Aiz laikbira loga

* * *

aiz loga līst

miteklis pasargā no aukstās dušas

lietus lāses pilda ietves tās pārvēršot tecēs

miglas trijjūgos mākoņu dvēseles traucas lejup

bet mēs tās nemanām mēs vienkārši sakām –

līst lietus

aiz loga līst

miljons mākoņu iekrīt paltī

sašķīstot lauskās iebirstot acīs

ķermeni piepildot ar caurspīdīgu tumsu 

naktī izgaismojot ēnu kas mana

lietavās mirkst      

aiz loga

biezi pelēksnā klusumā

no acīm kā lietus tērcītes

asaras ris

* * *

ar nepacietību gaidu dienu

kad kastaņas plauks

zaļie kastaņu aizmetņi

kā zaļoksni pelikāni izplestiem spārniem

satupsies kailajos zaros

guldzinās savus liellaivu knābjus

plivinot plīkšķinot zaļlapu spalvas

sparīgi pierunās vēju pacelties spārnos

piepildīt dienu ar prieku

nebūs tālu tas brīdis

kad jaunuļi pārtaps par gulbjiem

izstieptiem kakliem taisniem kā Eifeļa tornis

kastaņas ziedos kā dūnās iedegsies gaisma

bet es naktīs ieaušu kājas trauslīgos ziedos

lai pēdotu Piena Ceļu 

* * *

iebraucu Bērzciemā šķiet te ļaudis dzīvo citādā ritmā

tādā kā rimtā harmonijā it kā spītējot lielpilsētas steigsmei

kas aizgūtnēm līdz aizdusai ar diennakts stundām spēlē ķerenes

Bērzciemā izkāpj no spēkrata

saspringums

nogurums

nīgrums

brīzes brāziens uzjunda zivju un zemeņu smaržu

blīvu kā bangpūša putas uzsviežot virs viļņiem kaitbordistus

bet mežā sutīgs negaisa vēstnesis klusums met valgus ap gājēja elpu

graciozajiem savvaļas zirgiem un kaivām uz Engures ezera salas

kopskaņa ievēsmo krēpēs ieraso spārnos iepinas lēpju lapās

šai ainavā saplūstu kopā ar rāmuma rimtajām krāsām                                                             

Bērzciemā nemanot izzudis

saspringums

nogurums

nīgrums

* * *

fizāļu sarkanie lukturi izgaismo rudens piedzimšanu

āboli mirstošā zālē izslej savus kātus kā degļus

Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem

vējš noliec  ābeles pazares kā kamīna sērkociņus

no zemes kūp ābolu aroms kā smaržīgas sveces

arī smarža ir

gaisma

kā eliksīrs reibinoši dziedinoša 

lankainā pļavā gail kļavu lapas kā ogles

mirkli pirms trūdēs to sakarsušās miesas

Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem

migla kā veļi ceļas augšup lūgsnā saliktām rokām

no pirmo salnu sāpinātās zemes

arī migla ir

gaisma

skaista savā graciozajā rēnumā

pirms nodzist sveces brīdi vēl degs

atstarosies lietus mākonī blāvā

Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem

izvagos lietavu lāsēm ceļu uz upi

lai kopā ar straumi steigšus plūstu uz jūru

arī lietus ir

gaisma

kā atmirdza lāsumainā laukakmens paēnā

rudganā laimes krekliņā piedzimis rudens

arī

rudens

 ir gaisma

* * *

es nekad nerakstu dzejoli par sniegu
jo sniegs ir balts kā tautasdziesmā meita
kas nāk kā ar sniegu apsnigusi
bet manas domas ir pelēkas
kā pilsētas ziemas diena

 

es nekad nerakstu dzejoli par sniegu
jo esmu sniegs kas ātri kūst
iebalojot  nodzīvotās dienas
caurspīdīgās leduspuķēs uz loga rūts

 

bet

šodien uzrakstīju dzejoli par sniegu

un

baltu pilsētu pelēkā ziemā

* * *

manas pēdas skar Kordovas katedrāles aukstās flīzes

plauksta pieskaras romiešu audzētam akmens kokam

stumbra miza noklājas sviedriem no pēkšņās ķermeņa svelmes

augstu jo augstu virs manas augsti atmestās galvas

sāk kolonna pulsēt

pulsa ritmā saklausu stāstu

par varmāku izrautiem aizvestiem kolonnu kokiem

kā mūmijas satinot ieslogot marmora zārkā

savedot vienkopus

vestgotu svētā Vinsenta baznīcas vietā

akmens pulss stāstot aulekšo kā apokalipses jātnieki četri

vārdu kolibri trisinot spārnus maldās kolonnu mežā

gar mauru rakstainiem rakstiem kristiešu ikonām klusi

slīd putnu augumi sākdami pamazām balot

tad bālēt pārtopot ēnās

līdz izzūd pavisam