Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022

 

 

Šoreiz tā sagadījies, ka stāsta varonis Rūsiņš Vībotnis ir gandrīz vienā vecumā ar autoru (tagad, pandēmijas laikā, Liepājas Rožu laukumā, pilsētas rakstnieku un dzejnieku sumināts, nosvinēju savu 80 jubileju), un šis vecais zvejnieks par dzīvi un sievietēm spriež gluži tāpat, kā es. Vēl viena sakritība – pirmais jūras vilks, tvēris aiz žaunām mencu buļļus, piecdesmit sešu gadu garumā, bet manai spalvai pieder tāds pats uzrakstīto grāmatu skaits. Turklāt mums abiem ir dēli. Un vēl viena nianse – Vībotņa kungs, kā Lejaskurzemes iedzimtais (stāstā lietoti Lejuskurzemes apvidvārdi), īgnuma brīžos ķeras pie vārda „seskaputra”, ko reizēm esmu dzirdējis no savas mātes, bet viņa no savējās.

[Skat. arī 70. lpp pēdējo paragrafu, nodaļā „Dažos vārdos”]

 

 

 

 

Ēriks Kūlis

 

Mūža loms

 

 

 

Rūsiņa Vībotņa trīs dēli stiegraini kā akmeņainā zemē izauguši kadiķi, stāvēja pie gultas un neizpratnē no nule dzirdētā saskatījās. „Neiedomājami,” pauda jaunākā dēla Kalvja iedegušie vaibsti, tomēr savas domas viņš skaļi neizteica, jo savā divdesmit gadus garajā dzīvē pietiekami daudz reižu pārliecinājās, abi vecākie brāļi uzskatīja, ka viņam vēl mātes piens uz lūpas.

Viņi bija steidzīgi ieradušies, jo saņēma ziņu, ka laiks būt klāt sirmgalvja pēdējā stundiņā, bet tagad bija jāuzklausa tēva vieglprātīgie ierosinājumi.

Vidējā atvase, kuru bija kristījuši par Balvi, bija desmit vasaras vecāks par pastarīti, atgādināja pasaulslavenā boksera Maika Taisona latviešu variantu. Viņš uz tēva vārdiem reaģēja, kā saņēmis aperkotu un nopurināja galvu, bet vecākais, Salvis, kurš šajā pasaulē raudzījās jau pusgadsimtu, cieti sacīja:

– Tēvs, tas neiet krastā. Tas nav iespējams.

Taču vecais zvejš[1] Rūsiņš Vībotne, to izdzirdis, gultā gandrīz vai salēcās:

– Ir neiespējami jūras bullim iemācīt dziedāt, jūs, slīmesti![2] Viņš nikni nosēca, atceroties, ka pirmā dēla, kurš nupatās brūķēja[3] lielu muti, piedzimšanai par godu bija laidis gaisā pusduci kuģu avārijas trokšņraķešu, izbiedēdams Baltijas jūras zuves[4] piekrastes strēķī[5] iepretī Jūrmalciemam.

Vidējā dēla pirmo iebrēkšanos visa kuģīša komanda nosvinēja bez tamlīdzīga salūta, lai vecākā paaudze atkal nesatrauktos, ka sācies karš, bet tik un tā, neļaujot aizmigt ciema iedzīvotājiem. Tiesa gan, par jaunākā dēla dzīvību viņa māte gandrīz pati samaksāja ar savu dzīvību, un tonakt Rūsiņš Vībotne pavadīja, snauzdams uz cietā beņķa parkā aiz dzemdību nodaļas loga, sievai pieteikdams: „Ja diži grūši, do’ ziņu.”

Bet šobrīd dēli viņam neatbildēja, jo pārdomāja dzirdēto. Skaidrs, ka seniors ar to slīmestu būšanu pārspīlēja. Skolas drēbes un grāmatas viņi pelnīja, tikko katrs bija paaudzies līdz septiņu gadu vecumam, palīdzēdami vārgākajiem cieminiekiem ravēt zemeņu dobes, novākt ogas, lasīt ābolus un kartupeļus, bet vēlāk, pēc kārtas braukdami līdzi pieaugušajiem zvejā uz kuģīša „Ausma”, kas nosaukts par godu mammai. Tiesa, tagad kuģis piederēja Salvim, un uz tā palaikam strādāja abi jaunākie, līdz tos aizvilināja virtuālā pasaule, kur, ja pacentās, varēja vilkt lielākus lomus nekā tā saucamajā iprīta placī, kur strimalas[6] nāca ārā brēkdamas.

– Tēs’, abet kā tas izskatīsies? Būdams nopietns un cienījams vīrs, un vēl pagasta domes pārstāvis, – ierunājās Salvis.

– Bet kā izskatījās, kad viņš nocēla mūsu mammu Rožābolu Jānim, kad jau abi atnāca pie zaksa? – Iejaucās Balvis.

– Fāčis tak klārēja, ka zagto līgavu viegli kā baltu puķi ienesis taksī. – Kalvis piebilda.

 – Taču tobrīd tas bija ļoti aktuāli! Citādāk mūsu vietā tagad pa mūsu sētu skraidītu Rožābola puišeļi, – sprieda vidējais dēls Balvis.

 – Ko ņematies kā pērkļa vistas? Tas utubunga, kas neturēja par vaidzīgu pagādāt auto tādā notes[7] dienā, sievu nau pelnījis, – ar ģimenes patriarha tiesībām noburkšķēja Rūsiņš. Galu galā viņš bija tas vīrs, kurš vēl tagadiņ tur rūpi ne vien par šiem trijiem razbainiekiem, bet arī par viņu abiem mazdēliem un trijām mazmeitām.

Dēli klusēja. Varbūt tādēļ, ka slimnīca atgādināja par to bēdu pilno dienu Dzimtenes kapsētā, kad rūgti smaržoja skuju taka, kad uz mūža māju aiznesa viņu māti. Bet iespējams, ka klusēja tādēļ, ka nekad nebija pelnījuši maizi ar runāšanu.

– Nu, va’ ta’ akal štukojat jaunu reizrēķinu? – Rūsiņš noprasīja, visus pēc kārtas uzlūkodams kā tādus skolas puikas.

Dēli gandrīz reizē pakasīja krēpjainās galvas. Vībotņu dzimta bija slavena ar kuplajām matu rotām. Savā laikā dažs labs frizieris bija lauzis ķemmēm zarus.

 Rūdītais praktiķis Jorģis Krustknābis, kurš Jūrmalciema vīru galvas apstrādāja jau sešdesmit gadus, gan neatzina jauno, maģistra grādā sertificēto frizieri Vigo Hļebņikovu. Izskatīgais puisis par prieku vietējām meitām bija atsūtīts no pilsētas kursiem nomainīt veterānu, bet viņam jau pirmajā darba dienā, ķeroties pie Salvja ērkuļa, ķemme salūza kā špicka.

– Tā mana pēdīgā griba. Tad došu jums mieru, – solīja Rūsiņš, veltīdams nicīgu skatienu statīvā iekārtajam plēves maišelim, no kura pa garai sliekai līdzīgai caurulītei viņa vēnā pilēja lāses kā atkušņa laikā.

Jaunākais, sekojot tēva skatienam, pamanīja, ka maisiņa saturs teju, teju, iztecēs.

– Jāsauc māsiņa, – Kalvis ieteicās.

– Nekā prātīga no tā nau. Kot’ dzidrs ūdentiņš var līdzēt? Velc laukā to adatu no manas dzīslas. – Izrīkoja Rūsiņš.

„Medicīna paliek medicīna,” nodomāja jaunākais, ignorējot tēva rīkojumu un, pavēris durvis, iesaucās:

– Māsiņ, vajag jaunu fizioloģiskā šķidruma porciju!

– Ellīgi gudrs! Agrāk nojus vie’[8] teiču, lai mācies par dakteri! Abet pa’ frei! Kā ar pieri pret mūri! – Sirmais zvejnieks nomurmināja.

Kā uz ugunsgrēku iesteidzās medicīnas pārstāve ar jaunu atšķaidīta nātrija hlorīda paketi.

„Piens un asinis,” secināja Balvis, ar skatienu nomērīdams ņipro, apaļīgo sievieti.

– Džentlmeņi, lūdzu, mazliet sāņus. – Viņa aicināja un tad, ierastām kustībām veikusi vienkāršo procedūru, klusēdama izgāja, telpā atstājot vāru rezēdu aromātu.

Tēvs noņurdēja:

– Sakait uz aci, ka jums dūša papēžos.

Pēc Salvja domām šie viņiem adresētie vārdi bija nepelnīti kā cirtiens ar pārrautu kuģa tauvu štākera [9] laikā.

– Smiekls nāk. – Nīgri iesmējies, nosēca Salvis, un abi pārējie maķenīt palocīja galvu.

– Kot’ stāvat kā cukura rindā pēc kara? Saspļau’ saujās! – Skanēja pavēle.

– Un to parikti ar ’jems līdz?– Interesējās Balvis, pamādams uz sistēmas statīvu.

– Štātes pēc var jau ar’! – Iepriecinātam par dēlu lēmumu noskanēja seniora ņurdiens.

– Nu, ta’ ķer ciet, Kalvi! Mēs ar Balvi stums gultu! – Izrīkoja Salvis, un gulta ar vājinieku sāka cienīgi slīdēt uz vienvietīgās palātas durvju pusi.

Tiesa, vīru procesija tika līdz dežūrtelpas atvērtajām durvīm. Pie galda sēdošā rezēdu smaržu cienītāja pielēca kājās un ieplēta acis.

– Kur stumsiet nabaga cilvēku? Vai viņš jau…?

– Meitiņ, velti mīlēts. Lai Smilšu Grieta vēl pagaida, – māsiņu pārtrauca vecais zvejš.

– Ak, Dievs, kas jums tie par jokiem? – Aizvainota iesaucās medmāsa.

– Tēvs rāmā novakarē grib pusstundiņu pagulēt dārzā un paklausīties, kā dzied lakstīgalas. – Kalvim, kā allaž, vārdi kabatā nebija jāmeklē.

– Lakstīgalas? Augustā? Džentlmeņi, nestāstiet man brīnumus!

– Tas ir tāds simbolisks sakāmais. Lūdzu, atvainojiet.

Medmāsa viņus nopētīja aizdomu pilnu skatienu. No vīriešiem visu varēja sagaidīt.

– Tā ir mana pēdīgā prasība, – tāla pērkona balsī noskanēja seniora balss.

– Mēs būsim godīgi kā deputāti pirmsvēlēšanu kampaņā, – turpināja Kalvis, bet Balvis kārtējo reizi prātoja, no kā mazais bračkiņš mantojis savu muldamo.

– Uz manu goda vārdu, saulīt, – turpināja Rūsiņš, un brāļi nobrīnījās vien. Šo vārdu viņi pēdējo reizi dzirdēja pirms mammas aiziešanas.

– Nu, labi. Bet tikai uz pusstundiņu. Jums es ticu, – piekrita sieviete no piena un asinīm. Paskatījusies dēlos, viņa piebilda: – Jums arī.

– Tas tik’ vēl trūka, lai šie nebūtu godīgi. Bērziņonkulis[10] par to jau laikus gādāja, – seniors noskaitīja kā no grāmatas.

Beidzot karavāna, pārvarējusi pakāpienus un sliekšņus, tika Piejūras slimnīcas parka teritorijā, taču nebūt negrasījās apmierināties ar simtgadīgo koku ēnu.

– Pirmāk stūrējiet, kur sākas Liepu iela. Man tā jāredz. – Tēvs nosprauda maršrutu.

Dēli saskatījās. Kas vecajam prātā?

– Tur nav tuvākais šņabja veikals! – Atļāvās pajokot jaunākais.

 

– Balvi, man tik tālu nekacē roka. Uzdo’ tam murkšķim pa ausēm! Akal tas sprukstiņš blūdī vējus![11]

Balvis mīļu prātu centās veikt šo pedagoģiskā rakstura rīkojumu, bet Kalvis aši palēca mazliet sāņus. Statīvs viņa rokā nošūpojās vien.

– Vells! Nesapurgā to medicīnu! – Sašutis iesaucās Salvis, bet Kalvis galvu vien nogrozīja.

– Tēvs, saki, kas tev prātā?

– Nejemas kā puišeļi! Stūrē tik uz priekšu! – Viņš saņēma atbildi.

Gultas riteņi sāka čirkstēt jau ārpus slimnīcas teritorijas.

Kad neikdienišķā procesija brīdi bija virzījusies pa asfaltu, pavēlošā balsī, it kā joprojām atrastos uz „Ausmas” klāja, iesaucās:

– Stop, mašīna!

Dēli apturēja gultu, aizsprostodami ceļu diviem jauniešiem.

– O, jē! Slimnīcā ielikta bumba! Evakuē pacientus! – Sprieda puisis, aplikdams roku meitenes pleciem.

– Varbūt viņi rīko ekskursiju uz muzeju, kur marīnistu akvareļu izstāde, – pieļāva meitene.

Trijotne neturēja par vajadzīgu atbildēt, bet gaidīja tēva nākošo neadekvāto rīkojumu.

– Tagadiņ atvelciet elpu, – atļāva Rūsiņš, raudzīdamies uz garo, koku ieskauto ielu ar tādu skatienu, it kā būtu ieraudzījis šurp steidzamies savu aušīgo, bet mīļo meiteni.

– Toreiz mēs ar Ausmuku vēlu vakarā te nācām no „Pūt, vējiņi.” Margarita Vilcāne tur dziedāja par veco Kaču. Iela bija gara, liepas ziedēja, meitenes plecs bija silts un par visu makti[12] sagribējās pirmo reizi sabučot savu skuķēnu. Bet dullā spindzele, iekoda lūpā… Salēcos kā neiejāts kumeļš un teicu, ka nav vajadzīga brūte, kura nemāk bučoties. Bet nākošā rītā bi’ jākāp’ uz VZT – 1313. Pēc pusgada mājās braucot, uz telegrammu Ausma neturēja par vajadzīgu atbildēt un es aiz spītes pa ceļam pārlēcu uz kuģi, kas stūrēja pelnīt lielo rubuli Džordža sēklī. Kāds brīnums, ka Ausma toreiz gandrīz izgā’ pie Rožkalna... Jā, tā bi’… – Brīdi klusējis, kā ieklausīdamies atmiņās, seniors sapņainā balsī uzvilka „Aizskrēja pa pļavu basas kājas…”

– Abet jūs tanī laikā vēl nebijāt nākuši pasaulē.

Dēli saskatījās. Tik garu monologu viņi nebija dzirdējuši, kopš nodega pagasta krogs, iesaukts par Blindāžu.

– Eh, Liepu iela, Liepu iela… Puikas, tagad uz jūras malu! – Rūsiņš Vībotne, atguvies no atmiņām, nokomandēja.

„Ko viņš tur atstājis?” pats sev nodomāja Kalvis, taču neatļāvās kaut ko jautāt, varēja gadīties, ka atkal izrunāsies nevietā.

– Tēvs, ritenteļi par mazu, smiltīs nostrigs, – Balvis iebilda.

– Ja nostrigsim, kas jums, trijiem būdīgiem mitriķiem, atkal izcelt laukā?

– Cilvēki nez ko domās…– Salvis noburkšķēja.

– No kura laika tevi kreņķē, ko citi pļurkst? Vai aizmirsi, kādas valodas gā’ riņķī, kad noprecēji to smuko Grobiņas meitu? – Vecais šķita pārsteigts.

– Es viņiem ātri aizbāzu maizes dzirnavas. – Saivis drūmi noteica.

– Nu, vot. Tā kā stumiet uz priekšu! – Rūsiņš bija nelokāms.

Visi trīs apklusa un soli pa solim beidzot tika līdz pagriezienam uz pludmali.

Uz sola sēdēja kāds puika un ēda saldējumu.

– Jūs viņu vedat ielaist jūrā? Es internetā lasīju, ka indieši nomirušos ielaiž Gangas upē, – viņš dalījās savās zināšanās.

– Puika, nebrūķē[13] lielu muti! – Aizskarts iesaucās Rūsiņš, bet Kalvis draudīgi paspēra soli uz mazā gudrinieka pusi.

– Vai! Es pārskatījos! – Zēns iesaucās un aizbēga aiz sola.

– Pērienu tādam, nevis internetu! – Salvis norūca.

– Cik paši gudri bijām, kad sasitām termometru, lai zirņu grāpī ielaist dzīvsudrabu?– Jautāja Balvis.

– Ienāca mamma un nedabūjām redzēt, kā visi zirņi izskries laukā. – Sacīja Kalvis.

– Dullie! Un kur es biju? – Seniors brīnījās.

– Atlantijā, – paskaidroja Salvis.

– Tā iet, ja taupa žagarus. Mammai tā mīk­stā sirde, – no gultas atskanēja neapmierināts ņurdiens.

Neraugoties uz atpūtnieku ziņkārajiem skatieniem un vairākiem nelietderīgiem padomiem, karavāna beidzot nonāca pašā ūdens malā, kur mazie, caurspīdīgie vilnīši stumdīja gliemežvāku armādas, bet augusta saule majestātiskā mierā bija apstājusies sprīdi virs apvāršņa, kā apsvērdama, vai vēl kādu strēķi derētu uzkavēties šajā debesu pusē.

– Nu, un ko tālāk? – Kalvis beidzot uzdrošinājās jautāt.

– Va’ ta’ ar šo skatu nepietiek? Kurš no jums, seskuputras, atceras, kad pēdīgo reizi kopā bijām lunkas[14] malā, saulei laižoties uz dusu? – Rūsiņš Vībotne, balsij mazliet iedreboties, jautāja.

Dēli klusēja.


 

 

[1] zvejnieks (šeit un turpmāk norādīti Lejaskurzemes apvidvārdu skaidrojumi)

 

[2] instruments mizas notīrīšanai stumbram (šeit sliņķa apzīmējums)

 

[3] izrunājās

 

[4] zivis

 

[5] josla

 

[6] reņģes

 

[7] ļoti vajadzīgā

 

[8] nepārtraukti

 

[9] stiprā vētrā

 

[10] bērza žagari

 

[11] runā niekus

 

[12] par visu varu (aizguvums no vācu val.)

 

[13] Nelieto (apvidvārds)

 

[14] Piekrastes ūdeņi (apvidvārds)

 

 

Jaunā Gaita