Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023

 

 

 

 

Pēc profesijas žurnāliste, Maija Streiča 40 gadus strādājusi Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā „Panorāma”, Latvijas simtgadē apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2020. gadā iznāca vēsturiskais dzimtas romāns Matildes gadsimts, un 2021. gadā grāmata par dažādiem amizantiem notikumiem televīzijas gaitās Nenopietni nopietni TV aizkadri. Dzejoļi vēl stāv neizdoti . . .

Skat. arī stāstu „Zvēri, kas apdraud mazus bērnus" 1922. g. ziemas (JG311) numurā.


Maija Streiča

 

Televīzijas „Panorāma” dodas komandējumā

 

 

 

– Būs četrpadsmit nesamie, tu redzēsi! – stāvēdams aiz zaļās „Latvijas”, kurai bagāžniekā tikko bija iekrauti prožektori un metriem gari vadu rituļi, pārliecinoši noteica apgaismotājs Juris.

– Nevar zināt, es lieku uz piecpadsmit! – sprieda viņa kolēģis Ilgonis.

– Līgstam! – Juris nerimās.

Tikmēr operators Vilnis Folkmanis rāmā mierā jau kuru reizi gāja iekšā un nāca ārā no „C” studijas, kas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados vēl eksistēja bijušajā baptistu baznīcā Mārupes ielā. Viņš novietoja uz automašīnas diviem priekšējiem sēdekļiem (un arī zem sēdekļiem) kameru, statīvu, somu, mazu somiņu, kaut kādu mērinstrumentu un vēl daudz citu darbam nepieciešamu lietu. Puiši stāvēja un skaitīja. Nu jau bija vienpadsmit nešļavas, bet operators gāja vēl pakaļ.

– Kā jūs zināt, cik nesamo būs? – mani sāka mākt ziņkāre. Jo galu galā es biju tā, kas pieteica triju dienu komandējumu uz Ventspili, lai filmētu zvejniekus kolhozā „Sarkanā Bāka”, jūrniekus ostā un iegrieztos pie jaunā Izpildu komitejas priekšsēdētāja Aivara Lemberga. Viņš tikko uz Ventspili bija pārnācis no Rīgas un vienā frontē ar zaļajiem cīnījās par ekoloģiju.

– Parasti ir četrpadsmit, – atbildēja Juris.

– Ko tad viņš tur tik daudz ņem līdzi? – nevarēju saprast.

– Pagaidi, gan jau redzēsi, – puiši nosmējās.

Vilnis Folkmanis bija augstākās klases Telefilmas operators, kas parasti strādāja pie filmām, bet patlaban viņam bija iegadījusies radošā pauze, ko aizpildīt ar sižetiem Panorāmai. Kalsns, neliela auguma, bet atsperīgu, staltu stāju viņš ar kameru strādāja perfekti. Bija prasīgs gan pret savu asistentu,

gan pret apgaismotājiem. Un nofilmēts viss vienmēr bija izcili. Ne visi zināja, ka viņš bija arī Fotokluba Rīga dibinātājs un izcils fotogrāfs.

Tajā braucienā pārliecinājos, ka Vilnim apkārt vajadzīgs komforts. Lai kurp viņš dotos, viņam vajadzēja līdzi mīļāko somu, siltāko šallīti, mīkstākos cimdiņus ziemā un ierastās saulesbrilles vasarā. Tikko izbraucām no Rīgas, kad Vilnis izvilka no somas ķīniešu termosu ar pūķiem un porcelāna tasīti, uz kuras bija uzzīmēta sārta rozīte, iespējams arī ķīniešu. Ielēja sev kafiju, paskatījās apkārt, piedāvāja man, es atteicos, un tad viņš, satvēris garajos mākslinieka pirkstos trauslo tasīti, lēni izbaudīja aromātisko dziru viens pats. Skaņu režisore Ilze bija iegrimusi grāmatas lasīšanā, aizmugurē sēdošie apgaismotāji čukstus strīdējās par to, cik saiņi ir bijuši. It kā četrpadsmit, bet Ilgonis teica, ka krūzīte arī jāpieskaita kā piecpadsmitā.

Kad aiz mašīnas loga namu vietā parādījās aizaugušas pļavas ar nelieliem, dzeltēt sākušiem koku pudurīšiem, mēs ar operatoru sākām spriest, kādā secībā un ko filmēsim. Autovadītājs Andris, dzirdēdams mūsu sarunu, piezīmēja, ka pirmā komandējuma diena ir iebraukšanai un pēdējā izbraukšanai. Jāstrādā esot tikai otrajā dienā. Ja ļoti gribas... Mums ļoti gribējās, jo bez krietna filmu ruļļa no komandējuma mājās braukt nedrīkstēja. Pēc tam varēja divas nedēļas safilmēto šķetināt un taisīt sižetus. Tomēr nācās puišiem piekāpties, kad viņi uzstāja, ka Ventspilī iebraucot, jāpiestāj pie veikala, tā, kas ir ielas kreisajā pusē, un jānopērk kūpinātas reņģes. Rīgā reņģes bija rets gardums, bet Ventspilī gandrīz vienmēr nopērkamas. Tur piederējās arī baltmaize un alus.

Vēlā pēcpusdienā iebraucām pie zvejniekiem „Sarkanajā Bākā”, kur neviena vairs nebija, izņemot nedaudz sagurušu priekšsēdētāja vietnieku, un sarunājām filmēšanu rīt agri no rīta. Vakars bija brīvs. Sanācām visi vienā no puišu trīsvietīgajiem numuriem uz reņģēm. Kādam atradās arī šņabja pudele, un sāka risināties sarunas par dzīvi, pārejot uz horoskopiem, pareģojumiem un visādām neizskaidrojamām būšanām. Un tad cienījamais operators, atkal izvilcis savu puķaino tasīti, un, ielējis tajā vēl atlikušo kafiju no termosa, atlaidās gultas stūrī, aiz muguras aizlikdams divus spilvenus, un omulīgā noskaņojumā sāka savu stāstu.

Viņi ar krusttēvu pirms gadiem pieciem spēlējuši kādu spēli ar domu pārraidīšanu. Sarunājuši, ka tieši pusnaktī Vilnis savā Rīgas dzīvoklī un krusttēvs Jūrmalas mājiņā nosēdīsies pie galda, ieslēgs naktslampiņu un uz baltas papīra lapas zīmēs lielus burtus un ciparus. Vienu vakaru zīmēs viens, otrs uztvers un zīmēs uz savas lapas uztverto, bet nākamajā vakarā otrādi.

Tas bijis aizraujoši! Un gājis gandrīz bez kļūdām. NNBB56 uzzīmēja Vilnis, MUSA 1 USA zīmēja krusttēvs, un pēc divām dienām abi satikās un apmainījās papīra lapām. Vilnis ciparu 1 bija uztvēris kā 7, bet citādi viss sakrita. Tas nozīmēja, ka telepātija nebija izdomājums – tā eksistēja! Mēģināja vēl vairākas reizes – izdevās!

Bet reiz viss beidzās. Kādu rītu pie sava radinieka, priekā starojošs, ieradies krusttēvs un nolicis priekšā papīra lapu ar skaistu zīmējumu – jūra, viļņi, palmas, bruņurupucis un stūrī tādas kā trepes...

– Kādu tu man skaistu zīmējumu atsūtīji pagājušajā naktī! Ko tu neteici, ka taisies sūtīt man bildi? Tikai es nesaprotu, kāpēc tu malā iezīmēji trepes?

Vilnis bijis neizpratnē. Viņš parādījis savu pusnakts lapu, un tās malā stabiņā uz augšu bija sarakstīti burti H. Jā, izskatījās kā trepes...

Krusttēvs kļuvis nopietns.

– Zini, nav labi... Mūsu saziņā ir iejaukušies sveši spēki. Un nevaram zināt, ko tie mums var nodarīt – vai tie ir labie vai ļaunie gari. Man jau vairākas reizes rādījās visādi zīmējumi, bet es pretojos, jo mēs taču sarunājām burtus un ciparus. Šoreiz tas bija tik pārliecinoši, ka es noticēju, ka tu to sūti...

Tā arī pārtrūkuši viņu telepātiskie seansi. Mēs, uzkozdami reņģes un iedzerdami aliņu no vannas istabās noliktajām bieza stikla glāzēm, ko dēvēja par „graņonkām”, vēl ilgi tovakar spriedām par to, kādas gan dīvainas lietas notiek... Ilgonis gan pateica, ka viņš netic nekam, ko nevar ar roku apčamdīt, Juris neteica neko, Ilze brīnījās, savukārt man tādi stāsti bija kā medusmaize. Mēs ar Vilni Folkmani sapratām, ka esam radniecīgas dvēseles un pie izdevības vēl daudzkārt pārrunājām dažādus notikumus ar mistikas piegaršu.

Trešajā dienā, kad braucām atpakaļ uz Rīgu, dzirdēju apgaismotājus uz pakaļējā sēdekļa strīdamies.

– Rubli! – čukstus Jurim pieprasīja Ilgonis.

– Par ko? – brīnījās Juris.

– Mēs taču salīgām par tām nešļavām. Man bija taisnība – piecpadsmit. Tasīte arī jāpieskaita!

– Bet viņš to izņēma no somas!

– Bet vai tu redzēji, ka viņš bez tasītes nekur! Gan mašīnā, gan viesnīcā viņam rokā bija tasīte.

Man kļuva neērti, negribējās, lai Vilnis dzird šo strīdu, tāpēc uzsaucu, lai viņi apklust.

– Nu tad ņem, rīkļurāvējs gatavais, – noņurdēja Juris un iespieda Ilgonim saujā noņurcītu rubli. Mašīnā iestājās klusums – kā parasti pēc padarīta darba visi vai nu snauduļoja, vai gremdējās radošās pārdomās. Pastrādāts bija labi – atgriezāmies Āgenskalnā ar lielu filmu rulli, kurā bija gan zvejnieki, gan jūrnieki, gan osta, kuģi un tikai Ventspilij vien raksturīgie skati.

 

Jaunā Gaita