VILHELMS BARČS (Wilhelm Bartsch)

No krievu valodas tulkojis Sergejs Moreino

Vilhelms Barčs (1950) ir studējis filozofiju Leipcigas Universitātē, bijis dramaturgs, mājas audzinātājs un pasta darbinieks Hallē (Saale), kur viņš dzīvo kopš 1976. gada. Vilhelma Barča daiļradē ir dzeja, proza, esejas un grāmatas bērniem un jauniešiem. Viņš strādā arī kā redaktors un tulkotājs no serbu-horvātu valodas.

< https://de.wikipedia.org/wiki/Wilhelm_Bartsch_(Schriftsteller)>

Vai paguvis Alepo redzēt?

Vai paguvis Alepo redzēt? Jā, Palmīru arī.

Mans sirdsārsts Marvāns pie monitora rāda,

Kā kaut kas tur sabrūk, šķiet. Man saraujas tāpat,

Kā toreiz, sirds, kad pie Ugaritas

Dziļskaidrā kā Ķelnes Doms jūrā lēcu. Kļūdas

Lielākoties iemanās pašā sākumā, mans sīrietis saka.

Tava mūžķēmīgā klupšana šķiet bez vainas,

Tāpat kā visvecākā fibula, iededzināta

Mālā, jau rāda pareizrakstības kļūdu, un kur tad?

Ugaritā? Jā, sauc to par plieniem un pelniem.

Ak, Sīrija sirdī tanī, kas pamazām jau pārstāj

Pukstēt pasaules krūtīs, priekš kam triju valodu

            Savstarpēja mija? Nejautā. Astoņas augstās kultūrās?

            Neviens ārsts nezina, ko uzņemties atvadoties tādējādi.

[Mākslas kalns]

Lielsprādziena spēku Mont des Arts saucas Klobikau.

Baismīgi, itin no Nekā izslējās bāleliņš Pēterkalna tornim

pāri Vācijas visvecākajam apgabalam par zemessargu,

par vispasaules kodolvarmāku vēlāk.

Midgardas čūskas segmenti sen jau tukši iraid,

pamācoši un pikanti kā senāk nav vairs tie šausmu suši,

darvas sojas mērce sen sarecēja uz vārtiem.

Jāpiebilst, betons blaugzno, uzdodamies par rīsiem.

Metru biezs mokošs un dzelteni ass tērauds, taču notrīs

Āžuptāles landšafta mānīgajai zemesgrāmatai pāri,

kur, burtiem sen neelpojot, tas, ko sauc par Āzi, plūst,

kur dzirdama jau tagad dziesma viņpus cilvēka pūšam.

            Piepildīto sapņu aprakšanas vieta saucas Klobikau,

            burvju lazda, eocēna pirmzirgs, kaļķains varas prāts,

viss tur ir, no zemām dzīlēm līdz griestiem. Un tomēr

vīnogas aug visskaistāko ģeosekunžu labad

virs Āžuptāles ezera. No Dienvidāfrikas nu

atkal lido bišu dzenis, kurš stāvkrastus un gruvešus

cienī un tāpat kā mēs sev mājas nenoturīgajā urbj.

Augšā pie Limpopo klīst parkā krūmi ganāmpulkos

pāri Terikona iežu virskārtai ziedošai un visapkārt

kā vienmēr gatavojas galotni uz šaha galdiņa uzspēlēt

            Vācijas Vidus ar savām vecajām pārdriskātajām figūrām.

Ūdenszīme ar lēkājošo Vienradzi

Daži 2 puszābaki – sprādzes – darbošanās īsti debešķīgs

gandarījums pamodies kreftīgi – mans romāns

OgļraktuvesLietas – Sālsvārītavu apraksti un pētījumi:

tā ir Vācijas vēsture šajā Sausajā Vasarā

ar cieto ūdeni – ēzeļpienu – ar krēpatraugu granātkrāsu rotām

Otrā krastā Vienradzis centrējās tīri gēnos

– Tīringenē – Sālsspoguļtālē pēdējais sapnis un pamošanās:

Pēdējā apskaidrošanās sākas kā cerības stars Viņpus:

tur – pie paša notikumu horizonta – zirgnagi niez

Galu galā visas dzejas ir atdzeja

Gudrais pasaulpilsonis Imanuels Kants

Domas bez satura ir tukšas

Vērojumi bez jēdzieniem ir akli.

Imanuels Kants, Tīrā saprāta kritika

Kā likts desmitos gultā, lai ar miegu

Savu barotu ķermeni (viņš to

Par “apziņas mājokli” dēvē), un zināms viņam, ka

Cilvēks lidot nevar, toties viņš iet

Soli pa solim grožos, tie stiepjas no

Pults, pasaulnabas, pa tumšiem visumiem pie

Miegmašīnas, un Kants, naktsmici uz-

Maucot, lai viņa transcendentālo

Apercepciju šī viscaur uzglumējoša

Kaite ne pārņemtu, filca kurpēs, lai

Paliek siltas māla kājas, uz kurām

Milzis steberē, tomēr droši

Un uz priekšu, nodzēš tauku

Sveci, uz krēsla guļamtelpā to

Novietojot, tad kreisā roka to

Vārtu stuburu atrod, kur tie

Groži ap mērķi, ap gultu apvīti,

Uztausta ar labo aptuveni sava

Spilvena viduspunktu,

Un tā ir zīme, lai šoreiz ar kreiso pret

Sevi gultas segu aiz cekula pavilktu,

Plāno deķi, kas, būdams

Pa diagonāli salocīts, tādu

Kā vienādsānu trīsstūri veido,

Kura hipotenūza uz Kantu

Ir vērsta allaž, lai viņš

Var tagad izcelt labo kāju no tupeles

Ārā un to zem palaga stingri

Nostādīt, to ievērodams,

Kreiso pedem piedabūt, un lūk,

Straujš dienas nobeigums un,

Laiku nekavējot, roku, lapas

šķiramo, pie krūtīm piespiest, sevi tātad

Apsedzot un dziļā miegā tad

Iekrist, veldzējošā. Tam, kurš

Vāciju un pasauli izprovē, garantijas

Nebūs par liekām.

Volfganga ezers

...kur salaulājās ūdens un pelni...

Volfgangs Hilbigs

Es sekoju aizlieguma zīmei un aplinku ceļam, tad

nonācu līdz pat Saksijas relikta pirmjūrai,

Lommača, Tītmāra pravietojošais ezers,

noasiņojis, toties par pelnblāvu nezemi iemuldēts.

Šeit lejā Nekad-vairs-Varbūt-kādreiz-Krastā sēdēja

viņš, vēl pirms manis paspējis Deibenes

dūmstabu biezokni caurizjāt ar kvēpu ķēvēm.

Viņš zināja, kas zied zem sakšu kailcirtēm:

tukštelpa un nelaiks. Viņš skatījās, kur zieds joprojām,

ar drupiežim apkaisīts, zibēja zils, šahtas akā

debesu mūžsenais nakts vārāmais vēl ritēja

un pie gradētavas musos smalksmidzinošas sievas mūs

pagalam apstājušās ar ūdeņainām izplatījuma šķindām.

Novālis, pirmais debess brikešu aprakstītājs,

un Hilbigs, kurš putekļos spītīgi stūma

sava salauztā aira plāksni.

Šajā relikta bedrē netālu no Deibenes tarkšķos no

izsalkušiem apsēm un bērziem visapkārt guļ

pats patiess Volfganga ezers baismīgi skaists.

Šeit vējam līdzi uzpampa ūdensspoguļa otra puse:

tik sausus un plakanus putekļus dara vien ogles,

un vēlais rudens Lommačas piekrastē mūžīgi ilga.

Šeit šūpojas Hilbigam boja, smalka kā lapu zelts,

es atšāvu aiztaisāmo kārtējam polšam.

Mēs bijām jau apskurbuši bez dzeršanas, mēs dzērām

šķindošu reliktu no kalnraču dziras blašķes,

priekā, Kaši, priekā, Po! Mēs dzērām visai citādi,

nekā tas Pasaules-Sirmgalvis, kurš tūdaļ

tver visu un tieši rīklē sveiks lai dzīvotu.

Šeit nav vairs nekādu zīmju, kur kādreiz bija ezers,

šeit aug iz augsnes jauni bērzi un apses,

drīz tomēr izgaros arī to sakropļotais mietžogs,

viss jau šobrīd unisonā tuvojas beigām,

neizmitināto ogļdēmonu Celidons,

klusējošo kuiļu un balojošo baložu ainava.

Nu Atlantijas okeāns skalo baiļu čāpstošu mežu

un glancētā Itālija cilā savu tukšo azūru,

lūk, displejs iejemšanas viscaurumā nomelnēs drīz.

Nekad vairs nekādā vētrā te netrakos ozolu birze,

diez vai kāds zina, kas tur klimst tik neizdibināmi.