Jaunā Gaita Nr. 32. 1961

 

 

Velta Toma

 

SARUNA AR VISVALDI REINHOLDU

 

 


Visvaldis Reinholds. Gaisma eļļa

Visvaldis Reinholds. Karmena eļļa

Moto:

Māksla, kas atpestīs šāsdienas cilvēku, netop radīta ziloņkaula tornī, ne izlieta no pudeles. Tā sakņojas dabas un dzīves vidū no cilvēka cilvēcei.

 

Sēžam pie spoži dzeltena galda. Pa loga rūtīm sīkdamas rāpo lēnas rudens mušas. Aiz loga, pa sudraba egļu zariem kāpelē saule; lekna krūma sarkano ogu čemurā ieķēries mazs, dzeltens putns knābā ogas. Puse istabas pilna ar gleznām, otrā telpā plaukts ar grāmatām. Lobām saulespuķu sēklas, kožam kriteņos ābolos. Gaidām launagu un sarunājamies.

 

Un tā Tu pameti pilsētu!

 

Jā, jo visas cilvēku nelaimes ceļas no technikas progresa. Kamēr vēl spēju un gribu atteikties no dzīves ērtībām un labierīcībām, esmu jauns. Nost ar koeksistenci materiālismā! Un pilsētā nevaru elpot.

 

Protesta gars?

 

Ne gluži, tikai dūša ticēt: atgriežoties pie dabas cilvēks ir laimīgāks. Tas, ko esmu atradis šai lauku īpašumā, ir tikai pieci procenti no mana ideāla reiz: meža būdas ar salmu jumtu, kazas, pāris vistām. Mēs tagad dzīvojam istabā, kaut vecā.

 

Tu cel jaunu māju. Pats plāno , pats būvē.

 

Katrs otrs normāls vīrietis to spētu izdarīt, ja vien gribētu. Un man gribas celt, briesmīgi gribas!

 

Vai tā ir pirmā ēka, ko pats cel?

 

Ne gluži, kaŗa sākumā Kurzemē 1941. gadā nodega tēva mājas. Visi bēdājās, man, zēnam, vienīgam bija prieks – nu varēs celt jaunu māju, dzīt naglas, cik tīk. Un mājas uzcēlām.

 

Tu korespondējot sāki studēt architektūru, gribēji kļūt par technisko zīmētāju?

 

Pirms tam tēvs mani sūtīja Kazdangas lauksaimniecības skolā, lai es kļūtu mācīts zemkopis. Tur man patika motori. – Bet citu mākslu starpā īpaši cienīju architektūru, jo tā apvieno daudzas no pārējām. Cienīju un apbrīnoju nelaiķi amerikāņu lielo architektūras mākslinieku Frenku Loidu Raitu (Frank Lloyd Wright). Cilvēki šodien ceļ kastes un suņu būdas, ne mājas! Ēkai ir vispirms jāapmierina cilvēka garīgās prasības un tikai pēc tam ērtības un materiālie aprēķini.

 

Tad jau Tev vajadzēja kļūt architektam.

 

No architekta šodien prasa nevien mākslinieka, bet arī veikalnieka spējas un pilsētas dzīves mīļošanu. Esmu būtisks laucinieks, pilsēta ar tās problēmām man sveša.

 

Un tamdēļ Tu studēji glezniecību? Beidzi mākslas skolu?

 

Jā, iesāku 1953. gadā un absolvēju 1957. gadā. Pat ģenerālgubernatora medaļu saņēmu, tikai bez rakstveida apliecinājuma. Reiz šī medaļa noderēja, man ķīvējoties, ar ierēdni darba pārvaldē. Sadusmojies metu to galdā, ka noskanēja vien, un interviju ar kungiem dabūju. Šī laikam nobijās no manas izrīkošanās, ne jau no zelta skaņas – žēl, bet medaļa nav zelta...

 

Tu strādāji CBC televīzijas dekorāciju darbnīcās, bet tas darbs Tevi traucēja gleznot. Tu neesi arī bohēmietis.

 

Es esmu bohēmietis! Vairāk kā dažs labs, kas par tādu saucas. Nedodu ne nieka par daudz ko, kas normālo pasauli tur kopā. Ko tas līdz, ja dažs, kas dēvējas par bohēmieti, vienā vakarā nodzeŗ visu naudu, bet otrā dienā astoņas stundas nīkst darbā un lād savu likteni?

 

Tev nav bārdas, šāsdienas bohēmas pazīmes!

 

Bārda der dzīvojot džungļos, vai strādājot raktuvēs. Ikdienā mazgājoties bārda ir par traucēkli.

 

Vai Tu bieži un daudz glezno?

 

Pirmā vietā ir slinkot – ja nav ceļama māja, un gleznot tikai tad, kad vairs citādi nevar. Mākslas darbam jārodas, tā sakot, aiz gaŗa laika.

 

Tātad apzīmējums: mākslinieks, tomēr aptveŗ mākslu un bezvainīgu, bērnišķīgu niekošanos? (Smiekli)

 

Jā, tāpat kā bērns smiltīs ceļ pilis, ne svīšanu noskaitītu stundu uzspiestā darbā. Mākslas darbam jābūt kā ziedēšanai, nedomājot par augļiem – vai kādam citam darbs patiks. Jāizslēdz doma par tā pārdošanu. Tā, it kā pa gada tirgu ejot, kur nojumes pilnas mantām; kā pa Yonge ielu ejot, kur veikali pilni precēm, tās piesola par brīvu, bet gājējs iet gaŗām, nekā nepieņemdams, taisni uz savu mērķi. Un rezultātā ir tīrs prieks par atteikšanos, par uzvaru pār kārdinājumiem. Es negleznoju, lai kļūtu populārs vai slavens. Tās laika tecējumā ir apšaubāmas un pārejošas vērtības. Strādāju tad, kad man patīk – bet ar lielu mīlestību. Tā gūst vairāk un, ja ne, nekas nav zaudēts.

 

Tavs dzīves vadmotīvs ir liela pieticība.

 

Jā, vienmēr pieminu Antiņu, jājēju stikla kalnā Raiņa „Zelta zirgā”.

 

Kas Tevi ierosina gleznot?

 

Redzu iztēlē skaistu gleznu, pārvaru slinkumu un cenšos šo vīziju notvert.

 

Tātad, skaistums, pārdzīvojuma notverts, ir viela mākslas darbam. Un iespaidi no apkārtnes dabas?

 

Abstrakcijai ir jauna realitāte, bez sakara ar dabā redzamo. Tā ir būtiski neatkarīga, bet zemapziņas pilnam apzināta realitāte. Ar krāsu palīdzību es rādu techniski un mākslinieciski manis atklāto pasauli.

 

Ja gleznot ir: domāt krāsās, tad abstrakti gleznot ir: filozofēt krāsās. Tu to dari eļļas technikā.

 

Tā ir ļoti vāja un nepilnīga izteikšanās iespēja. Mans ideāls ir mozaīka un reljefs, kas redzami seno ēgiptiešu un bizantiešu mākslas darbos. Vēlos apvienot izturīgākus materiālus: akmeni, stiklu, dārgmetallus. Patlaban eļļa tuvāka kā ūdens krāsas maniem izteiksmes nolūkiem. Daudz spēka gribu apvienot ik mākslas darbā: tēmā, materiālā, formā.

 

Cik pamata tiem, kas nobijušies no abstraktās jeb bezpriekšmetu mākslas, sauc: māksla iet bojā!

 

Māksla iet augšup! Šāsdienas cilvēks, atbrīvojies no konvencijām un aizspriedumiem, spriež un domā brīvāk. Technikas sasniegumi vairs neapdullina cilvēci. Tagad tiek meklēts un atrasts līdzsvars mākslas un gara pasaulē, un māksla nepaliek aiz zinātnes – ne laikā, ne telpā.

Daudz ticības un inspirācijas man ir devis mākslinieks Arnolds Nulītis ar savu turēšanos pie tīrās mākslas.

 

Vai mākslas nozīme šāsdienas dzīvē tik izcila?

 

Starp abstrakto jeb tīro mākslu un publiku ir starpnieki: architekti un dekoratori, kas mākslu pielāgo dzīvei. Māksla bagātina dzīvi tam, kas spēj radīt, tāpat kā tam, kas to pielietā un izprot.

 

Un māksla jārada, kontrolējot ar galvu, lai tā ietu pie sirds.

 

Ar sirdi vien radīta māksla iet tikai pie sirds. Ar galvu kontrolētu mākslas darbu nevar apstrīdēt pat prāts.

 

Tikai kritiķi, reizēm...

 

...dažkārt tēmē un nošauj gaŗām, nespēdami saskatīt mākslinieka problēmas un to risināšanu. Mākslas izpratējam skatītājam ir lielāka nozīme kā kritiķim.

 

Vecs sakāmvārds: ja neizrūgst vīns, izrūgst etiķis; ja neiznāk mākslinieks, iznāk kritiķis...

 

(Mākslinieka dzīves biedre Valija ienes launagu).

 

Un mīlestība?

 

Mīlestība manā uztverē ir vārds, ko pārāk bieži lietā garīgi nepieauguši cilvēki. Es labāk runāju par draudzību un cieņu.

 

Un ēšana? (Mērcē sīpolu lakstus sālī un piekož rupjmaizei ar sviestu)

 

Cilvēki ēdienam ierāda par daudz izcilu vietu. 95% šī kontinenta iedzīvotāju intereses grozās ap ēšanu. Es dumpjojos pret to! Laiku un naudu var citādi, labāk izlielāt. Jāēd, lai dzīvotu, nevis otrādi.

 

Un stimulanti, lai rosinātos izdoma, veiktos gleznošana?

 

Kādreiz skrēju uz veikalu pēc cigaretēm. Uz vienu stundu, kamēr gleznu iesāk, cigarete noder. Vēlāk ir paģiras. Glezna iznāk tīrāka un dzidrāka bez stimulantiem.

 

Tu esi stiprs un pats.

 

Cīnos, lai būtu pats. Mana dzīve, atziņas ir manos darbos. Un nepareizi sakām, ka mākslinieks rada. Mākslinieks nekā nerada, viņš tikai atspoguļo daļu no jau gatavā, mūžīgā, nemainīgā; izteic to skaņu, vārdu, vai krāsu simbolos. Nozīme ir tam, ko šie simboli reprezentē – tā ir doma, ideja, mūžīga un pārpasaulīga. Ne no šīs māņu pasaules, bet no vienīgās reālās, kur mīt idejas. Ir tikai viens Radītājs, un tas ir Dievs. Dievs ir patiesība, un māksliniekam reizēm izdodas to uztvert un parādīt.

 

*  *  *

Mēs ceļamies no galda. Saruna beigusies, launags paēsts. Izejam saules pielietā sētsvidū. Jaunās istabas čokurā, spāru galā vēsma šūpo zaļu vainagu. Aiz jaunās mājas jaukts lapu un skuju mežs. Caur to taka ved uz teiksmaino Velna gravu un klintīm. Kraujā sēdot, dzird strauta šalkoņu no lejas un Visvalža Reinholda āmura sitienus jaunās mājas jumtā. 80 jūdžu tālumā, Toronto, Ontario architektu biedrībā ir Reinholda gleznu skate: var līksmot par zeltainiem, no tumša līdz baltam, atvasinātiem toņiem lielās saules ainavās; meditēt pie zili melni baltām ziemeļu krāsu skālām, vai jaust latīņu tautas mūziku krāšņi sarkani melni balti dzeltenā Karmenā... Bet Visvaldis Reinholds sit jaunajai istabai jumtu, mežu ielokā, pie Kolingvudas.

 

Jaunā Gaita