Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022

 

 

 

 

Ojārs Spārītis

 

Grāmata valodu, kultūru
un mentalitātes robežzonā

Priekšvārds grāmatai, kas ir sagatavošanā apgādā „Jumava”: Gizela Natālija Grādnere, Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti (Gisela Natalia Gradner, Tanten mit Tick. Baltische Erzählungen). No vācu valodas tulkojusi Inguna Motte.

 

Mums – latviešiem – ļoti gribas justies tā, it kā mēs šeit savā zemē būtu bijuši un arī tagad esam vieni paši. Vienīgie. Nu, labi, varbūt vēl kaimiņi tur aiz rudzu lauka vai tā patālāk mežmalā, kurus labāk satikt vai nu veikalā, skolā vai baznīcā. Bet, ja redzētu kādu no viņu ļaudīm ceļam kāju pāri mūsu slieksnim, tad acumirklī būtu skaidrs, ka ir notikusi nelaime vai kas ārkārtējs, ja jau kaimiņš sadūšojies šādai rīcībai. Un ko nu darīt tad, ja tev ceļā gadās kāds, kurš runā svešā mēlē? Tad tu apjūc un nezini kā rīkoties: apstāties kā mietam uz vietas, mesties bēgt vai tomēr pēc „Labdien. Die’s palīdz!” mēģināt kaut ko sarunāt. Bet varbūt divdesmit pirmajā gadsimtā latviešu uzvedības un domāšanas stereotipi ir mainījušies, ja jau mūsdienu skolēniem Jāņa Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā pirms simt gadiem aprakstītie cilvēcisko attiecību modeļi, darba rīku nosaukumi vai gadskārtu ieražu rituāli ir kļuvuši pavisam nesaprotami, bet klāt ir nākusi atvērtība pasaulei un visam jaunajam, ko apziņā ieskalo digitālie viļņi.

Manuprāt, šāds ievads bija nepieciešams tikai tāpēc, lai iedrošinātu lasītāju un pasacītu, ka gluži tāpat, kā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu kultūrā organiski iekļāvās trimdas latviešu gara mantas, literatūra, mūzika un māksla, pēdējās divās desmitgadēs ar tulkojumu palīdzību ir kļuvis pieejams arī mazākumtautību kultūras mantojums, kas vienmēr ir bijis Latvijas kultūras sastāvdaļa, bet ko dažādu – politisku, ideoloģisku vai cilvēcisku – aizspriedumu dēļ esam ignorējuši. Gan mūsu vēsturniekiem, gan ierindas lasītājam ir interesanti iepazīt kā vērtīgāko no poļu, krievu vai zviedru literārā mantojuma, tā arī saistošāko no baltvāciešu rakstītajiem avotiem – dokumentāliem vēstures apcerējumiem, memuāru un daiļliteratūras paraugiem. Mazliet vairāk nekā pirms divdesmit gadiem mums bija laime ar Maimas Grīnbergas tulkojuma palīdzību dzīvot līdzi pasaulslavenā igauņu rakstnieka Jāna Krosa izdomātā literārā varoņa Timoteja fon Boka piedzīvojumiem baltvāciešu muižniecības aizspriedumu un cariskās Krievijas aristokrātijas intrigu pasaulē. Pagāja vēl desmit gadi un, lasot Pētera Bolšaiša tulkojumus, mēs jau varējām sekot gan vēstures faktos balstītajām dokumentālajām, gan psiholoģiski sarežģītajām Zigfrīda fon Fēgezaka romānu Senči un pēcteči un Baltiešu gredzens peripetijām, kā arī iepazīt Dienvidigaunijas un Ziemeļvidzemes muižniecībai piederīgā Ernsta fon Menzenkampfa grāmatā Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē attēloto „visu baltiešu” – kā latviešu un igauņu, tā arī baltvāciešu – pārdzīvojumus Krievijas impērijas uzplaukuma, sabrukuma un arī Latvijas valstiskuma veidošanās griežos.

Lai mūsdienu intelektuālajam lasītājam kompensētu padomju laika ideoloģiskās cenzūras nozagtos priekšstatus par dzīvi mūsu zemē pirms Latvijas valsts izveidošanās un sniegtu ieskatu 20. gadsimta sākuma Vidzemes muižnieku fon Tīzenhauzenu ģimenes, muižas saimnieciskajās un sadzīviskajās norisēs, ar izdevniecības „Jumava” un Apes novada domes atbalstu tika izdota nu jau par bibliogrāfisku retumu kļuvusī Barbaras Pauli, dzimušas brīvkundzes fon Tīzenhauzenas sarakstītā, ar mīļiem un sirsnīgiem bērnu dienu zīmējumiem papildinātā atmiņu grāmatiņa Gut Hoppenhof – Ein kleines baltisches Vermächtnis, kuras latviskotajā nosaukumā ietverts liktenīgāks vēstījums: Hopenhofas – Apes muiža laikmetu vējos.

Šis īsais ievads par baltvāciešu literatūras mūsdienu tulkojumiem nebūtu pilnīgs bez 2020. gadā latviešu valodā izdotās Mīlgrāvja pusaudzes Dagmāras Kopštālas 1917.-1923. gadā sarakstītās dienasgrāmatas, kuras izdevumu vācu valodā pēc 2021. gada Frankfurtes grāmatu gadatirgus lasa arī Vācijā, iepazīstot Rīgas baltvāciešu meitenes vērojumus Rīgā un tās nomalē laikā, kad pie mums – austrumu frontē – risinājās Eiropas vēsturniekiem maz izzinātie I Pasaules kara, Latvijas valsts dibināšanas, boļševiku invāzijas, sarkanā terora un atbrīvošanās cīņu notikumi. Civilpersonas acīm skatītai vēsturei neapšaubāmi piemīt arī sava objektivitātes un laikmeta liecības daļa. Taču ne jau vēsturisko detaļu, nosaukumu un faktu hronoloģiskā un precīzā atspoguļojumā vien slēpjas šāda tipa grāmatu pievilcība. Vieglā valodā rakstītā memuāru literatūra valdzina ar to, kam akadēmiskās vēstures autori nepievērš uzmanību: laikmeta kolorīts, sadzīviskā fona un detaļu raksturojums, kara sabradāto cilvēku dzīvju un ciešanu atainojums, personisko pārdzīvojumu amplitūda, kā arī eksistenciālo situāciju vērtējums no dažādu sociālo slāņu pārstāvju viedokļa. Un, lai gan vācu literatūrā šādu grāmatu žanru, kurā dominējoši aprakstītas cilvēku izjūtas, domas un reakcijas, mēdz klasificēt kā „kabatas grāmatu” – Taschenbuch –, tas nenozīmē bezsaturīgu, lētu vai citādi mazvērtīgu sacerējumu.

Kā negaidīts atklājums šoreiz mūs iepriecina Vācijas grāmatu plauktos atrastā Baltijas izcelsmes rakstnieces Gizelas Natālijas Grādneres (Gisela Natalia Gradner, 1926-2015) 1999. gadā Husumā izdotā grāmata Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti (Tanten mit Tick. Baltische Erzählungen), kas ir autores piektā un arī pēdējā grāmata un kuru teicami ir pārtulkojusi Inguna Motte. Grāmatas teksts aizrauj jau ar pirmajām lappusēm, jo tā ir uzrakstīta spilgtu bērnības atmiņu vēstījumu stilā, piepildīta ar lielu daudzumu meistarīgu dialogu un acīgas pusaugu meitenes vērojumiem un „prātojumiem” par viņasprāt vairāku pieaugušo ģimenes locekļu un draugu loka pārstāvju dīvaino uzvedību, valodu vai rīcību.

Gizela Natālija Grādnere ir nākusi pasaulē 1926. gadā Berlīnē vecāku – Rīgā dzimušā tēva – ģenealoģijas pētnieka – Edmunda Zukava (Suckau) un Sergijev Posad pilsētiņā Krievijā dzimušās mātes Margaritas Cellariusas (Cellarius) laulībā. Pēc I Pasaules kara satiekoties Vācijā, abi vecāki bija bēgļi no cariskās Krievijas un varēja sākt kopdzīvi gan bez līdzekļiem, gan bez kārtu aizspriedumiem, kas agrāk noteikti būtu bijis šķērslis. Tēva Edmunda vecāku un vecvecāku izcelsme ir saistīta ar Lāču muižas Vidzemē īpašnieku un mēbeļu fabrikantu Zukavu, un arī ar Rīgas dārzu un parku arhitektu fon Grīnbergu dzimtu. Toties Gizelas Natālijas raduraksti ir ārkārtīgi raibi un galvenajās līnijās stāsts par tiem ir izlasāms dzimtas vēsturei veltītajā grāmatā Tas nav iespējams bez mīlestības (Ohne Liebe geht es nicht. Geschichten aus den Tagebuch,1999). Tās lappuses atklāj Gizelas Natālijas vectēva – ievērojama vācu ķīmiķa – Riharda Cellariusa saistību ar cariskās Krievijas uzņēmējdarbības un modernās ķīmijas industrijas vidi, krievu-japāņu kara laikā kopā ar ģimeni nokļūstot Rīgā un līdz 1914. gadam ieņemot vadošu amatu Jaunmīlgrāvī uzceltajā „Pirmajā Krievijas superfosfāta fabrikā”[1]. Visi apmetās uz dzīvi Ķīšezera krastā uzceltā lielā un greznā savrupnamā, kas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet ko akadēmiķis Jānis Krastiņš palīdzēja identificēt kā kādreizējo Annas muižiņu (Annenhof). Gizelas Natālijas mātes, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas dzimtu saknes stiepjas pat līdz tatāru hanu atzaram piederošajai princesei Natālijai, kuru Mališevu un grāfu Kiseļevu atvase Ivans bija apprecējis, neklausot vecāku gribai. Savukārt mātes vecvectēvs ar Krievijas baņķieru Mališevu dzimtas saknēm un ievērojamu bagātību pūrā gan bija spējis iegūt grāfienes Androņikovas sirdi un roku. Pirmā Pasaules kara sākumā tiekot repatriētiem uz Krieviju, Gizelas Natālijas vecvecāki Rihards Cellariuss un Vera Mališeva piedzīvo gan izsūtījumu uz Sibīriju, gan boļševiku apvērsumu, un 1920. gadā viņiem tomēr izdevās izbēgt no Krievijas.

Kā grāmatas latviešu izdevuma tapšanas laikā rakstīja rakstnieces dēls Korneliuss Grādners, pēc Berlīnes krišanas Otrā pasaules kara beigās viņa vectēvu nonāvējuši atbrīvotāji, bet divdesmit gadus vecā Gizela Natālija ar māti nokļuva britu pārvaldītajā zonā un svešvalodu prasmes dēļ ieguva tulka darbu britu izlūkdienestā. Pēc četriem Anglijā pavadītiem gadiem Gizela Natālija atgriezās Vācijā, kur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru un pēc kāzām pārcēlās uz Algoiju (Allgäu) Reinzemē pie Zālas upes, pēc tam uz Šlezvigu Holšteinu un pēdējos 37 dzīves gadus līdz savai nāvei 2015. gadā pavadīja Bonnā. Viņas spalvai pieder piecas grāmatas un visām tām ir autobiogrāfisks un dzimtas vēsturē sakņots saturs, kuram cauri vijas rakstnieces baltiskais humors, izcilās novērošanas spējas, kā arī laikmeta un situāciju raksturošanas prasme.[2] Šādā nozīmē Gizelas Natālijas Grādneres grāmatu „dokumentalitāte” piešķir tām ievērojamu ticamību. Bet tulkotājas Ingunas Mottes rūpīgā iedziļināšanās teksta faktūrā, teicamā vācu un latviešu valodas zemtekstu, mājienu, vēstījuma dzīvo intonāciju un pašas autores šķietamās klātbūtnes sajūtas atveidojuma spēja piešķir grāmatai Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti neatkārtojamu dzīvīgumu.

Grāmatā Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti ar pusaudzes meitenes muti izstāstītās ģimenes locekļu sadzīves, radniecības un cilvēcisko likteņu aizkulišu lappuses atklāj milzīgu daudzumu informācijas, kas saistoši ilustrē vēstures kausējamajā katlā veidojušos „baltiešu” kā amorfu, taču noteikti turīgās sabiedrības daļai piederīgu dažādas, tajā skaitā arī jauktas etniskās un sociālās izcelsmes pārstāvju dzīves uzskatus un vērtības. Meklējot pēdas rakstnieces dzīvei mūsdienu Vācijā un no Latvijas un Igaunijas izceļojušo vācbaltiešu aprindās, tādas neatradās, jo Gizelas Natālijas Grādneres vārds tajās nebija pazīstams.[3] Un kādēļ gan lai būtu, ja autore pati savas ģimenes konstrukciju ir raksturojusi šādi: tēvs ir vācietis no labas ģimenes, bet māte – krieviete. Ģimenes sarunvaloda bija franču, taču pašsaprotami, ka visi runāja arī krievu, vācu un nedaudz arī angļu valodā.

Gan stāstiņu krājuma Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti lappusēs, gan citās viņas grāmatās mēs atradīsim precīzus cariskās Krievijas laikā dzīvojušo turīgo ļaužu sociāli psiholoģiskos portretus. Autores rakstītais skan „kā diagnoze” un ir tā vērts, lai tiktu citēts, atklājot privileģēto kārtu pārstāvju pasaules redzējuma un uzskatu klišejas, no kurām, diemžēl, nav brīva nevienas tautas mentalitāte. Stāstot par savu vecāku dzīvi Rīgas periodā, respektīvi, līdz 1914. gadam, un salīdzinot savas izjūtas ar vietējo vāciešu priekšstatiem, autore atklāj gan atšķirības, gan pretrunas kā savas dzimtas pārstāvju, tā arī vietējo baltvāciešu uzskatos: „Šeit Rīgā ļaudis domā, ka mums ir jājūtas kā vāciešiem. Bet kā lai mēs to spētu? Mēs esam dzimuši un uzauguši Krievijā. Mēs esam pareizticīgi. Valdošais slānis šeit Baltijā ir vācieši. Viņi – baltieši – paši kā vācieši jūtas lieliski un neko nevēlas zināt par tā dēvētajiem valsts vāciešiem. Uz Vāciju viņi lūkojas ar rozā brillēm, bet ar melnām – kad raugās Krievijas virzienā. Viņi dievina visu vācisko un uzskata par pretīgiem cara Aleksandra III centienus ar varu rusificēt Baltiju”.[4] 

Dzīvodama Vācijā, autore ir pieredzējusi gan nacisma nākšanu pie varas, gan tā sakāvi, un tieši tas viņai ir palīdzējis distancēti un patiesi vērtēt vēstures procesus, kuru zobratos ir tikusi malta arī viņas bērnība un jaunība. Taču krājuma Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti ar aizrautību lasāmie stāstiņi tūlīt saista ar jauna cilvēka bērnišķīgo dzīvesprieku un optimismu. Meitenes agrīnā dzīvesstāsta aprakstos minētie notikumi ir attiecināmi uz laiku pirms 1933. gada un arī pēc šīs Vācijas vēsturē kritiskās laika robežas, kurai pārkāpjot seko Natālijas Gizelas pakāpeniskā iesoļošana pusaudzes un jaunkundzes vecumā. Meitenes degunam paceļoties arvien augstāk pāri galda malai, „pieaugušāki” kļūst arī viņas jautājumi, uz kuriem viņa brīžam mēģina atbildēt pati, bet brīžam pēc palīdzības vēršoties pie pieaugušajiem. Un situāciju komiskā puse veidojas tieši tur, kur satiekas atšķirīgu paaudžu pieredzes un loģikas mērauklas.

Kā atzīst stāstu autore, viņas audzināšanā visnozīmīgākā ir bijusi tēva loma, mudinot vērīgi lūkoties apkārt, kritiski spriest, pašai pieņemt lēmumus un pašai arī atbildēt par sekām. Arī par vārdiem. Ar grāmatas palīdzību iepazīstināts ar Gizelas Natālijas vecākiem, lasītājs tiks ievadīts franču un krievvalodīgās ģimenes sarunvalodas tradīcijās, māmiņu uzrunājot par „Mamušku” un tēvu par „Papušku”. Šie un vēl vairāki citi sadzīviskie mīļvārdiņi, kā arī tādi ikdienišķu lietu nosaukumi kā „samovars”, „vodka” un „čaja” papildina stāstus ar krievu sarunvalodai raksturīgu kolorītu. Kā jau Vācijā dzimušam bērnam Natālijas Gizelas valodā ienāk arī mītnes zemes reāliju nosaukumi, to saīsinājumi un pat daži žargona vārdiņi vai izteicieni, ar kuriem ir piebārstītas meitenes atmiņu ainas. Mēs uzzinām, kas ir „Pfundespende”, „Piepmatz”, „Reformhaus”, Nirnbergas piparkūkas un Sagrotāna ziepes. Ņemot vērā to, ka atmiņu stāsti ir sarakstīti autores mūža otrajā pusē, situāciju vērtējumā jūtama neslēpti kritiska attieksme pret Hitlera režīmu un tā ietekmi uz pilsonisko dzīves kārtību. Taču dzīvojot Vācijā un baudot šīs dzīves priekšrocības, Gizelai Natālijai kā neizbēgamus kompromisus ir nācies pieņemt arī režīma uzspiestos politizētās izglītības un audzināšanas modeļus un iestāties uniformēto hitlerjūgenda meiteņu (Jungmädel) rindās. Taču tas nav mainījis viņas savdabīgo „baltisko” piederības sajūtu, vairākkārt uzsverot savu identitātes atšķirību no pārējiem vāciešiem, sakot „mēs – baltieši”. Un tas notiek tikpat dabiski, kā šo pašu saikni ar piespiedu kārtā atstāto dzimteni – Latviju un Igauniju – savā pēckara ikdienā apliecina arī Vācijā nonākušie vācbaltieši.

Sevišķi tuvas latviešu lasītājam varētu šķist mazās Gizelas Natālijas atmiņas par vairākkārtējo ciemošanos pie vecmāmiņas Rīgā un braucieniem uz Jūrmalu, ko, tā vien šķiet, ka ar pludmali, smiltīm, sauli, saldējumu un zemenēm labi atceras ikviens emigrants. Stāstu autore nevairās no sentimentālām bērnības epizodēm un atzīstas mīlestībā zemei, pret kuru viņa jūt vārdos neizsakāmu, bet tāpēc varbūt pat metafizisku mīlestību. Viņa saka: „Baltās, siltās smiltis, saules gaismas pielietās priedes bija manas Dzimtenes jēdziens. – Es gan biju piedzimusi Berlīnē, bet mājās es jutos Baltijā.” Ne jau ignorējot vēstures gaitu rakstniece izvairās no jēdziena „Latvija”, bet gan paliekot uzticīgai tai ģeopolitiskajai konstrukcijai, kura pēc emigrācijas bija cieši iesakņojusies viņas ģimenes priekšstatos un vecāku valodā.

Kādēļ ir jālasa un jāiedziļinās šajā grāmatā? Kādēļ kopā ar Gizelu Natāliju mums ir jāizdzīvo viņas bērnības atmiņu epizodes un jocīgās situācijas? Vai ne tāpēc, ka tieši mums, kuri dzīvojam Latvijā, ar cittautieša acīm, sirdi, prātu un muti tiek pasniegta pamatpatiesība, kuru mēs uztveram kā dabisku un pašsaprotamu, bet kura, izsacīta ar emigranta un trimdinieka attieksmi, iegūst daudz lielāka vispārinājuma vērtību un spēku. Stāstu krājuma beidzamās rindas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, jo tajās ir ietverts pārdzīvojumu komplekss, ko jūt ikviens, kurš uz visiem laikiem atvadās no dzimtenes. Bet tādu mums – latviešiem – pēdējos trīsdesmit gados ir ļoti daudz.

„Kad kuģis lēnām virzījās uz Daugavas grīvu, es jautāju Papuškam: „Kam īsti Rīga pieder? Latviešiem vai krieviem, vismaz agrāk, vai zviedriem, vai vāciešiem?”

Papuška saņēma manu roku un atbildēja: „Skaties, Doma un Pētera baznīcas torņi slejas zilajās debesīs, vai tas nav skaisti? Nē, Rīga nepieder latviešiem, tikai Latvijai, vismaz tagad. Es domāju, ka Rīga vienmēr pieder cilvēkiem, kuri šajā pilsētā dzīvo, un tiem, kuri Rīgu mīl.”

„Un Jūrmala?”

„Un jūra, un pludmale, kāpas un meži,” atbildēja Papuška.

„Tad jau Rīga mazliet pieder arī man, vai ne?“

„Tas viss mazliet pieder arī tev, soletka,[5] un kamēr tu to visu mīlēsi, tas arī paliks tavs.”

 

Ojārs Spārītis ir latviešu mākslas zinātnieks, bijušais Latvijas kultūras ministrs, patlaban Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, un kopš 1987. gada Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks, profesors no 1997. gada.

 


[1] „Pirmo Krievijas superfosfāta fabriku” kā modernu un sekmīgu uzņēmumu ar 1 miljonu un 250 tūkstošiem rubļu pamatkapitālu 1900. gadā iegādājās Krievijā dibināta akciju sabiedrība. Uzņēmumu 1892. gadā kā „Mīlgrāvja ķīmisko fabriku” superfosfāta, sērskābes u.c. ķīmisku vielu ražošanai bija dibinājuši akciju sabiedrības „Max Höflinger & Ko” īpašnieki.

 [2] Handkuss und Hakenkreuz – eine Jugend zwischen Baltikum und Berlin. Husum, 1990; Fünf Kinder und ein Dackel. Husum, 1991; So ähnlich wie Napoleon. Husum – Liebesgeschichten aus drei Jahrhunderten. Husum, 1993; Ohne Liebe geht es nicht. Geschichten aus den Tagebuch. Husum, 1999; Tanten mit Tick. Baltische Erzählungen. Husum, 1999.

 [3] Latvijas vēstures terminoloģijā un arī žurnālistikas leksikā nav vienprātības par terminu „baltvācieši” vai „vācbaltieši” lietojumu. Ar Hamburgas universitātes tieslietu profesora Dītriha Andreja Lēbera un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas lēmumu jau kopš 1990. gadu sākuma tika pieņemts lietot vēsturiski un juridiski korektu terminu nozīmē divējus apzīmējumus Latvijā un Igaunijā dzīvojušajiem vācu izcelsmes pilsoņiem. Līdz Molotova – Rībentropa pakta nosacījumu izpildei un Baltijas vāciešu izceļošanai 1939. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvojušie vācu izcelsmes pilsoņi saucami par „baltvāciešiem” jeb Baltijas vāciešiem. Pozicionējoties Vācijas politiskajā un kultūrtelpā kā Otrā Pasaules kara bēgļiem, Baltijas vācieši ieguva juridiski pamatotu apzīmējumu „Vācijas baltieši” jeb vācbaltieši. Un viņi nekādā gadījumā nav raksturojami ar kļūdainu apzīmējumu „vācbalti”, pret ko jau 1990. gados principiāli iestājās valodniece Rasma Grīsle, jo vācieši nevar tikt dēvēti par baltiem jeb baltu etnosam piederīgas izcelsmes pilsoņiem.

 [4] Gradner, N.G. Ohne Liebe geht es nicht. Geschichten aus den Tagebuch. Husum, 1999, S. 65

 [5] „Soletka” – fonētiski neveikla krievu valodas mīļvārdiņa „zolotko” – zelta gabaliņš – transkripcija.

 

 

 

 

Jaunā Gaita