Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

 

 

Īso žanru meistara renesanse

 

Ieraugot iepriekšējo gadsimtu literātu grāmatas, prāts neglābjami tveras pie priekšstatiem un atmiņu drumslām. Par Edvardu Treimani-Zvārguli (1866-1950) manā prātā signalizē Ērika Ķiģeļa komponētā Zīlīte un Jāņa Lūsēna Taisnība, Zvārguļa Zobgala kalendārs un kuplejas, Leukādijas un sadarbība ar Teodoru Zeifertu un Augustu Saulieti. Saprotu, ka tās ir druskas, tāpēc Rakstniecības un mūzikas muzejā pārskatu Treimaņa-Zvārguļa fondu: šo to atsvaidzinu atmiņā, šo to uzzinu no jauna. Plaša personiskā bibliotēka: sava laika latviešu un ārzemju literatūra, pārsvarā dzeja, dramaturģija un paša Treimaņa tulkojumi, vēstures un valodas grāmatas, antoloģijas un almanahi, tautasdziesmas, periodika, kalendāri (diemžēl liela daļa bibliotēkas izpostīta Otrā pasaules kara laikā, kad ģimene neilgi bija pametusi dzīvesvietu). Fotogrāfijas vai negatīvi vēsta par aktīvu aktiera un režisora darbību, neskaitāmiem viesiem, ekskursantiem un pasākumiem Edvarda Treimaņa un Eduarda Veidenbauma brāļa Kārļa celtajā „Villa Leukadia”, kas, mūsdienīgi izsakoties, bija rakstnieku nams un radošā patvēruma vieta, bet pašlaik ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Samērā plaša sarakste. Dziesmu ar Treimaņa tekstiem notis un ieraksti. Rokraksti: dzejoļi, lugu tulkojumi, epitāfi, dienasgrāmata u.c. raksti. Jā, nu esmu gatava lasīt abas nesen izdotās Edvarda Treimaņa-Zvārguļa grāmatas, kuru māksliniecisko ietērpu veidojis Mārtiņš Zutis.

 

 

Edvards Treimanis-Zvārgulis. 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Piemiņas panti latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. Rīga: LU LMFI, 2016., 182 lpp.

 

Vārds „epitafs”, tagad vārdnīcās atzīts par novecojušu, raksturo sarakstīšanas laikmetu. Mūsdienās lietojam terminu „epitāfija” – ‘uzraksts (parasti dzejā) uz kapakmens vai pieminekļa, arī piemiņas dzejolis nomirušajam’ (no grieķu valodas επιτάφιος ‘virskapa’). Jāpiemin, ka Latvijā lielākā kapa uzrakstu kolekcija – vairāk nekā 20 000 epitāfiju – ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) Latviešu folkloras krātuvē. Starp krājuma epitāfijām ir arī liriskas rindas no zināmiem latviešu dzejnieku dzejoļiem, tomēr speciāli epitāfijas rakstījuši tikai nedaudzi un nelielā apjomā: var atrast pa epitāfijai Ausekļa, Valda, Raiņa, Plūdoņa, Ādamsona, Elksnes, Brūvera un dažu citu dzejā. Pavisam maz ir parodisku, ironisku, satīrisku epitāfiju – tādas visbiežāk paredzētas vēl neesošam kapam un izsmej epitāfijas varoni.

Edvards Treimanis-Zvārgulis savu epitāfiju varoņus pazīst – zina viņu darbus, devumu sabiedrībai, spēj interpretēt padarītā kulturālo un sabiedrisko nozīmību cauri laikiem. Būdams nerimtīgs taisnības cīnītājs (kā mēs katrs – savu zināšanu, uzskatu un pārliecības ierobežoti), pauž arī nesaudzīgu vērtējumu. Epitāfija ir īsžanrs, kur nav vietas plašam tēlojumam, iepazīstināšanai ar cilvēku, kuram dzejolis veltīts, tāpēc autors epitāfiju varoņus it kā sašķiro, saliek pa kastītēm, piekarinot birku (reizēm kopā ar skanīgu epitetu, ko te neminu): tautas draugs, latvju patriots, jaunlatvietis, tautībnieku krīvs, tautiskās atmodas dēls, tautietis, viens no izcilākiem vāciešiem, vācu dēls, dainu tēvs, dziesminieks, dzejnieks (-ce), rakstniecības tēvs, rakstnieks (-ce), latgaliešu rakstnieks, latvju novelists, latvju dramatiķe, esejists, kritiķis, grāmatapgādnieks, rakstu izdevēja, žurnālists, publicists, zinātnieks, skolotājs, mark­s­ists, karavīrs, kara stratēģis, pulkvedis, mācītājs, dievturības dibinātājs, aktieris, gleznotājs, prātnieks, ģēnijs (arī ironiski), klaiņotājs, savādnieks, bohēmietis, ekstrēmists. Šis apzīmējums var būt poētisks – „stalts ozols” (Juris Alunāns), „kā čakla bite” (Ansis Lerhs-Puškaitis, Teodors Zeiferts), „kā meteors” (Eduards Veidenbaums), „pērļu zvejnieks” (Jānis Poruks), „dzejas lakstīgala” (Kārlis Skalbe), kā arī negatīvs: „rūķis, kas bez vajadzības sēj” (Ernests Dinsbergs), „brīvā vārda apracējs” (Kārlis Ulmanis). Daļai apdzejoto šāds nodarbošanās, uzskatu vai citas kastītes apzīmējums nav piešķirts (Garlībam Merķelim, Jānim Cimzem, Krišjānim Valdemāram, Baumaņu Kārlim u.c.). Starp epitāfiju varoņiem ir salīdzinoši maz sieviešu: Marija Pēkšēna, Anna Brigadere, Aspazija, Klāra Kalniņa, Tirzmaliete, Ivande Kaija, Anna Rūmane-Ķeniņa, Emīlija Prūsa, Zemgaliešu Biruta, Emīlija Benjamiņa, Berta Pīpiņa, Angelika Gailīte, Elza Stērste, Biruta Skujeniece, Hilda Vīka, Zenta Mauriņa, Elīna Zālīte, Austra Skujiņa, Veronika Strēlerte.

Epitāfijās atklājas ne vien plaša kultūraina, īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē, bet arī daudz savādu, nezināmu, pretrunīgu notikumu, epizožu, kam autors bijis aculiecinieks. Kāds, tas atklājas viņam pašam veltītajā epitāfijā: „Traukdamies pēc nezin kādas brīves, / Bēga viņš no reālajās dzīves – / Tītīgs, spītīgs, protestīgs un dzēlīgs. / – Lai šim grēciniekam Dievs nu žēlīgs!”

Būtiska epitāfiju iezīme neapšaubāmi ir vērtējums caur laika prizmu, piemēram, epitāfija Vecajam Stenderam: „Par mūsu rakstniecības tēvu saukt var Tevi: / Tu pirmais latvju tautai gara maizi devi, / Kas gan vairs labi baudāma nav šolaik, / Bet brīnišķīgi garšīga bij tolaik.” Ernesta Dinsberga „ilgo gadu sēju” autors vērtē kā nenozīmīgu. Protams, kā gan bez laika dimensijas žanrā, kur viena no informācijas vienībām neiztrūkstoši ir personas dzīves gadi, tomēr autors laika kategoriju skata plašāk, vērtē, kurš ir guvis nemirstīgu (Rūdolfs Blaumanis) un nevīstošu piemiņu (Jānis Balodis), kura devumu, pat nespējot patiesi novērtēt, tauta baudīs ilgi (Teodors Zeiferts), u. tml. Šajā ziņā interesanta būtu norāde uz katras epitāfijas tapšanas gadu.

Kādas personas darbības vērtējums reizumis ir arī sava laika sabiedrības izpratnes līmeņa konstatācija. Epitāfijā Kasparam Biezbārdim tiek uzdots jautājums, kāpēc jaunlatvietis bijis „vajāts, nesaprasts un smagi cietis”, un rodama atbilde: „Par daudz Tu savam laikam biji priekšā aizsteidzies.” Lapas Mārtiņam veltītajā epitāfijā pārliecināti pausts: „Ak, tikai tādam slavas mirdzums ilgi nenoriet, / Kas sava laika prasībām tāļtāļu priekšā iet.” Autors vērtē, norāda, ka nemirstība ir skopa (Andrejam Kurcijam), bet paļaujas arī uz laika sietu: „Laiks dos savu īsto spriedumu” (Augustam Baltpurviņam). Treimanis-Zvārgulis novērtē arī pašu sabiedrību, tās nevērību, neizdarību, skaudību: „[..] cik tautai labuma no visa tā, / Kur Tavas četras lugas nenāk klajā, bet guļ rokrakstā?” (Marijai Pēkšēnai); „Sīki gari lielus garus skauž” (Kārlim Balodim). Laika aspekts pavīd arī autora prognozēs, piemēram, no Baumaņu Kārļa himnas teksta palikšot pāri tikai pirmā rindiņa.

Dažkārt autora redzējumu pauž piebildes par epitāfijas varoņa iespējamo veiksmīgo ceļu: Jurim Neikenam viņš norāda „ja Tu būtu bijis mazāk didaktisks”; Ādolfs Alunāns nederot rakstnieka lomai; Rieteklis dzejā stāvējis „uz vienas vietas”; Elīnai Zālītei nevajadzējis rakstīt lugas, Ādolfam Ersam – spriest par lugu izrādēm; Vensku Edvarts nepratis „pielāgoties dzīvei praktiskai”; Antonam Benjamiņam vajadzējis upurēt „savu zeltu / Brīvam, taisnam vārdam”; Sudrabu Edžus „nokaltis” savai tautai, kad to „klēpī ņēma – Padomija”. Reizēm izcelts kāds viens rakstnieka darbs vai personas darbības joma, nokritizēts cits, piemēram, Sudrabkalna „Spārnotā Armāda” un darbs „Jaunākajās Ziņās”, vai norādīts, ka citā kontinentā darbība būtu veiksmīgāka (Ačukam). Šis uzskats noslīpētas atziņas asumu ieguvis epitāfijā Pāvilam Gruznam: „Ka nesasniedzi ģeniālu pilnību, / Tur Tava daudzpusība bij par iemeslu – / Tu vienā laikā vairāk mākslas zaķu ķēri.” Epitāfijās kritizēta valsts apbalvojumu piešķiršana (Aleksim Mierlaukam u.c.) un dažādu amatu ieņemšana, īpaši pēc 1935. gada, piemēram, Arvedam Švābem autors retoriski jautā: „Bet kā gan spēji būt par valdes locekli Tu Preses biedrībā / Tai laikmetā, kur patiesībā preses nemaz nebij Latvijā?”

Lai gan epitāfiju poētiskā vērtība paliek kultūrvēsturiskās nozīmības fonā, ik pa laikam uzmirdz spilgti metaforiski tēli, salīdzinājumi, paralēles: „Sakņo Tu viņā [Latvijā] uz mūžību!” (Krišjānim Valdemāram), „latvju kultūrdruvas” (Augustam Bīlenšteinam), „dzejas kokle” (Andrejam Pumpuram). Personu raksturošanai autors izvēlas pretstatus (parādnieks-bagātnieks – Māteru Jurim), aliterāciju – „Tu prati lielīt Kārli Lielo / Tik lieliski, ka citus lielītājus apēnoji” (Alfredam Bērziņam) u.c. stilistiskos paņēmienus.

Poētisko ainu dažkārt kuplina epitāfijas varoņu vārdu vai uzvārdu apspēlēšana: „Tu – kaija ar aizlauztiem spārniem” (Ivandei Kaijai); „Tavs gars kā zvaigznīte” (Jēkabam Zvaigznītem); „Jums, brāļiem Kaudzītēm, / uz audžu audzītēm” (brāļiem Kaudzītēm); „Ar savu dzeju kā auseklis zaigs” (Auseklim); „Tavs vārds arī skanēs – kā dzirnavstrauts” (Kārlim Mīlenbaham); Zeltmata vārds sasaistīts ar izskatu, Bertas Pīpiņas uzvārds sabalsots ar vārdiem „elastīga stīpiņa”, Pāvila Rozīša darbos rodams pa rozītei, Jūlija Lāča darbībā uzrādīts „lāča pakalpojums”. Veltījums savdabīgajam dzejniekam Jānim Steikam tapis viņa paša stilā.

Atsevišķas epitāfijas nobriedinātas kā spožas, ietilpīgas lirikas pērles, piemēram, Oskaram Kalpakam: „Aiz zvaigznēm, vēl dzimteni mīlot, / Ik rītus, ik vakarus Tu / Pie pieres sev roku cel, lūdzot: / Dievs, svētī Latviju!

Dažās epitāfijās vērtējumu pārspēj negaidīti uzšķīlies humors, piemēram: „Viss bija liels, ko vien Tu komponēji, – / Un arī Tava baltā kaklasaite liela bija” (Jāzepam Vītolam); „Tu, traukdams pēc visa senciska, / Daudz lirisku dzirksteļu šķiedis: / Pa Potrimpa zemi joņoja / Tavs pegazs kā leišu briedis” (Atim Ķeniņam). Atskaņām ironiskā nozīmē kalpo deminutīvi: Zariņš-svariņš, Brastiņš-krastiņš u. c.

Koncentrēto, vienlaikus izsmeļošo ievadu (autori – sakārtotāji Eva Eglāja-Kristsone, Signe Raudive, Kārlis Vērdiņš) lasītājs noteikti nedrīkst apiet, ja grib izprast grāmatas mākslinieciskās, kultūras un valodiskās īpatnības. Tikpat nozīmīgi ir sakārtotāju komentāri pie katras epitāfijas (gribas uzsvērt – pie katras, jo tajā pašā lappusē publicēto komentāru ir grūti neizlasīt), kas kopā ar nelielo četrrindi vai sešrindi veido plašu portretu galeriju (epitāfijas sakārtotas personu dzimšanas secībā). Un svarīgs, vairāk gan ērtības un grāmatas ikdienas lietošanas nozīmē, ir personu (epitāfiju varoņu u. c. grāmatā minēto personu) alfabētiskais rādītājs grāmatas beigās. Šaržā iemūžinātie (diemžēl nedaudzu) varoņu portretējumi žanriski lieliski sasaucas ar epitāfiju humoristisko un satīrisko iedabu.

Svarīgi, ka sadarbībā ar Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzimtu plašā kultūrvēstures portretu galerija pieejama jebkuram lasītājam.

 

 

Edvards Treimanis-Zvārgulis. Sarkanā paradīzē. Epigrammas. Rīga: LU LMFI, 2021., 208 lpp.

Sarkanā paradīzē ir nepublicētās Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzejas (1939-1944; jāpiebilst, ka 1943. un 1944. gadu reprezentē vien pa dzejolim) krājums – pēdējais zināmais pilnais manuskripts, kas tapis „Leu­kādijās” diezgan lielā noslēgtībā no pasaules. Grāmatu sakārtojuši Oskars Treimanis un Eva Eglāja-Kristsone. Oskars Treimanis, autora mazmazdēls, priekšvārdā norāda, ka krājums „ir savdabīga dienasgrāmata epigrammas žanrā, kas mūsdienās kalpo kā necenzēts ieskats neatkarīgās Latvijas laika rakstnieka uzskatos”. Manuskripts glabājas Treimaņu dzimtas arhīvā, tāpēc īpašs prieks, ka caur grāmatu tas tomēr kļuvis pieejams interesentiem. (Par dzimtas likteņiem vairāk lasāms ziņu portālā <www.la.lv: https://www.la.lv/uz-mapes-bija-uzrakstits-sargat-no-uguns-un>.)

Krājumā ir trīs nodaļas: „Trijzvaigžņu saulīte skumst…” (1939.16.VI-1940.16.VI); „Kā tēvuzemes nodevējus zīmogos” (1940.17.VI-1941.07.VII); „Un nakts gar logu velkas bezgalīgi gausa” (pēc 1941.08.VII rakstītās epigrammas). Satīriskā dienasgrāmata sākas ar elēģisku epigrammu „Lācis”: „Latvija dziļdziļi skumst: / Viņu apdraudēt sācis / Pinkainais krievu lācis, / Trijzvaigžņu saulīte skumst – –”

Sarkanajā paradīzē atklājas vēl viens Edvarda Treimaņa-Zvārguļa talants – īsā satīriskā dzejolī (epigrammā) raksturot Latvijai traģiskā laika zīmes, arī savas personiskās izjūtas – vilšanos, skumjas. Dzejoļu tēmas nereti rastas laikrakstos, asa kritika vēršas pret laikabiedriem, kuri sadarbojas ar okupācijas varu, – viņi tiek nodēvēti par vējrāžiem (132. lpp.). Daļu dzejoļu, iespējams, varam izprast un novērtēt tikai tagad, kad atkal dzīvojam neatkarīgā valstī. Toreizējo laiku viņš salīdzina ar elli – „No visa tā, ko tagad pieredzu un jūtu, / Šo mierinājumu sev varu krāties: / Man jābīstas nav elles, ja tā tiešām būtu, / Jo tur tak nevar ļaunāki vairs klāties” (17.1.41.), tomēr atzīst, ka tautai ir arī jāsmejas („Gaišus smieklus” 3.12.40.). Dažām epigrammām pierakstīts klāt melodijas avots, tās ir garākas – atbilstīgi zināmo dziesmu, piemēram, „Dažu skaistu dziesmu”, tekstiem.

Dzejnieks izmanto lielu skaitu vēsturisku un literāru alūziju. „Droša nākotne” (15.10.39.) vēsta: „Lai līgo lepna dziesma! / Nu mūžam jauki būs: / Ja draudēs kāda briesma, / Glābs komunisti mūs.” Epigrammās atrodam folkloras (vilks, lācis) un Bībeles tēlus: „Kainu kad ar Kusinenu salīdzina, / To var pieskaitīt pie eņģeļiem – / Pirmais tikai vienu brāli nogalina, / Otrais – nogalina tūkstošiem.” (6.12.39.) Uz grauda ir arī konkrētas personas, bieži minēti vārdi, uzvārdi: Andrievs Niedra, Jānis Jaunsudrabiņš, Augusts Kirhenšteins, Anna Rūmane, Oskars Sīlis, Priednieks-Kavara, Jānis Sudrabkalns, Ādolfs Erss, Kārlis Ulmanis, Staļins, Hitlers (jau tolaik liek vienlīdzības zīmi starp abiem, norādot, ka pasaulē tomēr katru no varmākām vērtē dažādi), Oto Kusinens, Halifakss, Čemberlens, Rūzvelts un daudzi citi. Lielinieki tiek nodēvēti par lielslepkavām (9.8.41.). Satīriķa spalva no krēslas un pagājības izceļ notikumus, faktus, attieksmes demonstrējumus, kurus vieglāk nezināt, jo tie neglaimo zināmiem, atzītiem ļaudīm („Pret ko tad?” 11.12.39. u.c.).

Tēlotas konkrētas vietas, kā Liepāja, Ventspils, kuru ostas atdotas sarkanarmiešiem. Treimanis-Zvārgulis vērtē, visbiežāk – nosoda, Baltijas valstu, Polijas, Vācijas, Amerikas, Lielbritānijas situāciju un politiku, jo īpaši pozitīvi izceļot Somiju, kura vienīgā, autoraprāt, saglabājusi savu godu. Lielbritānijas personifikācijai izmantots Džona Bula tēls. Autors atklāti pauž savu viedokli par vairākām tautībām – latviešiem, vācieši, krieviem, ebrejiem, somiem, igauņiem, lietuviešiem, angļiem –, asi komentē vāciešu došanos projām no Latvijas un krievu ierašanos un aicina nezaudēt latviskumu, Eiropai būt modrai un „nepārvaramu valni pret aziātiem celt” (21.11.41.).

Padomes, čekisti, komisāri, komunisma šūniņas, buržuji, budži, naudas reforma, terors, bads, trūkums visās dzīves jomās, grāmatu iznīcināšana, trimda, pašnāvības, psihisko slimību skaita pieaugums – Treimaņa-Zvārguļa redzeslokā ir ikviena tēma, kas skar Latviju un tās cilvēkus. Arī epigrammās ienāk krievu leksika: „vsoravno”, „Drastu, tavārišč!”, „Mnogije ļeta matuškai!”, „Pašol, balvan!”. Kritisks skats vēršas pret sadzīvi Padomijā: „Progress zied! Viss kā ar dampi augšup dzenas – / Algas, komisāru skaits un preču cenas. / Bet vai garam arī līdzīgs augškāpums? / – Kur šim kāpt?! Pie Dieva? Tāda nav vairs mums!” (30.11.40.) Galu galā pēc 1941. gada 14. jūnija autoram jāatzīst: „šausmās spalva krīt no rokas” (18.06.41.).

Kad vairs nav, uz ko paļauties, dzejnieks vēršas pie Dieva (17.2.41. u.c.) vai laika (12.5.41.) Krājumu caurstrāvo nešaubīga ticība Latvijas pastāvēšanai (28.4.41., 1.5.41., 17.5.41. u.c.), un dažbrīd šīs izjūtas sasniedz himnisku pacēlumu: „Reiz bija brīva, patstāvīga Latvija – / Un viņa atkal būs! / Deg katrā īstā latvietī šī leģenda: / Nav Imants miris, un tā zobens nesarūs!” (27.10.40.); epigramma „Dievs, svētī Latviju! (8.11.40.), „Somija” (20.08.41.).

Izkristalizējas atziņas, piemēram: „Kur cilvēcības nav, nav arī varonības” (16.11.42.); rakstot par somiem – „Ak, kaut visi mazo tautu dēli šādi vilki būtu.” (10.12.39.).

Grāmatas kompozīcija ļauj to lasīt dažādi: tikai kā dzeju, kas atspoguļo laikmetu; paralēli ar sakārtotāju komentāriem, kas sniedz kontekstu; kā dienasgrāmatu – pa datumiem, attiecīgo fonu no atmiņas, vēstures grāmatu vai interneta dzīlēs pieejamā piemeklējot pašam.

Samērā plašā komentāru sadaļa, kas veidota gan no autora atstātajām piezīmēm, gan sakārtotāju paskaidrojumiem par vēsturisko, kultūras un autora personiskās dzīves kontekstu un norādes par tekstiem, kuri ir saglabājušies nepilnīgi, sniedz vērtīgu informāciju, atklāj maz zināmus faktus, rosina uz diskusijām un pētījumiem. Komentāros minēti personu dzīves dati, tāpēc personu rādītājs ir lakonisks, bet tāpēc ne mazāk noderīgs.

Atšķirībā no pirmās grāmatas šai pietrūcis vērīga korektora rokas.

Lai gan sarkana, dzeldīga un sāpīga, Edvarda Treimaņa-Zvārguļa radītā „paradīze” ir ieinteresēta lasītāja vērta laiktelpa.

 

Sanita Dāboliņa

 

Sanita Dāboliņa (1970) ir filoloģijas maģistre, tekstu redaktore un korektore, sakārto un izdod grāmatas, rīko literārus pasākumus, raksta par valodu „Facebook” lappusē „Valoda ir kā upe”.

 

 

 

Jaunā Gaita