Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023

 

 

 

 

 

 

Tīģergarneles un biezpiens
jeb Dzīve un mīlestība Aleksandra Augstumos

 

Ilze Graudiņa. Šeit nav nekāda bēdu leja, Latvijas Mediji, 2022., 384.lpp.

 

Ilzes Graudiņas trešais romāns iznācis divdesmit vienu gadu pēc otrā – Bēgošais krasts iznāca 2001., bet debijas romāns Papīra debesis, audekla zeme 1998. gadā. Abi pirmie darbi godalgoti toreizējā žurnāla Karogs konkursā, kas norisinājās ar uzņēmēja Raimonda Gerkena atbalstu. Šeit nav nekāda bēdu leja ir darbs, kas jau ar vāciņu vēstī – esmu gaišs un dzīvespriecīgs. Bet tas nebūt nav viss. Noteikti jāpiemin autores bagātā leksika, kuru izmantojot, viņa turklāt veiksmīgi notur līdzsvaru – valodai piešķirot zināmu svaigumu, bet nekādā ziņā šī vārdiskā bagātība nekļūst par pašmērķi un nenomāc vēstījumu. Un vēl viens pamatīgs pluss autorei – dialogi. Tie ir vienlaikus mūsdienīgi un ietilpīgi, piešķirot varoņiem papildu šķautnes un dimensijas.

Ilze Graudiņa ar šo darbu latviešu literatūrā ienes to, kas kādu laiku bija pietrūcis – varoņus ideālistus. Cilvēkus, kas jūtas pilnvērtīgi vien tad, kad pasaulei, kas ap viņiem, dod vairāk, nekā no tās ņem. Tāda ir galvenā varone Helga, studente, kura ieradusies praksē psihiatriskajā slimnīcā. Tāda ir Ērika, vecā, apaļīgā un ārēji īgnā medmāsa ar zelta sirdi. Tāda ir nodaļas vadītāja daktere Vizma Liede un pat daži no pacientiem. Tādi ir arī Ritums un Eižens, Helgas vīrieši – viens gatavs graut, otrs pelnīt, bet abiem ir arī krietna ideālisma deva atvēlēta. Ne tikai mīlestībā, arī dzīvē viņi ir gatavi ziedoties, lai citi būtu laimīgi.

Autore mīl savus varoņus un mīl slimnīcu kā vietu, kurā cilvēki ierodas, lai dziedinātos un uzkrātu spēkus dzīvei „tur ārā”. Jūtams, ka autore arī pati ir ideāliste un tieši tāpēc viņas rādītā slimnīca ir tik gaiša un, nebīšos šī vārda atkārtošanas, ideālistu pārņemta vieta, kurā ideālistiem veldzēties, kalt bruņas un arī apzināties iemeslus, kas viņus par ideālistiem padarījuši. Un, lai gan iemesli ir dažādi, vēlme, kaut neapzināta, viņiem visiem ir viena: lai šī pasaule kļūtu par jaukāku vietu. Ritums tādēļ ir gatavs pat nogalināt. Eižens – grābt naudu. Helga pati – izglābt un izārstēt ikvienu pacientu. Ērika gatava kļūt par mīlošu un gādīgu mammu ikvienam bārenim, kurš nonāk zem viņas platā spārna.

Daktere Liede vēlas izaudzināt jaunos kolēģus un uzturēt nodaļā priekšzīmīgu kārtību, un arī nodaļā esošie pacienti ir noskaņoti uz gaišāku nākotni, pat tie, kurus neviens neapciemo.

Helga, Eižens un Ritums – Edgara un Akmentiņa motīvs mūsdienīgā ietvarā. Autore abus vīriešus tēlo kā galējus pretmetus sadzīviskā ziņā, taču kodols abiem līdzīgs. Lai gan Helga saprot, ka ne „melnā zirga jātnieks” Ritums ne „tīģergarnele” Eižens īsti nav tie, kam ieraugot zelta kaudzi, iestājas grābšanas instinkts, un tātad abi it kā varētu atbilst „īstā” tēlam, viņa pati deg un kvēlo par ko citu, un tieši tāpēc puišiem un mīlestībai pagaidām jāpaliek otrajā plānā.

Helga izvēlas slimnīcu, kura iemieso visu to, ko viens cīnītājs varētu paveikt – katram nodaļas pacientam viņa gatava veltīt gabaliņu sevis, un īsti profesionāli ir spiesta atvairīt attiecības, kas šādā vietā varētu izveidoties. „Arī slimnīca ir savā ziņā miermīlīgi, pat laipni noskaņota. Savu slimību saēsto vēderu tā novietojusi iesānis, pret apmeklētājiem pagriežot visnotaļ baudāmu vaigu – glītas ieejas durvis.” (23. lpp.)

Un tā pievēršamies Helgai un pacientiem. Helga ir cieši apņēmusies izlobīt viņus no čaulām, saprast un atveseļot. Katrs no tēliem autores aprakstā top par personību, iespaidīgu un patiesīgu. Anorektiķe un bulīmiķe Monta, viņas negantā un izmisusī mamma Spulga, trakotāja Šeherezade un klusā Izolde. Zinātnieks Valērijs un pašnāvnieks karotājs Ritums. Autore ir žēlīga pret viņiem un katru zīmē atšķirīgu, nepiemirstot arī mīlošu ironiju. Visvairāk tās laikam tiek Ritumam. „Ritums bāls kā siena, pret kuru viņš pavisam nejauši atspiedies. Viņam gan bija nodoms veikt slepkavību partijas dēļ, pat vairākas, ja ies no rokas, bet asinis viņš nepanes. Kā ierauga, tā gar zemi.” (347. lpp.)

Savukārt mātes un meitas – Spulgas un Montas tandēms Helgā uzjunda (mūsdienīgi laikam būtu sacīt – notrigero) sajūtas, kuras skaidrojamas ilgstoši nestabilās attiecībās ar pašas māti. Tas saistībā ar šo pacienti uz brīdi jaunajai speciālistei izsit pamatu zem kājām, bet ar Liedes un Ērikas palīdzību Helga līdzsvaru atgūst un beigās ir pat gatava sarunai ar Montas māti. Un te atkal varam papriecāties par autores smalko dialogu māk­slu un valodas bagātību.

– Nu protams, jūs esat jaunāka, nekā es domāju! Kurš gads?

– Afganistānas karš. [..]

– Jā, toreiz gāja traki. Bet pirms tam jau nebija daudz labāk. Būsiet tak dzirdējusi par Prāgas pavasari?

Helga ne visai pārliecināti pamāj.

– Nu lūk, es esmu Prāgas pavasaris.” (217. lpp.)

Un Helga, meitentiņš, starp viņiem. Kā katalizators, kā modinātājs – pati savu ceļu meklēdama, viņa kā Brigaderes Maija palīdz nokratīt sāpju ābolus, nomazgāt ļaunuma un nemīlestības rūgtās rētas un atrast katra patieso esību. Kad Helga vaicā pacientam Valērijam: „– Bet jūs taču sacījāt, ka cilvēkam vajadzīgas rūpes par tuviniekiem, godaprāts un iztikas līdzekļi. Tie jums bija. Ko tad vēl vajadzēja?

– Dievišķās rotaļas – prāta spēles,” (79. lpp.) negaidīti nopietni atbild klusais pacients.

Nav nejaušība, ka medmāsu Ēriku Helga sastop vienā no interesantākajiem pasaules lāpīšanas brīžiem – kad viņa pūlas palīdzēt uz ielas atrastam (jā, jā!) pusaudzim. „No Helgas mutes negaidot izspurc jauniņa, drusku naiva un pavisam maiga Ērika. Un savādā kārtā jauniņā Ērika nepletnē, pat neieskrambā veco Ēriku, tikai pieskaras kādai vārai, jutīgai vietai. It kā māsai zīdaiņa laikos īsti nebūtu aizaudzis avotiņš un caur to Helga tiktu Ērikā iekšā.” (162.lpp.)

Viņas ir un nav līdzīgas – (H)Ērika, kura piedzīvojusi tik daudz sāpju un vilšanos, ka varētu kļūt cietāka par akmeni, tomēr saglabājusi vilnas siltumu un maigumu. Viņa ir mūsdienīga Solveiga un Māte Terēze, visu mūžu glābdama nepieradināmas radības, cilvēkus, par kuriem savulaik jau Trūmens Kapote ir sacījis: „Tikai neiemīliet savvaļas radības. Jo vairāk jūs tos mīlat, jo stiprāki tie kļūst. Līdz kādudien kļūst tik stipri, ka aiziet.” Tas ir Ērikas klusais spēks un vienlaikus vājums – spēja mīlēt tos, kas ierodas tikai sadziedēt ievainojumus un tad atkal dodas pasaulē. „Nekad Ērika neuzzinās, kā īsti puikiņš aizgāja, tik milicija paziņoja, ka atrasts uz ielas sadurts un miris, bet par vienu viņa ir droša – savu ceļu puikiņš izvēlējās pats.” (378. lpp.) Helga vēl nav sasniegusi tādu garīga brieduma pakāpi, šobrīd viņa pati kļūst par vienu no Ērikas lolotajām savvaļas būtnēm un mēs kopā ar Ēriku varam tikai cerēt, ka Helgas liktenis būs laimīgāks.

Šis ir tikai īss ieskats dzīvespriecīgā romānā, kurš stabili ierindosies mīlētu darbu plauktiņā – jo tas ir viens no darbiem, kurš atgādina: ir mūžīgas vērtības un cilvēki, kuri dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu. Un šis atgādinājums sniedz zināmu drošības sajūtu, mainīgajā pasaulē dzīvojot.

Kristīne Ilziņa

 

Dzejniece un publiciste Kristīne Ilziņa (1969) ir dzejoļu grāmatas Jukusi saulespuķe (1996, Klāva Elsberga prēmija 1997) un vairāku bērnu grāmatu – Uz ielas, Mani zobiņi (abas 2007), Par ķepām, astēm un zvēriem neparastiem jeb Nebakadnukaķa stāsti (2010) – autore. Kopš 2012. gada strādā apgādā Zvaigzne ABC par projektu vadītāju. Publicē recenzijas par jaunākajiem latviešu literatūras darbiem.

<literatura.lv>

 

Jaunā Gaita