Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

 

 

 

 

 

Trauslās, virmojošās esības

Elīna Kokareviča. Rēgi. Valodu māja, 2021., 269 lpp.

 

2022. gada 17. februārī kādas Rīgas bibliotēkas organizēta zoom tikšanās bija veltīta Elīnas Kokarevičas, literatūrpētnieces un rakstnieces, debijai literatūrā – stāstu krājumam Rēgi, kas tapis vairāku gadu garumā. Tajā piedalījos, lai vairāk uzzinātu gan par autori, gan par vienu no pamanāmākajiem darbiem 2021. gada latviešu grāmatniecībā.

Jāpiebilst, ka šīs ērtās plaukstas lieluma grāmatas autores ir divas – Elīna Kokareviča un ilustratore Līva Pakalne-Fanelli, jo tik skaista, pārdomāti ilustrēta grāmata pieaugušajiem, kurā ik zīmējums, ik vizuālais akcents dabiski papildina tekstu un veido savu mikropasauli, latviešu literatūrā ir retums. Šajā gadījumā var pat runāt par grāmatu kā dizaina priekšmetu – stāstu krājums Rēgi labi iederētos Viktora Igo memoriālā dzīvokļa Parīzē Vogēzu laukumā gotiski krēslainajā, drapētajā, ornamentālajā vidē, kurā ik gaisa kubikcentimetrs pūderaini saldi smaržo pēc aizgājušajiem gadsimtiem, pēc kaut kā nelokāmi stipra, joprojām pastāvoša un nozīmīga.

Rēgi nav tradicionāls stāstu krājums. Titullapā grāmata nosaukta par stāstu ciklu, savstarpēji saistītu deviņu tekstu kopumu, kas veido saturisku un māksliniecisku veselumu, vienotu autores koncepciju. Tikai diviem stāstiem ir nosaukums: „Miglājs” un „Miglājs II”. E. Kokareviča minētajā sarunā stāstīja, ka nav bijis vēlmes likt tekstiem nosaukumus, jo rēgus nevar nosaukt vārdos. Tomēr tikpat labi šo grāmatu varētu dēvēt arī par romānu, – tekstu varones vieno femīnais skatījums uz pasauli, uz sevi, uz dažādiem notikumiem un attiecībām, kā arī kontekstuāli izvērsta tēlu sistēma.

No vārda „cikls” var atvasināt jēdzienu „cikliskums” jeb krājuma kompozīcijai vairākos teksta līmeņos raksturīga secīga atkārtošanās un no tās izrietoša „rēgainās” patības nostiprināšanās, kas uz lasītāju var atstāt pat mulsinoši maģisku iespaidu. Autorei bijusi vēlme izjaukt rakstīšanas secību, lai līdzīgu noskaņu teksti nebūtu blakus, lai mainītos vēstītāja pozīcija, kurā pirmām kārtām tiek fiksēta izjūta par mūžam mainīgo, caurplūstošo identitāti, par beigu un sākuma nemitīgo ritmu. Tieši šeit iespējams komentēt krājuma nosaukumu. Kas ir rēgi? Tas ir sajūtu un izjūtu kopums, ko rada identitātes meklēšana un apzināšanās, rēgi ir E. Kokarevičas tekstu tēlu iekšējā un nereti arī ārējā patība, piemēram, stāstā par Hannu varone kļūst vizuāli neredzama, savukārt stāstā par mantoto vectantes māju – naktīs pārtop citiem saskatāmā pils spokā. „Gandrīz katru nakti es attapos pilī klejojam pa istabām un satiekam cilvēkus, kurus nepazinu, bet kuri dzīvoja savu slepeno dzīvi, par ko citiem nebija ne jausmas.”(119. lpp.) Rēgi ir arī poētiski nosaukta sociālā problemātika, proti, šeit var runāt gan par vairākiem feminisma aspektiem (jau minētā sievietes kā sociāli neredzamas būtnes koncepcija, sieviete kā vīriešu pasaules izpriecu objekta projekcija), gan par mūsdienu LGBT literatūrā risinātajām tēmām. Noslēguma stāstā „Miglājs II” autore bez aplinkiem saka: „Toreiz bija ierasts izklaidēties, pazemojot sievietes, tas tika uzskatīts par jautru žestu, tādu kā jociņu. Vēlāk pat izplatījās uzskats: sievietēm neatradās vieta un iespējas lidot uz Mēnesi, taču viņas vienalga tur nokļuva – kailbilžu veidā.” (210. lpp.) Piebildīšu, ka zinātniski fantastiski ievirzīto stāstu „Miglājs II” E. Kokareviča sarunā atzina par savu pašreiz mīļāko tekstu krājumā, kas savā ziņā ir izejas stāsts – tilts uz cita veida izpratni par identitāti, kas saistīts ar sievietes ambīcijām un apkopo visu iepriekšējo stāstu tēmas.

Deviņi stāsti, kuru centrā ir viņa – sieviete, kura meklē sevi, atrod un atkal aizmirstas citās esībās. „Es to teicu sev. Beidzot. Satikt. Prieks. Jūs. Mūs. Mani.” (19. lpp.). Otrajā stāstā Elīna Kokareviča piedāvā triju personu skatījumu uz vienu situāciju, meistarīgi variējot skatpunktus un kā pavadoni visos izvēloties vēl kādu rēgainu, taču omulīgi siltu būtni – kaķi. Trešo tekstu – stāstu par neredzamo Hannu – dēvēju par krājuma pērli. Hanna, jauna sieviete no „nomaļu nomales”, mistiskā veidā ir kļuvusi pārējiem neredzama. Viņa līdzi izmeklētājiem aizrautīgi cenšas izsekot savas pazušanas stāstam, līdz teksts atkal nonāk sākuma punktā – pie burvīgas vasaras beigu / rudens sākuma parādības – zirnekļu lidošanas, kuri pieķeras tik tikko saskatāmam pavedienam. Hanna negrib šajā vietā un laikā tikt atrasta, viņai ir jāpārcērt saikne ar esošo. „Kas gan vēl varētu notikt, viņa domāja un, sagaidījusi pirmo zirnekļa pavedienu, pieķērās tam.” (97. lpp.)

Ceturtajā stāstā darbība noris vidē, kas ļoti atgādina Rundāli: 18. gs. celta pils, kas tiek salīdzināta ar Versaļu, vectante, kura apkaimē iedēvēta par Balto Lēdiju (rada Rundāles pils rēgam Baltajai dāmai). Šajā tekstā galvenokārt risināta izvēles iespēju problemātika: „Mana dzīve ir manas izvēles, es teicu, un jūs nenoteiksiet, kur man dzīvot.”(118. lpp.) Piektais stāsts vēsta par divu tuvu cilvēku – Irmas un Alīdas – likteņiem, Irmai līdz ar Alīdas bērniem piedaloties mīļotās draudzenes bērēs un atceroties bijušo. Šajā stāstā vēl spilgtāk nekā stāstā par Hannu rēgaini uzzied (arī) uz grāmatas vāka redzamā magnolija. E. Kokareviča sarunā atzina, ka magnolija ir nejaušs tēls bez kultūratsauces, tā nozīme – akcentēt mirklīgumu, dzīvības trauslumu, skaistumu un pārejošo raksturu. „Magnolijas zied īsu brīdi, bet spilgti un neaizmirstami.” (128. lpp.) Sesto stāstu man gribas likt pārī ar astoto (savā ziņā arī ar pirmo) – tajos attēlotas nejaušas, liktenīgas tikšanās, sāpīga, pat baiļu un izmisuma pilna savas īstās patības konfrontācija ar apkārtējo pasauli. „Es esmu citāda. Tā viņi saka.Viņi nerāda tieši uz mani ar pirkstu, bet es jūtu, ka tas domāts arī man. Viedoklis.” (147. lpp.) Abiem stāstiem raksturīgi arī sevišķi interesanti vizuālie risinājumi. Septītais stāsts ir visa krājuma koncepcijas esence. Nekas, saukta par N., caur īpatnu teksta ritmiku spraigi analizē cilvēka eksistences patiesos pamatstāvokļus, attiecībās ar sievietēm gan audzējot, gan lobot nost ādu pēc ādas, meklējot un atrodot sevi īstu un atkailinātu. „Viņa bija Nekas un viss pati sev, brīva no tā, ka nekas nebija, ka bija tikai kaut kāds cilvēks kaut kur.” (172. lpp.) Otra šī stāsta tēma – izmisuma toņkārtas re minora nocelšana no glorificētajiem augstumiem. „Nu un, ka viss ir tukšs un no tā paliek bail? Nekas nav biedējošs, Nekas vienkārši ir. Norij pirmās bailes, otrās vairs nesekos, un viss..”(171. lpp.) Par devīto stāstu „Miglājs II” piebildīšu – kaut tam piemīt zinātniski fantastisks satvars, tas noteikti nav uzskatāms par žanra paraugu, te vairāk jādomā par spēli, nelielu parodiju.

Noslēgumā runājot par žanriem, E. Kokareviča atzina, ka stāsts pašlaik ir viņai piemērotākais, jo tas ir aptverams, ar to var labi sākt un eksperimentēt, kā arī atzina, ka viņai ļoti patīk novele, un no literatūras virzieniem – maģiskais reālisms. Autores valoda ir mierīga, harmoniska, pat meditatīva, tai raksturīgs savdabīgs, silts starojums, un viņas skatījums caur maģiskā reālisma elementiem vērojams ne tikai tēlu un situāciju atveidē, bet arī nosacītā otrajā plānā – sadzīves detaļās. Konkrētāk – ēdiena, tā gatavošanas un baudīšanas procesā. Kā karija zupa stāstā „Miglājs”, tā apelsīni tekstā par Irmu un Alīdu parāda dzīvi arī krāsu pilnu, smaržīgu, maigu, pieņemošu un mīlošu.

 

Anda Ogriņa

 

Anda Ogriņa (dz. Brazauska, 1979) kopš 2004. gada ir grāmatu redaktore izdevniecībā „Apgāds Zvaigzne ABC”. Liepājas Universitātē 2007. gadā ieguvusi maģistra grādu humanitārajās zinātnēs. Īpaši interesē latviešu jaunākā proza.

 

 

Jaunā Gaita