Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

 

 

 

 

 

Latviešu estrādes spožā zvaigzne

Daiga Mazvērsīte. Mirgo mana Margarita. Latvijas Mediji, 2020, 300 lpp.

     

Ja grāmatas autore ir Daiga Mazvērsīte, tad skaidrs, ka grāmata būs par kādu personību no latviešu mūzikas zvaigžņu plejādes. Attiecībā uz šo grāmatu, jau tās virsrakstā ir pateikts, par kuru no tām būs runa. Taču tagad būtu vēlams mazliet atkāpties vēsturē.

Izrādās, ka grāmatai materiālus vācis Dainis Jukons, turklāt jau krietni pasen. Bet tad pēkšņi – OMON iebrukums preses namā, darbinieki tiek izdzīti no kabinetiem un bez pēdām pazūd arī Daiņa Jukona manuskripts ar visām fotogrāfijām. Protams, ne jau tikai viņa papīri, pazūd ļoti daudz kas. Dažas Daiņa Jukona manuskripta lappuses mētājas uz grīdas. Otrreiz stāstīt tik detalizēti par sevi un savu dzīvi Margarita Vilcāne vairs nevēlas. Taču Daiga Mazvērsīte ir apņēmības pilna grāmatu par latviešu estrādes karalieni tomēr uzrakstīt, un to ir arī paveikusi. Margaritas Vilcānes pēdējais koncerts notika 2015. gadā mākslinieces 75. jubilejā.

Uzteicams ir grāmatas autores pedantiskais darbs, vācot materiālus un atkājot, ka Margarita Vilcāne ir izdziedājusi apmēram tūkstoti dziesmu. Un, protams, izcelta dziesma, kuru nespēj aizmirst neviens, kas to ir dzirdējis, -„Baltā saule”. To varētu nosaukt par Margaritas Vilcānes vizītkarti.

Autore sīki izpētījusi Vilcānu dzimtas vēsturi. Sākusies Daugavpils apriņķī, tā turpinājās Krievijā, kur dziedātājas vecvecāki ar sūru darbu tika pie labākiem sadzīves apstākļiem. Viena paaudze nomainīja citu, un vēlāk visa saime pārcēlās uz Tomsku, kur 1940. gada 16. decembrī pasaulē nāca Margarita.

Ģimene atgriezās Rīgā. Pabeigusi vidusskolu, Margarita Vilcāne sāk strādāt Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā. Tajā ir daudz pašdarbības kolektīvu, un vienā no tiem piesakās arī jaunā dziedātāja. Tāls ceļš bija ejams līdz lielajai skatuvei. Daudz koncertu pašdarbības kolektīvos, saraustīta izglītošanās mūzikā un aktiermākslā. 1965. gadā beidzot sākās sadarbība ar Raimondu Paulu.

Bet pirms tam viņa apprecējās ar Bogoleišu, kuru drīz vien pēc kāzām iesauca armijā. 1966. gadā pasaulē nāca viņu dēliņš Andris. Laimīgs gads, jo tieši 1966. gadā kopā ar Modeļu namu Margarita Vilcāne devās uzstāties pasaules izstādē Expo 67 Monreālā. Vēlāk šādu koncertceļojumu kļuva aizvien vairāk. Ar koncertiem tika apbraukātas daudzas valstis.

Dziedāt grāmatas galvenajai varonei paticis jau no mazotnes. Turklāt, jau maza meitene būdama, Margarita zināja, ka būs dziedātāja. Tāpēc jo vairāk izbrīna fakts, ka viņa nav centusies iegūt augstāko muzikālo izglītību. Jau pēc daudziem gadiem, koncertējot kopā ar Ojāru Grīnbergu, atklājās, ka ne viens, ne otrs tā īsti nepazīst notis. Arī apgūt svešvalodas, atšķirībā no Larisas Mondrusas, viņa nepūlējās.

Mainoties laikam, mainās arī mūzika. Aizvien vairāk tās ienāk no rietumvalstīm. Rīgā aizvien biežāk ierodas viesmākslinieki. Tas liek mainīties arī mūsu māksliniekiem, vecie standarti vairs neder. Jāizdomā kaut kas jauns.

Liela loma Margaritas Vilcānes skatuves darbā ir diviem režisoriem – Mihailam Kublin­skim un Edmundam Freibergam. Sācis šo darbu pavisam klusu un neuzkrītoši, viņš drīz vien kļūst neaizvietojams. Un, protams, tērpu modelētājai Ārijai Punenovai. Viņas darinātajos tērpos Margarita Vilcāne izskatījās karaliska.

Nevar nepieminēt mākslinieces māti Teklu, kura ļoti daudz meitai palīdzējusi. Arī audzinājusi dēliņu Andri, līdz kamēr viņš sāka iet mammai līdzi uz koncertiem un skatīties tos no aizkulisēm. Tā arī Andris uzauga koncertzālē, vēlāk pats kļūdams par komponistu.

Lielus panākumus Margarita Vilcāne guva dziesmu konkursa „Mikrofons” aptaujās. Parasti ar Raimonda Paula dziesmām, un pirmajā vietā bija „Baltā saule”. „Mikrofona” populārāko dziesmu aptaujas notika no 1958. līdz 1995. gadam.

Reizē ar laikmetu mainījās arī mūzika un attieksme pret to. Mūzikas tirgus pildījās ar viduvējībām un neprofesionālu izpildījumu. Taču masu klausītāju un skatītāju tas, šķiet, apmierināja. Un pāri visam jaunības kults.

Laba sadarbība notiek ar komponistu Uldi Stabulnieku. Tieši viņš ir dziesmas „Mirgo mana Margarita” autors. Abu sadarbība ilga vairākus gadus un bija ļoti veiksmīga.

Savu 75 gadu jubileju Margarita Vilcāne atzīmēja ar jubilejas koncertturneju. Protams, mums katram ir grūti, pat neiespējami sev atzīties, ka 75 gados vairs nespējam to, ko vēl pirms gadiem desmit. Tā bija arī ar Margaritu Vilcāni. Varbūt nevajadzēja riskēt? Nezinu. Bet publika, kura mākslinieci pazina kopš viņas ziedu laikiem, Margaritu Vilcāni uzņēma ļoti silti un sirsnīgi. Protams, nekur nebija zudis viņas šarms, iznesība, elegance.

Dziedātājas balsts bija divi cilvēki – viņas dēls Andris un vīrs Jurijs Skops. Smagi bija pieņemt, ka vīru piemeklējusi ļauna slimība. Margaritas Vilcānes pasaule sabruka reizē ar vīra nāvi.

Par mammu aizkustinoši rūpējās un rūpējas viņas dēls Andris, kurš mājas atradis Amerikā. Arī dziedātāja bieži ir pie viņa.

Daiga Mazvērsīte savā darbā pārāk skrupulozi ir uzskaitījusi faktus. Tas nav nekas peļams, bet no tā šoreiz cietis stāsts. Varbūt vairāk būtu vajadzējis pievērsties dziedātājas jūtu pasaulei, viņas daiļrades šķautnēm, citādi stāsta vietā lasām ko līdzīgu atskaitei. Katrā gadījumā grāmata par Margaritu Vilcāni bija gaidīta un savu lasītāju tā noteikti ir sasniegusi. 

Silvija Ģibiete

 

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) ir vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.

 

 

 

Jaunā Gaita