Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022

 

 

 

 

 

 

 

 

Starp tumsu un pūķiem

 

Trīs lietuviešu autoru grāmatas, Jāņa Rozes apgādā, 2021.Tulkojusi Dace Meiere.

1) Sigits Paruļskis (Sigitas Parulskis). Tumsa un partneri.

2) Undine Radzevičūte (Undinė Radzevičiūtė). Zivis un pūķi.

3) Rasa Aškinīte (Rasa Aškinytė). Glesum.

 

Baltijas valstu vēsture veido kopīgo akcentu dažādu vēsturisko procesu realitātē un tēlojumā literatūrā, bet lietuviešu literatūrai raksturīgā spēja uz šiem notikumiem, savu un citu vēsturi palūkoties ar zināmu ironiju, humoru un visnotaļ postmodernu skatījumu, tas veido vismaz vienu sevišķu atšķirības slāni. Tulkotās literatūras kontekstā skatoties – lietuviešu literatūra pie mums pārstāvēta plaši, sniedzot ieskatu ne tikai literatūras vēstures aspektos, kur, piemēram, domājams, ikvienam ir zināmi tādi darbi kā Kristijona Donelaiša Gadalaikiem, populārais Joza Baltuša romāns Pārdotās vasaras, Sauļus Toma Kondrota darbi, tāpat Justīna Marcinkēviča dzeja, gan arī Baltijas literatūrā kopumā postmodernās literatūras aizsākumu ar Jurgas Ivanauskaites romāna Ragana un lietus (1994) un Ričarda Gavēļa Viļnas pokers (1995) tulkojumu latviešu valodā 3+5 Baltijas un Ziemeļvalstu modernā romāna sērijā, kas ļāva iepazīties ar kaimiņvalstu sasniegumiem. Tāpat latviešu lasītāju vidū popularitāti guvusi ir Kristīne Sabaļauskaite ar vēsturisko prozu: Silva rerum tetraloģiju un romānu Pētera imperatore, kura otrā daļa izdota 2022. gadā.

2021. gadā ar Jāņa Rozes apgāda starpniecību pie latviešu lasītājiem nonāca trīs lietuviešu literatūras ievērojami sasniegumi: Sigita Paruļska Tumsa un partneri, Undines Radzevičūtes Zivis un pūķi un Rasas Aškinītes Glesum. Visas trīs grāmatas latviešu valodā tulkojusi viena no ievērojamākajām mūsdienu tulkotājām Dace Meiere, un šeit laikam vietā arī pieminēt, ka tulkotāja vārds šajā gadījumā ir neapšaubāms kvalitātes rādītājs.

Atpazīstamākais šeit gan būs tieši S. Paruļskis, kurš jau zināms ar grāmatu, Trīs sekundes debesu (AGB, 2004) un kuru pamatoti uzskata par vienu no ievērojamākajiem Lietuvas mūsdienu autoriem. Jāpiezīmē arī, ka romāns Tumsa un partneri saņēmis vairākas balvas: Baltijas Asamblejas balvu, Lietuvas nacionālo prēmiju mākslā un literatūrā, kā arī Sugihara fonda tolerances balvu.

Latviski tulkota arī Radzevičūtes interpretācija par Bordžu dzimtas sasaisti ar Livoniju: Asinis zilas, debesis pelēkas (Jāņa Rozes apgāds 2019), un autore kopš 2003. gada ir pazīstama lietuviešu rakstniece, kuras tematiskais loks veido savdabīgu cita lasījuma telpu ne tikai lietuviešu literatūrā, bet Baltijas literatūrā kopumā, apvienojot intelektuālu izaicinājumu ar asu humoru. Zivis un pūķi 2015. gadā apbalvots ar Eiropas Savienības Literatūras balvu.

Savukārt ar Rasu Aškinīti, ko dēvē par lietuviešu literatūras hipsteri, kurai tuvs humors, paradoksi un baltu tautu vēsture, latviešu lasītājam iepazīšanās notiek pirmo reizi. Lietuvā gan Aškinīte ir visnotaļ pazīstama septiņu grāmatu autore, vairākas viņas grāmatas arī tulkotas angļu valodā. Grāmata Vīrs, kuram neko nevajadzēja 2014. gadā atzīta par labāko romānu Lietuvā.

Vērtējot šo pienesumu, jāatzīst, ka tieši Paruļska Tumsa un partneri šajā trijotnē ir vis­aizraujošākā, kuru, iesākot lasīt, ir grūti nolikt malā līdz pat pēdējai lapaspusei. Grāmatas sižets ir būvēts vēsturiskos notikumos, kas ir kopīgi gan Latvijai, gan Lietuvai. Proti, ir 1941. gads, vācu okupācijas periods, ebreju vajāšanas virsotnes punkts Lietuvā, un romāna galvenais varonis noslēdzis savdabīgu un šausminošu vienošanos ar SS virsnieku, lai izglābtu sevi un savu iemīļoto Juditu. Viņš fotografēs mežos un ciematos notiekošās ebreju masu slepkavības. Paruļskis teju naturālisma un sirreālisma iezīmēs veido lakonisku (šķiet, lakonisms ir šīs grāmatas viens no atslēgvārdiem, Paruļskis romānu veidojošos stāstus izstāsta ar teju shematisku tēlojumu, līdzīgu kā fotogrāfa kameras zibšņi) stāstījumu kopu par šiem notikumiem, priekšplānā izvirzot fotogrāfijas simbolismu. Fotogrāfija – kā vizuālās vēstures un realitātes iemūžinātājs, bet vienlaikus arī fotogrāfija kā norobežošanās simbols, kad, skatoties attēlā, realitāte vairs nešķiet tik reāla, kāda tā ir. Šādā veidā Paruļskis arī diskutē par daudzu tautiešu pasivitāti vēsturiskajos notikumos. Skatījums no fotoobjektīva aizsega nāvi, seksualitāti un erotismu, bailes, baudu un morālu neitralitāti apvieno vienā veselumā, kas nav gan lietuviešu, gan latviešu literatūrā tik ierastais izdzīvojušā upura stāstījums, jo sevišķi zinot, ka Paruļskis interpretē reālus notikumus. Romāns filozofiskā kontekstā uzdod arī jautājumus par Dieva klātbūtni (kas tāpat kā galvenais varonis vēro aiz fotoobjektīva), mirušo Dievu un Sugihara fonda tolerances balvu „Gottmituns”, ļaujot ieskatīties pašiem sevī un savas kultūras līdzdalībā un atbildībā.

Citus jautājumus savā romānā Glesum risina Rasa Aškinīte. Romāna darbība notiek 1.-3. gadsimtā, vietā, kur atradušās Nemunas lejteces kultūras pārstāvju lokācijas vietas, bet galvenā varone nāk no Viduslietuvas aistiem, kultūras, kas dzīvojusi tālāk uz austrumu pusi. Jāatzīst, ka šis vēsturiskais uzstādījums sākotnēji rada nelielu atturību pret šo romānu, tomēr jāsecina, ka Aškinītes grāmata nudien nav uztverama kā vēsturisks traktāts vai vēsturi rekonstruējošs darbs, kaut gan pamatsižetā izmantota minēto tautu un kultūru realitāte. Līdzīgi kā Paruļska darbā, arī Aškinītes romānā priekšplānā izvirzāms stāstījuma lakonisms, kas turklāt atklājas arī visu tekstu caurvijošos simbolos – sniegā, aukstumā un vilkos. Miniatūrais romāns sākas ar sniegu un vilku uzbrukumu un apļveida kompozīcijā beidzas ar to. Savdabīga un piesaistoša ir romāna kompozīcija, mazākās apakšnodaļas sauktas septiņu šķidrumu nosaukumos, kas rituāli atkārtojas, un romāns konceptuāli ieved lasītāju rituālā, rituālu un dievību pasaulē. Autore pēc izglītības ir vēsturniece, un arheoloģiskā izpēte ir romāna pamatā, pati autore atzīst, ka romāna varoņi veidoti atbilstoši arheoloģisko izrakumu laikā kapos atrastajam, un viens kaps ir viens varonis. Iedvesmas avots bijis jaunas sievietes kaps ar unikālu un līdz tam neatrastu galvasrotu, un šis atradums bijis pamatā romāna galvenās varones tēla Glesum radīšanai. „Glesum” nozīmē „dzintars”, kura mītiski maģiskais koncepts baltiem ir gana izvērsts un plašs. Kā jau minēju, šis romāns nudien ieved mītiski maģiskā pasaulē, kur viss ir pakļauts Dievu Mātei – gan cilvēku bagātība un sadzīve, gan pasaule, kurā tas viss iekļauts, bet kur cilvēks nevar pastāvēt bez Dievu mātes un tā savukārt bez cilvēka.

Romāna centrā kā atsevišķs lasījuma moments ir galvenās varones Glesum un Selijas, vietējās cilts vadoņa Gondas sievas, spriedze, konkurējot (vismaz Selijas prātā) par Gondu. Taču tas noteikti nav pats svarīgākais romānā. Aškinītei izdevies radīt daudzdimensionāli lasāmu tekstu, kur savijas gan mītiskā pasaule, divu sieviešu attiecības, Selijas un Gonda dēla Benta transformācijas no vīrieša par zēnu, kas izvēlas pamest cilti, gan arī pašas Glesum iniciācija večas ar vilku nograuzto kāju vietā un zintnieces statusā. Romāna tēlu galerija ir bagātīga, un autorei šos tēlus izdevies radīt dzīvus un pārliecinošus, apaudzējot ar teksta miesu arheoloģiskajos izrakumos atrakto kapu skeletus. Šķiet, ka Aškinītes proza būtu dēvējama par izteikti vizuālu, ar rūpīgi izvēlētu, kā jau minēts, lakonisku valodu, autore rada teju kinematogrāfam līdzvērtīgas ainas, kur lasītāja acu priekšā sniegā aiziet veča ar vilku apgrauzto kāju un Glesum aizskrien sniega pārslu dūmakā.

Rezumējot atliek tikai sacīt, ka Aškinītes Glesum sagādā daudzas no tām baudām, ko sniedz augstvērtīgs prozas teksts – sākot no daudzdimensionāla lasījuma līdz valodas baudījumam.

Šajā trijotnē diemžēl pēdējā vietā paliek Undines Radzevičūtes Zivis un pūķi. Neņemot vērā augsto atzinību, ko šis romāns ir guvis, grāmata ir gaužām grūti ielasāma. Ja lasītājs tiek pāri pirmajām simts lapām, tad, protams, izdodas atrast visas tā kvalitātes, bet šīs simts lapas ir gaužām smagi pārvaramas. Grāmata ir par kulturāli citādo, atšķirīgo, autores netipiskais piegājiens prozas tekstam prasa no lasītāja atvērtu prātu, vienlaikus jāatzīst, sniedzot jaunu šķautni Rietumu un Austrumu kultūru kontekstā.

Romāns ir divslāņains – 18. gadsimta Ķīna, jezuītu mūks un gleznotājs Kastiļjone un vecpilsētas dzīvokļa trīs paaudžu sieviešu dzīves. Spilgtākais tēls šeit pat ir Ome Amigorena, skeptisma un īgnuma, un komisma personifikācija. Galu galā šo trīs sieviešu tēli arī iegūst galveno lomu romānā (tajā brīdī tas kļūst aizraujoši lasāms) un Džuzepes Kastiļjoni sižeta līnija kļūst pat lieka.

Lielākā grāmatas vērtība ir tās smalki niansētais, neiegrožotais humors un tas, kas aiz šīs ironijas ir ticis apslēpts. Kultūru dažādība, Ķīna, kas rietumu cilvēkam liek gan baidīties, gan arī ziņkārē slaistīties ap to kā ap tīģera (lasi – pūķa) krātiņu zoodārzā. Pūķa simbolika dažādās kultūrās atšķiras, kur Ķīnas mitoloģijā tas ir spēka, bet rietumu mitoloģijā pārsvarā iznīcības simbols. Zivi iespējams saistīt gan ar kristietības mitoloģiju, gan ķīniešu mītos zivs transformācija par pūķi, taču katrs šo grāmatu var lasīt tajā dimensijā, kas lasītājam šķiet saistoša – gan zivs, gan pūķa aspektā.

Noslēgumā jāatzīst, ka nu jau pagājušais 2021. gads mums ir devis trīs gan savā ziņā saistītus, gan arī ļoti atšķirīgus prozas meistardarbus, kuri var vai nu patikt, vai nepatikt, bet to kvalitāte ir neapšaubāma. Atliek gaidīt tikai jaunus Paruļska, Aškinītes un Radzevičūtes sniegumus, kas mums ļautu ielūkoties lietuviešu prozas savdabībā.

 

Ingus Barovskis

 

Jaunā Gaita