aktrises un izmeklētāja – pieredzi atbild divreiz, turklāt atbilde ir viena un tā pati. Psiholoģija. To jau laikus bija sapratusi Varja, kuras memuāros atklāti vairāki brīnišķīgi secinājumi, no kuriem viens skan tā: „[..] nekad nestāvi starp narkomānu un šļirci. Pat izvēloties starp dzīvību un nāvi, narkomāns tik un tā izvēlēsies narkotikas” (159. lpp.). Ko līdzīgu attiecībā uz cilvēku pazīšanu, kas savukārt palīdzētu atklāt ne vienu vien mīklu, izmeklēšanas gaitā atzīst arī Zaicevs: „Fakts bija tāds, ka faktu nebija. Palika tikai psiholoģija” (119. lpp.). Viens gan jāpatur prātā: pat psiholoģijā balstītas atziņas ne vienmēr būs nekļūdīgas.

Lasīšanas procesā nereti šķiet, ka romāna galveno varoni vairāk par nozieguma atšķetināšanu ieinteresējusi nogalinātās personība. Kas patiesībā bijusi šī Varja Meteļa – sieviete, kura ar pieņemtu vārdu dzīvojusi pat savos ziedu laikos? Daļa, taču tikai daļa atbildes meklējama viņas memuāros. Kaut arī izmeklētājam jau pavisam drīz top skaidrs, ka Varja bija „nevis sadzīves un kaimiņu nomocīta prātā jukusi vienpate [..]. Bet karaliene ar svītu izsūtījumā” (91. lpp.), skaidrs patiesībā nav nekas, tikpat kā nekas…

Romāns valdzina ne tikai ar sarežģīto, vietumis saraustīto un par nesaprotamo notikumu gaitu, ko brīžiem atliek minēt vai nojaust, bet arī ar bagātīgo, dzirksteļojošo valodu, tai skaitā asprātīgajiem Zaiceva un Samoilova vai Zaiceva un Ņefedova dialogiem. Negatīvais – tulkojumā iekļuvis slengs „Pitera”, „kinošņiki”, „gepeušņiki”, ko, pieļaujams, varēja aizstāt ar literārās valodas vārdiem. Kopumā tulkotājas Lāses Vilkas darbs pelnījis uzslavu.

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c. Kopš 2017. gada ir Jaunās Gaitas redkolēģijas locekle.