Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023

 

 

 

 

Dāvids Rubens dzimis 2001. gada 16. maijā. Latgalietis. Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko ekonomisko sakaru vadīšanas programmas students. Līdz šim bijušas publikācijas konTEKSTĀ, Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes, Jaunajā Gaitā. Literārā semināra „Aicinājums” ilggadējs dalībnieks. Absolvējis Literārās Akadēmijas prozas kursu pie rakstnieces Janas Egles. 2019., 2021. un 2022. gadā piedalījies „Prozas lasījumos”.

 


Dāvids Rubens

Vainīgs bija laiks

 

Acīs un nāsīs viņiem bija iespiestas ložu čaulītes. Sīkas asiņu tērcītes bija sakaltušas uz iedzeltējušās vaskam līdzīgās un rugājiem noaugušās ādas. Ilgi uz nošautajiem līķiem skatīties nedrīkstēja. Čekisti vēroja. Ja pamanīs Mīmas bailes, tad tūliņ metīsies klāt ar jautājumiem, kā viņa pazinusi bandītus, un tad izvairīties nevarēs, bet Mīmu mājās gaidīja gan māte, gan meita.

Mīma ar fermas brigadieri šodien bija vedusi nodot pienu, un, kamēr Alfrēds bija nozudis pienotavas labirintos, Mīma izmantoja iespēju, lai ātri noskrietu līdz ielas pretējam galam, kur atradās čekas māja. Mīmai vajadzēja zināt, kas noticis ar Jāni. Ja ir miris, tad varēs uzelpot. Ja nē, tad …. par to pat nedrīkstēja domāt.

Tur jau viņi gulēja kā nošauti suņi. Mīma necieta krievus, bet meža brāļi viņu biedēja vēl vairāk. Lielie mežu masīvi, kas pletās visapkārt viņas mājai, bija izcila slēptuve partizāniem, kas pēdējā laikā aizvien intensīvāk bija pasākuši terorizēt vietējos cilvēkus. Cik jocīgi, ka, dzīviem esot, Mīmai partizāni bija izskatījušies pēc milžiem, bet tagad krampju sarautie ķermeņi atgādināja nožmiegtu zvirbuļu kaudzīti, kurā sagūla pieci līķi.

Pēkšņs aukstums pārņēma Mīmas ķermeni. Pieci. Kāpēc tikai pieci? Bija taču seši? Kura trūka? Mīmas ceļi ļodzījās, pie čekas mājas stāvošais vīrietis, kas noteikti bija aģents, sāka ausīties. Elpa aizrāvās, un plaušas it kā pieplūda smagām dūņām, kas pie katras izelpas plēsa krūškurvi.

Mīma, trakais skuķis, ko tu te dari? Kāp veicīgāk iekšā?“ Alfrēds viņai uzkliedza, rādīdams uz ratiem.

Izglāba pēdējā brīdī. Vēl minūte un aģents būtu viņu saņēmis gūstā. Alfrēdonkulis uzsita ar grožiem pa zirga liesajiem sāniem. Kleperis nebija nekāds jaunais, bet, uztvēris saimnieka norādījumus, rikšiem devās prom.

Atceļā abi klusēja. Vienkārši bija tādi laiki, kad nezināšana bija lielāka bagātībā nekā informācija. Jo vairāk Mīma domāja, jo lielākas bailes cēlās sirdī.

Alfrēd, apturi,“ Mīma iespiedzās. Ja brauca pa ceļu, nācās mest loku pa mežiem, kamēr nonāca mājās, ātrāk bija steigties caur lapegļu audzēm.

Tfūū..,” vīrietis izpūta starp ūsām. Rati piestāja.

Es iešu pa taisno – caur mežu," Mīma negaidīja atļauju vai atbildi un tūliņ metās biezoknī. Vajadzēja tikai tikt cauri krūmiem apaugušajam grāvim, un tad varēs jozt ar pilnu jaudu. Mīmai metās melns gar acīm, un ar katru soli viņas domas aizvien vairāk aptumšojās. Māte bija veca un slima, viņa Melitu nenosargātu. Patiesībā mamma bija vēl tikai pusmūža sieviete, bet karš bija viņu izlocījis kā priedes sakārni. Mīma pamira, kad, atraujot durvis, istabas izrādījās tukšas. Viņa kliedza kā negudra, līdz beidzot no kalna pakājes atskanēja čalas. Māte ar Melitu pastaigājās.

Mīma iecēla Melitu sev klēpī un tūdaļ vērsās pie mātes: „Kāpēc neesat mājās?”

Iznācām palasīt rasaskrēsliņu. Ko tu tā kliedzi?”

Mīma zīmīgi paskatījās uz Melitu. Abas sievietes saprata, ka lieta nopietna un bērna ausīm nepiemērota.

Melitiņ, palasi vēl man šito puķīti,” ome mudināja. Tiklīdz mazmeita bija atgājusi, viņas ķērās pie runas.

Čekisti ir viņus nošāvuši, Mīma iesāka.

Nu paldies Dievam ka tā, beidzot varēs naktīs mierīgi gulēt,” māte vairākas reizes pārmeta krustu.

Mīma turpināja ar trīcošu balsi: „Bet tur bija tikai pieci.” Asaras atkal saskrēja acīs.

Mātes seja saviebās, bet saglabāja mieru: „To vienu vēl noteikti pratina. No čekistiem nevar izmukt.”

Man tomēr ir slikta sajūta,” Mīma runāja pieklusināti, it kā baidīdamās, ka vējš varētu viņas vārdus aiznest tālāk un iepūst ļaunās ausīs. „Varbūt nevajadzēja viņus nodot.”

Mīma, tev aug meita! Cik tad varēja tos suņus barot. Dzirdēji, ko viņi pagājušo reizi teica: ja nebūs ēdiena, tad apraks mūs turpat kur krievus, turklāt štrunts ar to visu, bet Jānis… cik tas lops tevi varotu?” māte aiz kauna nolaida acis.

Mīma raudāja.

Nu, nu, beidz. Tagad viss būs labāk,” māte mierināja, lai arī viņai tas īpaši labi neizdevās. „Padomā, ja arī kāds palika dzīvajos, kā tad viņš zinās, ka tu biji vainīga? Puse ciema būtu viņus izdevuši, ja tikai nebaidītos no atriebības.”

Mīma domās skrēja cauri visam, kas bija noticis piektdien. Mīma zināja, ka viņi ies uz pirti, ko paši bija saslējuši purva malā. Jānis viņai bija pieteicis, ka pēc pusnakts arī Mīmai jābūt klāt, citādi citādi varēšot savu māti un meitas lasīt pa visu tīrumu kopā. Tieši tādiem vārdiem viņš bija draudējis, un Mīma arī būtu gājusi, ja vien māte nebūtu viņu šoreiz apturējusi sak, meit, pietiek tiem kropļiem par kalponi būt. Tā nu Mīma uz veca sviestpapīra bija uzrakstījusi sīku informāciju, kur pirts atrodas un kad meža brāļi tur būs, bet pēcāk iemeta to pastkastē vietējā milicijā, kas tad tālāk būs ziņojuši čekistiem.

Vai kāds viņu bija pamanījis? Diez vai. Mīma jau tāpat bija zemāka par zāli, bet šoreiz viņa bija centusies būt kā kniepadata, ko neviens nespētu ieraudzīt, pat ja vēlētos.

Melita jau skrēja klāt ar rasaskrēsliņu pušķi rokā. Šajā vietā tie auga biezā slānī, un viņas bija paradušas tos lietot pret visām vainām. Ar šīm pašām zālītēm viņa reiz bija izārstējusi arī Jāni, kad viņas nelaiķa vīrs to bija atvedis mājās ar ievainojumu. Abi reiz bija draugi, kopā karoja vāciešos…. Interesanti, vai viņas vīrs arī būtu kļuvis par tādu pašu lopu, kas aplaupa vietējo mājas?

Mīma no tās reizes bija sapratusi, ka Dieva lietās jaukties nav prāta darbs. Kam jāmirst, lai mirst. Tagad viņa bažījās, vai tā pati dzelžainā loģika nestrādāja arī uz otru pusi – kam jādzīvo, to nav tiesību citam nogalināt. Ja vēl viņa būtu nāvē iegrūdusi tikai Jāni, varētu teikt, ka ir atgriezusi līdzsvaru, bet tagad uz sirds bija lielāks grēks uzņemts.

Nākamās dienas pagāja rāmi. Lai arī Mīma naktis lielākoties pavadīja nomodā, izguļoties fermā, miers, ko viņa juta mājās, bija stiprāks nekad. Beidzot šķita, ka karš tiešām ir beidzies.

Runas uz ciemu atklīda ātri. Mēļoja gan, ka esot bijis nodevējs, kurš šos izdevis, bet nevienu konkrētu nosaukt nevarēja, turklāt lielākoties ziņa par bandītu nāvi nāca ar apmierinātām nopūtām. Lai arī citi bijās, ka čekisti izsvēpēšot viņu pusi galīgi pliku, jo tagad ikkatrs te izskatīšoties kā partizānu atbalstītājs. Divus gadus klusēja un ļāva tām gnīdām baroties, līdz uts bija izsūkusi visas asinis, un nācās pašiem to nospiest – ciema partorgs bija teicis savā uzrunā. Mīma gan par to nesatraucās.

Par Mīmas vīru čekisti zināja, bija vairākas reizes pratinājuši, bet Mīmas brālis bija iesaukts sarkanajos un miris ar ordeni pie krūts, tāpēc gluži slikti čekistu acīs viņu ģimene neizskatījās. To gan Mīma zināja, ka atgriezties darbā skolā nevarēs, bet viņa arī negribēja. Fermā varēja paraudāt, pasmie­ties, turklāt nevienam nebija nekādas daļas par tevi. Vajadzēja tikai no rīta nodot slaukumu un viss. Vairāk par mieru viņa nemaz nevarēja vēlēties.

Atklīda arī runas, ka dzīvs palicis Jāņa jaunākais brālis – viņš bija tikai 16 gadus vecs puišelis. Mīma viņu nebija pārāk labi ievērojusi. Atšķirībā no brāļa Jēkabs bija bikls. Mīma sev godīgi atzina, ka par Jēkaba nāvi viņai būtu visvairāk žēl, tāpēc tagad pārņēma pat zināms atvieglojums. Mīma sprieda, ka Jēkabs noteikti dosies uz Vidzemes pusi, lai pievienotos kādam lielākam partizānu pulkam. Vai arī padosies, bet tā būs droša nāve. Mūža ieslodzījums arī neizklausījās labāk.

Bija jau vēls vakars, kad viņa pārnāca no darba. Fermā bija gaidāma pārbaude, un slaucējām vajadzēja izmēzt visus kaktus, jo veči, kam to bija pienākums darīt, mūždien piedzērās un atstāja darbus pusratā.

Ienākusi mājā, Mīma saprata: kaut kas nav īsti lāgā. Māte bija iekūrusi plīti, kas šādā stundā bija neierasta izvēle.

Māte ar Melitu klēpī sēdēja lielajā istabā, un, lai arī Mīma pa pusatvērtajām durvīm nevarēja redzēt, vai pretējā pusē kāds atrodas, viņa juta, ka istabā ir vairāk cilvēku.

Mīma,” smalka balss ierunājās.

Jēkabs. Netīriem, savēlušiem matiem un sodrēju noklātu ādu. Māte nervozi kodīja lūpas, bet Mīma centās saglabāt mieru. Jēkabs neko nevarēja zināt.

Iekūrāt plīti?” Mīma vērsās pie visiem sēdošajiem.

Jā, Jēkabam vajadzēja nomazgāties un iztīrīt drēbes,“ māte atbildēja pirmā, acīmredzami paužot savas dusmas par situāciju. Mīma sajuta mirklīgu naidu pret savu māti, kura noteikti pie visa vainoja meitu, kura pat nebija spējusi atbrīvoties no visiem bandītiem uzreiz. Tā bija vienmēr. Mātei likās, ka arī Jāni viņa pati pavedinājusi jau pirms ilga laika, tāpēc tas nācis terorizēt tieši viņu sētu. Mīma savilka plaukstu dūrē, tas palīdzēja nomierināties.

Jēkabs klusēja, Mīma vērsās pie viņa: „Ko tu domā darīt tālāk?”

Es nezinu,“ Jēkabs minstinājās ar atbildi, varēja redzēt, ka viņam tādas nav.

Man žēl par taviem brāļiem,“ Mīma sevis teiktajā nejuta ne kripatiņas divkosības, patiesībā viņa nejuta vispār neko.

Es biju mazāk dzēris, tāpēc pirmais sadzirdēju suņu rejas un aizbēgu,“ Jēkabs sāka stāstīt, „pārējie pat nepretojās, viņus vienkārši savāca turpat uz pirts lāvām. Domā mūs kāds nodeva?”

 „Ciemā tā runā,“ viņa negribēja melot ar lietām, ko tāpat varēja precizēt pavisam ātri.

Tu zini kurš?” Jēkabs, pacēlis acis, jautāja.

Protams, ka nē! Ko tad es?” Mīma atbildēja steidzīgi, bet Jēkabs, šķiet, bija pārāk noguris, lai ievērotu kādas jocīgas iezīmes teiktajā.

Jēkabs pieklusa. Mīmai būtu gribējies zināt, kas tagad noris viņa prātā? Vai viņš gatavo kādu atriebības plānu vai nožēlo, ka bijuši pārāk ļauni pret vietējiem? Ar to pēdējo Mīma, protams, bija pārāk naiva. Patika vai nē, bet Jēkabam bija sliktas asinis, turklāt viņš bija izgājis Jāņa skolu.

Mīma ar karstu ūdeni piepildīja baļļu, kas atradās šķūnīti nostāk no mājas.

Melita jau bija iemigusi, kad Jēkabs devās mazgāties. Māte ar saviem kaulainajiem pirkstiem cieti saspieda Mīmas roku. 

Un ko mēs tagad darīsim? Palīdzēsim bandītam, lai krievi nāk un mūs apšauj?”

Bet Jēkabs?” Mīma iebilda. „Ko lai iesāk ar viņu?”

Tu par savu meitu padomā, nevis par visādiem vazaņķiem. Es jau toreiz teicu, ka nevajag precēties ar to aizsargu, bet tev jau viņš patika gan. Un kas iznāca: aizskrēja ar vāciešiem. Pūst tagad kaut kur Kurzemes purvos. Un Jānis?“ māte noskaldīja.

Ko Jānis?” Mīma kliedza pretī. „Ko Jānis? Kas tu domā –  es viņam prasīju, lai mani moka?”

Prasīt neprasīji, bet iebilst nemācēji, kamēr jau beigās paklausīji mani,“ māte neapmierināti glaudīja brunčus.

Bet nevar tagad Jēkabu vienkārši nosūdzēt čekai,“ Mīma protestēja.

Ai, murza, tu. Tavs brālis vienmēr bija gudrs, bet tu kaut kāda nepadevusies. Pat tagad no viņa lielāka jēga. Nebūtu karojis sarkanajos, diez vai mēs te tā sēdētu,“ māte nošņāca.

Tas vienmēr bijis par viņu, vai ne?“ Mīma zināja, ka mātei dēls vienmēr bijis mīļāks par meitu, bet tik atklāti vēl viņa nebija atļāvusies runāt.

Tu noteikti katru dienu lūdzies, lai es ar viņu būtu mainītās vietās.”

Istabu pāršalca klusums. Mīma durvis turēja vaļā, lai iziet suts, tāpēc vienīgais vājais troksnis bija šļakatas, kas nāca no šķūnīša. 

Jēkabs atnāca pēc stundas. Šērve bija noberzta, un viņš vēl vairāk atgādināja skolas puiku, nevis pretestības dalībnieku. Mīma no saviem krājumiem bija iedevusi pat ziepju gabaliņu, ko pati bija vārījusi no dzīvnieku taukiem un ziepjakmeņa.

Kad Jēkabs aizgāja, bija pusčetri. Viņš apsolījās dienu pavadīt bunkurā, bet naktī atnākt atkal. Mīma saprata, ka Jēkabam nav ko ēst, bet arī viņa nevarēja lepoties ar ēdiena rezervēm, turklāt mātei jau bija sava daļa taisnības. Tagad, kad viņa beidzot varētu uzelpot, jāliek galva lamatās, lai palīdzētu Jēkabam.

Mīma bija ieradusies darbā ar nokavēšanos, bet fermā valdīja pārāk liela murdoņa, lai kāds pamanītu viņas trūkumu. No pārbaudes gan iznāca liela brēka maza villa, atnāca tikai ciema priekšnieks pateikt, ka vajadzētu nodot vairāk piena.  Alfrēds apņēmās strādāt un darīt visu, lai to izpildītu, lai arī zināja, ka tas tik drīz nesanāks. Darbinieki pienu zaga, un Alfrēdonkulis uz to pievēra acis.  Arī Mīma pēc darba bija nolēmusi nedaudz atliet no kannām, kas stāvēja fermas tālajā galā. Līdz šim viņa nekad nebija to darījusi, bet Jēkabs bija viņā izsaucis žēlumu.

Mīma uzmanīgi sekoja, kad strādnieki pametīs fermu.  Visas kannas bija pilnas līdz augšai, bet, uzmanīgi nolejot no katras pa druskai, tik un tā izskatījās, ka neviens nav aizticis.

Mīma iestūma pudeles ķiteļa kabatās.

Mīma, ko tad tu te?” Alfrēds parādījās durvīs. Izliekumi kabatās visu izteica tāpat, nebija vērts melot.

Alfrēds nopūtās: „Mīma, es jau saprotu, tev māte un meita, kas tad man, kamēr kannas pilnas.”

Viņš piemiedza ar aci un turpināja: „Tad jau Jēkabs tagad nāk pie tevis.” Alfrēda teiktais Mīmu satrieca.

Mīma gribēja liegties, bet uzticība Alfrēdam bija pārāk liela.

Tā gan ir, viņš jau tagad palicis viens,” Mīma atzinās.

Paldies Dievam, ka viņš patvēries pie jums. Man tā puikas bija žēl. Viņš jau nav vainīgs, ka brālis tik traks,“ Alfrēds noslaucīja sviedrus. Mīma pasmaidīja.

Ko viņš tagad domā darīt?”

Mīma paraustīja plecus.

Zini, man ir viena ideja,” Alfrēds runāja smagiem vārdiem; katrs teikums prasīja piepūli un lielas pārdomas. Varēja redzēt, ka viņš par to domājis kādu laiku. „Man Rīgā ir māsa, kas strādā bāreņu namā. Jēkabs jau vēl izskatās pēc puikas. Tāds maza augumiņa knēvelis. Viņa sakārtos dokumentus un ieliks tur.”

Mīma sajuta kamolu kaklā. Jēkabam bija cerība.

Tagad klausies īpaši uzmanīgi,“ Alfrēds bija pati nopietnība, „agri svētdienas rītā es braukšu uz pilsētu, jau četros viņam jābūt uz meža ceļa pretī lielajām priedēm. Saprati?”

Mīma tikai māja ar galvu. Viņa neticēja tam, ko dzirdēja. Mājup Mīma nevis gāja, bet aiz prieka lidoja.  

Lai arī māte sēdēja sakostiem zobiem, viņiem trijatā bija jautri. Jēkabs smaidīja un laipni spēlējās ar Melitu. Piens bija uzvaras dzēriens, un šodien viņi netaupīja.

Mīma vēl nesaprata, vai viņas prieks patiešām ir nesavtīgs laimes vēlējums vai drīzāk atvieglojums, ka Jēkabs būs prom un nekad neuzzinās, kurš tad īsti izdeva viņa brāli un pārējos biedrus. Iespējams, viss kopā.

Jēkabs bija nolēmis piestaigāt arī vēl divas atlikušās naktis. Mīmas bailes, protams, bija lielas, bet viņa negribēja sāpināt draugu, viņa bija apsolījusies pavadīt Jēkabu arī svētdienas rītā, kurš pienāca teju vienā elpas vilcienā.

 

*  *  *

 

Jau pēc stundas viņiem vajadzēja iziet. Bija vēl tikai nakts, bet visi jau bija augšā.

Mammu, esmu slima, man ļoti sāp vēders,“ Melita pirms pašas iziešanas sāka sūdzēties.

Pacieties, zaķīt, es tūliņ būšu atpakaļ,” Mīma noglaudīja galvu, „aizvedīšu tikai Jēkabonkuli.”

Jā, redz, tagad slimu bērnu atstāsi vienu,“ māte kliedza kā traka vārna.

Mīma gribēja vēl strīdēties, ka stundas laikā nekas slikts nenotiks, bet Jēkabs ierunājās pirmais: „Mīma, tu jau esi tik daudz palīdzējusi. Paliec tikai mājās.”

Jēkabam jau vajadzēja būt krietnā gabalā, kad Melita miegodamās piesteidzās pie Mīmas: „Mammu, gribi es tev pastāstīšu spēli, ko man iemācīja oma?“

Nu, bērniņ, ļoti gribu,“ Mīma noteica pus pa jokam.

Oma teica, ka man vajadzēja izlikties par slimu, kamēr Jēkabs aiziet.” Ar katru meitas vārdu, Mīmas vaigs nobālēja.

Mamm,“ Mīma kliedz kā negudra, lai  gan māte bija atgūlusies turpat blakus telpā.

Nevajadzēja daudz prāta, lai saprastu, kāpēc ome likusi Melitai tēlot slimu… Nodevība. Atkal. Turklāt čekas nagos nu iegrūsts bija ne tikai Jēkabs, bet arī Alfrēds.

 

 

 

 

Jaunā Gaita