Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022

 

 

 

 

Sandra Ratniece

Dabas motīvs jūgendstilā

 

Fragmenti no promocijas darba Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam (2011.)

 

„Pavasara vētra” jeb literārais jūgendstils

Jūgendstila laiks nebija ilgs – aptvēra aptuveni nepilnus trīsdesmit gadus, bet tas ir atstājis dziļas pēdas kultūras vēsturē. Jūgendstila sākotni nereti saista ar Vāciju, taču tā pirmsākumi rodami Anglijā (19. gs. 70. g. b. / 80. g. sāk.), un par vistiešāko priekšteci var uzskatīt prerafaelītu kustību (angļu mākslinieku un rakstnieku brālība radās Londonā (1848-1853)). Savukārt, ja ir runa par literāro jūgendstilu, tad, protams, vācu autoru darbos stila iezīmes interpretētas ir krietni daudz, tādējādi nostiprinot stila atpazīstamību tekstos, ko šobrīd mēs saucam par literāro jūgendstilu. Protams, ietekmes avoti vēl ir arī citi, piemēram, japāņu un afrikāņu māksla, rokoko, manierisms, romantisms, bīdermeijera stils. Vēl viens mīts par jūgendstilu ir tas, ka tā izpausmes aizsākumi meklējami arhitektūrā, arī tas gluži nav tā, jo stila pirmsākumi saistāmi ar dekoratīvo un lietišķo mākslu, tēlotājmākslu un tad tikai ar arhitektūru. Kā nereti tas notiek ar jaunām kultūras parādībām, to pazīmes ieplūst gandrīz visos mākslas veidos. Vēl vairāk, jūgendstils, līdzīgi kā savulaik rokoko, ietiecās arī sadzīves kultūrā, tādējādi kļūstot par modes stilu līdz pat Pirmajam pasaules karam, ko var uzskatīt arī par stila norieta laiku, jo kara apstākļos jūgendstilu nomainīja ekspresionisms (kara laika māksla) ar pavisam citu emocionālā noslodzi.

No 20. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam latviešu literatūrā noritēja intensīvs un radošs cittautu literatūras pieredzes adaptācijas laiks, kas tika veiksmīgi sapludināts ar nacionālajām īpatnībām, kultūru un mentalitāti. Simbolismu savā daiļradē interpretēja, piemēram, Edvarts Virza, Viktors Eglītis, jaunromantisma iezīmes ir Friča Bārdas, Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes darbos, impresionisms rodams Fallija, Jāņa Jaunsudrabiņa sacerējumos. Latviešu literatūras īpatnība ir tā, ka pasaules literatūras tendences virzienu aspektā daiļdarbos ieplūst, daudzslāņaini pārklājoties un mijiedarbojoties, ne vienmēr gūstot kāda virziena dominanti un nereti atklājoties tikai kā eksperiments. Piemēram, V. Eglītis dzejoļu krājumu Elēģijas (1907) apzināti veidoja pēc simbolisma principiem. Savukārt jūgendstils estetizē modernistu tekstus, tos stilistiski darot emocionālākus un krāsainākus.

Vācu jūgendstila pētnieks Roberts Šmuclers kultūras novitātei devis apzīmējumu „bioloģiskais romantisms”, kas izpaudās ne vien tiešajā dabas formu atdarināšanā, bet arī formu raksturā (asimetrija, viļņota līnija u.tml.), kas ir tipiska stila pazīme. Vācu rakstnieks Tomass Manns jūgendstilu nodēvējis par „pavasara vētru” (Frühlingssturm), kas izsaka tā jēgu, proti, novatoriska, plaukstoša, vijīga, ziedoša, antitradicionāla radošo personību izpausme, protests tradicionālajam: „Pavasara vētra! Jā, kā pavasara vētra putekļainajā dabā, tā gribam mēs iekļūt ar vārdiem un domām ignorances pārpilnībā un stāties pretī aprobežotajai, uzpūtīgajai mietpilsonībai.”[1]

Literatūrzinātnē tiek uzskatīts, ka vācu literārajam jūgendstilam ir trīs attīstības fāzes. Pirmo fāzi raksturo karnevālisms, kuru papildina anakreontikas elementi: neparastā un skandalozā akcentēšana. Tekstu poētiku izsaka „maza šūpošanās, lidošanas un dejošanas vārdnīca”[2], rotaļīgi mainīgi ritmi, paralēlismi, refrēni, kustību motīvi. Galvenais pirmās fāzes literārā jūgendstila centrs bija Minhene (O.J. Bīrbaums, T.A. Holcs). Otro literārā jūgendstila fāzi raksturo augu valsts, īpaši ziedu motīvu stilizēšanas tendence. Dabas ainavas nereti papildināja ar lilijas, ūdensrozes, gulbja, dīķa (maza ezera) un parka tēlojumu. Literārajā jūgendstilā dominēja „dzīves rotaļu” un dionīsiskā akcenti. Otrās fāzes literārā jūgendstila centrā bija Berlīnes autori (R. Dēmels, J. Harts). Trešajā literārā jūgendstila fāzē dominē „svinīgi simboliska”[3] (S. George, H. fon Hofmanstāls) tonalitāte. Dzeju raksturo svinīga un sakrāla noskaņa, mitoloģijas un viduslaiku motīvu, tēlu akcenti. Trešajā periodā literārais jūgendstils nav lokāla atsevišķu autoru vai pilsētu iezīme – ir noslēdzies eksperimentu laiks. Apvienojot visas iepriekšminētās vācu literārā jūgendstila attīstības fāzes, iespējams secināt, kādas ir raksturīgākās stila iezīmes ne vien vācu, bet arī Eiropas (arī latviešu) literatūrā kopumā.

Jūgendstilā ļoti būtisks ir nacionālās identitātes atspoguļojums. Jūgendstils izpaudās katrā valstī atšķirīgi, tas mainīja savu vizuālo izskatu un ikonogrāfiju, tādēļ stils ir tik saistošs, un var runāt par spēcīgu nacionālā kolorīta ietekmi. Vairums stila versiju bija vienlaikus internacionālas un lokālas. Tātad, vispārinot – jūgendstils ģeogrāfiskā izpratnē bija urbāns, nevis nacionāls, taču tam bija izteikti etniski, nacionāli elementi.[4] Eiropas jūgendstilā tautu folkloru elementi, piemēram, atklājas skotu arhitekta, grafiķa, gleznotāja Čārlza Renē Makintoša daiļradē – mākslinieks iedvesmojās no seno ķeltu kultūras, savukārt somu jūgendstilā iekodēti eposa Kalevala varoņi, kā arī Somijas daba un nacionālā arhitektūra, bet arhitekta un dekoratīvi lietišķās mākslas meistara Antonio Gaudi darbos samanāmi kataloņu tradīciju vaibsti. Savukārt Latvijas jūgendstilā ievijas folkloras, mitoloģijas tēli, ornamentika (piemēram, Jūlijs Madernieks), kā arī nacionālā flora un fauna, arhitektūrā tika lietoti senlatviešu pils elementi (Aleksandrs Vanags, Eižens Laube, Ernests Pole – nacionālā romantisma pārstāvji). Latvijas ainavā būtisku vietu ieņēma jūra, upes, ezeri. To ievēroja arī Eiropas jūgendstila pētnieki, kuri atklājuši daudzkrāsainus ūdensaugu motīvus latviešu jūgendstila ievirzes darbos.[5] Līdzīgi kā citos mākslas veidos, arī literāro jūgendstilu ietekmēja nacionālās identitātes akcenti. Estētiskās novitātes prasība pēc nacionālā aspekta akcentēšanas literārajā jūgendstilā Eiropas tautām kalpoja kā būtiska nacionālās kultūridentitātes izteiksmes forma. Jūgendstila tekstos ienāk Eiropas tautu mitoloģijas, folkloras tēli un motīvi, nozīmīgu ģeogrāfisko objektu klāsts u.tml.

Sīkāk neiztirzājot literārā jūgendstila pazīmes, vien bildīšu, ka tās (īpaši motīvi, līnija, asimetrija, ritms, krāsas, ornamentalizācija, savdaba estētisma forma – pat neglītajam piešķirot estētiskus vaibstus, tādējādi vēl vairāk izceļot tā antiestētisko raksturu) būtībā ir aizgūtas no jūgendstila vizuālajās mākslās, vien literatūrā tās kļūst par teksta dekoratīvās stilistikas veidošanas aspektiem, nereti motīviem pat saplūstot, bet papildus vēl jāakcentē ilustrācijas un teksta sintēze, grāmatu grafikā un it īpaši periodiskajos izdevumos (Vērotājs (1903-1905), Zalktis (1906-1910), Dzelme (1906-1907), Stari (1906-1908), Pret Sauli (1906)), kā arī īpašie stilu figūru lietojumi un īpatnie salīdzinājumi.

 

Dabas motīvs literārajā jūgendstilā
(latviešu 20. gadsimta sākuma tekstos)

Motīvu un simbolu aspekts literārajā jūgendstilā ir visvairāk pētītā tēma Eiropas, arī latviešu literatūras zinātnē, un ir nonākts pie secinājuma, ka jūgendstila ikonogrāfija vizuālajā mākslā atbilst arī to lietojumam literatūrā. Tātad jūgendstila motīvi ir: daba (mākslinieciskais laiks – pavasaris un vasara, arī mītiskais laiks un dzīves / nāves robeža; flora un fauna; dabas telpa – saule, zeme un pazeme, ūdens (īpaši dzelme), mežs, pļava, dārzs, ala, zemes un pazemes pretstatījums); erotiskais un iniciācijas, sapņa un irrealitātes motīvs. Nereti šie motīvi un to reprezentējošie tēli (augu, dzīvnieku valsts, hibrīdformas u. tml.) saplūst vienā daiļdarbā, tādējādi veidojot tekstu īpaši daudzslāņaini krāšņu (piemēram, Viļa Plūdoņa „Fantāzija par puķēm”, 1911).

Daba, kas atklāta klātesot jūgendstila stilistikai gan latviešu mākslā, gan literatūrā, ir atpazīstamā Latvijas ainava Visa daba līksmi līgo[6] ,kuras centrā harmoniskā vide: „Mūžīga harmonija valdīja starp tevi un lielo dabu”[7],piemēram, žurnāla Zalktis grafiskajos attēlos. Jāpiebilst, ka ar ūdens tecējuma, plūsmes motīvu izprotams arī laika ritums un ceļš no viena atskaites punkta, dzīvības, uz otru – nāvi. Latviešu literatūrā dominē jāņuzāļu, vienkāršo lauku puķu, ūdensrožu un rožu semantika, ozols un liepa – vīrišķā un sievišķā reprezentanti. Vietējās nozīmes fauna pārstāvēta ar bagātīgu kukaiņu klāstu – zirneklis, muša, bite, ar abiniekiem – zalktis (čūska), krupis un zivis, pazemes iemītniekiem – zemesvēzis, kurmis, pele, putniem – gulbis, dzērve, kaija, meža zvēriem – lapsa, zaķis, cauna.

Literārā jūgendstila dabas motīvs latviešu lirikā, īpaši Friča Bārdas dzejā, nereti saplūst ar panteistiskām noskaņām, piemēram, dzejolī „Mans Dievs”: „Es ilgi meklēju un minēju, / kur es tu? kur esi paslēpies, / mans Dievs? / mans Dievs, kur tevis nav? / Kurp skats mans slīd, kurp acis paveru, / es visur, visur tevi ieraugu.”

Kārļa Skalbes bāreņu pasaku tēliem daba ir aizbildņa lomā, kā, piemēram, pasakā „Bendes meitiņa” (1913): „[..] nevienam puķes nav smaržojušas tā, kā tai rītā bendes meitiņai. Un nevienam zālītes nav palocījušās tik laipni, ne pašam ķēniņam.” Daba neaizsargātai, trauslai meitenei cenšas sniegt ģimenes sirds siltumu un labestību. Azaidu, patvērumu un mīļumu dabā atrod arī meitiņa „Pasakā par zelta ābeli” (1914): „Lapas un zāles, puķes un apiņi prata vīties un glausties maigāk kā cilvēku sirdis.” Kārļa Skalbes attēlotajos dabas līdzpārdzīvojumos atklājas nacionālajai dzīvesziņai tik raksturīgā, ētisku pamatvērtību atsedzošā baltā pasaules izjūta, kuras pamatā, kā atgādina Skaidrīte Lasmane,[8] ir labvēlība, kas veido saskaņu un harmoniju ap sevi un sevī.

Saules simbolam, kā laika izteicējam jūgendstilā, ir būtiska nozīme. Šī simbola ciešo saikni ar jūgendstilu savos pētījumos īpaši akcentē pētnieki Dominiks Josts, Ugo Persi, u.c. Jūgendstilā saule ir dabas – dzīvības atspoguļotāja (saules simbols, piemēram, ir viens no ēku dekoru pamatelementiem arī Rīgas jūgendstila celtnēs). Saule reprezentē gan ciklisko laiku, gan mūžīgo atjaunotni un kustības, rituma motīvu. Uzsvērts ir arī t.s. saules bērnu motīvs – atjaunotne, pārradīšana, attīstība, piemēram, saules bērnu tēmai latviešu glezniecībā pievērsies Janis Rozentāls gleznā Saules meitas (ap 1912. gadu, LNMM, Rīga), savukārt literatūrā saules un saules bērna ideju visspilgtāk reprezentē Rainis.

Pavasarim latviešu literatūrā dots poētisks apzīmējums ziedonis. Visbiežāk pavasara un cilvēka paralēles tiek vilktas tieši pirmās mīlestības jausmu atklāsmei. Savukārt vasara latviešu kultūrā asociējas ar saulgriežu laika brīnumu, jo visvairāk no gadskārtu svinībām (to izpētījusi folkloriste Velta Rūķe-Draviņa) latviešu literatūrā ir atspoguļoti Jāņi,[9] un, savukārt šķiet, ka no autoriem vasaras saulgriežu tematikai visintensīvāk pievērsies tieši Kārlis Skalbe. Panteisma nostādne – Dievs ir visur un visā – organiski saplūst ar latviešu vasaras saulgriežu rituāliem. Dzejnieks „Mazajās piezīmēs” raksta: „Tauta pati sev darināja priecīgu dabas kultu, kur visi ir aicināti uz dievkalpojumu no mazākās puķītes ceļmalā līdz milzim – ozolam. [..] Visa daba ir dievišķa.”[10]

Laiktelpas apvienojums atainojas zemes un pazemes (semantiski atbilst arī zeme un dzelme, savas zemes un svešas zemes) pretnostatījuma motīvā – šīs saules un viņsaules laika saskarsmē[11], kas galvenokārt reprezentē iniciāciju vai arī atspoguļo aiziešanu mūžībā. Laika tēma latviešu 20. gadsimta sākuma literatūrā tiek bagātīgi interpretēta, daudz ir mirkļa apspēles momentu, kas it kā fiksējas, tad aizslīd nebūtībā. Dzīve kā kārdinošs mirklis (V. Plūdons „Fantāzija par puķēm”), patiesas un lielas mīlestības mirklis, ko gaida, bet nesagaida, jo mirkļa nav, ir tikai sapnis – vīzija (K. Skalbe „Ezerieša meita”). Jūgendstila telpa ir dabas telpa – gan zeme, gan pazeme, bet dārzs jūgendstilā ir īpaša vairāku dimensiju telpa, tā simbolika ir līdzīga simbolismam. Latviešu 20. gadsimta sākuma literatūrā nereti ir lietots arī meža motīvs. Meža tēls pakļaujas stila prasībām: līnija un asimetrija, dzīvības elpa, jaunības un erotikas izteiksme, fantastiskas būtnes, meža ezers, flora un fauna bagātīgā simboliskajā traktējumā un cilvēka emociju atklāsmē. K. Skalbe dzejolī „Mežs” rada burvības, noslēpumainības sajūtu, Rakstnieka attēlojumā mežs ir liela kā dzīvības elpa, mikropasaule, neaizsargāta, draudzīga un harmoniska vide, kurā nav vietas ļaunām domām un darbiem: „Pār egļu tumšzaļiem pleciem / Izkāris zarus ar sarkanām ogām, / Sērmūkslis aicina, egles nāk pretī, / Skuju villainēs, smagās un platās, / Mani sirmie vectēvi celmi / Paceļ galvas ar paparžu matiem, / Meža puķes, kas reti redz sauli, / Noliecas klusi kā svētmeitas baltas.” Gleznaini kolorētajā tēlojumā mežs ir nedalāma un harmoniska vienība, kas izstaro mūžīgu laiktelpas atdzimšanu un dzīvību. Literārā jūgendstila gleznu un līniju veido epitetu un personifikāciju intensitāte.

Ūdens (jūra, upe, ezers, strauts, avots) – ir viens no esamības pirmsākumu simboliem, kas sastopams daudzos pasaules kosmogoniskajos mītos. Tas kā poētikas elements 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā izmantots daudzkārt. Tā interpretācija pasaules tautu mītiskajā domāšanā ir diezgan atšķirīga, piemēram, ūdens latviešu folklorā ir attīrīšanās un atjaunotnes, sievišķā, bezapziņas, auglības, dzīvības un mūžības simbols, garīguma atklāsme un ceļš uz mirušo valstību (dzīves un nāves robeža). Ūdeņu nepārtrauktais tecējums, kustība un ritms viegli pakļāvās jūgendstila iezīmei – stilizācijai. Ūdens – dzīvība, vilinātājs, iznīcinātājs – aspekti, kas jūgendstilā lietoti visbiežāk. Nāves, bezcerības, nolemtības semantika jūgendstilā ir dzelmei.

Jūgendstilam raksturīga semantēma ir ezers, kas ietver atvērtas zemes acs simboliku. Jūgendstils pieļauj visdažādāko ezera telpas interpretāciju. Daiļdarbos tā izpaužas kopā ar plašu redzes gleznu: flora (ūdensrozes, smilgas un citi ūdensaugi) un fauna (gulbis, pīle, zivis, čūskas), kā arī fantastiskas būtnes – vilinātājas (ezera meitas, gari, ezera karaļvalsts iemītnieki). Tipiska jūgendstilā zīmēta ainava atklājas Augusta Saulieša dzejolī „Pie ezera”: „Ezers kā ar zeltu klājies, / Debess dzelmes vietā stājies. / Zaļais niedrājs klusi šalc, / Viņā sapņo gulbis balts.”

Latviešu autoru daudz atspoguļotā dvēseles diskomforta izjūtas izteicēja ir ala: dzīves vieta pielīdzināta alai, piemēram, K. Skalbes stāstā „Krupis”. Stāsta kontekstā ala uzsvērta kā nabadzības, izmisuma un kauna patvērums, bezcerības, baismu nojausmu vieta: „Par grašiem, kurus uz ceļa bija saubagojis, Krupis noņēma kambari vai, labāki sakot, alu vecā mūra namā, pagrabā ar zemu lodziņu, kurā līda vēsi, nosūnojuši akmeņi. „Semantiski līdzīga alas simboliskā noslodze ir Linarda Laicena stāstam „Nāves upe” (1908): „Dienvidus galā gar sienu bija balkons, kura stāvais jumts balstījās uz izdrupušiem nosūnojušiem resniem akmens stabiem; uz jumta gulēja bieza kārta sniega. Likās, ka pa šo zemo balkonu ieejot būs jāsmok kā šaurā alā, kurā mūs pavada domas: ka tikai nesabrūk, nenospiež, nenosmacē. Un elpa tad aiz bailēm apstājas.“ Cilvēka miteklis, kas pielīdzināts alai simbolizē bezizejas, strupceļa dvēseles stāvokli.

Floras poētiku literārajā jūgendstilā raksturo izjūtas, asociāciju paralēles ar dzīvi, jaunību un laiku, mūžību, kas latviešu literatūrā atklājas vienkāršos Latvijas augu tēlos. Florai veltīti daudzi jūgendstila stilistikā veidoti daiļdarbi, piemēram, Aspazijas liriskā biogrāfija „Ziedu klēpis” vai Friča Bārdas „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”, E. Virzas dzejoli „Manas lauku puķes” (1907) u.c. Par vietējo floru autori runā kautri, ziedi tekstos tverti vispārinājumos: lauku, pļavu, mežu ziedi. Latviešu viensētas dārzos mīlestības izteicēja ir krāšņa roze, ilgu sinonīms ir ceriņi, bet sapņotāja acis veras ezerā plaukstošajā ūdensrozē. Viskrāšņākais ziedu literārais pušķis ir Aspazijas liriskā biogrāfija „Ziedu klēpis”, kas ar ziedu poētikas stilizācijas palīdzību (bezlaicītes, zilā (romantiķu ilgu) puķe, vēju rozītes, nāvīgais zieds) pausts krājuma nosaukumā un nodaļu ziedu ornamentikā. Katrā nodaļā zieds atklāj autores gan vieglus, gan grūtsirdīgus izjūtu toņus.

Latviešu 20. gadsimta sākuma autoru darbos sastopama daudzkrāsaina vienkāršo lauku ziedu galerija, piemēram, Aspazijas, Friča Bārdas, Ata Ķeniņa, Viļa Plūdoņa daiļradē: smilga, niedre, vizbulis, magone, kaķpēdiņa, bezdelīgactiņa, vijolīte, rudzupuķe sniegpulkstenīte, āboliņš, dadzis, tītenis. No kultūraugiem tradicionāli minēti ir rudzi, lini (F. Bārda, Aspazija, A. Ķeniņs, V. Plūdons). Savukārt no krūmājiem visvairāk izvēlēti un pavasara attēlošanas kontekstā lietoti ir tā vēstneši – pūpols un ceriņš. Latviešu literatūrā floras un faunas piemēru, kas ilustrē literāro jūgendstilu, ir ļoti daudz, tādēļ stila reprezentācijai šajā rakstā tiks akcentēti tikai dažus.

Dziļš semantisks slānis ir ceriņa tēlam. Ceriņus kā simbolu autori lieto, akcentējot lietvārda saistību ar verbu cerēt. Parasti darbības tēlojumā ir ceriņu klātbūtne, ja autors vēlas atspoguļot tēla rakstura vai dzīves situācijas pārveides cerību, apņemšanos vai domas par kādu pozitīvu risinājumu dzīves ceļā. Iepriekšteiktā ilustrācijai K. Skalbes stāsta „Krupis” fragments: „Dzīvi, dreboši zari apsedza viņa kroplo augumu. Viņš iesmējās laimīgi un skūpstīja cietās, jaunās ziedu virknes. Un skatījās atvērušās ziedu zvaigznēs – kur laime būs. Atrada divpadsmitstarainu ziediņu: divpadsmitstaraina tam laime bij... Varbūt viņa tepat sanēja kā pūkaina bitīte kādā zarā. Jā, viņa bija te, aiz lapām sanēja klusi, kā raudoša stīga...”

Autors ceriņu klātesamību nav izvēlējies nejauši, jo nākamās epizodes apliecina, ka atrastais divpadsmitstarainais ziediņš nav bijis nejaušība, arī Krupim uzaust mīlestība un cerība par pilnvērtīgāku, laimīgāku dzīvi. Krupim dzīve piešķīra tikai mazu, maldinošu laimes mirkli, bet personības atgūšanu un atdzimšanu Mārtiņš Dievezers izjuta tikai dzīves – nāves slieksni pārkāpjot. Viņa cerības piepildījums uzplauka sārtajos ziedos.

Literārajā jūgendstilā faunas aspektam ir tikpat nozīmīga loma, kā floras interpretācijai. Viens no visvairāk lietotajiem simboliem jūgendstilā ir gulbis, arī latviešu literatūrā sastopami tā motīvi. Putna graciozitāte, dūnu baltā krāsa, izteiksmīgais kakls un līganie spārni iederas stila noteiktajos kanonos. Iecienīts ir gulbju jaunavu motīvs, kas simbolizē sievišķo aspektu, auglību, gaismu, apgarotību vai sapni. Modernistu darbos īpaši iecienīts ir htonisko radību motīvs un, jāpiebilst, tieši ar negatīvas nokrāsas pieskaņu (V. Plūdonis „Fantāzija par puķēm”). Abinieku simboliskā aptvere precīzi atspoguļojas Fallija poēmā „Zalkša līgava”, Kārļa Skalbes stāstā „Krupis” un Linarda Laicena metaforiskajā stāstā „Nāves upe” u.c.

Rakstot par jūgendstilu, nevar neminēt zirnekļa tēla izpausmi daiļdarbos: „Latviešu dekadentu gadsimta sākuma dzejā, bet arī prozā bieži minēts zirneklis, zirnekļa tīkls kā iznīcības, neatvairāma ļaunuma, zemapziņas dziņu zīme.”[12] Jūgendiskais zirnekļa tēls latviešu literatūrā atspoguļojas dažādās poētikajās tonalitātēs, piemēram, divi zirnekļa tēla izpratnes pretstati jaušami F. Bārdas vai Aspazijas un K. Skalbes daiļradē. F. Bārdam zirnekļu tīkls ir trausls, no zīda, kukainis kā dabas pilnbrieda sastāvdaļa tiek dēvēts par zeltzirneklīti.[13] Aspazijas zirneklītis pauž harmoniju, ornamentālu ritmu un nepārtrauktu kustību: „Ne laiski man līgot, / Kā zirneklītis / Pa zīda diegu / Kāpj augšup un lejup.”[14] Diametrāli pretēja noskaņa tēlota K. Skalbes stāstā „Ezerieša meita”, kurā viņas Sapni (cerības un ilgas) savos tīklos sasaistītu „aizveda pelēki zirnekļi”. Zirnekļa simbolu negatīva tēla raksturojumam attieksmē pret sievietēm ieskicē Haralds Eldgasts vienas dvēseles stāstā „Zvaigžņotās naktis”, kurā saskatāmas arī jūgendstila iezīmes[15]: „Rentnera brūnās acis un mīkstās cirtas bija tīkli, kuri viņam kā zirneklim gādāja vajadzīgās mušas...”

Daba ir jūgendstila ornamenta un simboliskās izteiksmes krātuve. Tās stilizācija vērojama un vērtējama arī latviešu 20. gadsimta sākuma literatūrā. Jūgendstilam raksturīgā nacionālā aspekta izpausmē latviešu autori literārajos darbos bagātīgi lietojuši vietējo floru un faunu, tekstos ierakstījuši tautas mītisko domāšanu, tradīcijas, to sintēzi. Dabas motīvu stilizācija ir par pamatu jūgendstilā raksturīgajam dzīvības motīva aspektam.

 


Jāņa Līberga vinjete Friča Bārdas dzejolim „Druvu dieva rudens”

Žurnāls Zalktis, 1908, Nr. 4, 51. lpp.

 


 

[1] Mann T. Frühlingssturm! // Mathes J. Theorie des literarischen Jugendstils. – Stuttgart., 1984., 128. lpp.

[2] Mezler J.B. Literatur Leksikon. – Stuttgart: J. B. Metzlersche Verlagsbuchhandlung, 1990, 228. lpp.

[3] Turpat, 228. lpp.

[4] Greenhalgh P. Introduction. // Art nouveau en projekt / Art Nouveau in progress. – Rčseau Art Nouveau Network, 2000, 13. lpp.

[5] Flora book. – izstāžu katalogs, 2004, 25. lpp.

[6] Plūdons V. Ziedonī // Plūdons V. Pirmie akordi // Plūdons V. Raksti. 1. sēj. – Rīga: Liesma, 1974., 12. lpp.

[7] Vulfs E. Četri gada laiki // Dzelme. – 1906. – 1-21. lpp.

[8] Lasmane S. Baltā pasaules izjūta // Liepu laipa. – Rīga: Zinātne, 1989, 5-39. lpp.

[9] Rūķe-Draviņa V. Jāņi latviešu literatūrā. – Rīga: Liesma, 1991, 5. lpp.

[10] Skalbe K. Līgo! // Skalbe K. Mazās piezīmes. – Rīga: Zinātne, 1990, 165. lpp.

[11] Kursīte J. Mītiskais laiks latviešu folklorā // Kursīte J. Mītiskais folklorā, literatūrā un mākslā. – Rīga: Zinātne, 1999, 24. lpp.

[12] Kursīte J. Kukaiņu simbolika latviešu folklorā // Karogs. – 1994. – 7-197. lpp.

[13] Bārda F. Zemes dēls // Bārda F. Raksti, 1. sēj. – Rīga: Liesma, 1990, 168. lpp.

[14] Aspazija. Ziedu klēpis // Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj. – Rīga: Liesma, 1985, 326. lpp.

[15] Tabūns B. Jūgendstils // Tabūns B. Modernisma virzieni latviešu literatūrā. – Rīga: Zinātne, 2003, 16. lpp.

 

Jaunā Gaita