Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022

 

 

 

 

 

Aija Rozena (1958) ir juriste. Dzeju sāka rakstīt 2018. gada martā. Dzejas rakstīšanas pamati apgūti Ronalda Brieža vadībā Latvijas Rakstnieku savienības „Literārās Akadēmijas”  Dzejas meistardarbnīcās (2019, 2020) .  

Skat. arī Aijas Rozenas dzejoļus (sarunas ar vīramāti) Jaunās Gaitas šī gada vasaras numurā JG309, 2. lpp.

 

 

 

 

Aija Rozena

rēgs klīst pa Eiropu [1]

ievada vietā

uzvara, 1917., Krievija

ilgi tā nāca uz laikiem no aizlaikiem, nabago taisnība, izsenis gaidītā – tukša vēdera skaņa, rīkles izsprucis vārds, papiruss bija, sirpis un āmurs pirms, tērauda lakta pirms pārkalās krelles smagas, naidnieka galvas tur gari savērtas žuva, citas kā vāzes, pārbāzti podi, pilošas krūkas uz mietiem kā putni, laistīja nātres un litrus, pilni tie pielija, pārplūda puva, purvos un tranšejās, kopīgos kapos pārnāca Krievzemei pāri, mežiem un taigām, un stepēm, vilkos un lāčos, pīšļos atnāca, līdumus izlienot, Saulvedis bija, latvjus uz Saulaino tāli sauca un veda.

vētīja naidnieka mantu, sakrāva kopīgos ratos un prātos šķindošas rotas un samtu, mežģīnes, cigārus nolauztiem galiem. ovālos logus, kur vijīgas mēbeles, ķirškoka, neredzēts parkets, krāsainas puķes uz sienām, porcelāns, gleznoti trauki aizsita netēstiem dēļiem.

vadoņi ietinās sermuļu kažokos, cigāru dūmu biezajos mutuļos, parfīma svaidītu kabatas lakatu slaucīja bārdā birušos sirņikus, kādu boršča krāsotu rudi iesirmu matu, vodku un kotlešu pirkstus. atvēra ovālos logus, guruši atlaidās mīkstajās sofās, gaisīgos mākoņos stenēja, pūta, domāja vieglāku dzīvi.

nabagie atstiepa, pāri tiem nepalika, pannas un podus, patvārus, govis un slaucenes, citas tesmenim piesietas lietas, zvaigznes un cerības kausēja veserī. rupjo maizi ēda cik līda, slavēja apaļiem vaigiem. uzģērba vaļinkus, pufaikas, sievas ratiem kritušos naktskreklos, tautiskos kroņos un lakatos dejoja uzvaru (o, Kaļinka – maļinka, Kaļinka maja), vienmēr, kā darīts un ierasts, vienmēr, kā bijis. pudeļu, korķu un stakanu salūtā izlīda sarkana vanckara seja. tas bija mēness, pusceļu pagriezies, paslēpa Vārdu.

 

I

1924.-1953., Staļina fantomā

 

Staļina fantomā kā Kremļa pulkstenī ieslodzīti ļaudis precīzi, militāri, ritmā ieeļļo vissīkāko detaļu, katru tikšķienu rūpīgi uzmanot, novērš vismazākās novirzes, baidoties sevis, pārbēdzējus, aizbēdzējus, nodevējus likvidē visus ienaidniekus, iedomātos un patiesos, arī komunistus.

Svētās Jekaterinas klosterī Suhanovkā īpaši slepenā cietumā, īpašos moku kambaros, īpaši kaitīgos elementus turot ieslodzītus nereti gadiem bez tiesas un izmeklēšanas, dzīvnieku būra izmēra kamerās salokot, sasienot, neļaujot iemigt ar pilošu ūdeni, gāzi, augstu temperatūru, citādām metodēm līdz zaudēta samaņa, saprāts, atzīstoties jau pirms, pirms spīdzināšanas. atšķirot cilvēkus, to līķus tikai pēc numura, kremējot naktīs, pīšļus izberot tranšejās, kopīgā kapā. Fantoma personīgos ienaidniekus spīdzinot vēl un vēl, un vēl, pirms nāves.

grezns cietumā lepojas Berija kabinets: zīda aizkariem, paklājiem, sienu paneļiem, liftu, slepenu izeju, tiešo drāti ar Staļinu, lai viss kā pie cilvēkiem.

Staļina fantoma komfortēts Mūžīgās Klusu Ciešanas Solījums bruģē ceļu uz Saulaino tāli.

 

II

mucā audzis taisns kā zirga loks,
1965.-1985., Latvija

 

pirmajā ziemā krusttēvs veda ar zirgu. augstajās siena kupenās valstoties pētīju, mēness visviens, pusloka padilis, pusceļa augošs vai apaļi uzblīdis rādīja vienu sānu.

atstāta skolas internātā (tolaik mācījās sešas no nedēļas septiņām dienām) kaunējos, kleita izmēru lielāka, bērnu paslepus skatienos smieklīgi kulstījās.

mājupceļš ziedēja pureņu ceriem, kurkuļu ņurkuļiem, zigzagu puslokiem slīdēja pleznoja, aizburbuļoja, tīruma garajos kukuļos aizstiepa laiku, vāļājās svabadi kā mana soma kādā grāvelī tālu no mājām.

dzīvoju Mežsargos (krusttēvs cirta un zāģēja kolhozam malku), mežs dvašoja svelpjoši, garajiem egļu pirkstiem aizskardams zemi. sargājos mēnesim parādīt dibenu (tas mazas un spurainas meitenes paraujot debesīs). kad mēness (sešdesmit sestajā), ietinies oranžā līķautā, aizsedza sauli, es vienīgā zināju tas nebija aptumsums, tās bija mēness dusmas.

trešajā ziemā meklēju klekšu piebērtās mājdarbu burtnīcas (tinte tumšzili sprauslāja, tintnīca gāzelēja), neņemšot oktobrēnos. pusnaktī internāta garajos gaiteņos lūkoju katru paksi, gribēju iespraukties sarkani lakotās piecstaru zvaigznītes viducī (citi tur bija jau pirmajā klasē), tā nebija mēnessērdzība.

ceturtajā (pie mammas) labi mācījos. sarkanā kaklauta malas bieži atira, baidījos atšķirties ar daudzbērnu ģimenei valsts gādātiem apaviem, somu un, kur nu vēl citādu formas tērpu. biju grāmatā zīmētā meitene Guna rūpīgi sasietā kaklautā, barojot vecmammas trušus (šādai meitenei gāju zem rokas, kad mācījos pasacīt – škūnis).

astotajā, stājoties jauniešos, lasīju skolas pažobelē atrastās grāmatas, tās vecišķi oda, tomēr solīja Saulaino tāli. es tai ticēju ātrāk pirms sapratu Lāčplēsi (Medvedja-Rvjaņec, Palka-Nosec un Sčastje-Davalka, kāds zinātājs tulkoja). maza uzsūcu Ludmilas Zikinas smeldzīgos septiņpadsmit, dižās Krievzemes āru un birztalu, māmuļas Volgas, svešumā stādītā bērza un vientuļā kareivja elpu (kad klausījos radio, krustmāte klusiņām pievēra durvis).

komjaunieša karte, pēc astotās, jupis vien sazin, kur pazuda. jaunu, pirmajā darbvietā, izsniedza sekretārs Kalvis, neko nedz jautāja, nedz kaunināja, smaidīgs pārsniedza jaunuzņemto biedru skaitu.

darbdienu rīti rosījās radio diktora možajā balsī -– labrīt biedri. kopīgi vingrojot, sociālistiskajā sacensībā piecgadi sasniedza trijos gados. labākos kāra pie Goda dēļa (mans nākamais vīra tēvs, rūpnīcas kranovščiks, bieži tur karājās). bradjagas sodīja.

lieko krāmēja noliktavās, ražoja vēl un vēl, to pašu, lai visiem viss vienāds, bērnus ietina vienādos autiņos, formas tērpos un kaklautos, audzinot vienādus prātus, bez Dieva.

labāko sūtīja lielajai Dzimtenei. paši našķus saņēmām svētkos, izstāvot garas rindas, lai Padomju miesā mājotu vesels Homo Soveticus gars.

himnu klausījās visur, kolhozu fermās kopā ar govju rāmo gremošanu, cūku badīgo čāpstināšanu, aitu, vistu un citu lopiņu dabiskajām skaņām.

plašajos tīrumos un viļņojošajās rudzu druvās, izbaudot traktoru un kombainu mierpilno dunu, čaklās kolhoznieces pusdienas pārtraukumā steidza pie mīļotā, sarkanu magoni matos, piena krūzi un svaigi ceptu rupjmaizes riku, arī mamma, fermas pārzine, steidza uz lauku, kur tētis kombainā novāca ražu.

vasarās sajutos svarīga, kolhoza brigadiere vietējā radio sauca kopības darbos – savākt sienu, ravēt kilometriem biešu vagas. ierasti ganīju govis, klamzājot mētelī, oderē izplēstām kabatām, pilnu smaržīgiem āboliem no fermas dārza. biju badīga, reiz tur iespruka māsas atvestā konfekšu turza. vēders nebija mierināms skābenēm, ievogām, līdzņemtās rikas tiesājās krietni pirms laika.

sievas kārtā, ikdienas rūpju pārņemta, lasu mājturības grāmatas, mācos konservēt gurķus. sarindoju, salieku garšvielas pareizajā daudzumā, pareizi pasterizētās stikla burciņās uzleju verdošu ūdeni, pareizajā temperatūrā atkal pasterizēju.

ar iekonservētu prātu mazgāju veļu, izvēršot otrādi, izpurinot. gludinot laikā noņemtu, pa vidu ieliktu marli, ik krociņu stērķelējot, izlīdzinot. ieliekot smaržu mētru, lavandas saišķi, lai ilgāk glabātos kā manas stērķelētās smadzenes.

Spoka grāmatā mācos aprūpēt bērnus, Zelta uzvedības grāmatā dzīvi - ilgviļņu lokotiem matiem, pelēku apģērbu, seksu bērnu radīšanai, bez katastrofām, trako namiem, alkoholiķiem, bezdarba.

 

 

III

katarse, 1985.-

 

Gorbačova laiks, piebāzts ar nedarītiem darbiem, nesasniegtām uzvarām, zemletes skatlogiem šūpojas kā jūrā sarkanā brīdinājumā laikā pamesti tīkli. izsenis zināms - kopus cūka nebarojas, ļaudis ņēma, cik varēja, tā nebija zagšana. maza, nereti mammas un vēdera sūtīta, pārnesu krējuma ķērni no kopīgā aizgalda (fermā nakti dzesējās piena kannas, piens bija jāapmaisa).

Maskavai sūtāmie papīri rakstījās pilni ar Piecgades plāniem un skatlogiem (skatlogus tukšoja blatinieks, nestāvot rindās).

partijā nestājos, nespēju mīlēt tik kvēli kā vīrieti, čeka nesauca, neapstrīdēja, bija nokritis mūris, mēness spīdēja abpus, tas nebija pilnmēness, kaut kas neticams, apšaubāms, apšaudāms virmoja, viļņojās tūkstošos par citādu dzīvi, brīvi kaut pastalās.

cerībā, ka skolotājai nekad vairs nebūs jāmulst skaidrojot, kāpēc padomju Dzimtene rakstāma ar lielo, bet mana ar mazo burtu.

izsāpot vecāku pat čukstus neizteiktos vārdus par mājām, kas atņemtas., ģimenes piespiedu nabadzību - izdilušām bikšelēm, brīvpusdienām, dzīvi internātā pretstatā grandiozajiem darbaļaužu sasniegumiem, plaukstošo dzīvi kaut kur ārpus, koši sarkanām neļķēm 8.martā laimīgās padomju sievietes rokās un mammiņas nogurumu, ordeņiem par katru nākamo bērnu, kopā 5 par deviņiem.

 uzspridzinot pieminekļus, visu, kas atgādina tos laikus. dievinoši raugoties uz letiņiem, kas atgriezušies no turienes - otrpus dīķa, naivi iekrītot ārzemju plastmasas maisiņu šarmā, maksājot par tiem bargu naudu, bargi maksājot ne tikai par to, baidoties būt atpakaļrāpulis, komfortējot, atkal komfortējot rēga atstātās šķebīgās mieles, kopīgi uzkrātā izlaupīšanu, kukuļošanu, draugu būšanu, savējos. pārprasto paklausību Briseles likumiem. Abrenes bezierunu atdošanu. nelaikā atvērtos čekas maisus, bez lustrācijas - izrunāt, atzīties, izstāstīt, uzklausīt kā Lidijai Doroņinai atrast spēku, gudrību piedot, aicinot piedot, lai dziedētu abas puses. partijām karojot, savu patiesības kripatiņu kā bezmaksas banānus pasviežot pirms vēlēšanām, sašķeļot sabiedrību, tautai balsojot kājām, aizbraucot.

komfortēt, komfortēt, komfortēt - laiku, laikus, laikmetus, sevi sargājot eksistēt, melīgi eksistēt, par brīvi kaut vīzēs.

 

kad ļaudis atvēra prātus, grāmatu vākus, maisus un zārkus kļuvu par purvu - uzblīdu gliemjiem, staipīgām dūņām, smacīgu rāvu. biju kā dzeguze notrūkstot kukū, netiku tālāk skaitot līdz desmit. izlīdu Parkā ik devītā maijā - debesīs plaiksnījās brālis pret brāli kā senči pret krustu. norautas kājas, galvas un rokas kā švīkātas ēnas. streļķi un tētis no vācu gūsta pusceļu bēdzis. es biju viņi.

 

IV

lūgšana, 2022., Ukraina

kādā Parkā cituviet, kāds paņēma, izgrieza, uznesa, Horvela kalnā uzstiepa, Svētajā karā trāklēja, iešuva dienu, pacēlās divgalvju putnā (kristāmtrauks knābī), oranži melnu ūdeni svētīja brāļus, tālu, daudz tālāk par Parku un Bībeli, kādas Katrīnas II jukušās Džeržavas galu.

bet, ak ķeza, ak nelaime, ak šī draņķīgā Debesu valstība - Kains atkal Ābelu galina, brāļu kristāmtrauks, svētvārdu izgrūstīts, asiņo, asaro, pāršķeļas, zelta trejzobu bite izšķiļas, pārtapa zila, trejzobis zeltu tarkšķēja, dzēla, saulpuķes paslēpa sauli, irbeņu ogas krekšķēja, vārpas šņāca un biedēja.

brikšņos un biežņā Kains kasījās puniem un pautiem, turēja bikses, sažņaudzās jostu, pameta tētiņa rubļus, Ādama zemi, netikli iesēto sēklu, piesmietās lūpas, izbīlī bēga.

tētiņš šķirstīja Grāmatu, īgņojās, glaudīja prātu, ak kāda morda tūkst tētiņam kāda, sarkana vanckara tāda, mēness divpirkstiem krustījās, meklēja Vārdu.

ak šis nabaga, nabaga tētiņš, ak šis nabaga, nabaga mēness, Gospoģi pamiluj, Gospoģi pamiluj, Gospoģi pamiluj.

 

nobeiguma vietā

 

Staļina upuriem

 

neapbedītie

 

ziemas sniegā pamestos bada, bezspēka, izmisuma nospiedumus vējš pārvelk ar melnbaltu grafīta miglu, dusmīgi maina ornamentu, vilki plosās.

pavasarī uz zemes gulošo acis izzied dzeltenu pureņu kausos, zaļās lapas tur pirkstus, tinas ap elkoņiem, kaklu, atdzimšana.

kopīgā kapā izbērtie pīšļi izplaukst spēcīgu ķekaru ogās.

purvs izvemj nesagremotos zābakus, cepuri, cimdus, pufaiku ar uzšūtu personisko numuru, tad arī numura galvu, kājas, norautās rokas.

tranšejas malā vējš slāpē nopūtas, mātes neizteikto atvadu čukstu, rudenī nosedz ar biezākām lapām buldozera pavirši uzgrūsto kārtu.

kāda dvēsele Svētās Jekaterinas klosterī Suhānovkā bailīgi aizlūdz, aizrunā prom vājprātu.

 


 

[1] Komunistiskās partijas manifests

 

 

Jaunā Gaita