Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022

 

 

 

Sandra Marta Grudule (1967) uzaugusi Teiču purvā, studējusi pasākumu režiju un ekonomiku, strādājusi kultūras iestādēs, drukātajos un interneta medijos, jau trešo desmitgadi dzīvo Rīgā. Skolojusies Literārās akadēmijas Prozas un Dzejas meistardarbnīcās. Raksta dzeju un prozu, tostarp arī savas dzimtās vietas latgaliešu izloksnē. Uzstājusies „Dzejnieku liftā” pasākumos, festivālā „Sansusī” u. c., piedalījusies Dzejas slamos. Godalgota pirmajā Velgas Kriles vārdam veltītajā konkursā un Valodu mājas organizētājā Avotu apkaimes dzejoļu konkursā. Dzejoļi prasās laukā jau sen, taču publicējas kopš 2018. gada. Ir ceļā uz savu pirmo grāmatu.

 

 

 

Sandra Marta Grudule

 

MYUŽEIGU PĪDŪŠONU:
pyrmō atmiņa

 

osa augusta reita saule

īcārt zūbs munā dzimšonys reitā

kai gribādama mani izkūst

pirma palaižu pirmū brēcīni

 

mōte naklīdz

        un najaudōs paklīgt

 

kod dzims un turpat arei meirs

pīdzārušys vacmōtys nanūķarti

muns brōls un muna mōsa

pōri radeibu golda molai

kai dzeivys nōvys rūbežai sleidūt

 

muna poša pyrmō atmiņa

novembra klusums pyrma pyrmō snīga

uzvilkts un sastindzs gaidōs

meikstys krāslys palākī tūņi

sanū baļķu sīnu spraugōs

austūt saule izlauž sev ceļu

caur pelargonejam mirtem

atklōjūt jūceigus zeimējumus

rupji tāstajās grīstu sijās

kamēr atvārtam acym gaidu

kod atīs mūdinōt mani baba

cīta kai sakoltuse maize

treis bārnus apglobōjuse

četrus vīna izaudzinōjuse

 

nazkōdeļ nāatīt šūreit nivyns

izaraušu nū rokstainam sagam

žēleigi īzačeikst dēļu greida

zam mozajam bosajam pādam

vadūt mani cauri prīkšustobai

uz pirmū satikšonūs ar nōvi

divu bārnu steivajās sejās

boltā atlasā mežģīnēs boltās

as nūturu jūs par lellem

baba cīši saspīž man rūku

Dīviņš pajēme jūs pī sevys

Dīviņš pajēme jūs pī sevys

Dīviņš pajēme jūs pī sevys

 

apjukums osorys dusmys

kaist sejā kai īcērsta pļauka

kamēr Dīvs

ustobā kotrā pī kotrys sīnys

obrozūs klusei

 

aiz lūga sōk snigt pyrmais snīgs

 

2017

 

* * *

te upju nav

tikai rāvaini purva grāvji

iemet akmeni dzelmē redzēsi

ko uzjundīs tumšās snaudošās dzīles

un sabīsies atspulga sava

kad melnas zivis ar melnām acīm

seju pārpeldēs

nāks vilināt purva meitas

vārnkājas rasenes andromēdas

kasandras makstainās spilves

 

te upju nav

bet kādu dien pār purvu atnāk vīrs

un stāsta: te visas upes plūst

apakš zemes un apakš ādas

zem klusēšanā sakniebtām lūpām

un nedroši kļūst kad nezini

no kurienes uz kurieni tikai jūti

caur dzīslām zem tevis plūst

upes bezdibenīgas kā mūžība

un arī zem sniega straumes

guldzot kā strauti kas vizina

un aprij palaistās laiviņas

 

te upju nav

tikai garākas izstiepjas peļķes

atkūstot vīra zābakiem kamēr viņš

stāsta: tā atvaru upe kas kā čūska

locīdamās cauri meža sienai izslīd

ar vienmēr steidzīgiem projām gājējiem

pret straumi gurušiem atpakaļ nācējiem

pie kuras tavs skatiens pielipis neatlaiž

pa kuru aizlīgo zārki un dzīves kā laivas

tā upe ir ceļš bērns

 

2019

 

 

 

ziema

 

ziemas te garas un saltas aiz leduspuķu aizaustām rūtīm

lausks pārskaita mājas pakšus lāsteku adatas vēl nav kaltas

sniegpārslu vērpes slīpais skrējiens pret pelēko šķūņa sienu

salūst kā nokauts bez spēka un baltā dziļā kupenā saļimst

ziemas te mīkstas un žilbinošas saveltas sniegavīros

kam līdzi veļas aitādas kažociņi un cepures bumbuļotās

pierakstītas slēpju sliedēs un meža zvēru pēdu rakstā

sarkanos pilošos degunos mammas adītos dūraiņos

ziemas te siltas un smaržīgas kuras lielā maizes krāsns

gadu mijā sabrauc pilsētas radi somās tiem apelsīni

saved bārkšķainas spīdīgas konfektes eglītē sakarina

visās istabās spoži deg gunis tumsu uz brīdi izgaisina

ziemas garšo pēc pertusīna pašu lasītām dzērvenēm

pēc vārīta piena ar medu kam pa virsu peld aitas tauki

apsaldētos vaigus noberž ar sniegu un vilnas cimdu

mūsu muguras izsvilina bankas un sinepju plāksteri

ziemas te pūkainas un murrājošas kā uz mūrīša kaķi

arī mēs turpat satupuši pie babas radio ar vienu pogu

klausāmies vakara pasaciņu labvakar mazais draudziņ

ko tante Vera un onkulis Harijs ar velc pelīti atvelk

 

1988

Zuzannai

atraitnes rokas,

kas mizo kartupeļus, maisa virumu, ravē dārzu, slauc govis, izmēž kūti, sien sieru, bīdelē miltus, mīca mīklu, dēj asins desas, nokauj gaili, nocērp aitas, berž dēļu grīdas, šķeterē dziju, ada zeķes, skalda malku, nes ūdeni, mazgā palagus, sēj graudus, pļauj sienu, lasa ogas, aplaista mirtes, skaita rožukroni, met krustu, apsedz bērnus, kurina krāsnis, grābj pelnus, atkal un atkal grābj pelnus,

 

darina

baltus kreppapīra ziedus, kas sacenšas trauslumā ar leduspuķēm, un sien tos kailos koku zaros; es sēžu babai pie kājām un nespēju atraut acis no maigajām ziedlapiņām un raupjajām rokām, kas griezušas man maizi, lējušas krūziņā pienu, pielāpījušas drēbes, dusmās sagrābušas, nopērušas, cieši turējušas, mazgājušas, ķemmējušas matus, noglāstījušas galvu, norausušas asaras, dziedējušas, saņēmušas manu roku savā un vedušas līdzi uz tīrumu, uz mežu, uz baznīcu, uz kapiem,

 

ir ziema,

par ko gan viņa domā, izlokot trauslos papīra ziedus, – par saviem agrā bērnībā mirušajiem vai izdzīvojušajiem bērniem, par retajām vieglajām dienām, par pieredzētajiem diviem kariem, par vīru ar diloņa saēstām plaušām, kurš zaglīgiem soļiem gar mežmalu lavījies pie kaimiņienes, par ko viņa domā mazajā, siltajā istabiņā, baltu kreppapīra ziedu dārzā, kas pārklāsies ar putekļiem un izskatīsies tik neīsts, netīrs un skumjš,

 

manas elsas

atkausē ar leduspuķēm aizaugušās rūtis, bet sirds aizsalst, domājot – mani vectēvi klaiņoja, slāpa, veldzējās; manas vecmammas gaidīja, cieta, ticēja; manas rokas darina baltus kreppapīra ziedus,

ir ziema.

 

2018

 

vasara

visriņķī dīķa acij vilkvālītes velē vienu nesteidzīgu vasaras dienvidu
gurdeni krastā veļas mīksti viļņi mazgā lietavās sabristās kājas
zied skalbes zelta īrisu ziedos starp kalmēm svētību nesošām
dej spāres virs ūdens spoguļa trauslie zīdspārni saulstaros vizuļo
saujā lūkoju notvert vēju lēnīgu savērt smilgās nopūtas siltās
sašūpo ūdeni strauja kustība zinīga sejai pārslīd zivju jausma
ķeru tuvējos krūmos pēc ķeseles ēsmai izkaisu baltmaizes drupatas
un zvejoju karūsas sāniem spīdīgiem lai nāk peldās manā skārda vannītē
atnāk tēvs dažas pusdienām izzvejo citām dāvāju dzīvību brīvībā palaižu

sapnī vējelis glāsta saules mīlētos plecus vilkvālītes velē bērnības vasaras dienas zied skalbju īrisi smaržo rokas pēc kalmēm tepat lidinās spāres un nastu stiepj skudras pār manu kāju uz savu daudzstāvu māju zem sila zvaniem zilpuķu kleitiņā stāvu aizplēstā kabatā saujā sažņaugts viss mans gājiens no mājas uz dīķi pa stidziņu lejup cauri ziedbišu pļavai ar meža zemenēm saldām jāpiesargās no čūskām lai nepaslīd kāja bizēs saviju lēpes acīs sasmeļu viļņus palaižu laivas no laipas un smeļu un smeļu ķeselē zemūdens zivis ausīs šļakstās viļņi aizbērto dīķu krastos turu acis ciet ar abām rokām spītībā nemostos sapnī kavējos vēl nepazītas ilgas snauž pie mājas zem flokšiem drīz tās modīsies slāpēs un elsos man ausīs lai ņemu nēšus un eju uz ūdeņu valstību meklēt zudušos dīķus un es eju un maldos viļ atmiņas kartes ap meliorācijas akām visam pāri zeļ zāle sirds vājuma brīdī izdzeru visas skumjas pa ceļam uz mājām naktsvijoļu kausos

2017

 

* * *

atplēs durvis un ielaid gaismu

pamestajās krēslainajās istabās

kur pastaigājas tavs Senais Laiks

viņam ir sākuši izkrist mati

un atmiņa izbalojusi

mugurā vecais kamzolis

ko izmeti pārvācoties

uz citām labākām mājām

viņš pārcilā noputējušas lietas

un ik pa brīdim pasmaida

varbūt kaut ko atceras

taciņas soļus aizaugušajā dārzā

vai trauksmi pilsētas ielās

varbūt lietu kas vienmēr pār visu

ir lijis tīras skalojot rētas

atplēs durvis un ielaid gaismu

pamestajās krēslainajās istabās

kur tevis sen nav bijis

tikai Laiks

lijis lijis lijis

 

2019

 

 

* * *

kā mīkstčaulu olas

pa tumšām un slidenām ietvēm

tu nes savu dzīvi

kā virves dejotāja

ar aizsietām acīm taustoties

liec soļus

virs kritienu gaidoša

rēcoša pūļa lejā

kur rīts kā sētnieks

ielās spuldzes dzēš

nakts lauskas gaida

savus upurus

 

2018

 

 

* * *

Svešo tuvība ielās un tramvajos

Ievainojošs neretušēts kontrasts

Uz manas v i e n t u l ī b a s fona

Pie loga pretim svešu dzīvju logiem

Caurvējā zila šalle ar baltām lilijām

Manas rokas apskāvušas pašas augumu

Nekrāsoti nagi iecirsti miesā līdz asinīm

Bezmiegā iemīti sūrstošu acu celiņi

Nodeldējuši istabas tapešu rakstu

Uz sienas pret kuru līdz pašam rītam

Dobji aritmiski sitas pulksteņa tikšķi

Simts un vienas domas l a b i r i n t ā

Kāpēc pa radio viņa dzied tik skumji

Dziesmu ar vārdiem ko es nesaprotu

Vai viņai ir zila šalle ar baltām lilijām

Tie nav mani spārni kas sadeg svecē

Vēl melnākus nokvēpinot nopīpētos griestus

Ir atsacīšanās jāmācās ilgi un neatlaidīgi

Laikā kad tu mani vairs nesadzirdi

Kad es izliekos tevi vairs neredzot

Kad klusē telefons norautiem vadiem

Nakts staļļi pilni nenosapņotiem sapņiem

Kas dienā auļos krēpēm un astēm plīvojot

Es tikai pavisam klusiņām paraudāšu

Bet rīt atkal rīt viss rīt no gala

Svešo tuvība ielās un tramvajos ...

No rīta kā žēlastība krīt sniegs.

 

1997

 

 

* * *

gadiem kilometriem aizelsusies aizsmakusi

es ilgi kliedzu uz iekšu plaisāja sienas

un izmisīgā apmātībā uz palodzes audzēju mirtes

es biju tik vientuļa kā bargā ziemā mans purvs

kuru pārstaigā tikai izbadējušies zvēri

mana apakšzemes upe bija aizsalusi

tikai skumju atspulgi ledus kristālu šķautnēs

griezās miesā bet pat asiņu nebija

tu nāci ilgi no tālienes

pieskāries man ar nosalušu plaukstu

un mēs palēnām atkusām abi

 

2019

 

 

 

 

            veltījums 2020. gada Administratīvi teritoriālajai reformai

Isliena

robežupe šķīrējupe Isliena
lien lokoties cauri purvam
griežas sūnu mīkstajā miesā
pārrauj grīšlu sīkstās dzīslas
naidā melnē krasts pret krastu
vienā pusē Polija otrā Livonija
vienā krastā Vitebskas guberņa
otrā krastā Vidzemes guberņa

cik reizes ceļš pāri purvam taisīts
baumots ka te dzelzceļu būvēšot
jau militārā bāze esot paslēpta
dabas rezervāta aizliegtajā zonā
naktīs lidmašīnas akačos metot
radioaktīvos kodolatkritumus
nākošajā piecgadē asfaltēta šoseja
beidzot savienošot purva krastus

un kad vēlreiz uzbēra ceļu
Silagals – Siksala – Mētriena
vienā vasarā mēs pat aizbraucām
ar motociklu pāri purvam uz balli
pēc gada kurpes atkal nesām rokās
melnajam caurumam apkārt brienot
vairs nesapņojot ka dūkstīm pāri
vēl kādreiz vedīs ciets zemes ceļš

izslīd no purva klusa tumša upe
pāri pļavām tīrumiem ieskrienas
pa Aiviekstes straumi uz Daugavu
nes vēsti jūrai par seniem kariem
jau austrumu kaimiņš kupicas tēš
žņaudzot pie krūtīm Vitebskas karti
savu guvumu uz citu rēķina lēš
stāv paša tīrumi atmatā neaparti

kur Teiču pūra staignōjym pōri
steigoj senču ībrauktī zīmys ceļi
mōtys sorgoj myusu latgaļu volūdu
tāvtāvu taiseitās prīžu baļķu sātās
kur nyule tōļōk mas brōļi pūra bridēji
sovu pūru vīnmār kryutīs leidzi nasūt
kod syurst rūbežupe šķeirējupe Islīne
otkon atrauta vaļā kai dzymtu rāta

Islienas ezers kas radījis šķīrējupi
savu meitu ar sfagnu mēteli sedz
māte dūņaina dzīle viņas likteni aijā
un noslīkušo zirgu ar visām ragavām
izglābies braucējs purva salā palicis
pats pēdējais vecticībnieks

1988-2020

 

 

Jaunā Gaita