TŪJU STĀDĪŠANAS DIENA VISURESOŠĀ LAIKA TELPĀ VECVECĀKU DĀRZĀ

piezīmītes

atkāpe. Es vēl domāju par to, kā nosaukt šo žanru. Vairāk atsaucās uz R. Ezeras miniatūrām Zvaigžņu lietus vai I. Ziedoņa Epifānijām, bet tomēr es jūtu, ka tas ir kaut kas citādāk, un es to labprātāk saucu par piezīmītēm. Ja Jums ir kādas idejas, kā, tad es esmu gluži atvērts bēniņu lodziņš 24/7, var rakstīt man ar krītiņiem vietās, kur spēlējas bērni, padot ziņu stārķim, kas šosejas malā stopē ceļiniekus, vai vienkārši padot domusignālus. Paldies, ka ienirsi šajā piezīmīšu ciklā par absolūti unikālu dienu. Pirms lasīšanas vēlams atvērt sirdi, tad jau redzēs, kas sanāks. R.

rīts

pamodos laimīgs, kā jau tas gadās katru dienu, tikai tad mums būtu jārunā par

intensitātes. dziedāšana iesākās jau pirms acu skatiena rajonā, kad tika ievākta viņa

rīta anamnēze: kāda šodien Tava elpošanas frekvence; vai Tu arī pamodies ar silts

lietus; kāds Tavs pavasara ziedēšanas spiediens; cik mīksti ceļi, uz kuriem mazi bērni

ar krītiņiem atzīmē savas pieaugšanas… atminos, ka tai sestdienā gribēju pavisam

nesteidzīgi nodzīvot dienu. nu, ne jau tikai dienu. arī laikmetu. tā, lai sirds vienkārši

pulsē jāņtārpiņos un ir labi. „bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez

steigas.”[1], dziedāju, kamēr vēl modos. torīt mazu brīdi pirms pamošanās biju

pieņēmis savu formu un saturu kā mājas strazdiņš. kāpēc tad man no rīta tērēties un

nepildīt savu kosmisko rīta uzdevumu? labi! jāsakārto istaba, tas ir,

vienlaikus arī sevi un jābrauc pie vecvecākiem stādīt tūjas, krāmēt malku, nu, ko gan

vēl vairāk varēja gribēt tāds jauns un bezgala dziedošs cilvēka bērns, amm…

rīga-tukums

pa ceļam mācījos embrioloģiju jeb mācību par to, kā fiziskajā plānā dzimst Dievišķais

Visums jeb mazais/ā. katra piedzimšana ir rasas pilieniņš, kas iepil bezrobežības

telpā, notrīs viss. piedzimšana ir daudzu lielu un mazu dzīvības impulsu

kopsavilkums.

saplūšana. tiecos uz laukiem. esmu gatavs strādāt un darboties. darbs taču dara

darītāju, darītājs dara darbu un darīšana dara darītāju. tētis gan laikam grib

atpūsties, vai tikai izliekas, nevar jau skaidri zināt. viņā arī ir pavasaris, tāpat kā

mums.  klāt. vectēvs jau bija sakrāmējis malku. super. tad todien būs tāda diena. tūju

stādīšanas diena. kosmiskajā telpā tāda pieredze mūsu ģimenē vēl nav apgūta. super.

tad todien būs tāda diena. tūju stādīšanas diena. lūk, tā. vecvecāki izcepuši

biezpienplāceņus, ēdam ar tirgus balto un trekno krējumu. sajusties piepildīti.

ir labi. laiks strādāt.

darba sadalījums

tātad mamma stāda tūjas, tētis mazliet pieskata brāli un pēc tam piepulcējas, kad grib

vai izliekas, ka negrib, vectēvs tur kaut ko visuresoši, vecmamma regulē procesu kā

tūju satiksmes ceļu policiste, brālis mazliet pieskata tēti, es vienkārši gribu rakt zemi,

esot ar miesu pie zemes.

brālis un zieds, kuru turēja viņa auss

viņš skrēja un ieskrēja pļavā taisni gar ābelēm, taisni gar plūmēm, taisni gar zirņiem,

kuri vēl tikai vēl ziedēs. mūsu soļi bija kā mazi impulsi, kas iedvesmo ziedus, lai tie

zied. mūsu soļi bija kā zemestrīces. nē! tā kā zemestrīsas. viņš skrēja un ieskrēja pļavā

kopā ar vectēvu spēlēt futbolu. nu, es to vairāk sauktu par bērnību, nevis futbolu un

nevis spēlēt, bet sajust, jā. viņš skrēja un ieskrēja pļavā kopā ar vectēvu sajust

bērnību, ja vien futbols nav bērnības sinonīms un spēlēt nav sajust sinonīms. nu, labi,

laiks sašaurināties, izraut no aprakstošā vārda futbols kontekstu – futbols simbolizē

manas bērnības dubļainās kājas, vēlos, smaržīgos jūlijvakarus, sajūsmu sentimentu

par to, ka pēc futbola vēl varēs ienirt vecvecāku pirmatnējajā dīķī un pēc tam ar

vectēvu un vecmammu virtuvē apēst pa milzīgam saldējumu. „Karlsonu”[2], jā. bet tas

ir manas bērnības sentiments, kuru kā akas vāku todien atvēra brāļa pašreiz esošā

bērnība un viņa bērnības fragments – ar vectēvu kopā spēlēt futbolu. nezinu, kā

ievirzīsies brāļa bērnība, jo bērnība ir nenoteiksmē. bērnība ir nenoteiktā noteiksme.

tāpat kā tagadne. mūsu tagadne ir nenoteiksmē, nē, viņa tomēr ir noteiksmē, kad tu esi

šeit un tagad punktā un smejies par to, cik tomēr šie vieglie ceļi iet. un tad brālis uz

ceļiem kā mazs ziedlūdzējs sprauda sev aiz ausīm ziedu, kura nosaukumu mamma īsti

nezina. es gan zinu –  tas ir zieds, kuru turēja mana mazā brāļa auss. kaut kā tā.

drīz jau augustā ēdīsim plūmes.

par zemes rakšanu

man bija vectēva un vecmammas zaļie, milzīgie zābaki. vien sajūta, ka man tie ir

kājās, bija pietiekami. vien sajūta, ka zinu, ka vecvecākiem ir tie zaļie un milzīgie

zābaki, mani tagad mierina.

un tad es devos rakt to zemi, lai aizbērtu ar zemi ciet izrakto tranšeju, kurā stādīsim

tūjas. un tad es jutu, ka zeme pati mani rada. un es tas, kas rok, tas, kas rokams, es pati

zemes rakšana. starp citu, bija arī misija izglābt visus vaboļu kāpurus. viņi ir tik

skaisti savā embrija formā. katra piedzimšana ir skaista. arī neredzamā. bet kad

piedzimst jūrai krasts? kad manai ieelpai paliek pusmūžs? roc!

pirmatnējais dīķis

vecvecāku dīķis ir absolūts pirmatnējā miera muzejs. lūk, tā.

domāju, ka man būtu jāsaņemas un Augstākajai Padomei jāaizsūta ierosinājums par

to, vai vecvecāku dīķi (plus visas Latvijas upes, putekļus, jūnija rītus, mežus,

miglainos dīķus, ezerus, sestdienas tirgus un laimīgos ļaudis, laukus, dzīvniekus,

ziedus, mazu bērnu zīmējumus uz ceļiem) nevajadzētu iekļaut Latvijas kultūras

kanonā?

bet par mieru.

grāmatā „stum, stum” autore Andra Neiburga raksta: „pilsētā katram vajadzētu nēsāt

līdzi strāvas stabilizatoru.”

pilsētā mums noteikti ir mazliet sarežģītāk, lai paceltos virs ikdienišķā un noturētos

vibrācijās, tas ir, dievišķajās.

evolūcija nepārtraukti virzās uz augšu un nepilnīgie paraugi tik un tā sakaltīs un būs

ziemai kā pērnā gada sausa zāle, lai sasildīties.

protams, laika gaitā iemācās saskatīt pirmatnējo arī pilsētā.

noķert kaifu, kad tieši tikko ir nolijis un austiņās skan Viktora Lapčenoka balss.

piedodiet. kā lai apraksta. piedodiet. viņa balsi. nu jā. un skan viņa. nu viņa. tumši zilā

skan.

viņa skan. un tajā dziesmā justies apinis pēc lietus.

bet laukos… tur uzreiz ir tas nostabilizēšanās process… tur rāmi, rāmi…

un todien es devos izprast Visumu. hi, hi, hi, protams, tas notiek katru dienu, bet šis

bija tāds.

nu, kā lai saka. todien es devos izprast visumu.

pietuvojos ar akmentiņu pirmatnējajam dīķim, kas mierīgs, mierīgs kā Šakjamuni[3], un

veicu praktisku es esmu tas, kas esmu un es esmu viss apguvi jeb tik rāms ir

bezgalīgais avots… tas plūdums… miers.. tas lielais miers, kas visuresošs un

bezgalīgs... pirmatnējs (saku)…  un šeit manās plaukstās (mazs, mazs akmentiņš) ir es

esmu tas, kas es esmu. tas pirmais vilnītis, kas šajā pirmatnējajā dīķī veidosies, tas

pirmais vilnītis būs es esmu tas, kas es esmu un visi pārējie vilnīši, kas saviļņosies,

būs es esmu viss (iemetu akmentiņu dīķī un atceros, jā… jā… jā… jā… atceros)  

mašīnā mežs

mamma ar vectēvu bija uz veikalu vēl pēc aptuveni divdesmit tūjām, tētis lika nopirkt

arī līmeņrādi, lai tūjas augtu aptuveni vienotā līmenī jeb tūju informatīvajā laukā.

vispār man vajadzētu tādu kā gaismas jeb Ceļa līmeņrādi, lai zinātu, kā ievirzījusies

mana augšupeja, kā sevī esmu uzcēlies, kā zila pukst mana kosmiskā sirds, cik slīpa tā

jūra, ja tikko līdz ceļiem, bet tagad jau. . . sauss. . . hei, sāku straujāk elpot – gribas

zemenes ar putukrējumu, par jāņtārpiņiem domāju, par saviem mazajiem brāļiem un

māsām domāju. nu, kāpēc mērīt gaismu, ja viss ir gaisma.

kad mamma ar vectēvu atbrauca, bija laiks misijai atgādāt tūjas no mašīnas uz dārzu.

bet mašīnā – mežs. ne jau katru dienu gadās tā, ka mašīnā mežs, tāpēc tomēr bija

laiks misijai ar tūjām mašīnā filmēties.

misija tagad ir filmēties. misija filmēties gūst pārsvaru pār otru misiju. mums vēl bija

laiks, līdz tētis prasītu, ko tur mašīnā var tik ilgi.  

vai jāņtārpiņiem ir brīvdienas un mellenes garšo tikpat zili arī brīvdienās, tādas

domas.  

pīļu mamma

ja īsi, tad nevajag iet tuvu pie pīļu mammas, kad tās auklē savus mazos… lai tur

mierīgi dzimst Miera un Mīlestības pīlēni…  ja īsi, tad nevajag iet tuvu pie pīļu

mammas, kad tās auklē savus mazos… (un padomāt par to, ka vārnas laika gaitā

varētu kļūt par vegāniem, ja tā ļauts, ļauts).

lejkanna

man tā patīk vecvecāku dārza mūzikas albums. neapstājams un miglasbalts. katru

nakti mainās toņkārtas un izpildījums, bet ritms vienmēr paliek harmonisks. bāc, es

jūs tā, tā, tā mīlu, mīļie, mīļie, mīļie.

todien vakarā mamma man palūdza aplaistīt tūju jauno mājvietu, kamēr vectēvs

virtuvē gatavoja pusdienas. vispār, vēlās pusdienas. varbūt tās pat varētu saukt par

atcerēties, ka vajag arī ēst ēdienreizi, jo ēdām tikai sešos vakarā. pusdienās pārtikām

tikai no svaiga gaisa.

„mēs pārtiekam no svaiga gaisa un nevis no pārtikas precēm”.[4] 

tikmēr brālis bija sajust bērnību, tētis raka zemi, vecmamma bēra smaržīgu kūdru, kas

atgādina par zemenēm, es vienkārši tur kaut ko pa ceļam.

starp citu, kā zināt, cik ūdens grib dzert tūjas? kā zināt, cik klusam man šodien būt pie 

dīķa? kā zināt, cik pasaule šodien vēlas, lai es esmu mazliet rāmi? kā nezināt?

labi, tas, manuprāt, ir stāsts par sajust sevi arī otrā, jo vissviens.

pil lejkanna kā Friderika Šopēna Nocturne Op.9 No.2 [5]

pirms izlēmu izmērīt mākoņus

mamma, lai izmērītu attālumu, starp kurām stādīt tūjas, palūdza man atnest

mērinstrumentu.

varbūt tomēr tas, kas mērams, nav attālums, bet attuvums.

mēs jau patiesībā neesam tālu cits no cita. starp mums savā starpā ir diedziņi.

smalkajā plānā tos (nu, diedziņus) var redzēt kā fiziskajā plānā sauli, kas pļavā ganās

siltos maija rītos ganās. mēs kopā vijamies, līdz savijamies vienā kamolā.

ezīši arī savijas kamolā un kamols pats par sevi ir mājas.

starp citu, mēs jau esam savijušies, tikai mums jāļaujas to sajust.

tāds īpatnējs laiks – irjāļaujaslaiks.

vispār varētu teikt arī, ka mūsu starpā ir saiknes. bet tas izklausās tāds diezgan blīvs

process.

sasaistīties.

es tomēr tiecos uz –

sadiedziņoties. lūk, tā.

sadiedziņojušies esam un kopā vārtāmies no gaismas uz gaismu.

smalks tīkls, kuru vijam, sargājam, nostiprinām tikai un vienīgi mēs paši. 

vij, Dieviņi, zelta dziju… apkārt mūsu, Dvēselīt… mīlestībā piepildīt…[6]

un pa diedziņiem plūst frekvences, klusums un skaņa.

klusums +  klusums = frekvences vai arī

klusums + frekvences = skaņa, ezītis[7] man rudenī prasīja.

ezītis ir klusuma vienādojums, es tikai cenšos atrisināt neatrisināmo, jā. klusums =

frekvences – skaņa.

un diedziņi, tie ir visuresoši, jā.

bet noteikti ir arī tādas diedziņu intensitātes.

ir tādi ciešāki, ir tādi vēl ciešāki diedziņi, bet, protams, tas nav salīdzināmi.

kāpēc salīdzināt diedziņu intensitātes starp mamma-zīdainītis, jāņtārpiņš-migla, es-tu,

kāpēc, ja vissviens?

mums tikai jāprot sajusties vienotiem, jo diedziņi ir nesaraujami. mums tikai

jāiemācās pievilkties, atzīties un sajust citam citu.

labi.

mamma attuvumu mērīja aptuveni no vidus. vai tur aptuveni varētu dzīvot tūjas

kodols?

Сердцевина дерева жизни[8].

dvēsele?

domāju, ka tūju, gubmākoņu, vectēvas malkas šķūņa dvēsele ir pati forma, kas

ietver saturu, bet man vēl mazliet ir tomēr jāpārliecinās, jā.

ok.

todien debesīs atkal bija garšīgi mākoņi. kurš gan tos apēd dienās, kad viss zils kā jūra

vakarā.

es zinu, kā garšo mākoņi! man mākoņos, kā zināms, istabiņa ar saulrietu kamīnu.

pussolis pēc svaiga gaisa. „un miljoniem, miljoniem mazu prinču”[9], elpo. domāju, vai ir

tāds lielais princis? vispār ilgojos tur. sēžu uz Zemes bibliotēkā, mācos embrioloģiju.

skatos mākoņos, kur mani gaida, ilgojas.

jā, tas viss ir aptuveni tur, pa kurieni var uzkāpt pa garo pupu. starp citu, garā pupa

aug no augšas. viņa aug no augšas, lai sargeņģeļi, kad tiem gribas pakāpelēties, varētu

pakāpelēties. bet mēs gan uzkāptu pa tiem pupas zariņiem(i) debesīs. nebūs negaiss.

vēl ievām jāzied.

starp citu, cik garš ir mākonis, om?

izmērīt mākoņus

mērinstruments gulēja zālē kā pasaules naba. kad devos pie mammas, kuras misija

mērīt attuvumu starp tūjām un stādīt, ieraudzīju mākoņus kā pieneņpūkas. klau, bet,

cik tu esi garš, mākoni, om? tas attuvums ir diezgan savdabīgs. garumi mainās kā

dienas, jo, ja mani mēra trīs ieelpu attālumā vai mani mēra no mākoņa, skatoties uz

leju, tad esmu visādu garumu esošs. starp citu, visi cilvēki ir putni, ja skatās no augšas

uz leju. tā aizdomājos par garumiem, ka beigās mākoni tā arī kārtīgi neizmērīju. bet

katram savs laiks un ritms. noteikti nākamreiz.

tūju vārdu došana

mēs piemirstam dot vārdus arī tām, kas pēc tās ilgojas. mamma sastādīja kopā

četrdesmit deviņas. skaidri zinu, skaitīju divarpus reizes. saucu brāli, lai nāk tūjai, kas

viņam atsaucas, iedot savu vārdu. tūja Kristaps. tūjkristaps. brālis mašīnā spēlēja savu

bērnību, mazliet bija jāpierunā viņa atnākšanu uz tūju vārdu došanu. vispirms

izvēlējās vienu, tad otru. otrā ir tā īstā. telefona piezīmēs ierakstu 34. Kristaps. labais.

piedāvāju tūju vārdu došanu arī mammai, bet visi laikam saguruši kā stundas

piecdesmit devītā minūte no stundas. iedošu tūjām Gaismas un Beznosacījuma

Mīlestības Skolotāju vārdus, piemēram, Māte Marija. tūja Māte Marija. mm. tieši

blakus tūjkristapam ziedēs tūja Māte Marija. El Morija, Jēzus, Kuthumi, Gautama

Buda, Varenais Kosmoss, Sen-Žermēns, erceņģeļi Mihaēls un Gabriēls. jau vēls. jā.

nākamreiz būs lielā vārdu došana. klausīšos klusumu, dzirdēt.

apskauties

apskāvieni dziedina, jo tad mūsu diedziņi pievelkas klāt. protams, ka apskāvu arī

tūjas. ja es teiktu, ka tas bija brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. ja es teiktu, ka tas bija

absolūti brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. ja es teiktu, ka tas bija absolūti, absolūti

brīnišķīgi, tas būtu par maz teikts. tā ir dvēseļu augstāko daļu savienošanās. daba

ilgojas pēc apskāvieniem. dievišķajai dabai tāda dievišķā būtība – apskauties. vismaz

kaut vai domās. dabā visu laiku notiek apskaušanās. piemēri? sniegs apskauj baso un

auksto zemi kā silta sega. ledus ziemā apskauj pirmatnējo dīķi. vējš apskauj cilvēkus,

kad tiem kaut kur jātiek. es apskauju tevi. es apskauju sevi. kalna pakāje apskauj

kalna galotni. milzu kalns ar savām galotnēm stiepjas debesīs. apskauties. un vēl tas

mirklis, kad apskauj vecvecākus. ak. tas būtu par maz teikts.

mājās

brālis aizmiga pirmais ietinies segā kā nakts rajonā. es ar tēti, mammu vēl ēdu četru

sieru picu. kā gan garšo četru debespušu pica? pietiks.

tovakar

ir atkal miers par to, ka miers ir

pie zemes

pēc divi mēneši

tūja 46. Siltums

tūja 8. Mamma

tūja 18. Ezītis

tūja 19. Gliemezītis

tūja 43. ES ESMU TAS, KAS ES ESMU

tūja 48. Visuresošais

tūjas dvēselīte jeb ziedūdens

biju ekskursijā uz „Saules Rasa” Burtnieku pagastā, kur rodas ziedūdeņi. ziedūdeņi ir

auga dvēselīte un tūju dvēselītes iedarbība uz mums ir dvēseles plešanās lielumā,

jaunība, daudz gaismas un vitālās enerģijas, tā likvidē vakcinācijas blaknes, stiprina

uzticību[10].

īsumā

aug vecvecāku dārzā tūjas un plešas mūsu dvēselītes.

viss tikai sākas un

sākas.

lai gaisma plūst un tumsa

plīst, ir šodien miers un

visā, visā

turpmākajā, tāds lielais un pavisam lielais

om,

čau.

beznosacījuma mīlestības pateicība par Jūsu veltīto laiku un ieniršanu,

Rinalds Einiks 2022.16.I