Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
Arno Jundze
Diloģijas
Es nemiršu nekad otrā daļa
Kārļa grāmata
-6-
Atrodu Techelfer ielas 24. namu pēcpusdienā. Klauvēju pie ēkas durvīm. Neviens neatbild. Klapēju stiprāk. Iekšā kaut kas nograb. Durvis negribīgi paveras. Nav labi tā teikt par sievieti, bet Jūlija Vīksne ir pelēku seju… Vai nu darbos pārgurusi, vai kādas ligas nomocīta, jo aizturēti kāsē. Varbūt man visur pēdējā laikā rādās kaulainā ar izkapti, bet… ka tik arī te nav dilonis paviesojies!
Padzirdējusi, ka esmu ieradies, lai atdotu Eduarda parādu, viņa tomēr atplaukst smaidā. Varbūt tiešām pie nomāktā izskata vainojams vēstulē pieminētais naudas trūkums. Ar atjaunotu dzīvesprieku sejā Jūlija izliekas gluži cita sieviete – pat tīri glīta un pajauna. Varbūt manā vecumā, varbūt nedaudz vecāka. Vai jaunāka. Kas to lai zina? Kad Jūlija man pietarkšķējusi puspasaules, stāstot, kā Veidenbaumjaunskungs izklaidējies un uzvedies, kā viņš te pirmoreiz korteli īrējis, kad tolaik bijusi vēl dzīva viņas māmiņa Līze[1], ar ko Eduarda jaunskungam labprāt ticis aprunāties, kā viņš no korteļa[2] aizgājis, kā pēc tam atkal atgriezies… Beidzot pārvaru viņas vārdu plūdus un taujāju pēc Eduarda atstātajām mantām.
– Turpat jau tās stāv, – viņa iesaucas. – Kā noliku, tā nav kustinātas. Jūsu brāļa kunga bijušajā kortelī. Toreiz, kad viņš saslima, pēc Jaunā gada to izrentēt neizdevās, turklāt likās – viņš taču vēl atgriezīsies. Tā nu nostāvēja tukšs gandrīz visu gadu, bet tagad tur ar decembri beidzot divi citi studentu jaunskungi nāks dzīvot. Būs vismaz kāds ienākums! Eduarda mantas es saliku viņa lādē, lai nemētājas un neput. Nekā daudz jau tur nebija. Iesim, es jums tūlīt visu izrādīšu.
Mēs kāpjam augšup pa koka trepju čīkstošajiem pakāpieniem un gara acīm redzu, kā pa tām vēl nesen pēc kroga pārnācis, tumsā taustīdamies, uz savu istabu gājis mans brālis. Jūlija kādas reizes esot viņam piepalīdzējusi, jo studenta jaunskungs bijis stipri saguris.
– Tik nedomājiet, ka jūsu brālis bija kāds krogus plenderis! Slimoja viņš pēdējā laikā stipri. Tad vienreiz, tad otreiz. Tad tāds nevesels un pussvesels skraidīja uz bibliotēku un lekcijām. Tad ieslēdzās istabā uz nedēļu, kaut ko pētīja. Nevienam nebija ļauts viņam traucēt! Pat man istabas uzkopšana tika liegta! Grēks teikt, bet viņš tādās reizēs neēda vispār, dzēra tik pliku ūdeni. Cik reiz es viņam sacīju: – Studenta jaunskungs, jūs sevi postā iedzīsiet! – Bet vai tad nu viņš klausījās! Tikai smējās un atgaiņājās no maniem vārdiem, sakot, ka ziedojot sevi uz zināšanu un pieredzes altāra. Tagad nu iznāk, ka ziedoja ar’.
Beidzot esam istabā, kurā savas dzīves pēdējos mēnešus pirms slimošanas vadījis Eduards. Te dvako pēc pelējuma un joprojām arī pēc Eduarda pīpes.
– Jūsu brāļa jaunskungs pēdējā laikā kūpināja tabaku kā tāds skurstenis! Viss ar tās smārdu piesūcies, – taisnojas Jūlija un atver logu, lai pavēdinās.
Neizvēdināsies! Kad acis pieradušas pie puskrēslas, aplaižu acis visapkārt. Istaba? Atceros, kā reiz bērnībā abi lasījām kādu mazu latīņu valodas brošūriņu par Senās Spartas tikumiem un paradumiem. Ja nu spartieši bija lieli askēti, tad kā lai nosauc šo ūķi, ko īrējis Eduards? Negribu lietot vārdus, jo tie visi būtu rupji un nepieklājīgi. Te gan mēs ar brāli vienmēr esam atšķīrušies. Eduardam ērtības neinteresēja vispār. Arī Kalāčos viņš labprātāk nolīda vecajā un pagalam noplukušajā klētiņā, kur pat loga tolaik īsti nebija, bet durvis vienās šķirbās, nevis mitinājās istabā, kur krāsns un siltums. Aukstums viņu pārāk nebiedēja. Atšķirībā no manis, Kārļa, kam allaž vajadzēja ērtu gultu, savu galdu ar atvilktnēm un skapi, kur noglabāt lietas drēbes un papīrus. Tomēr šis kortelis…
Brāli, brālīti! Tad tā tu esi dzīvojis un studējis? Nauda allaž kaut kur notriekta, nepietiek nedz labākai istabai, nedz pat normālai pārtikai. Kad no Kalāčiem pienāk kārtējais mammas sarūpētais ēdmaņas sūtījums, tas tiek veikli iztirgots ar šīs vai kādas citas Jūlijas starpniecību, lai varētu vienu brīdi pasvinēt un pēc tam, atkal sēžot pie novadējušās kāpostu viras bļodas, taupot malku, salstot ne tikai naktīs, bet arī dienās, lasītu gudras grāmatas un veiktu nebeidzamus savas dzīves aprēķinus, kas uz papīra visi izskatījās tik spoži un cerību pilni.
– Studentu jaunskungiem jau tāda paraša – par sevi nerūpēties un dzīvot jautri lai tur vai kas, – Jūlija turpina. – Ne jau jūsu brālis bija kāds īpašs šai ziņā. Es pat teiktu no visa tā lēruma, kas te gājuši cauri, Veidenbaumjaunskungs bija visnopietnākais un arī visprātīgākais. – It kā manas domas uztvērusi, vārdu slūžas atver Jūlija. – Augstskolā taču viņi visi tādi bezbēdnīgi… No mājām laukā, neviena nepieskatīti. Jauni puiši, asinis dun un vējš galvā. Jūsējais vismaz ar šaubīgiem meitiešiem nepinās. Te jau bieži tā notiek. Atrod kādu jaunkundzi, sagroza tai galvu. Bet par Eduardu vismaz šai ziņā esmu droša – nekāda jaunkundze ar mantinieku uz rokām pie jums uz Kalāčiem neatnāks un uzturnaudu neprasīs. Mamzeles te vestas netika. Un Eduarda jaunskungs atšķirībā no citiem rokas nekad nepalaida. – To sakot, Jūlija nosarkst kā biete un apklust.
Interesanti kāpēc? Kāpēc viņa, kas dēvē sevi par brāļa aprūpētāju, nes Eduarda zābakus uz remontu, un maksā par to? Kāpēc dara vēl citas lietas, kas pilnīgi noteikti neietilpst Jūlijas darba pienākumos? Un maksā. Kāpēc sarkst kā biete, runājot par Eduarda roku nepalaišanu? Varbūt metusi aci uz manu brāļa kungu? Hmm! Nolemju, ka man labāk palikt nezināšanā.
Beidzot tiekam pie Eduarda mantu lādes. Tā izrādās cieši aizslēgta. Un atslēga palikusi lejā. Kāda nu lāde! Maza mantu lādīte. Tādas ir studentiem, tādas ir jūrniekiem. Taisīta no viegla liepas koka. Bez kājiņām. Tāda, lai apsietu ar izturīgu striķi, var uzmest plecos un nesot nekas nedurtos mugurā, bet svars nespiestu pie zemes.
– Pati taču aizslēdzu, ak, es aizmārša!– taisnojas Eduarda uzpasētāja un atstāj mani vienu nemīlīgajā istabā, kurā brālis dzīvojis pēdējo laiku pirms slimības.
Apsēžos uz izļodzīta beņķa un domāju par brāļa optimistiskajām vēstulēm un stāstiem, ar ko viņš barojis Kalāču iemītniekus, sevi iedzenot diloņa un kaulainās apskāvienos. Gara acīm redzu to, kā viņš slims plānās drēbēs skrien uz bibliotēku, savā sarkanajā šallē satinies. Auksta vēja izdrebināts, nosalis, nepaēdis. Kā guļ savārdzis un neiet pie aptieķnieka pēc zālēm, apgalvojot, ka viss pāriešot pats no sevis.
Un tajā brīdī man šķiet, ka tā ir brāļa balss, kas man klusu nosaka: „Knapinājos, kā pratu, es negribēju sēdēt jums uz kakla.”
Man acīs saskrien asaras. Brāli! Ievelku dziļi elpu, vienreiz otreiz. Noslauku acis. Negribu, lai istabas saimniece redz mani te noraudājušos. Ko vēl ne. Piespiežu sevi domāt ko citu. Par to kā Jūlija brālim, krogā sagurušam, līdz tikt augšā pa trepēm. Labi, ka Eduards vismaz bija maza auguma un gaiļa svarā. Būtu padevies miesās, kā gan tādu vepri līdz gultai lai dabū?
„Un Eduarda jaunskungs atšķirībā no citiem rokas nekad nepalaida.”
Nē, nopietni! Šo klausoties, tā vien izskatās, ka Jūlijai nebūtu nekas pretim, ja viņš to izdarītu. Vai varbūt viņa to saka, lai uzsvērtu, ka šajā īres namā nekas netikumīgs nenotiek. Atminos, brālis reiz teica, ka Tērbatas ielasmeitas gandrīz visas skaitoties privātskolotājas, šuvējas, apteksnes un kas tik vēl. Nešķiet tomēr, ka Jūlija būtu no tādām…
Esmu cieši pārliecināts, ka Olgas pārņemtajam un smagi slimajam Eduardam tādām lietām nebija laika, izņemot to kļūmīgo reizi bordelī, kurā viņš iepinās pats savas spītības dēļ un pēc tam nebeidza nožēlot un šaustīt sevi pašnosodījumā. Toreiz, skatoties uz to, cik brālis bija satriekts par notikušo, gribējās iekliegt viņam ausī, ka diezin vai pasaulē ir daudz vīru, kuri nekad mūžā nebūtu izklaidējušies ar pērkamām sievietēm, bet brālim jau tas nelīdzētu. Viņš bija gatavs nomirt no kauna. Un visiem to stāstīja! Nē, Eduarda sirdsapziņa neļautu tīši darīt neko kļūmīgu vai ļaunu. Tāds nu mans brālis bija. Ja apstākļu uzkurināts, kādreiz kaut ko sastrādāja, visvairāk no tā cieta viņš pats.
Noskan klusi soļi. Istabā ienāk Jūlija ar atslēgu. Viņa teic, ka negribot traucēt un varot atstāt mani vienu, tomēr saku, lai droši paliek, ja nav citi darbi darāmi. Kā jau biju gaidījis, Eduarda lādē nav nekā vērtīga. Viņa papīrus un piezīmju grāmatiņas ievietoju apaļā ar plānu cūkādu apvilktā papes dokumentu futrālī, kas vecs, apbružāts un krietni apputējis stāv uz galda. Tērbatā esmu tādus redzējis dučiem. Droši vien tā ir studentu mode, kas pārņemta no mērniekiem un inženieriem, bet tā ir ērti dokumentus pārnēsāt, turklāt papīri nesaburzās. Papīrus ņemu nešķirojot. Visu, kas ir. Cenšos ietūcīt futrālī gan garākus pierakstus, gan mazas nevērtīgas zīmītes. Pēc tam brīvākā brīdī pie krāsns sašķirošu. Ātrumā pamanu vien to, ka daļa brāļa papīru ir viņam vien saprotamajā uzlabotajā stenogrāfijas rakstā[3]. Kā to izlasīt, zina tikai viņš. Nodilušo Eduarda vešu un kreklus atdodu Jūlijai. Tāpat arī pašu mantu lādi un dažas grāmatas. Nolemju, ka tā man tomēr būtu par daudz neērta nešļava. Kāda jēga sevi apgrūtināt, stiepjot šo nevajadzīgo lādi uz mājām? Saelsīšos dzestro gaisu un, nedod dies’, saaukstēšos. Manas plaušas taču nav loterijā laimētas. Turklāt būs pat labāk, ja Kalāčos nekas neatgādinās par brāļa Tērbatas gaitām. Savukārt Jūlija ir priecīga par katru krāmu. Lādi viņa izdevīgi notirgošot, jo studenti tādas allaž pieprasot. Grāmatas tāpat. Savukārt drēbes – tās nudien derot tikai lupatām, bet gan jau arī lupatas Jūlijas saimniecībā savu pielietojumu atradīs.
Kad brāļa mantība sadalīta, taujāju vēlreiz Jūlijai, kāds Eduards īsti bijis; viņa atbild, ka bijis ļoti labs studenta jaunskungs. Pieklājīgs, kluss. Reizēm gan mēdzis uzdziedāt un vijoli uzspēlēt, bet ne pārāk skaļi. Ne Jūlijai, ne īrniekiem iebildumu neesot bijuši.
– Viņi jau te visi ir studenti, bieži vien kopā gāja un nāca. Jautri jaunskungi. Atšķirībā no citiem Eduarda jaunskungs nemaz tik daudz neplītēja un bija tāds nopietns. Man šķiet, viņš lāga nepanesa brandavīnu un dikti cītīgi študierēja. Dīvains jaunskungs!
Un tad Jūlija jau otro reizi man atkārto stāstu par Eduarda tīšo badošanos, ko es nu nekādi nespēju pieņemt – kas tie par tādiem slimiem murgiem. Cilvēkam ir jāēd!
– Jā, un Eduarda jaunskungs reizēm tā arī noteica: „Jūlija, tu tagad pie manis uzkopt nenāc, es te kādas dienas ar zinībām savā istabā nodarbošos. Netraucē mani!” Tā viņš te tiešām sēdēja viens pats un bez ēdiena. Ar ko nodarbojās, nemāku teikt. Bet laukā nenāca un dzīvoja pilnīgā badā. Pie plika ūdens! Es viņam bildu pretim: „Studenta jaunskungs, jūs tā veselību sabojāsiet.” Bet viņš tik smējās, māja ar roku un teica, ka labam cūkam viss ejot labumā. Tomēr tā taču viens cilvēks nevar – neēst nedēļu no vietas! Bet pēc tam likties uz krogu… un naktī no treknās viras slikti…
Jūlija runā labu brīdi, stāsta par Eduardu un jau atkal tarkšķ kā īsts tarkšķis, bet beigās saminstinās.
– Jā, ir kāda lieta. Nezinu, vai drīkstu teikt, bet jūs taču mani nenodosiet? – Jūlija apraujas un es, viņas runāšanas apdullis, atgūstu uzmanību. Nez kas nu sekos? Vai tomēr brāļa mīlas intriga vai vēl kāds cits noslēpums?
– Mana mute būs aizslēgta septiņiem zieģeļiem! – es saku, cenšoties būt cik vien var nopietns, kaut pats iekšēji uzjautrinos par korteļa saimnieces naivo sejas izteiksmi.
– Te vasaras sākumā bija atnācis viens svešs kungs. Teicās, ka esot jūsu brāļa studiju biedrs. Bet meloja! Eduarda jaunskunga studiju biedri te nāca un gāja, šos jaunskungus pazīstu krietni labi, kādus pēc vārda, citus pēc izskata. Šo tipu nebiju redzējusi nekad. Lieku galvu ķīlā! Viņš prasīja atļauju apskatīt nelaiķa mantas. Atbildēju, ka tās ir aizslēgtas un man nav tiesību tās uzrādīt svešiniekam. Viņš palika nikns un gribēja lamāties, bet es izliku viņu aiz durvīm.
Tomēr tas nav viss.
Kad nākamajā dienā, tā akurāt bija sestdiena, atgriezos mājās no tirgus, ārdurvis bija vaļā. Es vienmēr tās kārtīgi noslēdzu! Neesmu jau nekāda aizmārša. Turklāt vaļā bija arī jūsu brāļa jaunskunga durvis un mantu lāde. Un ne jau atlauzta, bet akurāt atslēgta. Kaut atslēga glabājās pie manis vecā priekšauta kabatā. Lādes saturs bija izmētāts pa grīdu. Kāds bija visu izrakājis! Interesanti, ka nekas paņemts nebija.
Kā es to zinu?
Toreiz, kad no studentu jaunskungiem dabūju zināt par jūsu brāļa slimību, es, jāatzīstas, bez kādas prasīšanas pārskatīju visu lādes saturu un uztaisīju sev sarakstu. (Tikai tagad es beidzot atskārstu, ko nozīmē Jūlijas teiktais, ka viņa pati lādīti aizslēgusi.) Nedomājiet, ka darīju to ziņkārības dēļ vai bāžu savu degunu tur, kur man tas nebūtu jābāž. Es gribēju, lai viss ir labākajā kārtībā! Lai nav tā, ka mani pēc tam apsūdz kādu mantu pazušanā. Ziniet, kā tas reizēm gadās – jūsu brāļa jaunskungs pa grūtās slimošanas laiku var aizmirst, kam un ko iedevis… Bet man sveša nevajag. – Jūlija smagi nopūšas, bet tad apņēmīgi turpina: – Es varbūt esmu vienkārša ķēkša, korteļa apteksne, bet dzirdu un redzu daudz ko. Zinu arī par studentu jaunskungu aizraušanos ar dažādām slēptām un neatļautām grāmatām un mācībām. Par zociālistiem runā visa Tērbata, tas nudien nav nekāds noslēpums. Tomēr tā nav mana darīšana. Esmu tikai vienkārša kalpone… Tad, lūk, studentu jaunskungi savā starpā slepus čukstējās arī par Maskavas sūtītajiem okšķeriem, kam uzdots šos valdīšanai netīkamos darbus darīt atklātus. Nedomājat, ka es noklausījos, vienkārši tie mūsu studentu jaunskungu slepenie čuksti reizēm dārdēja pa visu māju. Gan jau ka bija dzirdami pat uz ielas. Tie, kuri bija gudrāki, pēdējos gados centās tik prasti neizrādīties. Ne jau velti arī jūsu brāļa jaunskungs un Dauges jaunskungs pēdējā laikā pirms Eduarda jaunskunga slimošanas bija pasākuši doties garās pastaigās ārpus Tērbatas, lai kādā zemnieku krogā varētu netraucēti latviski parunāt. Domājat, viņiem cita ko nebija darīt? Svaiga gaisa sagribējās? Gāja nostāk, lai neviens viņu sarunās nenoklausās, jo kurš gan te uz zemēm latviešu valodu saprot. Tad, lūk, man domāt, ka šis Belkovskis, Markovskis vai Staņkovskis, kurš te Veidenbauma jaunskunga papīrus gribēja, lāga neatceros viņa uzvārdu, bet kaut ko uz poļu modi viņš neskaidri izšvepstēja, bija viens tāds no valdīšanas piesūtītais okšķeris. Ruds, ducīgs, teterraibumainu ģīmi un nošļukušām ūsām. Esiet, lūdzu, uzmanīgs!
[1] Par šo faktu garāmejot minēts laikabiedru atmiņās, tomēr pats Eduards par to liecības, šķiet, nav atstājis vai arī tās nav atrodamas.
[2] Par korteli Veidenbauma laikos mēdza dēvēt īres istabu pilsētās.
Arno Jundze (1965) ir rakstnieks, kultūras žurnālists, filoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs.
