Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023

 

 

 

Valters Liberts

 

Esmu dzimis 1997. gadā Rīgā. Vēlāk dzīvojis Briselē, taču atgriezies Rīgā. Pabeidzis Rīgas 167. pirmsskolu, Rīgas Franču liceju, Rīgas Mākslas skolu, fizmatus (Rīgā) un Literāro Akadēmiju (ibid.). Avangarda mēnešraksta Avīzes Nosaukums ģenerālsekretārs un humorists (Rīgā, Brīvības ielā 112). Ierēdnis Rīgas enerģētikas aģentūrā, vadītājs Rīgas 1. skautu vienībā. Mīļākais teātris – Jaunais Rīgas. Brīvajā laikā aktīvs rīdzinieks.


 

 


* * *

Mans vārds vēl putekļiem pārklāts stāv plauktiņa malā, un es
esmu nāvīgi adekvāts.

Samīcu pudeles, pirms metu tās ārā un
balsoju vienmēr par pareizajiem, un
mani bērni nekad lidmašīnās neraud, un
spiežu roku abiem dzimumiem, un
apsveicu savu māti itin visos svētkos, 
dažkārt pat ar kafiju gultā.

Un tomēr skaistās meitenes mani
nepaņem rokās,
tik romantiski putekļainu.


I

reizi nedēļā pie manis ciemos nāk māte
cenšos iemīlēt tīrību un sautētus dārzeņus
neatceros pēdējo reizi kad apskāvāmies

II

man ir sarkans veļas pulveris un
es nezinu kā tas izmazgā baltu

man ir kreisas rokas un
es ceru reiz būt labs tēvs




* * *

kāds lēns un skumīgs rīts 
kā daudzi citi
saule spīd
kāds iemetis savas kedas trolejbusa vadā
un nezināma meitene ar vienu ādas cimdu apsēžas man blakus
spriegums manā pazodē krājas un
gribas padzerties


* * *

man patīk kad meitenes atraugājas
un puikas kas ada,
man patīk zīdaiņi - prātīgi glūn
un dienas kad saulīte spīd man patīk
un lietus
lietus man patīk vienmēr


* * *

kurp un kā dodos? uz
mājām (manā ceļā zied kastaņas un
priecājas mazi bērni bet es
atkal nezinu ko darīt ar nākotni
un šodien spīd saule
bet man vēsi
manas ādas krāsas bikses pārāk gaišas zālājam vai trotuāra sēdeklim
domāju par to brīdi
kad arī man būs bērni un varbūt kāda silta vietiņa birojā 
un kāds sagaidīs mājās ar vakariņām
un es aizmirsīšu par dienas rūpēm) 
ar kājām


* * *

nenobriedušā rītā
negulētas nakts aurām cauri
traucāmies cik ātri var
negaidīts mulsums atnāca ēdot sarkanos
zaļos mežrozītes augļus 
ceļa malā

lipīgi pumpuri nosmērē rokas
mēs pirmoreiz jūtamies neveikli 
jaunās dienas
viens otra
priekšā

I

es sapratu, ka neesmu malka, kad bija jau par vēlu,
skaistās šķilās šķelti es un mēs gulējām, nerunājot 
mēnešus, varbūt gadus, līdz smacējošo klusumu pārtrauca –

II

ir laiks un es dīgstu!
plūc laurus mans gars un es
jūtos tik dzīvs


* * *

rūgst rīts un rupja maize galdā 
grumba pierē nāriņa bronzā
morzes tornī sēžot redzu
roņu barvedi mirušu jūrā  
             
viļņu murdoņā mērdētu mirušu
lamatās kritušu izģindušu
turpmāk vienmēr klusējošu
roņu barvedi

murminoši mierinoši
vārdus viņam izrunāšu
rūpju brīvam kaiju kostam
tēvam barvedim


* * *
 

Es gribu uzadīt tev džemperi
Ko vilkt kad ir jau silti
Man sanāk tikai simtprocentīgs
Īstas vilnas caurums


* * *

Ieraudzīju tramvajā meiteni ar matiem,
ar acīm, ar dzimumzīmi, ar riņķīti,
es nevaru pretoties, ak vai,
es viegli smagi iemīlos.

Nākamajā pieturā iekāpj viņas draugs,
cik labi, domāju, tomēr esmu brīvs.


* * *

es pazīstu meiteni, kura iemācījās staigāt no jauna

klipati-klap
nu zib kedas
hipati-hop
viņa lec

bet iepriekš skanēja citādāk


* * *

Gribas atkal būt vilcēnam,
kosties ar tevi mitrajās sūnās,
lai citi smilkst cik vēlas, 
tas ir par mani un tevi

Gribas atkal būt vilcēnam,
skraidīt caur mežu un zaķīšus kost,
lai kājas lūst pārējiem, zini,
tas ir par mani un tevi

Gribas atkal būt vilcēnam,
piedzēries kaislīgi stāstu,
tu klusiņām novērsies, un
tas tomēr ir tikai par mani


* * *

Noraujos un nopērku cigaretes,
Drīz esmu gatavs lauzt vēl citus solījumus,
Ko mēs sev-citiem-viens otram-sen devām.

Teju aizbraucu pie tevis ciemos neaicināts, bet izlemju rakstīt vēstuli,
Jānopērk markas, pareizās aploksnes, papīrs,
Es arvien domāju par pagājušo reizi, kad tikāmies.

Mūsu elkoņi nejauši (?) satikās.



* * *


(un žē)
lu

 

 

 

Jaunā Gaita