Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

 

Indra Gubiņa un Gunars Janovskis Notinghamā 1980. g.

 

Inguna Daukste-Silasproģe

... es reizēm uzkaļu kādu pantiņu”

 

Fragments no topošās monogrāfijas par Gunaru Janovski izdevniecības „Dienas Grāmata” sērijā „Es esmu”

 

Tā par sevi reiz teicis rakstnieks Gunars Janovskis (1916-2000), kura dzīve ir liecinājums, cik daudz cilvēks savā mūžā var pieredzēt. Savos darbos viņš ieraksta daudz no savas dzīves, vērojumiem, izjūtām un smeldzes. Mūža garumā viņš saglabā tīru un dzīvu latviešu valodu, skumst par nevērību pret valodu, par negantajiem drukas velniņiem, kas viltīgi iemanās viņa grāmatu lappusēs. Rakstīt Gunaram Janovskim nozīmēja dzīvot – „Literatūra? Tā ir mana otrā pasaule, reizēm baiga, reizēm skaista, un es ceru, ka man vēl kādu laiku būs lemts ņemt savus draugus un paziņas pie rokas un tos vadāt pa viņas teiksmainajiem labirintiem.”[1]

Gunars Janovskis, kuru mēdz dēvēt par vēlīnu debitantu latviešu trimdas rakstniecībā, literāro talantu briedināja un pilnveidoja tieši svešumā, dzīvojot Anglijas vidienē Notinghamā. Viņa literāro devumu veido apmēram trīsdesmit grāmatas, četrpadsmit Kopotu rakstu sējumi, atkārtoti darbu izdevumi, darbu dramatizējumi un iestudējumi teātrī un televīzijā, nu jau arī romāna Pilsēta pie upes ekranizējums režisora Viestura Kairiša ‘lasījumā’ un vizualizācijā.

Tomēr mazāk zināms palicis viņa dzejnieka talants, par kuru gan viņš allaž runājis nedaudz ironiskā toņkārtā. Gunara Janovska dzeja apkopota divos kopdzejas krājumos ar dzejnieci Indru Gubiņu (1927-2017) – Paskaties kļavā (1974) un Vai ilgi vēl? (1989).Gunara Janovska dzejoļi epizodiski parādījās latviešu trimdas periodikas lappusēs ar Artura Skujas vārdu. Šis vārds viņa romānu lasītājam zināms – galvenais varonis romānu triloģijā Sōla (1963), Pār Trentu kāpj migla (1966) un Balsis aiz tumsas (1972).

Lai apjaustu, kā abi rakstnieki nonākuši pie kopdzejas krājumiem (šoreiz ieskatoties pirmā kopdzejas krājuma tapšanas vēsturē), ielūkosimies abu sarakstē, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, sauktā par Misiņu bibliotēku, Indras Gubiņas fondā un kopumā aptver vairāk nekā 600 vēstuļu, kas ceļojušas pāri jūrām, reizēm noklīdušas, kuras gaidītas, kurās iezīmējas gan radošā degsme, gan arī radošās dzirksts apsīkums vai apdzisums. Indra Gubiņa un Gunars Janovskis sarakstījās 35 gadu garumā; sarakste aizsākās 1964. gada vēlā rudenī, kad, Indra Gubiņa uz laiku kļuvusi par žurnāla Daugavas Vanagu Mēnešraksts literārās nodaļas redaktori, sadūšojās nosūtīt vēstuli rakstniekam Gunaram Janovskim uz Angliju ar mudinājumu atsūtīt publicēšanai kādu darbu. Viņi tolaik nav pazīstami. Viņi satiksies tikai 1973. gada rudenī,[2] kad Indra Gubiņa no savas dzīves vietas Kanādā viesosies Anglijā, atbrauks uz Notinghamu un satiks rakstnieku Gunaru Janovski.

Rakstniecei un dzejniecei Indrai Gubiņai[3] bija zināms, ka Gunars Janovskis palaikam raksta arī dzeju, tomēr uz jautājumu par dzejošanu, viņš vēstulē atbildējis:

„Nē, Arturs Skuja nedzejo. Viņš to dara pavisam reti. Tikai tad, kad „uznāk”. Viņam ir šis tas padomā. Bet tam ir laiks. Vispirms ir jānobeidz pēdējās divas nodaļas Menuetam[4]. Tur ir gandrīz vēl tāda teatrāla izmišana, bet gan jau redzēsi pati.”[5] Savukārt kādā citā vēstulē 1968. gada 9. decembrī atzīst – “Arturs Skuja nosūtīja Londonas Avīzei[6] dzeju „Vienai”. Viņš nezina – kāpēc, bet tā ir ielidojusi redakcijas papīrkurvī.”[7] Ik pa laikam sarakstē jaušams, ka Gunara Janovska literārā prioritāte ir romāns, lielās formas, nereti viņš pat vienlaikus strādā pie vairākiem darbiem, krāj iespaidus, ceļo pa Eiropu. 1972. gada 5. februārī viņš Indrai Gubiņai raksta: „Nu jau būs gadi četri, kopš neesmu uzrakstījis nevienas pašas dzejas. Man savā laikā atrakstīja nelaiķis Rudzīšu Janka[8] un teica, ka lai nu es neniekojoties, jo no manis dzejnieks nav un nebūs. Un tā es viņam arī paklausīju. Vismaz viņš man samaitāja katru prieku – vārdiem meklēt atskaņas.”[9]

Tomēr ap 1972. gada izskaņu abu sarakstē pirmoreiz uzplaiksnī doma par kopīgu dzejas krājumu. 1973. gada 6. janvārī Gunars Janovskis vēstulē raksta: „Mīļā Indra! [..] Zini: es Tev rakstīju par kopējo dzeju krājumu, pats savējās neesmu apskatījis. Nupat vienu dienu sāku šķirot un – mīļā stundiņa! Man ir labi ja kādas 20 dzejas, ar kurām „iet placī”. Tas nu ir par maz. Pagaidīsim vēl gadiņu, jā? Un starplaikā raudzīsim šo to uzrakstīt, ja tāds prāts un patikšana. Nupat es vienu dzeju vārdpilnā nozīmē „uzrakstīju” sapnī. Bija tikai jāpieceļas un jāuzliek uz papīra. Gan jau Tu to lasīsi. Tā saucas „Kolhoznieku bēres[10]”.”[11]

1974. gada janvāra vēstulē Indra Gubiņa atzīst, ka atkal un atkal atgriežas pie domas par abu kopdzejas krājumu. 1974. gada 4. februārī nosūtītā atklātnē Gunars Janovskis mudina Indru Gubiņu sazināties ar izdevēju Helmaru Rudzīti, tiesa – ne tikai par dzejas, bet arī par īsprozas kopkrājumu: “Vai Tu ar Rudzīti negribētu parunāt arī par mūsu kopējo stāstu grāmatu? Es nezinu, kā Tu pati par to domā. Man ir divas noveles, t.i. pusgrāmata. Tev noteikti kam vajaga būt otrai pusei. Padomā. Bet galvenais ir – dzejas. Manuprāt, tā būs maza sensācija.”[12]

Indras Gubiņas atsūtītos dzejoļus lasa arī Gunara Janovska kundze Rasma, par ko viņš 1974. gada 5. aprīļa vēstulē raksta: „Kas tās Tev gan ir par skaistām dzejām! Iedevu izlasīt Rasmai. Arī viņa jūsmo. Tu esi dzejniece! Pie tam LIELA. Man būs gluži kauns ar saviem pantiņiem Tev blakām stāties. Pret Tavām 48 es varu likt savas 30, un tās iederas labi Tavos trīs sadalījumos: mīlas lirika, mežinieka dziesmas un bāru dziesmas. Varbūt līdz vasarai vēl kāda uzrakstās? Bez tam man dažas ir smagi pagaras. Krājums iznāks pieklājīgs. Mazliet vecmodīgs, bet vēl jau ir tādi, kas kautko tamlīdzīgu gaida. Honorārs mums taču nav svarīgs! Un, vai nu Rudzītis gluži iekritīs? Mūsu abi vārdi kopā liekas diezgan branga reklāma.”[13]

1974. gada 29. aprīļa vēstulē Indra Gubiņa apliecina, ka ir sazinājusies ar grāmatizdevēju Helmaru Rudzīti, faktiski viņu informējusi, ka kopā ar Gunaru Janovski gatavo kopdzejas krājums, ka topošajai grāmatai jābūt īpašai, ka viņas vīrs ieteicis krājuma nosaukumu – Duets vai arī Duets vienā balsī, ka jādomā par nodaļu virsrakstiem. „Bāru dziesmas, Mežinieka dziesmas – tās būtu skaidras, bet kā to pirmo daļu, to mīlestības liriku saukt? Lapu dziesmas, Rudens dziesma? Raksti, ko Tu domā.”[14]

Abu rakstnieku sarakstē 1974. gada pavasarī iezīmējas ‘sarunas’ par un ap dzeju, kā tās kārtot, cik daudz dzejoļu katram būtu, ko krājumā piedāvāt, kā tos grupēt vai kārtot nodaļās, un galvenais – kā saukt abu kopdzejas krājumu. Indras Gubiņas piedāvātais – Balsis un atbalsis Gunaram Janovskim īsti netīk, taču viņam nebūtu iebildumu pret nosaukumu Kļavu lapa – „Tā jau dominē Tavās dzejās un šur tur paviz arī manējās. Arī vāka zīmētājam būtu viegli, un izskats iznāktu efektīgs. [..] Kas Tev gan ir par skaistām dzejām! Man dažas tā i aizrāva elpu, lai nebūtu jāizsakās savādāk... Man tā vien šķiet, ka ar savu krājumu varēsim būt mierā, un arī Rudzītis tur nekā nezaudēs. Daudzas mūsu dzejas ir gaužām personīgas dabas. Gaužām maz tur ir pateikts „tikai atskaņu dēļ”. Vajag mazliet drosmes – tās nodot lasītāju ziņkārīgajām acīm un domām. Bet arī rakstnieks daudzko atklāj no savām domām, piedzīvojumiem. Kāpēc lai to nedarītu ar dzejām? Dažs varbūt pasmīnēs... Ja tikai mājas miers netiek traucēts.”[15]

Drīz abi autori ir vienojušies, ka par kopdzejas krājums nosaukumu – Paskaties kļavā. Jāteic, ka kļavu lapas no Kanādas nereti vien ‘ceļojušas’ līdz ar aprakstītām vēstuļu lapām.  Un tās atrodamas vēl tagad starp vēstuļu lapām Indras Gubiņas arhīvā.1971. gada 6. novembrī Indra Gubiņa raksta: „Es Tev pirms pāris nedēļām salasīju krāsainas lapas, es staigāju gar ziemeļu ezera malu, kur sarkans, dzeltens, zaļš – gandrīz neaprakstāms raibums, un kur vēl oktobra vidū čirkstēja sienāži, un daži apjukuši čipmonki lēkāja. Oktobris pie mums bija neparasti silts un saulains, novembris tik atnāca ar aukstumu.”[16] Savukārt 1973. gada 19. decembrī Indra Gubiņa raksta, ka kļavu lapai ir stari, ka tai ir gluži vai spārni, pa kuriem ir iespējams aiziet tur, kur vēlamies – „Nē, Gunār, tā tas tomēr nav, dzejolis nav tikai dzejolis. Labi, nedomāsim par to, rakstīsim dzejoļus, stāstus, romānus – vienalga, rakstīsim.”[17]

1974. gada 4. augusta vēstulē Indra Gubiņa raksta, ka 3. augustā izdevējam nosūtījusi dzejas krājumu ar Eduarda Dzeņa vāka un četru ilustrāciju zīmējumiem – „Vāks ir koks, ļoti vienkāršās, stilizētās līnijās (kails). Ilustrācijas katrai nodaļai: Rudens dziesmām – tādas lapiņas – skaists. Bāru dziesmām – vēji, bāri, kaut kas rēgains, bet izteiksmīgs. Mežinieka dziesmas – egles, pļava – stari cauri eglēm. Lietainā novakarē – smagi mākoņi ar lietu pāri lauku ainavai. Visi zīmējumi tikai līnijas, tas viņam tā jādarot tehnisku apstākļu dēļ. Kādi tie – neprasi man. Tad nu lai Rudzītis drukā. Honorāru jau viņš nesola nevienam, man vismaz piesolīts tikai 25 eks..”[18]

1974. gadā apgādā „Grāmatu Draugs” tiek izdots Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopdzejas krājums Paskaties kļavā ar Eduarda Dzeņa vāka zīmējumu un četru nodaļu vinjetēm, iesiets dzeltenos pasteļkrāsas linu vākos. Krājumu veido piecdesmit divi Indras Gubiņas un trīsdesmit Gunara Janovska dzejoļi, kas izkārtoti vairākās nodaļās. Gunars Janovskis ir iepriecināts par šo krājumu, to atklāj 1975. gada janvāra sākumā rakstītā vēstule – „Paskaties kļavā kaut kā ir citāda. Es to esmu jau izlasījis reizes trīs. Man tā stāv uz rakstāmgalda, un es tur allaž pašķirstos. Tur ir daudz Tavu dzeju – jo biežāk lasa, jo labāk patīk. Nu jā ... arī dažas manējās. [..] Indra, man šī grāmata patīk. Pat vairāk. Es esmu ar mieru apgalvot, ka tā varbūt ir mazliet veclaicīga, bet tomēr  s k a i s t a  grāmata. Un zini? Es piepeši esmu atradis līdzību. Mēs abi esam Ziemeļnieka gara bērni, sevišķi īsajās, ‘rīmīgajās’ dzejās. – Vai mums to pārmetīs? Ko teikts kritika? – Patiesībā man pat tas ir viena alga...”[19]

Paies turpat desmit gadi kopš šī krājuma iznākšanas, Gunars Janovskis būs pieredzējis gan radošu pilnbriedu un atzinību, gan negantu neveselību un smagas redzes problēmas, taču 1983. gada 8. maija vēstulē viņš raksta: „Mīļā Indra! Diena, kad mans garastāvokļa mērītājs bija nokritis zem nulles. [..] Kļava ir labs krājums. To es vienmēr esmu zinājis. Bet ne vairāk. Vienkāršos vārdos mēs esam devuši vaļu savām sāpēs aizžņaugtām sirdīm. Un to saprot tie, kuriem ir “tās pašas sāpes un cerības”.[20]

Nedaudz ielūkosimies, ko kritiķi sprieda un lēma par šo dzejas krājumu. Kritiķis Jānis Andrups atzina, ka „abu autoru dzejoļu apvienošana vienā grāmatā motivējama ar viņu dzejas radniecīgumu, kas izpaužas rezignētajā pamatnoskaņā un diezgan līdzīgā izteiksmē. Abu dzejas līdzīgums grāmatā pasvītrots ar sakārtojumu vienādas tematikas nodaļas: abiem ir rudens un mežinieka dziesmas (Indrai Gubiņai tās liekas speciāli šai grāmatai rakstītas); Indras Gubiņas bāru dziesmām atbilst Gunāra Janovska lietainas novakares noskaņas. Šāds sakārtojums uzmanības centrā ievirza abu autoru dialogu un viņu personīgās attieksmes, kā tās izpaužas šai grāmatā, kur tām, protams, ir literāras tematikas raksturs. Otrā vietā līdz ar to atvirzās katra autora individuālie vaibsti. Ja uzmanību pievēršam šai katra autora savdabībai, kas literatūrā vienmēr ir viens no vissvarīgākajiem elementiem, tad Indra Gubiņa liekas tuvāk stāvam reālismam, kamēr Gunāra Janovska dzejā vairāk izteicas romantisks pasaules skatījums, kas atbalsojas arī izteiksmē. Gunāra Janovska dzeju varam saukt par romantisku, kamēr Indrai Gubiņai ar romantiķiem kopēja ir tikai dažu dzejoļu noskaņa, bet ne pasaules skatījums un motīvi. Abiem autoriem izteiksmes līdzekļi nāk no posma, kad mūsu lirikā lūzumu vēl nebija radījuši pēckara strāvojumi. Abu dzejnieku vienkāršā, patiesā dzeja atradīs daudz draugu.”[21]

Kritiķe Nora Valtere atzīmējusi, ka Gunars Janovskis nodaļā „Lietainā novakarē” ir krietni intelektuālāks, rūgtāks, skeptiskāks; viņa dzejā spēcīgāk ienāk apceres motīvi, vietām parādās ironija, brīvais pantmērs, kas šajā nodaļā pārsvarā; kritiķe atzīst, ka „Janovskim vispār labāk izdodas romantiski iekrāsotie dzejoļi. Par to nav jābrīnās, arī no visiem viņa labākajiem prozas darbiem vairāk vai mazāk dveš romantisma elpa.”[22]

Šajā krājumā iekļautie Gunara Janovska dzejoļi sabalsojas ar viņas prozas tekstu poētisko noskaņu, ar viņam būtiskiem tēliem – mežu, jūru, kaiju klaigām un vientulību. Noskaņu un sabalsojumu ar Gunara Janovska hamsunisko strāvojumu atklāj „Dziesmas Eduardai” rindas:

Lapas sausas, skujas smalkas

Manus meža ceļus klāj.

Koku audze vēja šalkās

atvadām man zarus māj.

Ja reiz nāksi būdai garām,

piespied seju tai pie rūts.

Varbūt degs tev acu starā

maigums, manis neiegūts.[23]

Jāpiekrīt kritiķes Noras Valteres teiktajam: „Paskaties kļavā ir neparasts un interesants divu autoru kopīgs dzejoļu krājums. Neparasti un interesanti ir jau tas, ka ar dzeju nākuši klajā divi autori, kas pazīstami kā izcili un ražīgi prozisti, bet it sevišķi šis krājums vienreizējs tādā ziņā, ka abu autoru tematikā un pārdzīvojumu toņkārtā ir tāda saskaņa, kāda reti sastopama: liekas, te risinās divu tuvu cilvēku intīms dialogs.”[24]

Aplūkotā abu rakstnieku sarakste ļauj apzināt, ka nepilnu divu gadu laikā no ieceres par kopdzejas krājumu ideja īstenojās; 1974. gada rudens pusē Indra Gubiņa un Gunars Janovskis pieredzēja krājuma Paskaties kļavā iznākšanu. Tā bija dvēseliska sasaukšanās, koleģiāla uzticēšanās, kas atklājas kādu jaunu šķautni abu daiļrades rakstos. Paies piecpadsmit gadi, un 1989. gadā iznāks otrs abu kopdzejas krājums Vai ilgi vēl? Toņkārtā daudz minorīgāks un apcerīgāks, abi tolaik vairāk dzīvo ar ziemas sajūtu, jo Indra Gubiņa ir zaudējusi vīru Gunāru, bet Gunars Janovskis sievu Rasmu. Smagi nospiež svešuma gadu vientulības nasta.Tomēr izskaņai kāda ļoti raksturīga Gunara Janovska poētiskā noskaņa un ainava – dzejolis „Vējam no jūras”:

Ne jau vienmēr var dziedāt.

Vējš, pelēkā miglā kūpot,

iemet sāļumu manos plakstos

un stabulē atvērtās lūpās.

Kā gan es pazīstu tavu balsi,

ja tu daino tik savādā rakstā?

Kā gan nepazīt...

Kaiju klaigas

skan dūmaka tumsā. Dziļi peldošas laivas,

plandošām burām mastos,

iznirst ūdeņu klaidā.

Tavā dvašā tvan jūrmales priedes.

Un elsās tavās, krastos atbalsīm kliedzot,

šalc Daugavas viļņu mūžīgais nemiers.

 

 

 

Inguna Daukste-Silasproģe, Dr. philol., Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.

 


 

[1] b. a. Londonas Avīze, Nr. 1017, 1966, 11. febr.

 

[2] Viņi bija norunājuši tikties 1973. gada vasarā Ķelnē Eiropas Latviešu dziesmu svētkos, tomēr tikšanās nenotika.

 

[3] Indra Gubiņa ir divdesmit septiņu grāmatu – romāni, īsproza, dzeja un ceļojumu apraksti – autore. Daiļradei spēcīgs autobiogrāfiskais aspekts, kā arī psiholoģiskā reālisma vēstījums, dzejā – romantiska, rezignēta un personiska pārdzīvojuma noskaņa.

 

[4] Domāts romāns Ēnu menuets (1969).

 

[5] ZA FB RK (Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Retumu krājums – šodien Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka) Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11671, 12. mape, 7. dokuments; 1968. gada 18. maijā.

 

[6] Latviešu laikraksts Londonā.

 

[7] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11670, 11. mape, 19. dokuments.

 

[8] Domāts literatūras kritiķis Jānis Rudzītis (1909-1970).

 

[9] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11672, 13. mape, 22. dokuments.

 

[10] Dzejolis lasāms krājumā Paskaties kļavā, skat. 111. lpp.

 

[11] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11673, 14. mape, 1. dokuments.

 

[12] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11673, 14. mape, 19. dokuments.

 

[13] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11673, 14. mape, 23. dokuments.

 

[14] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11666, 7. mape, 25. dokuments.

 

[15] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11673, 14. mape, 25. dokuments; vēstule 1974. gada 12. maijā.

 

[16] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11665, 6. mape, 14. dokuments.

 

[17] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11666, 7. mape, 20. dokuments.

 

[18] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11666, 7. mape, 29. dokuments.

 

[19] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11674, 15. mape, 1. dokuments.

 

[20] ZA FB RK Indras Gubiņas fonds, Inv. Nr. 11675, 16. mape, 42. dokuments.

 

[21]Andrups, Jānis. Divu dzejnieku dialogs. Ceļa Zīmes, Nr. 57, 1975.

 

[22] Valtere, Nora. Indra Gubiņa, Gunars Janovskis – Paskaties kļavā. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1975, Nr. 3.

 

[23] Gubiņa, Indra, Janovskis, Gunars. Paskaties kļavā. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974, 78. lpp.

 

[24] Valtere, Nora. Indra Gubiņa, Gunars Janovskis – Paskaties kļavā. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1975, Nr. 3.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita