* * *

sniegs ganījās puduros līdz ieradās ziema auksti dedzinoša
balta kā zīdaini vēss nevienam nepiederošs cimds
uzvilkts pakalnes drebošajai rokai
asmens saltu spalu
baltus plakstus aizverēdams dīķim
jūt savā dzelmē zivis kustamies
apaļos aplīšos tās izbāž mutes
no izcirstā āliņģa melnā pleķa
atlikts pieskāriens elpai pleciem un skaustam
teju nāvējoši neparedzams zem kājām

krakšķis


* * *

reklāmās viņi daudz kustas un ir laimīgi
tur ir skaisti iekārtoti dzīvokļi
laimīgas ģimenes vīrieši uzvalkos
plīvojošas sievietes blandošās kleitās

tagad tā šķiet ikdiena
nomainīt logus
parasti tuvumā ir vismaz divi ekrāni
dažreiz es varu iztēloties ka ceļoju laikā
ielās žvadz zirgu pajulgi vēlāk kauc mašīnas
burti apslāpē troksni

ceļoju laikā
alā pie ugunskura
mēs ar krītainiem akmentiņiem rokā
savas plaukstas
pa vienam pirkstam
sākot ar īkšķi
apvelkam

* * *

zemes virsma ir kā plaukstas virsma
es ieguļos vienā no sausajiem grāvjiem
un gaidu kad atvērs slūžas


* * *

kamēr tu esi šeit es nekur neiešu:

kā jau visi garlaicīgie dzejoļi


mans suns

mans suns nes kaulus dīvānā
un skatās dikti mīļām acīm
atnāk pie manis kad rakstu
un nolaiza vaigu un smilkst
kad es viņu noglaudu
viņš priecājas nes mantiņas
luncina asti atkal luncina asti
kad es rakstu
un man nav laika spēlēties
viņš pamazām nomierinās
ieritinās blakus esošajā krēslā
nopūšas un aizmieg

tad es uz viņu ik pa brīdim paskatos
cik viņš mīļš


mans miegs

mans miegs ļauj man lidot
kad attopos sapnī tad bieži esmu augstu virs zemes
parasti uzlidoju nedaudz augstāk lai atrastu ezeru
kad esmu virs tā es ļauju sev krist
līdz ko mans atspulgs paspīd ezera virsmā
paceļu sevi atkal augstāk
tikai nevaru turpināt lidot
attapusies gultā pa īstam

mans miegs nav žēlīgs
mans miegs reiz iznīcināja īstenību kurā atrados
telpa kā bilde ap mani saira melnos kvadrātos
es ļāvu sev krist
nezinu kā pagāja laiks
attapos šķiet gadsimtu vēlāk
uz cietas pakulām klātas virsmas
tumsā taustoties sataustīju koku
savas bērnības lauku gultu
apsēdos lai pieskartos grīdai
mēģināju staigāt lai tiktu uz priekšu
soļi grīļojās nevekli piegrūdos istabas sienai
pēc laika sataustīju rokturi
atvēru durvis
lauku mājas viesistabā es biju viena
vāra gaisma spiīdēja no logiem
balti nokrāsots kamīns
labajā pusē kā pirms remonta
vecās durvis uz virtuvīti puspavērtas
saucu pēc kādas atbildes
sasitot plaukstas iznāca vecmāmiņa
sarkaniem vaigiem
mēs saķērāmies rokās
viņa sacīja ka esot sākusi uztraukties
es jautāju kur mēs esam un viņa
atbildēja “Alūksnē”
bet mani bērnības lauki ir otrā pusē
es atvēru ārdurvis lai pārliecinātos
viņa vēl paspēja uzsaukt
“o! atrada!”


pamodos
savā dzīvoklī gultā
man blakus elpoja suns
arī es elpoju un
atcerējos visu kas nupat bija noticis
miegā
man šķiet


* * *

iemīlēties ir tik dumji
iemīlēties ir riktīgi riktīgi dumji
katru reizi kad es iemīlos man
tas nāk tik smagi un tik dumji

tā sajūta ir tik dumja
it kā
es lidotu ar klinti piekaltu pie mugurkaula
stāvu kalnainu un pelēcīgu
un ļoti ļoti smagu
nešļavu plecos

vispār jau vārds “nešļava” šķiet tik dumjš
tāpat kā vārds “mīlestība”

paredzēt atrisinājumu ir tik neveikli
vienmēr pa asi slīdu uz leju
viss ko saku un daru neizdodas tīri
kļūdīties kļūst neveikli
kad ievietoju sevi otrā personā
un salīdzinu sevi ar otru
iztēlojos kā otra persona mani redz
un otrādi

vai nav dumji?

labāk plunčāties miglas velēnās
ienirt kādā no tām
vismaz nedomāt
vismaz nedomāt

es nevaru turpināt
dzīvot miglas velēnā
vērot kā dzīve
paslīd man garām–

laiks iet un tas mani satrauc

es ceru ka tu man turpināsi pietrūkt


* * *

tā skaņa izklausās pēc jūras
(tu skaties uz mani it kā saprastu un
nav noslēpums
cik tas ir bīstami)
metro karstajā pazemē es vēroju
kā viņas dzer mazas vīna bundžiņas
un izskatās priecīgas
lielpilsētās cilvēki atgādina bites
bet neviens nevienu neaiztiek

es iedomājos par tevi atkal un atkal
varbūt tāpēc ka apšaubu
vai tu domā par mani

es labāk sēžu parkā un lasu
varbūt tāpēc uzspīdēja saule
varbūt tu ceri ka es domāju par tevi
ka skatīšos uz tevi
it kā es saprastu

uzmanība ir biedējoša
varbūt tāpēc
tu vēlies izkāpt no sevis
nemelo
ka tā nav
galu galā
mums patīk dzīvot
un mirt

lēnām


* * *

Ļ. Cien Latvijas Nacionālajai bibliotēkai:

grāmatām jābūt lasītām!
visļaunākais kas var notikt ar grāmatu
ir netikt lasītai!
jau kopš pirmās atvēršanas dienas
šī skābe! šī žults!
šie nolādēti smieklīgie darbalaiki!
īpaši brīvdienās!
kad mēs visi labprāt bibliotēkā
līdz melnai naktij vārdus rītu!
jūs strādājat līdz sūda pieciem!
pie joda, vai jus vispār esat cilvēki?
šī svešā aukstā telpa!
bezgalplatās kāpnes tukšie koridori
dekoratīvie stikli
kāda bibliotēka!?
pie jums pat somu nevar panemt līdzi!
un obligāti jaizģērbjas
kā tādai palaistuvei!
un vēl braukšanas izmaksas!
cik daudz cilvēku dzīvo bibliotēkas tuvumā
kas klaja lauka vidū stāv daugavas krastā?!
mēs neesam zemūdens radības!!!
mums vajag transportu
bet uz tiltiem vienmēr ir sastrēgumi!!!
mēs nevaram nokļūt bibliotēkā ātrāk par sešiem!
mums jāpelna nauda un jādara darbs!?
met kad lai mēs lasām!?
šī izspīlētā celtne tikai tēlo ka mūs gaida!
šī bezdvēseliski pelēkā fasāde bez neviena ornamenta!
kas vairāk domāta izstāžu zālēm vai konferenču telpām!
kas kā manekena seja grib izlikties par dzīvu būtni tā
atgādina pārāk dārgu neparocīgu objektu
ko nevienam nav lemts izmantot
jel atdodiet bibliotēku cilvēkiem!
vai jūs radījāt šo ēku lai neviens uz to nespētu atnākt?
pie joda, kurš jampampiņš izdomāja ka bibliotēkām SVĒTDIENĀS
jāstrādā līdz PIECIEM?! vai vispār jābūt CIET?!
kāpēc NACIONĀLĀ BIBLIOTĒKA kaut reizi nedēļā nevar strādāt
cauru diennakti! vai vismaz līdz diviem!
un kas mums kaiš ka pa to nerunājam!?


* * *

mēs te tikai pastaigājamies
it kā grasītos lekt
mēs jau neko


* * *

EVR

tu zini ka es nelaižu sajūtas sev tik tuvu klāt
trīs stundas raudi par manu neizbēgamo nāvi
un es cenšos
nesatraukties un nebēdāties

(ne jau tāpēc ka mani biedētu sava nāve
man vienkārši žēl ka tev jāraud)

es sevi arī reiz tā mīlēju, ka par to ļoti raudāju
bet laiks ir aizlāpījis to sajūtu
līdz ar visu ko vairs nelaižu klāt
tu vienmēr to saproti
tu man saki ka esmu īpaša
un raksti man dzejoļus


* * *

vai paturēsi manu roku
kamēr es pamazām pazūdu
man ļoti vajag lai kāds patur
manu roku

budisti māca
sagaidīt nāvi kā vecu draugu
bet es par to neesmu rakstījusi bakalauru

es visstiprāk jūtu
kad neesmu tik apmulsusi
mājās vienatnē
es visu kontrolēju
un izliekos ka tā neesmu es
tā taču neesmu es
kas patiesībā

no dzīves

baidās


* * *

mana uzmanība bieži mēdz pazust
es domāju vai es līdz ar
vi


* * *

nav jau nekāda lielā māksla uzrakstīt
dažus vārdus:

uzraksti man dažus vārdus


* * *