Jaunā Gaita Nr. 31. 1961

 

Jēkabs Poruks

RAKSTURĪGI VAIBSTI MŪSU IZCILĀKO SKAŅRAU PORTRETOS

 

ĀDOLFS ĀBELE

Trim lielām mīlām mans draugs izdalījis savu sirdi − mīlai uz nedzīvo, darīdams to dzīvu − ērģelēm, mīlai uz dzīvo, iedvesdams tam garu − korim, mīlai uz garu, kas viņu nes mūībā − savai jaunradei.

Mums ir bijui koŗi ar izmeklētām balsīm, trenēti gandrīz kā profesionāļi. Ābeles pasakainā Dziesmuvara bija tikai studentu koris, kur cilvēki turējās kopā sava burvja dēļ, citādi varēja nākt un iet. Pielabināanos mīļajiem soprāniņiem, lūdzu, tenoriņi, vēl tikai ito vietiņu, − to viņ nepazina. Kad koristi purpina, viņi nevarot dabūt tik klusa pianissimo, reģistrs par augstu, Ābele pasaka pavisam netechniskus vārdus:

− Vajag ticēt, tad varēsit! − Viņ pats tic, viņa seja koŗa priekā ir apskaidrota, ne no īs pasaules. Viņ tic, ka koris var dziedāt kā rautas stigas, kā čelli, kā meragi, is pesimists ar skeptisko smīniņu. Kas dzirdējis Dziesmuvaru, tas divreiz apdomāsies, iekām sacīs, ka Bārdas vārdi par sapni, ticēanu un atpestīanu tikai romantiski vārdi.

 

ALFRĒDS KALNIŅ

Vai mēs pie Kalniņa domājam par formu, par gudrību? Par visām tām lielajām lietām, kas ķiet mūzikā nepiecieamas, ja par to runā gudriem vārdiem? Vai nav paradokss, ka Kalniņā, mūsu pirmais lielais ērģelnieks, Bacha, Lista, Franka interprets, nekā nav devis ērģelēm, nav grauzies kontrapunkta cietajā garozā? Toties vecveco trīsskaņu secībā atradis nejaustas izteiksmes spējas? Kalniņ nepārsteidz ne ar gudrību, ne ar varenību, ne ar patosu. Viņa mūzikai pārlijusi kāda laipna gaisma, kas pilda pasauli ar klusu mirdzēanu.

Pēc visa tā, autoram, kas Jāzepu Vītolu bija nosaucis par vientuli burzmā, Jānis Kalniņ jautāja:

− Interesanti, kā tu sauksi manu tēvu? −

Ja man būtu jāatbild, es arī nezinātu, jo vientuļāka par Alfrēdu Kalniņu tieām neesmu sastapis. Vienīgā, turklāt ne mazā starpība, ka viņ bija pat bez burzmas.

 

JĀNIS KALNIŅ

Vītols gan neatzina viņa fugu, jo tur bija pulgots kāds negrozāms stingrā stila likums. ajā punktā Kalniņ varētu piesaukt lielisku sabiedroto − Bēthovenu. Jādomā, tam gan vajadzēja zināt, kā fuga jāraksta. Ko redzam ? Visslavenākā Bēthovena kvarteta pirmajai daļai ir visas fugas pazīmes, paaudzes ir locījuās ī darba priekā, te saskatot tanī ar Vāgneru dziļākās cilvēces bēdas un sāpes, te paceļoties ar īm skaņām viņpus visiem priekiem un bēdām − un ai fugā palicis neievērots uz mata tas pats negrozāmais stila likums, kas Jāņa Kalniņa eksāmena darbā. Tak kāpēc viņam, bēgot no vienas autoritātes, skriet pie otras? Vītols neatzina, bet jau ar pirmajiem soļiem praktiskajā dzīvē Jāņa Kalniņa mūziku skandināja liels un mazs. Kas neatceras vēl odien Sīkstuļa āriju Sprīdītī Tumsa gaismu apēdusi? Vai vispār var būt vēl kas vienkārāks? Tikai divas skanas − visa tā mūzika, bet cik zīmīgas! Vēl viena skaņa vairāk, un visa burvība būtu vējā.

Michaila Čechova reijas ietekmē dzima spēcīgie Hamleta dīgļi, kapraču duets, abi lieliskie koŗi, Mea culpa un Integer vitae. Tik īsi, tie pieskaitāmi vislabākajam, ko Jānis Kalniņ līdz im mums devis. Čechovs bija sasvītrojis Hamletu, Jānis Kalniņ, pats visu savu operu libretists, svītroja vēl vairāk. Komponistam daudz vārdu nevajag, mūzika desmitkārtīgi atsver svītroto. Viņu bija vadījusi skatuves pazīana un nojauta, mūzikas loģika − viss iespējami mazās devās ar iespējami lielu spēku.

 

JĀNIS MEDIN

Toreiz uz savām instrumentācijas stundām viņ nāca vakaros, smalks, uzposies, tērpies frakā, lai no stundām tūliņ steigtos uz Operu diriģēt savu Uguni un nakti. Rīgas debesīs viņ dega kā pirmā lieluma zvaigzne, ar pārciesto tīfu, izbristo Sibīrijas taigu kā baigu sapni aiz muguras. Visjaunākais, spoākais Konservatorijas profesūrā, meteorīgs kā komponists, kā diriģents. Pulksteņa vietā viņam bija tieva zelta vaiņa, kas blāvi vizēja ap kreisās delnas locītavu, kamēr viņ pie klavierēm igli ķirstīja mūsu kusli topoās partitūras. Viegls smaids, ātri pamests skats ar strauju galvas pagriezienu, pāris vārdu bija visa viņa paidagoģiskā kritika. ...Vācu kamermūziķi atbrauc ciemā uz Rīgas radiofonu, nospēlē tur vienu no saviem neskaitāmajiem pūamo instrumentu septetiem un, kulturāli kultūras cilvēki būdami, laipni lūdz apmaiņai aizdot viņiem kādu no mūsu septetiem, kuŗu mēs pai atrodam par piemērotāku pirmajam gājienam. − Ko tur lai atbild? Vai uzkraut vainu Rātsnamam, ka tur visi septeti sadega? Vai teikt atklāti, ka mums, iesācējiem, kādi mēs pareizēja kultūras arēnā, ja negribam pūst, kur nav ko pūst, ne tikvien nav vēl neviena septeta, ne pūtējiem, ne kam citam, bet nav arī ne seksteta, ne kvinteta, ne okteta. Pat vienkāro stīgu kvartetu mums nesanāk ko skaitīt pie vienas rokas pirkstiem? Tā Mediņam bija atkal jāglābj tautas gods un jāraksta pirmais latvieu septets pūtējiem, kā viņa spalvai pieder pirmā latvieu opera. − J. Ozols, A. Ore, dentlmeņi būdami, tam pievienosies − pirmais latvieu balets, pirmais latvieu klavierkoncerts un daudz kas vēl pirmais. Tik biezs ir mūsu tukstogadu kultūras jaunākais virsslānis.

 

EMĪLIS MELNGAILIS

Otras tik krāsainas figūras nesameklēt starp komponistiem, tāda vispār savā laikā bija vienreizēja.

Makiavelisks organizators... Mācīdams korim savu Mūsu tētīt, skaidroja, ka lūgsna Mūsu dieniķo maizīti dod mums odien nav jāsaprot kā iekāre pēc nezin kādām ministru algām, bet kā vienkāra pelnīta prasība pēc godīgas iztikas savu 600 latu apmērā mēnesī. Viņ izdabūja tak cauri, lai lielo dziesmusvētku virsdiriģentiem, braukājot apkārt un inspicējot provinces koŗus, atlīdzina viņu pūles jel ar kalējpuia uzsitēja likmi, puslatu stundā. Viņ uz sava divriteņa izvandīja Latvijas kaktu kaktus, meklēdams pēc vēl nezināmām senām un jaunām tautdziesmām jeb balsiem. Folkloras krātuvē tādu no viņa sanāca savi pieci tūkstoi, pie kam gan aplamdarītu tas, kas būtu gatavs ņemt indi mutē, ka visas tās tieām nāk no tautas.

Rīgā daudzināja nostāstu par Melngaiļa audienci pie viena no mūsu demokrātisko laiku Izglītības ministriem. Ministra kungam nezināmu iemeslu dēļ nestāvējis un nestāvējis prātā dīvainā apmeklētāja vārds, viņ to konsekventi godājis par Melnalkņa kungu (tāds tieām bija ilggadīgs izglītības ministrijas darbinieks). Nezin kā saruna novirzījusies uz operām. Viesis, cita starpā, uzsvēris Vīgnera mūzikas drāmu milzīgo ietekmi operas gaitās. Vīgners tā darīja un Vīgners itā.

− Jūs, Melnalkņa kungs, gan laikam domājat vācu komponistu Vāgneru? −

− Redzat, ministra kungs, ja jūs kā latvieu izglītības ministrs nezināt savas tautas skaņraa vārda, tad varbūt arī man, vienkāram cilvēkam, piedodams sajaukt cittautieu vārdus.

 

JĀZEPS VĪTOLS

Cik es redzēju, viņa stāja bija tāda − nebūdams vājā impresionisma draugs, viņ ļāva jaunajiem ar to koķetēt, ticēdams, ka spēcīgākas dabas tiks no tā paļas vaļā. Vairāk viņ baidījās no jaunkrieviem − Prokofjeva, Stravinska, saskatīdams tur spēcīgākas indes. Vēl Rīgā no Prokofjeva Klasiskās simfonijas atskaņojuma, tāpat no Hindemita Amaras kvarteta koncerta viņ izgāja no zāles ar riebuma izteiksmi sejā. Viņ sevi neslēpa, sauca to par kakofōniju, ne mūziku. ēnbergs manā atmiņā Rīgā publiski nav ticis spēlēts. Lai kā viņ mīlēja klausīties koncertus, nevaru iedomāties, ka ēnberga vakarā varētu sastapt Vītolu. Pat ēnberga harmonijas grāmata, mērena, loģiska, pēc mana skolotāja domām, bija mērkaķoanās.

− Viņ paņem principu, kas vienā vietā pareizs, un tad staipa un rausta to visur. −

Kur nu ēnbergs − Grīga harmonija neatrada lielas ēlastības Vītola acīs:

− Visa viņa gudrība − apgriezt harmoniju ar kājām gaisā, kur jābūt minoram, tur viņam maors, kur maoram, tur minors. −

Tādas vietas Grīga Balādē atrodamas.

Cik dau labu reizi neesam cilājui Ādolfa Ābeles domu, ka izejas punkts mūsu mūzikas propagandai citās tautas, ja līdz tādai reiz tiksim, − Vītola dziesmu izlase ar angliskiem tekstiem.

 

JĀNIS ZĀLĪTIS

− Ko? Tu saki, nav nekā latviska? Bet ceļ uz dzimteni? −

− Nujā, tur tu esi sapekņījis īstu dzelzceļnieku himnu. Līdz ko uzceļ kādu tiltiņu pār urdziņu, tā korītis klāt gan, no lielā dziesmu drauga, satiksmes ineniera Gustava Klaustiņa laikiem augstā cieņā turēts, un kamēr ministra kungs ar dzirklēm grie lenti, ie rauj vaļā − Kā ceļu uz dzimteni nezināt! −

Tā bija velna dzīana. Tomēr arī nopietni es biju ar aklumu sists, neredzēju, ka ne starptautiska impresija, bet vienreizēji latviska ir Birztaliņa, lai gan tās alkanā klausos, klausos no pirmatskaņojuma dienām Pēterpilī. Te, viņa viru silājā, bija priedes, augstas, simtgadīgas, svinīgas. Tās sniedza zarus otrā balkonā. Līdz galotnēm, kas arī mūīgi alca ko noslēpumainu, Zālītim roka jāpastiepj, un tā tak bija tā pati mūsu zemes alka, kas zaļās gaismas drānās, saules spoumā stāvoajā birzs svētnīcā. Un kā nesadzirdēt lielos vējus skaņraa dvēselē, kad viņ ekstatiskā trauksmē sauc: Vai tu jau, zilais pavasars? Tas atkal mūsu pavasars, mūsu lazdas zars ar pirmplaukuo anemoni. Jauna, dzirdīgāka auss bija saklausījusi vējus, kas nāk no aizmūiem.

 

No atmiņu sērijas Ciemoanās, Laiks, 1961. g.

Jaunā Gaita