Evelīna Šneidere

Dzejas debija

EZĪŠA ZILĀS FREKVENCES*

/nošu burtnīca/

ar vijoles lociņu
izmazgāju zobus
aizveru pierakstu kladi
kā vecu akordeonu
ja lapas nokrīt astotdaļās
to nevar paspēt pamanīt
ja ceturtdaļās
var paskriet garām
es gribu piedzimt
mazliet aizvakar
lai paspētu sevi
lai paspētu kastaņu adatas
papaijāt pret spalvu
hei es gribu tikai
sešpadsmitdaļās
atrast tevi
aši viegli atbrīvoti
ar sešām stīgām
spēlēt mīlestību
tas nekas ka nemāku
notis

*  *  *

kā skan stumbrs

kad to zāģē
pieliec ausi
tā skanu es
kad no manis grib
bet man trūkst

*  *  *
tava pazaudētā

dvēsele man priekšā

sakrīt visi saules rieti

kā ūdenskritums

pie manām kājām

saknes dzen

*  *  *
nomaļi mētājos

mākoņu paēnā

prieks

iekliedzas

prasa

kur es esmu

es saku

man nav spēka atnākt

*  *  *

            !!

pēkšņi

kāds klauvē

no ribkambara iekšpuses

laid ārā stulbenīt

laid ārā muļķīt

kliedz

apstājies vienreiz

uz mūžu

*  *  *

/ieplūst miers/

esmu svešceļnieks
šī planēta viszilākā
bet hei
esmu īstajā vietā
laiks ir ar mani
(nē laiks ir bez manis)
viņš skrien
es turpinos mierā
.
kā aizmigt
ar domu ka
tumsa
tā nav nakts
!
bet hei
ezīt
tu esi jau pasauli
no adatām izglābis
.
čau, miglā, čau!

- Ezītis

*  *  *

dvēsele zābakā 

klīstu pa piena ceļu

visādas ceļa zvaigznes

nosaukumus nemāku

nozīmes vēl neprotu

turpinu doties tukšumā

kaut kas ir iekritis zābakā

laikam mana dvēsele

*  *  *

bloks

kā lai visām burtnīcām cauri tieku

kā lai izlasu tevis rakstīto

rastra punkti tik neskaidri

izplūduši kā migla manā pakausī

sašūt ar diegiem melnās lappuses

virsū nerakstīt neko

drukāt tukšu 

jo tukšums tikai tumsā redzams 

paskaties manī 

tur uz sieta guļ tukšums 

spīd jo krītots baltiem putekļiem 

gludināts tik cieši

ka olimpiskajām spēlēm daiļslidošanā

nevajadzēs īrēt ledus halli

visi slidos pa krītotu tukšumu

un meklēs kur pazudušas visas

siltuma šķiedras visas mīļuma šķiedras

kāpēc tiek pievienotas sāpju vielas

vai laukums no tām kļūst brūns vai balts

vai sāpju papīrs ar laiku dzeltē

kad nevaru vairs nostāvēt 

salīmēju savu muguru 

nogriežu kājas un galvu 

uzlieku sev zilu vāku

parakstos kā Ezītis bēdīgais