Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022

 

 

 

 

 

Patverties nemirstības suģestijā

 

Ronalds Briedis. Nulles summa
Neputns, 2022

 

Sudrabpelēkā acs jeb daudzdimensionālā nulle uz Ronalda Brieža jaunākā dzejas krājuma vāka saista un pievelk kā maģisks atvars. Kurp pēc divdesmit pieciem gadiem mūs aicina „OROBORO” varonis un vai cikls ir noslēdzies?

Recenzijas tapšanas brīdī kalendārais gads vēl turpinās, bet jau iespējams novērtēt, ka dzejas lasītājiem tas ir veiksmīgs. Neapšaubāmi, viena no 2022. gada virsotnēm Latvijas un latviešu autoru dzejā jau pieejama lasītājiem. Ronalda Brieža dzejas krājums Nulles summa ir ceturtdaļgadsimta poētiskās tetraloģijas „OROBORO” ceturtais – no­slēguma – darbs. Krājuma ieceri, nosaukuma nozīmi un tapšanas hronoloģiju skaidrojis pats autors, bet tapšanas gaita un cikla koncepcija, nenoliedzami, vieš bijību – mūžīgo pārmaiņu, neparedzamības un 21. gadsimta fragmentētajā ikdienā sagaidīt pirms vairāk nekā divu desmitu gadu iecerēta darba cikla fināla izdevumu ir brieduma apliecinājums autoram un skaista balva lasītājam.

Mūsdienu literatūrzinātnē liriskā varoņa jeb dzejas cilvēka jēdziens ir retāk pielietots, tomēr šī krājuma poētikas kontekstā joprojām aktuāls, jo impampa ceļš cauri kultūrām un laiktelpām, kolektīvajam un individuālajam, sājai un saldai uzvaras pieredzei septiņās grāmatas sfērās jeb ciklos aktualizē varonības semantiku. Liriskais vērotājs atsakās no opozīciju dalījuma, vienlaikus paliekot binārās attiecībās ar pasauli:  „Kas ilgi skatās tumsā / Kļūst redzīgāks / Kas ilgi skatās gaismā / Kļūst akls” (65. lpp.). Intertekstualitāte, intelektuālu reminiscenču un alūziju pūrs nostatīts kontrastā ar primitīvo un naivi muļķīgo, evolūcija un civilizācija nav iedomājama bez dažādu līmeņu cīkstiņa par sev derīgo un vērtīgo. Autors saistoši reflektē par mūžīgo un lineāro laiku, katru laikmetu, kas ir tikai ietvars indivīda realitātei: „Bet uzvarētājs savāc medījumu / Un pēdu aplis mālā glumā / Zūd dūmu mutuļos un laika kultūrslāņos” (21. lpp.) – laicīgais allaž ir gaistošs mūžības priekšā.

Tetraloģijas četros dzejoļu krājumos Asaru gāze (2004), Karaoke (2008), Zāles pret nemirstību (2016) un jaunākajā darbā autors apbrīnojami konsekventi joprojām apliecina sevi kā ironijas lielmeistaru. Smieklu un smiešanās ontoloģisko dabu un dažādību krājumā uzsvēris arī grāmatas redaktors Māris Salējs. Augstas kalves ironijas spektrs patiesi variēts no labvēlīga smaida, atbrīvojošiem smiekliem līdz nāvējoši sardoniskam smīnam: „Sprūst smiekli tā kā kumoss kaklā / Pat vīns vairs nespēj noskalot / Āksts labi pērts un joko čakli / Sprūst smiekli tā kā kumoss kaklā / Smok karalis un grābstās akli (..)” (13. lpp.), tā parādot krāšņu paradoksu neizbēgamību.

Ronalds Briedis savos agrākajos daiļrades posmos radījis neaizmirstamu dzeju, kas ir arī personiski zīmīga, ja vecākas paaudzes ļaudis mēdz teikt, ka dzejā uzauguši ar Jāni Poruku, Kārli Skalbi vai Raini, tad apskata autore pieder pie paaudzes, kas pieaugusi ar Ronaldu Briedi, jo princeses smīdināšanas motīvs un mūžības dalījums ar nulli reiz kļuvis par personīgo mantru. Subjektīvi secinot, zāles pret pēdējo gadu globālo traģēdiju radīto dezorientāciju, pasaulīgām negācijām un pārspīlējumiem, naida un ļaunuma, ir arī jaunākā darba ārstējošā misija. Triksteris liek atsegt tā nozīmes skaidrojumu, kas ir kultūrvaroņa komiskais dubultnieks ar uzdevumu dekonstruēt tradīciju un noņemt sociālo spriedzi.

Tradīciju un mantojuma tematiskais lauks dzejoļos ietverts arī tādās interpretācijās, kas konservatīvākus lasītājus varētu izaicināt. Autors gan apliecina valodas meistarību un poētisku tīrskanību, spēj šarmanti ironizēt tematikā, tā piemēram ciklā „Pirmā grāmata: Izrautās lapasapuses”, dzejolī „Zīmju rakstītāja”, kur tieši apspēlē semiotikas un etnogrāfijas, meistarības un diletantisma, sadzīves un augstās kultūras paralēles: „Izvandītajā pūra lādē / Ceļi austi jostās / Viļņi villainēs // Un nevienas / Gramatikas kļūdas // Bet teksts arī bērnudārza līmenī / Krustiņi / Un kāsīši // Man augstākā izglītība / Es izšūšu puķītēm” (48. lpp.).

Neparedzamība ir viena no lielākajiem krājuma pārsteigumiem, dzejas dažādība gandarī un pārliecina, ironijas lietojums ir gana pārdomāts, lai ļautu izbaudīt arī jutekliskāku noskaņu darbus: „Sieviete tu skūpsties / Kā dēle / No taviem pieskārieniem / Sazied ūdens / Un uzplaukst rozes / Uz ādas” (44. lpp.).

Cikls „Mikrosfēra” ir personīga autobiogrāfisku dzejoļu kopa, kurā vienlaikus portretrēts laikmets un autora paaudze, vēsturiskās reālijas, sadzīves un kultūrvides paradoksi un absurda neizbēgamība. Autora pašportretējumā nolasāma arī poētiskā rokraksta iezīmība tiem lasītājiem, kuri iepazīs šo dzeju tikai ar šo izdevumu: „Visu bērnību / Raudzījies pa virtuves logu / Uz cukurfabriku / Ilgi atradināju sevi no paraduma / Saldināt tēju / Un tekstu // Kafiju vēl tagad dzeru / Baltu / Bet tas drīzāk paradoksu dēļ.” (107. lpp.).

Krājuma daļa, kas īpaši pieminama, ir urbānie dzejoļi gan ciklā „Mikrosfēra”, gan citās grāmatas daļās, pilsētas ainas, faktūras, fragmentus un kustību rādot no personiskās topogrāfijas līdz universālām, romantizētām pilsētas impresijām („Sprakšķ strūklakās gaisma / Koku pumpuri / Izgrūž nedaudz saburzītus ziedus” (129. lpp)).

Izcilākais pilsētvidei veltītais dzejolis ir „Demontāža ‘59”, tā pirmpublicējums parafrāžu krājumā Monta Kroma: Re (2019), kurā apkopoti 23 mūsdienu Latvijas dzejnieku dzejoļi, tapuši iedvesmojoties no gada jubilāres, urbānās modernistes Montas Kromas tekstiem.

Nule pieminētajā 2019. gadā Latvijas Televīzijas raidījuma Literatūre 9. sērija, veltīta Montai Kromai viņas dzīves un daiļrades vietās, ir divu dzejnieku – Ronalda un Montas – netiešā sastapšanās, kas notikusi kā Brieža skrupulozi pētniecisks un vienlaikus emocionāls ceļojums cauri Kromas dzīves un dzejas teritorijām. Pieredze iegūlusi reminiscenču, tēlu un laiktelpas sintēzē, dzejniecei raksturīgajā verlibra ritmikā un rindu kompozīcijā. Ronalda Brieža dzejolis izstaro īpašu intimitāti pārdomātās impresijās un metafiziskajos elementos, autoram atgriežoties Kromas literāri biogrāfiskajā telpā: „Cik gadu jau pagājis nav šeit vairs ne tevis ne tava Koļas / nopelniem bagāto mākslinieku / apartamentos dzīvo jau citas / ģimenes bet kāda neredzama aura / turpina izplatīties no trešā stāva / logiem pāri Tirzas ielas masīvam / pāri Juglai un visiem Rīgas / guļamrajoniem kā vissmalkāko / mērinstrumentu neuzrādīta / radiācija pret kuru bunkura nebija / arhitekta projektā. // Rīgā ko tu esi de-Mont-ējusi joprojām no rītiem pirmie iedegas / virtuves logi sievietes šūpo plecos / savu vīriešu svārkus un sienas / kļūst dzeltenas kad viņš atnāk un / zilas kad aiziet es atveru durvis / tava nama kāpņutelpā pēc pus / gadsimta un sienas tur tagad ir / dzeltenas.” (126. lpp.).

Krājuma noslēgums jau tā lolotajam lasītājam ir īpašs apbalvojums – sonetu vainags „OROBORO UN ROKOKO”. Mūsdienu autoru iecienītas tendences ir formas brīvība, bet strofiska dzeja – jau retums. Cikliskuma un atkārtojuma motīvs šajā dzejas vainagā ir simbolisks, autors runā kā cita, zaudētā gadsimta balsī, apspēlējot dzīvības un iznīcības tēlainību: „Bij ietvars šis reiz spogulis pirms kritiens / To pārvērta par pašmērķīgu formu / Kaut nebūt esot tā ir drīzāk norma / Tam tukšumam kas tikai atspulgs citiem // Gan centās meistars ierāmēt tur gleznu / Šķiet klusai dabai ornaments par greznu / Bet dzīvie pagurst stundām pozēt smaidu (..)” (138. lpp.).

No poētiskā lauka atgriežoties pie laicīgā, diemžēl neiespējami nedomāt par kara lauka traumatisko pieredzi pasaules notikumos. 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukums Ukrainā un visa turpmākā kara teroristiskā, barbariskā gaita vairumam eiropiešu un arī man ir zīmīga robežšķirtne, kas neatgriezeniski izmainījusi attieksmi pret skaidrāku demokrātisko vērtību orientāciju, pret savas valsts nacionālo kultūru un literatūru. Vēl stingrāk un apņēmīgāk lolojot un novērtējot jaunradīto latviešu dzejā, vēl sirsnīgāk tveroties valodas bezgalīgajās iespējās, kas ļauj artikulēt emocionālo pieredzi un domāt par garīguma paradigmu kultūrā, vēl dziļāk novērtēt nacionālās vērtības un apņēmīgi tiekties pie kultūrizcilībām ir kļuvis par uzdevumu mūsdienu cilvēkam. Kā valodiski bagāta, grezna, daudzveidībā kvalitatīva dzeja patiesi ir vērtība, tā arī šī spožā grāmata patiesi var darīt skaidrāku, cēlāku, jutekliskāku, esamībā asredzīgāku dzīves ainu. Kad pasaule rada tumsu un vilšanos, svarīgi patverties gaismā – „OROBORO” mūžības ciklā un nemirstības spožajā suģestijā, un arī pašam sevī rast spēku un drosmi atkal un atkal atdzimt no jauna.

 

Agija Ābiķe-Kondrāte

 

Jaunā Gaita