 |
Šeit dzejoļi no trim gadalaikiem – no pagājšziemas, šī pavasara un vasaras, kaut gan ar mani visbiežāk būtiskais notiek rudeņos. Varbūt būtiskais – dzīve – notiek tad, kad nerakstu. Tādas aizdomas man radās jau pasen. Bet gribas jau visu vienā: gan pantošanu, gan esību. Atsakos pieņemt domu, ka dzīves iztulkošana dzejoļos esību noplicina. Drīzāk jau pantiņi kā rāmās - un tomēr pašapzinīgās – pļavu puķes pašsaprotami ievijas Jāņu un bēru vainagos, un varbūt pat skaistumkaralieņu kroņos. Šopavasar internetā netīšām ieraudzīju kapa pieminekli no cēsu puses ar iegravētu senu savu divrindi: „mēs norietam bet gaisma paliek.” Kas viņ' zin, kurp tie pantiņi dodas. Vēlu viņiem gaišu ceļu.
|
