Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

 

 

 

 

 

 

Paulis Birznieks

 

Uzruna par labo

 

Labrīt! Labdien! Labvakar! Ar labu nakti! Un visu labu! Bet kas tas ir par labo, ar ko, no kā un uz ko latvieši uzrunā viens otru no rīta līdz vēlam vakaram? Viņu labā jēdziens neglabājas uz plaukta, nekrīt no debesīm un nepaceļas kā pavēle no kāda likuma vai Bībeles panta. Tas izriet no pieredzē gūtās pārliecības kā jauns novēlējums, ieteikums, aicinājums, kā sveiciens, sveicinājums, kura vārd­sakne ir „veicinājums”, no kā varam secināt, ka latviešiem darīt labu nozīmē veicināt visu veicināmo. Bet ko? Kas ir veicināms?

Labā vēlētājs to izjūt ar savu sirdsapziņu un saprot ar pieredzē gūto prāta apziņu, bet tam līdz nāk arī zemapziņā saglabātā dzīves dziņa un to var vaiņagot rotaļīgās, radošās priekšapziņas cerība uz laimīgu dzīvi. Latviešu labā jēdziens neiekļauj Freida konstatēto nāves dziņu, to uzskatot par slimību, nedz citu kultūru ciešanu vai pat krustā sišanās veicināšanu, vienalga kādam nolūkam tā tiek cildināta. Visspilgtākais latviešu veicināmā piemērs ir laba veselība, dzīvot spēja, kas iekļauj arī visa esošā, visas eksistences pamatvērtību, bet ne „mūžīgo dzīvošanu”.

Vēlējuma saņēmējs to uztver un uz to atbild ar jaunu labā tieksmi un izteiksmi, tam piešķirot atšķirīgu nokrāsu no viņa ģimenes, apkaimes, izglītības un darba puses, no attiecībām ar citiem cilvēkiem un dažādiem gadījuma rakstura piedzīvojumiem. Bet nozīmīgākais ir tas, ka abu labā vēlējuma izpratnes pamatā ir radošs visa veicināmā veicinošs spēks.

Problēma rodas, kad viena cilvēka intereses krasi atšķiras no otra cilvēka interesēm, nonākot pretrunās vai pat izraisot nopietnu konfliktu. Tā ir visas pasaules ētikas pamatproblēma, kuru katra tauta ir centusies risināt savā veidā, no vienas galējības līdz otrai, no pilnīgas atdošanās, otra vaiga pagriešanas tam, kas iesita pa pirmo, līdz iespaidīgai pretdarbībai, kas var vēl izvērsties par ļaunu pretuzbrukumu.

Latviešu risinājums šai problēmai sākās ar valodas vārdu izveidi. Nevienai citai valodai, šķiet, nav tik daudz vārdu ar vienu un to pašu priedēkli kā „sa-“, kas izsaka mēģinājumu novērst visdažādākās nesaskaņas, pretrunas un konfliktus, piemēram, „salīgt”, „saprasties”, „sadzīvot”. Mühlenbacha-Endzelīna vārdnīca tiem ziedo 212 lappuses, gan kopā ar vārdiem, kuru sakne sākas ar „sa-”, kā „saule” un „sapnis”, kas gan varētu būt atvasināts no „sapinis”, un tādiem vārdiem, kas izsaka kādas darbības novešanu līdz galam, „sasniegt”, „sameklēt”, „sagrābt”, bet tiem tomēr līdz nāk kopīguma pieskaņa, jo „sagrābt” taču nenozīmē tikai izbeigt grābšanu, bet arī sagrābt kopā; „sameklēt” nozīmē veikt meklēšanu no vairākām vietām un arī „sasniegt” kādu mērķi varam ar dažādiem līdzekļiem no vairākām pusēm. Vārdnīca vēl min, ka kādreiz „sa” ir ticis lietots kā atsevišķs vārds – „Sader miezis ar apini, sa zālīte ar ābolu” (Dainu skapis, 15453-0).

No tā varam secināt, ka latviešu saskaņas ētika palīdzēja viņiem dainu laikā ne tikai saglabāt, bet veidot un attīstīt tālāk savu ģimenes dzīvi, dzīvesziņu, valodu, etnisko identitāti un pat sava veida garīgo neatkarību, nesaasinot vācu muižnieku, viņu mācītāju un krievu cara ierēdņu ieviestās nesaskaņas un šķiru konfliktus, ja ne labvēlīgas sadarbības, tad miermīlīgas pretestības veidā. Bet nenovērtēts vēl paliek viņu milzīgais panākums noturēties pret baltvāciešu centieniem iznīdēt latviešu „blēņu dziesmu” kultūras bagātīgo vērtību klāstu, tā vietā ar varu uzspiežot drusku pavirši dēvētās „kristīgās vērtības”, kas daudzkārt ir bijušas pilnīgā pretstatā latviešu pašu labā un ļaunā izpratnei. Latvieši nekad nebūtu sākuši „krusta karus”, iebrukuši otrā valstī, lai citai tautai uzspiestu savu mitoloģiju, vai paši savā zemē tik nežēlīgi izturējušies pret „ķeceriem” un nabaga „grēciniekiem”, ka tos būtu dedzinājuši uz sārta vai vismaz izraidījuši no savas dzimtās „paradīzes”, kā tas Bībelē notika ar Ādamu un Ievu. Piespiedu kārtā ieviestās kristību, laulību un bēru ceremonijas neatrada atbalstu mūsu dainās.

Ar tā saukto pirmo „atmodu” tā sauktie „jaunlatvieši” atvēra skatu uz citu tautu sasniegumiem, bet galvenokārt turpināja veidot savu dzīvi ar savu pirmatnējo, pašatjaunojošo, radošo spēku. Viņu kustību var saukt par jaunu izvērsumu toreizējo iespēju robežās, kad vēl nebija iespējams izdarīt nekādu apvērsumu vai pieslieties kādas citas tautas izraisītai revolūcijai. Izmantojot dzimtbūšanas atcelšanas un cara ieviesto pagastskolu dotās izdevības, vecie labie latvieši centās uzlabot savu stāvokli ne tikai materiāli, bet arī garīgi, īpaši ar izglītības palīdzību. Bet šīs skolas neizraisīja visas tautas atmodu; gluži otrādi, lielākai tautas daļai tās panāca latviskā gara nomākumu, darot visu iespējamo, lai iznīdētu veco „blēņu dziesmu” visaptverošās kultūras vērtības, tās aizstājot ar šauri definētām un labi nesaprastām „kristīgām vērtībām”. Visos trīs skolotāju semināros (Cīravas-Dzērves, Irlavas un Vidzemes) par jauno skolotāju pamatuzdevumu tika noteikta bezierunu „Skolotāju Bībeles” reliģisko uzskatu pasniegšana, neļaujot izmantot toreiz Rietumeiropā ieviesušos kritisko domāšanu. „Latviešu skolotāja uzdevums bija darboties kā mācītāja palīgam, vadot vairākus reliģiskās izglītības priekšmetus – katehismu, Bībeles stāstus jeb biblisko vēsturi, garīgās dziesmas u.tml.” (Zane Āķīte, Vācbaltu sociālpolitiskās intereses latviešu skolotāju izglītībā Vidzemē un Kurzemē (1802-1856), Rīga, 2013, 63. lpp.).

Saprotams, ka centīgākie latvieši darīja visu savukārt iespējamo, lai pārvarētu šādus savas attīstības ierobežojumus, no kuriem spilgtākais piemērs ir Krišjāņa Barona skolotājs Ernests Dinsbergs, kuru varam uzskatīt arī par visa jaunā izvērsuma redzamāko iesācēju. Viņa tēvs pēc dzimtbūšanas atcelšanas no vienkārša kalpa spēja kļūt par mežsargu. Dēls divos mēnešos muižas skolā sāka mācīties lasīt, bet rakstīt iemācījās pilnīgi pašmācības ceļā, pārrakstot aizņemto Vecā Stendera Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas (“Ernests Dinsbergs”, Vikipēdija). Ticis par Dundagas mācītāja kučieri un sulaini, viņš vēlu vakaros pie paštaisītas kartupeļa svecītes no tur atrastajām grāmatām apgūst daudz vairāk nekā tikai vācu valodu, kādēļ muižas īpašnieks viņu izrauga par skolotāju jaunajai, pēc cara rīkojuma iekārtojamajai pagasta skolai sabrukušā ēkā meža vidū. Uz paša taisītiem galdiņiem viņš apmāca bērnus, neievērodams mācītāja brīdinājumu tiem nemācīt „nekādas svešas valodas un mācības”, un „audzina jauniešus, kas gaišāk nekā tēvi un vectēvi izprot dzīves pretrunas un atrod savu vietu jauno laiku strāvojumos” (Saulcerīte Viese, „Skola meža vidū”, labsa.awardspace.info/gram). Muižkungs viņu atceļ un izsūta uz citu novadu, kad viņš nostājas Dundagas zemnieku nemieru pusē, kuri nevēlējās parakstīt jaunos, nelabvēlīgos nomu līgumus, un arī tādēļ, ka viņam bija sakari ar aizdomās turamajiem „jaunlatviešiem”. Bet kad pēc trīs gadiem viņš atgūst savu vietu, Dundagas mācītājs stingri uzrauga stundu saturu, pārbauda viņa grāmatu plauktu un „pievāc zinātnisku apcerējumu par senajām reliģijām ... tā vietā iedod skolotājam sprediķu grāmatu” (Viese). Dinbergs pats pa to laiku saraksta un tulko daudz grāmatu un palīdz atklāt Krišjāņa Valdemāra Pēterburgas avīzes ar savu ievaddzejoli „Prieka cerība uz tām jaunām avīzēm”.

Viņa un ievērojamo Tērbatas studentu Valdemāra, Alunāna, Barona, Kronvalda filozofiski nozīmīgais sniegums vispirms bija tek­stuālais izvērsums no dainu mutvārdu vienkāršās formas uz rakstu valodas plašajiem, niansēm bagātajiem izteiksmes līdzekļiem un domu radošās izvērsmes iespējām. Tērbatas studenti izvirzīja latviešu ētikas lielo sadarbības principu par sociālpolitiski nozīmīgu organizēšanās kustību, sākot ar viņu sanāksmēm studiju laikā un Pēterburgas avīžu koppasākumu pēc studiju beigšanas, un nebeidzoties ar Latviešu biedrību izveidošanos un izplatīšanos no Rīgas pa visu zemi. Filozofiski visnozīmīgākais no viņu centieniem bija Krišjāņa Barona dokumentāli sniegtais Latvju Dainu krājums, kas mums ļāvis apgūt un saglabāt bagātīgo latviešu filozofijas jeb pamatgudrības komplektējumu, īpaši tautas pieredzē gūtās morālās vērtības – gudrības, strādīguma, sadarbības, labestības tikumus un visa labā veicinošā jēdzienu.

Diemžēl lielākā tautas daļa nepiedalījās ne jaunajā izvērsumā, ne aktīvā veco vērtību saglabāšanā. Jaunās izglītības iespaidā daži latvieši pārvācojās, citi pārkrievojās, vēl kādi aizrāvās ar atsevišķām svešo tautu idejām un daudz vairāki pieslējās vācu Lutera kristīgās ticības variantam. Pat Tērbatas universitātē, kur jaunie izvērsēji varēja brīvi attīstīt savas filozofiskās domas, vairums latviešu – tūlīt pēc medicīnas – studēja ortodokso luterisko teoloģiju.

Bet šai latviešu pārejai uz kristīgo ticību bija arī otra puse, centieni saglabāt kaut ko no sākotnējās tautas dzīvesziņas. Par to es kā šī raksta autors varu liecināt arī no savas puses. Kā mazam puikam man vēl bija tas gods sēdēt arhibīskapa Grīnberga klēpī, kad tas viesojās mana tēva, mācītāja, mājā Viļķenes pagastā. Tēvu tas arī iecēla par prāvestu Valmieras iecirknī un iesaistīja Latvijas nacionālās baznīcas izveidē, kas turpināja vēl pastāvēt trimdas zemēs. Tēva nodomu kļūt par Latvijas Universitātes „praktiskās teoloģijas” (ne kristīgās dogmātikas) profesoru izjauca krievu pirmā okupācija, bet tā nevarēja apturēt viņa sprediķošanu latviskā garā, kas nozīmēja izvairīšanos no tādiem tematiem kā velns un elle, grēks un pārmērīga grēcinieku sodīšana, to vietā sludinot prieka vēsti, ne tik daudz kā debess brīnumu, bet kā latviešu pašu pieredzē gūto visa labā apziņu, kurai daudz nebija ko pielikt no Jēzum Kristum Bībelē piedēvētajām mācībām. Uzaudzis baznīcas oficiālās izrādes aizkulisēs, varu secināt, ka tā sauktās „kristīgās vērtības” nav pilnīgi aizstājušas latviešu pašu tautas pieredzē gūtās morālās vērtības. Ja kādam rodas nopietns konflikts to starpā, būtu noderījusi pamatīga sintēze, kādu Romas katoļiem izstrādāja Akvīnas Toms, mēģinot tīri filozofiski saskaņot kristīgo dogmātiku ar grieķu „pagāna” Aristoteļa filozofiju. Mārtiņš Luters pats arī nebija filozofisks domātājs; tas sludināja cilvēka pestīšanu sola fide, „ar ticību vien”. Kamēr latviešiem nerodas neviens Akvīnas Toms, mums jāapmierinās ar lielo atšķirību izpratni.

Kopsavilkumā, bībeles desmit baušļu pavēļu vietā varam ieraudzīt vismaz desmit latviešu pašu morālo vērtību atzinumus jeb ieteikumus.

 

1. Labam būt pret citiem cilvēkiem

Dainās atrodam simtiem labo attiecību paveidus, piemēram:

Visi man labi ļaudis,

Kad es pate laba biju;

Visi manim krēslu cēla,

Gribēj mani atceļam.

(Dainu skapis, 23905-0)

Jaunākā presē to aptver labestības jēdziens: labestība ir smaids, uzmanība, draudzība, sapratne, atbalsts. Labestīgs cilvēks ir tāds, kura attieksme pret citiem ir iejūtīga, labvēlīga, miermīlīga.

Bet Rainis jau brīdināja, ka latviešu labestība nesaskan ar kristietības padevību, pārspīlētu piedošanu; tā ir pozitīvi veicinošs spēks:

“Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīgu, sagatavo sev, lai viņš tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek paplašināta.” (“Pārdomas par morāli un māk­slu”...)

 

2. Labam būt pret sevi pašu

Latviešu ētika neieteic pašaizliedzīgu atdošanos, klanīšanos, ceļos krišanu, bet gan paša attīstību, sekmību, laimību:

Nule gribu puisīts būt,

Nule sevi darināt:

Nule pirku kumeliņu,

Zvārgulainus iemauktiņus. (29872-0)

Visjaunāko laiku psiholoģe-psihoterapeite Natālija Breitberga turklāt paskaidro, ka „mīlestība pret sevi” nav nievājams „egoisms”, bet ir dabīga „vajadzība”:

Mīlestība pret sevi ir fundamentāla un būtiska cilvēka vajadzība. Kad šī vajadzība ir apmierināta, cilvēks ir vesels un laimīgs kā personība. („Mīlestība pret sevi – egoisms vai vajadzība?” <www.psihoterapeite.lv>) Būt labam pret sevi pašu neliedz būt labam pret visiem citiem.

 

3. Labam būt pret visiem dzīvniekiem

Plaši izplatīts ir atzinums, ka latvieši ir dzīvniekmīlētāju tauta – cieņa pret dzīvniekiem dainās sniedzas gandrīz līdz sava veida vegānismam, barojot bērnus ar pupiņām, zirnīšiem un kaņepu graudiņiem:

Bingu, bungu, bungainīti,

Kas bērnam vēderā?

Pupiņas, zirnīši, kaņepu graudiņi.
(2426-4)                                           

Un visai saimei iztiekot ar rudzu un miežu maizi:

Rudzu maize, miežu maize,

Tā saimītes barotāja. (31065-0)

Tomēr, arī nebūdami veģetārieši – un bieži dižādamies ar „caunu cepurēm” – latvieši pret dzīvniekiem izturas saudzīgi un labestīgi:

Sirenieki, medenieki,

Mani balti bāleliņi,

Dzīvu caunīt’ i atveda

Līdz ar visu midzenīti. (18655-0)

Tāpat latvietis prot mīļi sarunāties ar saviem zirgiem, govīm un suņiem. Arī tā ir latviešu ētika.

 

4. Atšķirt labo no ļaunā

Nav viegli vienmēr atšķirt labo no ļaunā. Darīt labu latviešiem nozīmē veicināt veicināmo, kā visa pamatā ir dinamiskās eksistences pašvērtība, sākot ar ūdeņraža un skābekļa atomu savienojuma doto ūdens svētību vai maza pīlēniņa izšķilšanos no olas un nebeidzot ar cilvēka veselības kopšanu un intelektuālo jaunradi. Tādēļ latviešu ētikas ieteikumiem labam būt pret citiem, sevi un visiem dzīvniekiem jāpieliek brīdinājums rūpēties, lai labais netiek sajaukts ar ļauno. Īpaši svarīgi ir sarežģītajā jaunāko laiku pasaulē pārliecināties, ka labiem nodomiem nav ļaunu seku, ka šķietami labas zāles neizraisa jaunu slimību.

 

5. Pretoties ļaunumam

Neskatoties uz to, kā mēs izprotam ļaunā dziļāko pamatbūtību, ieteicams ir rīkoties, darīt kaut ko pretī acīmredzamam ļaunumam, kas ne tikai neko neveicina, bet cenšas labajam kaitēt vai to iznīcināt pavisam. Katrā ziņā nav ieteicams pakļauties, padoties, censties piedot, bet arī ne atriebties, izdarīt ļaunumu ļaunumam pretī. Kad kaķītis Skalbes pasakā saka „es nepieminu ļauna”, tas nenozīmē nepretoties ļaunajam, kad tas mūs apdraud, bet to nevairot pēc notikuma – „kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks”  (www.net - kakisa-dzirnavinas). Lai pretotos ļaunumam, nepietiek ar Andreja Pumpura tautas varoņa Lāčplēša zvēra spēku, ar ko viņam izdodas nocirst daža laba vācu iebrucēja, bruņinieka, galvu, bet ne izvairīties no dažādo nodevēju viltus piedāvājumiem, gan latviešu pašu starpā, gan bīskapa Alberta kristietības vārdā, nedz saglabāt savu pārcilvēcisko spēku, kad viņa pēdējā cīņā tam tiek nocirstas viņa lāča ausis un kad tas nesaņem ne mazāko palīdzību no Pumpura pirmā dziedājumā lepni sapulcētajiem dieviem, ieskaitot lielo Bībeles Dievu un Jēzu Kristu. Spilgti reālā Rudolfa Blaumaņa novele „Nāves ēnā” iesaka saskaņotu sadarbību negaidītās nāves priekšā zvejnieku starpā uz atlūzušā ledus gabala – sadalot zivju krājumu katram taisnīgi pa daļai un naktī saslejot muguras kopā pret nāvējošo ledus aukstumu. Bet Alberta Bela modernajā romānā Izmeklētājs no sadarbības nav ne vēsts; neviens klases biedrs neaizstāv vājāko skolnieku, kuru katru rītu piekauj stiprākie. Pat visas sistēmas, iestādes, likumīgā vara tam nenāk palīgā, skolotājs pats to izsmej, nežēlīgi paceļot aiz ausīm pie stieņa. Vienīgais glābiņš ir atsevišķajam cilvēkam attīstīt pašam savu spēku: „Es sāku pamatīgi vingrot. Es gribēju kļūt stiprs un piekaut skolotāju. Katru rītu es pārmētāju virs galvas hanteles, es ņēmu aizvien lielākus smagumus, līdz viss metāls salija manos muskuļos. Skolotājs aizgāja no skolas, viņa pēdas pagaisa ...” . (Cilvēki pilsētās. Romāni. Liesma, 1988, 355. lpp.)

Lai turētos pretī ļaunajam, ar fizisko spēku nepietiek, ir vajadzīgs gudra prāta spēks. Tas arī ir izcelts tautas pasakās, kā kad ganu zēns spēj uzsviest akmeni daudz augstāk par velnu, jo zēns paņem putniņu sev no azotes un to palaiž gaisā uz neatgiešanos. Zēna spēks bija iegūts no pieredzes, grūti strādājot savā vidē, pie dabas krūts ar visu ganāmpulku, vidē, kur uz katru soli izplatījās labais, dzīvi veicinošais spēks, kas ir lielāks par ļauno.

 

6. Visu pārdomāt ar prātu

Tas nenozīmē sēdēt un „meditēt” par mūžību, kā to dara dažas citas tautas, vai mēģināt izdibināt Dieva gribu. Latvieša pārdomām pamatā ir gudrs prāts, kas neko nepārspīlē, nezaudē saikni ar īstenību, neatkārto iepriekš pieņemtos risinājumus, neseko vienpusīgam ieteikumam un apsver vairākas iespējas doto apstākļu robežās:

Tēvs dēlam naudu deva:

Pirc, dēliņ, līgaviņu!

Dēls saņēma gudru prātu,

Nopirk’ labu kumeliņu,

Nopirk’ labu kumeliņu,

Šņorēj tēva tīrumiņu,

Izšņorējis tīrumiņu,

Tad vēl ņēma līgaviņu. (12393-4)

„Gudra prāta” vietā dainas visvairāk lietoja konkrēto īpašības vārdu „gudrs” vai „gudra” un apstākļu vārdu „gudri”:

Gudra sila vāverīte

Gudri bērnus audzināja (2355-2)

 

Mudinājums „visu pārdomāt ar prātu” lieto prātu kā visu dzīvo būtņu uzturošu spēku, gudrību kā darbību, kas jau izpaužas ne tikai dzīvniekos, bet pat augos,

Apinīts gudris vīrs,

Kāp kokam galiņā. (19705-0).

 

Latviešu gudrais prāts izmanto arvien jaunu pieredzi, neierobežojoties ar šaurāko apziņas līmeni, „paturot prātā” zemapziņā uzkrāto gudrību un papildinot to ar brīvākās priekšapziņas jaunradošo devumu.  

 

7. Rūpēties par savu veselību

Lai gan mitoloģiskās dainas vēl izlūdzās veselību no Dieviņa (7712-0) vai Laimas (27322-0), gudrākās dziedātājas ieteica pieredzē gūtos līdzekļus:

Vēders sāp, vēders sāp,

Vēderzāļu gribēdams;

Dod, māmiņ(a), sviest’ ar maizi,

Tad vēders nesāpēs. (2911-0)

Kad Tērbatas universitāte atvēra savas durvis latviešu studentiem, lielākais vairums no viņiem pievērsās medicīnai – kādi 478 no 1334 laikā no 1803. līdz 1918. gadam (Latvijas Vēstnesis, Nr. 26, 2003. g.), un šolaik valdība ziedo miljoniem eiro veselības iestāžu infrastruktūras paplašināšanai: „Lai attīstītu uz pacientu centrētu integrētu un visaptverošu veselības aprūpi, paaugstinātu pakalpojumu efektivitāti un stiprinātu ambulatoro pakalpojumu sniegšanu, Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas fonda (AF) projekta ietvaros turpmāko 4 gadu laikā veselības infrastruktūrā plānots investēt 181 miljonu eiro, Veselības ministrija, šodien 19. aprīlī, informēja Ministru kabinetā” <https://lvportals.lv/dienaskartiba/340112>. Tomēr katrs cilvēks ir atbildīgs par savu veselību, un 1997. gadā pieņemtā Ārstniecības likuma 5. pants nosaka, ka „Ikvienam ir pienākums rūpēties, un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību” <https://lvportals.lv/e-konsultacijas/23184>. Dzirciema aptiekas vietne, kā labs piemērs, iesaka fiziskas nodarbības un veselīgu uzturu <https://aptieka.lv/raksti>. Bet nav tik vienkārši ievērot pareizo nodarbību apjomu un izvēlēties starp vegānu maltīti un vecajiem gaļas ēdieniem, un vēl grūtāk ir atrast risinājumu visjaunākajām veselības aprūpes problemām, kā aborta izvēlei un valdības vakcinācijas pavēles ievērošanai vai neievērošanai.

Tā kā latviešu labā priekšstats iekļauj katra cilvēka dzīves, veselības, fizisko orgānu un garīgās attīstības veicināšanu, cilvēkam jāizšķiras starp dažādajām iespējām par to, kas vairāk veicina nekā neveicina attiecīgās ķermeņa vai prāta darbības veselīgu norisi, un pareizā izvēle ir panākama tikai ar zināšanām, kuras ir iegūstamas gan no paša pieredzes, gan no plaši pieejamajiem medicīnas zinātniski pārbaudītajiem atzinumiem. Arī tā ir latviešu ētika, kas uzsver katra cilvēka pašapziņu, atbildību, jā, latviešu gudrības tikumu.

 

8. Izglītoties visu mūžu

Bez zināšanām veselības laukā ir svarīgi neaizmirst arī vispārējo izglītību, kuru sākam apgūt jau agrā bērnībā no mātes un tēva:

Kur, puisīti, tu būt’ ņēmis

Sava gudra padomiņa,

Ja nebūtu māmuliņa

Tevi gudri audzējuse? (3193-0)

Un:

Gudri mani tēvs mācīja,

Pieguļā raidīdams:

Necērt cirvi akmenī,

Negulies ūdenī. (30144-4)

Bet bārenīte, kurai nebija vecāku, pati sevi „darināja”:

Bārenīte, bārenīte,

Kas tev’ daiļu darināja?

-- Manas pašas kājas, rokas,

Mans gudrais padomīts. (4500-1)

Un šādu pašizglītošanos var piekopt jebkurš cilvēks, sākot jau ģimenes vidē, turpinot skolas gados un pēc skolu beigšanas līdz mūža beigām, kam vislabākais piemērs ir jau pieminētais Krišjāņa Barona skolotājs Ernests Dinsbergs, kurš pašmācības ceļā iemācījās lasīt un rakstīt, no pieejamajām grāmatām apguva pietiekoši daudz zināšanas, lai pats kļūtu par skolotāju, un skolotāja darbā centās atrast pasaules vērtīgākās grāmatas, lai tās iztulkotu citu latviešu pašizglītošanās nolūkos.

1998. gada Izglītības likuma 1. pants uzskaita 29 izglītības iespējas, no kurām divpadsmitā paredz vēl 14 mācību līdzekļus, kas iekļauj arī vairākus elektroniskos resursus. Likuma 2. pants sniedz tā filozofisko „mērķi”, kas iekļauj patstāvīgas personības attīstību: „Šī likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokratiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.”

Latviešu pašu brīvi un plaši izveidoto dzīvesziņu nemāca skolās vai citās valsts iestādēs. Un ja to vairs nemāca arī vecāki mājās, ir svarīgi katram latvietim un latvietei pašiem apzināt savu garīgo mantojumu – pašizglītošanās ceļā – un to piemērot savai dzīvei līdz mūža beigām.

 

9. Nodrošināt savu materiālo labklājību

Latviešu ētika nepiekrīt baznīcas liekulīgajai materiālo vērtību nievāšanai, kas ir pretrunā baznīcas pašas vēsturiskajai praksei uzcelt visdārgāko ēku, dievnamu, katrā pilsētā un ciematā, nesaņemot ne grasi no sava lielā Dieva. Latviešu mazais, bet bagātais Dieviņš turpretī ir gatavs dot no savas bagātības visiem cilvēkiem, to neuzskatot par nekādu ļaunumu:

Tu, Dieviņ, bagāts vīris,
Dod man savu bagātību! (33696-0)

Bet ar pielūgšanu vien to nevar saņemt, to ir jānopelna cītīgi strādājot:

Lūdz ardams, ecēdams,

Tad Dieviņš palīdzēs. (19910-1)

Zemnieka raža nav nepelnīta Dieva dāvana, tāpat kā Marksa sociālistiskās paradīzes saimniekam atsavinātā kalpu iztika. To var nopelnīt jebkurš kalps vai kalpone latviešu kapitālistiskajā viensētu iekārtā: 

Visi mani radi raud,

Ka es kalpa līgaviņa.

Neraudiet jūs, radiņi,

Vaj kalpam maizes trūka?

Vaj kalpam neuzauga

Pillas vārpas tīrumā?

Vēl labāki mieži, rudzi,

Vēl labāks kumeliņš,

Vēl labāks kumeliņš

Ne dažam saimniekam.

Daža laba saimeniece

Slauka gaužas asariņas;

Daža laba kalpa sieva

Cimdā naudu žvadzina. (22340-3)

Un saimnieks pats var izbaudīt sava ieguldījuma augļus tāpat kā jaunāko laiku pilsētnieks bankā vai akciju tirgū:

Šim bij laime, tam bij laime,

Saimniekam liela laime:

Tam uzauga piecas vārpas

Viena salma galiņā. (28483-0)

Bet latviešu ētika neiesaka tiekties pēc pārmērīgas izšķērdīgas bagātības – „Maizītē bagātība, Ne zeltā, sudrabā” (3424-0); un maizītes bagātību vaiņago krietna sadzīve:

Lai bagāts, kas bagāts,

Arājiņš visbagāts:

Tam ir laba rudzu maize,

Tam ir krietna līgaviņa. (28264-0)

 

10. Saprast savas dzīves jēgu

Bet kas ir latviešu dzīves jēga? Tai no visām pusēm uzmācās citu tautu ideāli, no vienas puses vardarbīgais Nīčes pārcilvēks (der Übermensch ist der Sinn der Erde), kas ir ne tikai cilvēka dzīves, bet visas zemes jēga), no otras puses kristietības padevīgā dvēsele, kuras galamērķis ir tikt projām no šīs zemes dzīvei debesīs. Raiņa neveikli tulkotais Gētes Fausta censonis, „Kas mūžam cīkstot karojis, To brīvi pestīt varam” (Kopoti raksti, 16. sējums, 436. lpp.), būtu tuvāks latviešu dzīvesziņai, ja to tulkotu drusku miermīlīgāk kā „Kas vienmēr cenšoties piepūlas, To varam atpestīt” (Wer immer strebend sich bemüht, Den können wir erlösen). Bet ko latviešiem nozīmē tikt atpestītiem, un no kā? Tautas pasaku velns nav Gētes Mefistofelis, un latviešus nav jāatpestī no viņu zemes, jo tā ir viņu dzīves pamats. Pat pēc jaunākā likuma, „Latviešu vēsturisko zemju likuma”, kuru sevišķi izcēla prezidents Levits tā spēkā stāšanās dienā 2021. gada 1. jūlijā ar savu uzrunu „Stipram un daudzkrāsainam latviskumam”, latviešu pamatidentitāte nav nekas cits kā viņu zeme, pat ne viņu valoda, reliģija vai filozofija. Bet „Kultūrvēsturiskā vidē”, pēc viņa domām, „latviskuma daudzveidību” ir ievērojami ietekmējušas citas zemes – Vācija, Polija, Zviedrija un  Krievijas impērija, kas „noteica valstisko ietvaru, kurā latvieši ieguva savu nacionālo valstsgribu” (https://www.delfi.lv). Nepieminēta paliek Padomju savienības internacionālā sociālisma slodze un Eiropas savienības jaunās sadarbības sekas, tāpat itāļu operas atstātās pēdas, amerikāņu basketbumbas dotā izdevība rādīties citās zemēs un aizraušanās ar visas pasaules kratīšanos roka ritmā. Vai ir vēl kaut kas kopējs, kāds uzdevums, mērķis, dziļāka jēga šī likuma paredzētajā „latviskuma daudzveidībā”, kurā vairs neatskan „Daugav’ abas malas mūžam nesadalās”? Pēc viņa domām, latviešu zeme jeb „zemes” sadalās ne tikai piecos lielos novados (trīs zvaigžņu vietā), bet daudzos mazākos pagastos, pilsētās un pilsētiņās. Un citu tautu ieviestā demokrātiskā valsts iekārta arī vairs negarantē vienotu tautas gribas izpausmi, jo tā sadalās vairāko politisko partiju atšķirīgo nodomu pretrunās.

Šo problēmu risinājumu vēl arvien sniedz latviešu sākotnējā saderības ētika – „Sader miezis ar apini, sa zālīte ar ābolu” (Dainu skapis, 15453-0), un jau dainu laikā gūtā atziņa, ka visu dzīvo būtņu pamatvērtība, gudrība un dziļākā jēga ir salapot un uzziedēt kā zaļam ozolam un visskaistākajai puķei:

Āboliņa cisas taisu,

Rožu klāju paladziņu.

Tur iegūla mūs’ māsiņa,

Kā rozīte ziedēdama;

Dāsagūla tautu dēls,

Kā ozols lapodams. (24860-2)

Bet visi ziedi atklāj vēl dziļāko jēgu – ražot sēklas un augļus, kuru nozīmi dainas prot pārnest uz visdažādākajiem cilvēku sasniegumiem – kā „magone plātījās”, tā „māsiņa pūru dara” (7803-0), cik salda ir brūklenīte, tik „saldi brāļa vārdi”, „vēl jo saldi tautu dēla”, kā „salda zemenīte” (10600-1),

Tā ābele balti zied,

Tai sarkani āboliņi;

Tai mātei daiļas meitas,

Tai slaveni viesi nāca. (14300-5)

un rudzu ziedi sola labu peļņu „naudiņā”:

Bandinieka rudzi zied

Liela ceļa maliņā;

Tie ziedēja zelta ziedis,

Tie vērtēja naudiņā. (27945-0)

 

Dainu laika latvieši vēl nesaprata zaļo lapu spēju izmantot saules enerģiju, lai ražotu sev pārtiku no gaisa ogļskābes un lai atdotu visiem cilvēkiem un dzīvniekiem viņu dzīvei nepieciešamo skābekli. Viņi zināja, ka visiem ziediem seko augļi, bet tikai vienu vēl nezināja, cik tie paši „skaisti, dziļi”, kā Rainis vēlāk teica, sakopojot visas cilvēku spējas vienā vārdā „dvēsle”, to tomēr vēl salīdzinot ar mazu stādiņu, kas izaug no auglīgās zemes (Kopoti raksti, 2. sējums, 388. lpp.):

Zemes klēpim trīsot izaug

Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, --

Stādiņš zin, cik ziedi zili;

 

Dvēsle zin, cik daba liela,

Dvēsle zin, cik saule karsta,

Dvēsle zin, cik debess dziļa.

 

Vēl tik vienu dvēsle nezin,

Cik tā pati skaista, dziļa,

Zinās vēl i nezināmo.

Uzziedot kā roze!

 

 

 

Birznieks Paulis (1932) – rakstnieks, tulkotājs, filologs, filozofijas doktors. Atdzejojis angļu-latviešu un latviešu-angļu valodās, raksta dzeju un literatūrkritiskus rakstus periodikā. 2020. gadā izdota filozofiska monogrāfija par dainām Citāda dainu dotā zelta filozofija, ar mērķi piemērot dainu kodolīgo saturu jaunāko laiku izpratnei, tajā teksts veidots dzejas formā. Sagatavots manuskripts dzejoļu krājumam Domu dzērvenes un Pauļa Birznieka atlasītu un atdzejotu angļu valodā rakstošu dzejnieku dzejas izlasei latviešu valodā.

 

 

 

Jaunā Gaita