Dainis Deigelis

 

Milži

 

Visu manu turpmāko dzīvi esmu mācīts neticēt pasakām, teikām, brīnumiem un milžiem. Pirmos trīs izdevies pārvarēt ļoti labi, bet ar ceturto neizdodas tikt galā. Jo es zinu, ka milži pastāv. Un milžiem ir savi vārdi un savi stāsti, un vēl es zinu, ka tie dzīvo starp mums. Piedzīvo vientulību un sāpes, tāpat kā mēs, un arī milži sabrūk, tāpat kā mēs.

Milži lasa daudz grāmatas, strīdas par politiku, milži grib mīlēt un sajusties mīlēti. Ja milžiem dotu spārnus, tie aizlidotu uz siltajām zemēm kopā ar gājputniem, bet viņiem tas ir grūtāk. Kāpēc? Iedomājieties ozola mēģinājumu, kam tūkstoš gadi, un vainags pilns ar dziedošiem putniem, iespraukties lidmašīnas krēslā uz Marakešu vai Biminī. Tie jau nav kā tādi putniņi kolibri, ko vējš aiznes viegli kā spalviņu uz saviem pleciem. Milži nes pasauli klusi un pieticīgi un atļauj, ka par tiem smejas. Tikmēr paši, kādā pajumtē pie sveces, lasa Dostojevski vai Marksa kapitālu vai Markesa simts vientulības gadu. Milži paklausīgi uzliek sev važas un nemāk tās nokratīt, un vēl milžiem ir ļoti bail būt milzīgiem, tāpēc tie ieraujas savās alās un komunālajos dzīvokļos, iespējams, tur klusi raud. Ak, jā, milži grib būt tikai cilvēki, bet cilvēki, kuri nav milži, grib, lai tie ir milži. Tāpēc gadsimtiem raksta baismīgus stāstus un pasakas, kurās milži ēd mazus bērnus, sagrauj pilsētas un ir ļauni, lai biedētu savus bērnus ar to, kas viņos slēpjas pašos. Mazajos klusajos tumsas kambaros, kuros ir milzīgas, milzīgas bailes būt sīciņiem rasas pilieniem uz zāles stiebra. Patiesībā mēs visi gribētu iekāpt kāda milža plaukstā un būt laimīgi, bet tas neietilpst mūs kultūras kanonā, kurā jau no bērna kājas mēs tiekam mācīti nokaut pūķus un milžus un kalpot nespējīgiem karaļiem, lai glābtu to izlutinātās princeses, kam galu galā mēs neesam gana labi, un paliekam tikai par izbijušiem cūkganiem un fabriku strādniekiem, ar saviem studiju kredītiem, mājokļa kredītiem, patēriņa kredītiem, sapņiem par vienlīdzību, brālību ar tiem, kas mūs sūta ik dienas cīnīties ar milžiem. Jo milži mēdz stāstīt mums pasakas, teikas, visādus brīnumus vai citēt izlasītās grāmatas, kam nav nekāda sakara ar nosprausto sabiedrības mērķi, ražot un pirkt, un mirt mūžīgās ilgās pēc vēl vairāk ražot un pirkt. Nē, milži nav dievišķas būtnes, tie mēdz izdarīt milzīgas kļūdas, tie var patiesi sagraut pilsētas vai vienkārši iznīcināt paši sevi.

Mans milzis bija tieši tāds – pavisam nederīgs milzis šai pasaulei un varbūt arī pats sev. Gluži kā mēs visi – skrienoši ar optimismu pretī progresam no viena grāvja uz citu. Iekšā, ārā un atkal iekšā, no vieniem dubļiem uz citiem, no kolhoziem uz akciju sabiedrībām un koncentrācijas nometnēm. Pilnas dzīves līnijas ierakumiem un līķiem pretī savai karjeras izaugsmei. Kas gan paliek beigās? Pliks un neaizsargāts it nekas... Varbūt, ja mēs pārtrauktu tajos grāvjos lēkt, mēs redzētu, kā rītos milži klusi gar grāvjiem stāda kokus un puķu dobēs aplej pirmās narcises un tulpes. Pieskaras zaļajam izplaukušajam pumpuram kā brīnumam, dzīvības nepārtrauktībai. Tomēr mums nav tam laika, mums ir nepieciešams iekšzemes kopprodukts kā mēraukla, kā attaisnojums eksistences jēgai. Milžiem tas viss nav nepieciešams, viņu eksistences noslēpums ir vienkārši būt nosirmojušiem veciem lēzeniem pakalniem, uz kuru sejām sudrabā ziema ietērpusi avenāju bārdu sīkos žagariņus.

 

Nu jau vairākus gadu desmitus dzīvojot dažādās pilsētās, biju iemācījies vairs neskatīties uz debesīm, tikai acu līmenī redzēt to, kas man, kā kārtīgam pilsonim un labi mācītam cilvēkam, ir jāredz. Mana mēle iemācījusies mēļot ritmiski un pareizi, pēc visiem standartiem un uzvedības normām. Manas acis ir iemācījušās redzēt pareizās durvis un pareizos gājienus pa tām, tāpēc ļoti ilgi es uzskatīju, ka milži ir miruši. Tie ir palikuši kaut kur tur – provinces bērnības zemē, tādi raupji un vienkārši kā debesis izcirstas vienkārši zilas ziemas klusās dienas ritējumā. Pilsētās nav laika pacelt skatienu uz tām, tāpēc milžu vietā mēs redzam reklāmas uz pelēkām sienām kā paši saviem cietumiem un cellēm. Es biju kļuvis par normālu pilsoni, ar normāliem mērķiem. Tomēr kaut kur dziļi zem pilsētas asfalta bija saklausāmas apraktās milžu sirdis, klusi pukstam kā atgādinājums šīs pasaules ilūzijai starp pirkt un pārdot, pārdot un pirkt. Klusos vientuļos pilsētas logos pēc pusnakts tie parādās kā zirgi, kas grib tos astoņus kustoņus pirkt, bet, kā vienmēr, nav naudas. Tikai milzīgi kalni nederīgu grāmatu, kas nespēj iemācīt tiem, kā dzīvot un būt.

Milži jau nenāk uz tām izmeklētajām kultūras vietām un teātriem, kur mazie, sīkie režisori sevi iecēluši par dieviem pašu sarak­stītajās stratēģijās un konstitūcijās. Milžiem skapjos nav pilsētās jaunākās modes, viņi nemāk izstrādāt stratēģiskos dokumentus, bet viņi māk būt neredzami. Viņi zina, ka citādi pēc vecāku stāstiem bērni naktī sabīsies, ja tie, ejot garām, paskatīsies viņu logos. Viņi aiziet pudeles nodot tad, kad neviens neredz. Dzert viņi dodas tikai tur, kur skaidri zina, ka paliks nemanāmi. Sarunājas par to, ka šodien pelēks zvirbulēns uz ielas ar viņiem ir runājis par dievu mirstību. Vai tad tam vispār var noticēt? Tūlīt būs zvans attiecīgajām ārstēšanas iestādēm un sūtīšana pie speciālistiem. Milži nevienu negrib pārliecināt, neviena patiesībai negrib traucēt, nevienu neuzskata par vainīgu. Viņi uzguļas uz tramvaju jumtiem un brauc ietinušies tumsā. Viņi ir iemācījušies saplūst ar pelēkām betona sienām un galvas ieslēpt debesīs, tāpēc mēs tās neredzam. Mums tie ir tikai mūri kam paskriet garām. Nav taču laika tādām muļķībām, jāsteidz dzīvot, lai varētu pateikt sev, ka nemaz neesi dzīvojis, tāpat kā visi. Milži nesteidz dzīvot, milži vienkārši ir. Cilvēks grib mūžīgo prieku un vēl kādu nieku drošām vecumdienām, un par to ir gatavs uz visu, arī gulties apakšā zem savas bendes un pusdienas dalīt ar ienaidnieku, ka tikai neskumt, ka tikai nepalikt vienam ar milzi, kas raugās uz tevi no bedrainā asfalta kapličas aiz tava īrētā cietuma logiem un sauc tevi ārā uz trepēm spēlēties.

 

Par pāris milžiem es jums varu pastāstīt. Pilsētas vecākajā dārzā reiz dzīvoja divi milži. Abi bija ļoti atšķirīgi. Ja fizikā būtu nepieciešami tēlaini salīdzinājumi pretpoliem, kas pievelkas, viņi šim nolūkam būtu ideāls piemērs. Pirmais milzis varēja visai nesaudzīgi izteikt kritiku par maniem dzīves plāniem vai jaunākā dzejas krājuma nosaukumu. Vispār sociālajos tīklos viņš gadiem mani strostēja par sarakstes plakanumu un vispusīgumu. Kā es dusmojos uz šo milzi, kam bārda bija kalta sudrabā kā Barontēvam vai rokeriem no ZZ-top. Tomēr, kas par rozēm tajā dārzā auga no šī milža rokām! Katra dobīte kā mazs brīnums, kā pareizā pasaules kārtība. Klusa un skaista, un bez jebkādas godkāres. Dažreiz viņš aizrūca man garām dārza traktorā, dažreiz nikni klapēja tās nezāles, šķendēdamies par it visu apkārt, varbūt tās rozes tik krāšņi ziedēja līdz vēlam rudenim tieši tāpēc, viņām bija zināmas milža lielās prasības un tās nevēlējās savu dārznieku sarūgtināt. Tomēr milzī dzīvoja viena traka lapsa, kas pārskrēja laiku pa laikam viņa ceļu un tad milzis stundām varēja vērot, kā plūst nemainīgā pasaule ap viņu un viņa skatienā ierausās šīs klusās mierīgās skumjas. Tajos brīžos viņš parasti tikai noraustīja plecus par maniem satrauktajiem tekstiem un bailēm tajos, nebūt pietiekami modernam un laikmetīgam, vai pareizajā pusē. Vakaros cauri dārzam skrienot no darba, es dažreiz redzēju to aizsmēķējam no dārza laternu gaismas un pasmaidām. Pilnīgā neizpratnē noturēju to par smīnu un viņa ieteikumus par uzpūtīgu pozu, atradies gan milzis, lai mani te mācītu. Laikam tāpēc vairs nesaņemu nekādus ieteikumus, šis milzis smagi nopūšoties ir atmetis ar roku un paslēpies aiz dārza statuju akmens sejām.

Otrs milzis bija pilnīgs pirmā milža pretstats, pilnīgs kaut kāds dabas bērns, kas varēja priecāties kā bērns par dzirdēto mūziku vai vienkārši dzīvi. Nekāda pedantisma gan ārējā izskatā, gan pasaules uzskatā. Ik reiz satiekoties, viņš pajautāja par jaunākajām vēstīm vai dalījās ar no parka zīlītēm un kovārņiem nozagtiem stāstiem. Milzis mācēja tos stāstus stāstīt, kā savējos, joprojām nesaprotu, kāpēc tie stāsti nekad nav tikuši izdoti vai pierakstīti. Šim milzim bija viens no mīļākajiem teicieniem, ka mēs visi esam miljonāri, tikai to neapzināmies. Savos spriedumos milzis nekad nebaidījās būt smieklīgs, tāpēc viņa spriedumi nekad nebija smieklīgi vai augstprātīgi. Tikai milža acis vienmēr bija kā skumjas, kas iekrīt dziļā ezerā, kā milža vienā no mīļākajām dziesmām. Oktobra kādā dienā dārzs man klusi čukstēja, ka nāku par vēlu, milzis bija devies prom no mums uz vīnogu laukiem, kur skan mūzika un milži sagulstas lielajās dievu rokās un gulšņā, laiski klausoties mūzikas ierakstus un strīdoties ar filozofiem par visādām milžu patiesībām un to garīgo dabu. Kopš tā laika dārzs ir kļuvis kluss un vientuļš, bet kaut kur dārza dziļumā pirmais milzis rūpīgi noglabājis šo kluso un kautrīgo sirdi, kas turpina pukstēt ik pavasari caur zālājos guļošajiem cilvēku ķermeņiem. Aizejot mājās, tiem ir dīvaina nojausma par šo satikšanos ar vēl kādu nezināmu zodiaku, kurā paslēpusies tā arī nesaprasta patiesība, kurai nav ne cenas, ne vērtības ne mācekļu, ne baznīcas, un labi, ka tā.

Varbūt tāpēc šajā dārzā es manu uz soliņiem citus milžus, tie iemīļojuši šo vietu, pilnīgi noteikti šeit notiek klusi milžu simpoziji un plenēri. Milžu plenēros milži ir izvietojušies, ievērojot distanci, tie pamāj viens otram ar skatieniem un sazinās telepātiski. Jo milži ir taču, kā jau rakstīju, kā ozoli, kā dižliepas un kastaņas, to vainagiem ir vajadzīgs daudz telpas, to saknēm ir vajadzīga cieta, bet auglīga zeme, tie kustās reti. Citādi, kā gan visi pasaules putni un vāveres zinās, kur patverties, ja milži gribēs pārvietoties par daudz, un nepaziņos, uz kurieni tie dodas. Naktīs kopš dārzu vairs neslēdz puritāniskā pilsētas dome, milži tur lasa dzejoļus un karina lampiņas debesīs.

 

Vai jūs esiet dzirdējuši, kā milži dejo? Noteikti nē. Parasti milži to dara klusos pilsētas pagrabos, bez mirdzošām izkārtnēm. Kārtīgi pilsētas pilsoņi vārtrūmes, kurās slēpjas šie pagrabi, apiet ar lielu līkumu. Tāpat pilsoņi apiet pamestu fabriku korpusus un citas milžiem piemērotas vietas. Kārtīgākie no tiem cītīgi mēģina ziņot atbildīgajām instancēm, tiklīdz izdzird aizdomīgas skaņas, ka, iespējams, kaut kur dejo milži. Tāpēc milži cenšas paslēpties, cik vien spēj, izdomājot tikai milžiem zināmas zīmes un paroles. Milžu deja ir savdabīga un savrupa nodarbe, tajā milži ļaujas savām skumjām un vientulībai. Elpojot bītu kā narkotiku, kas tos aiznes uz tālajām planētām, kur milži dejo pludmalēs un ielās, sveicot saullēktos jaunas dienas sākumu. Milžu deja ir vienīgais brīdis, kad milži aizmirst par jebkādu piesardzību un kautrīgumu. To milzīgie ķermeņi kļūst viegli kā putekļi pavasara vējos, tie lido pār ietvēm un auto straumēm, sajaucoties ar pilsētas skaņām un ritmu. Laižoties kopā naksnīgos lidojumos ar namu fasādēs iekaltiem grifiem, pūcēm, ērgļiem un sikspārņiem. Atpūtas brīžos tie sasēžas uz jumtu dzegām vai pilsētas bruģa un diskutē ar Bārtu Simpsonu, hobitiem un vai elfiem par to, kāds būs pirmais gaismas stars pēc lielās tumsas beigšanās. Tie dodas izjādēs caur iedomātiem parkiem uz zelta vienradžiem, tie spēlē paslēpes ar vēja suņiem un lec klasītes uz debesu vaļu baltiem vēderiem. Milži var aizmirsties kā pie tehno, tā franču 20. gadsimta 60. gadu estrādes liriskākajām skaņām. Pagrabos tie atbrīvojas pustumsā zibošās gaismās, kā tauriņi pirmajā siltajā pavasara saules dienā. Viņi visu šīs pasaules laiku pārvērš vienā mirklī. Tie milži, kas pārāk noskumuši, sēž pie bāra un klusējot izdzer sausas jūras un okeānus ar sāpēm. Citi milži to respektē, viegli nošūpojot savas lielās galvas kā niedrītes vējā, un liekus jautājumus neuzdod. Katrs milzis zina, kā tas ir, kad sāp, citos vakaros arī viņi ir sēdējuši tur tajā krēslā un skumuši par rītausmas atnākšanu, kad saules lutekļi pamodīsies un atkal milžiem ir jākļūst neredzamiem. Kopš es zinu visas slepenās paroles, es vislabprātāk dodos uz šiem pagrabiem un fabriku teritorijām. Dažas reizes ielienu milžu somās un dodos uz klusiem mežu nostūriem, vientuļiem jūru stāvkrastiem un salām, kur nav vairs neviena, tikai vējš, smilgas un ceļš, kurā milži dejo savam vienpatības priekam.

Pagrabos tie mani vairs nepamana, esmu kļuvis no milžu pētnieka par milžu draugu, tāpēc viss, ko jūs lasiet šeit par milžiem, ir pilnīgi subjektīvi. Tomēr es joprojām cenšos būt labs cilvēks, izdarīgs un paklausīgs, tāpēc baidos iegrimt milžu dejā. Tā vietā es kāpju pagrabos uz bāra letēm un lasu milžiem savus skumjos dzejoļus, un milži klusi šūpojas līdzi katram vārdam.

 

Milžus pētīt es jums neiesaku, tā ir pavisam bīstama nodarbe. To darot, jūs paši nepamanīsiet, kā sāksiet iestāties par milžiem, aizstāvēt to tiesības uz viņu dzīvesveidu un personīgo brīvību. Ja jūs to darīsiet, jums jāņem vērā, ka cilvēki jums blakus to nesapratīs. Tie kliegs jums sejā, ka viņi nav līdzīgi mums, tie ir pārāk milzīgi un bīstami, lai iekļautos cilvēku sabiedrībā. Milži savu spēku var izmantot pret mums. Milži ir dīvaini, milži negrib strādāt, milži ir slinki. Milžu dzīve ir bezjēdzīga, jo nenes pirmšķietamu ekonomisko labumu. Visas milžu atbalsta programmas ir jāslēdz. Cilvēki virtuvēs teic, ka dažus milžus tie pazīst, un tie ir visai jauki milži, bet tas esot izņēmums, jo lielākā daļa milžu tādi neesot. Tie labprāt sagaidītu starp cilvēkiem atkal vadoņus un varoņus, kas atrastu tiem liekēžiem galējo risinājumu – vai nu visus milžus aizsūtīt uz Madagaskaru vai koncentrācijas nometnēm. Pasaule jau tā esot pārapdzīvotība, tāpēc milžu zaudējums tai nāktu par labu. Aizvien vairāk vēlēšanās, apkārt visai pasaulei, uzvar tieši šādi spēki, kas vēlas, lai pienāktu stingrās dūres laiks, kas milžu problēmai pieliks reiz punktu. Pat mērenāki un liberālāki spēki runā par to, ka, it kā milžu intereses aizstāvot, būtu jāparūpējas, lai milži vienreiz izbeidz skumt, lasīt visādas grāmatas, gleznot, rakstīt vai dejot. Esot nepieciešama sociālo dienestu iesaiste un koučinga kursi milžiem, jo milžu tieksme nevēlēties dzīvot ekonomikai un valsts definētajiem mērķiem ir jāizskauž. Milžiem tas tikai nāks par labu, ja tie sāks dzīvot tāpat kā mēs, tiecoties pēc labākas dzīves, kaut kad vēlāk, jo milžu dzīves filozofija dzīvot tagad ir kaitīga, pirmkārt jau pašiem milžiem. Tā samaitā mūsu jaunatni un mēs jau zinām, kas taču pēc tam ir nihilisms.

Lai kā milžu aizstāvji mēģina politiķus un sabiedrību pārliecināt par milžu nekaitīgumu un miermīlīgumu, tas negūst dzirdīgas ausis. Milži grib tikai dzīvot klusi un mierīgi, un saskaņā ar savu savdabīgo kultūru un tikumiem. Noslaucīt noputējušos namu jumtus no putekļiem palīdzēt mākonim tikt pāri televīzijas torņa smailei, spēlēt vecas video spēles, klausīties aizmirstas dziesmas vecos kasešu ierakstos, mīlēties līdz vēlai rītas stundai, noglāstot uz mīļoto gurniem katru dzīves sekundi.

Kad par to ieminējos tautsaimniecības komisijā, dzirdēju par trūkstošajiem pārdevējiem, noliktavas darbiniekiem un celtniekiem, IT speciālistiem un milžu kaitīgo tieksmi studēt humanitārās zinātnes. Baznīcas vīri piebalsoja unisonā, jo milži negribot ciest un tikt debesīs, kur būšot tā īstā dzīve, daži milži vēl pie tam esot netradicionālas orientācijas, nemaksā desmito tiesu, bet visu atdod pa tiešo Dievam. Vēl milži grib glābt putnus un mūža mežus, dziedāt savas musinošās dziesmas un dejot saullēktos ķīmijas brīvās pļavās.

Redziet, cik kaitīgi tādus milžus aizstāvēt. Jūs saukās visos sociālajos tīklos par milžiem, cilvēki rādīs uz jums ar pirkstiem, sauks jūs par velkomistiem, milžmarksistiem un vienkārši par plānprātiņiem. Jums piedāvās doties uz mežu vai apsolīs iebāzt visvisādus priekšmetus jūsos. Cilvēku rases ienaidnieki jūs būsiet, pat tuvākie teiks jums, nu vai tad tu nevarētu paklusēt, nu vismaz ne tik skaļi, kaimiņi jau runā, darbā uzdod neērtus jautājumus, skolā jūsu bērni piedzīvo bulingu un aizskarošas piezīmes. Darba devēji, uzzinot, ka jūs esat strādājuši milžu aizstāvības organizācijās, jums atsaka darbu, laipni sakot, ka ir atraduši citu kandidātu, un vēlot jums (ne)veiksmi turpmākajos darba meklējumos.

Nesakiet, ka neesmu mēģinājis jūs pārliecināt, ja tomēr izvēlēsieties iet šo ceļu, pats bīstamākais ir tas, ka agri vai vēlu jūs paši variet pārvērsties par milžiem. Pats skumjākais, kas ar jums var notikt, ka milži jūs var tā arī neuzskatīt par īstiem milžiem un tas var gandrīz pilnīgi droši garantēt jums pilnīgu vientulību. Milžiem un to aizstāvjiem parasti paziņu paliek ļoti maz un draugu vēl mazāk.

Galvenais, ko ir apgūt visgrūtāk, jūs nekad nedrīkstat runāt milžu vārdā, jūs neesat milži, un milžiem ir tiesības nepiekrist jūsu viedoklim un risinājumiem. Vislabākais, ko jūs variet darīt milžu labā, ir ļaut viņiem būt vienkārši milžiem, iedzert kopā ar tiem kafiju un pamāt tiem, kad steigā skrieniet garām. Milžiem nav svarīgi lozungi un pētījumi par Latgales pensionēto sieviešu attieksmi pret milžiem, nav svarīgas konferences par milžu integrāciju sabiedrībā, milžiem nekādi nepalīdz kampaņas, piketi, saukļi.

Milžiem palīdz kāds, kas klusē milzīgi kopā un ieliek savu mazo silto plaukstu milzim plaukstā, un turpina klusēt, jo klusums ļauj milžiem, kuru galva, kā jau rakstīju, atrodas vienmēr debesīs, tevi sadzirdēt vislabāk. Ļoti iespējams, pašlaik, kad jūs lasāt šo stāstu, garām jūsu logam paiet milzis. Nebēdājieties, ja palaidāt to garām, viņš jau par jums zina. Jūs noteikti satiksieties.