|
Evija Puķe-Jansone ir beigusi Literārās akadēmijas prozas un dzejas meistarklases.
Publicējusi dzeju izdevumos konTeksts, Domuzīme.
|
 |
Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
|
Evija Puķe-Jansone ir beigusi Literārās akadēmijas prozas un dzejas meistarklases.
Publicējusi dzeju izdevumos konTeksts, Domuzīme.
|
|
|
Evija Puķe-Jansone
To gaismu
eju pa grantētu ceļu no sava bērnības ciema Keramika uz tā visas manas pēdas… pārklāj ūdens tikai rūpnīcas lielais dūmenis palicis – mana bērnības ciema vienīgā vertikāle
atceros: toreiz mēs vērojām stārķi rinķojam apļos un apļos un visu laiku apšaubījām
kā tādam putnam tas izdosies kā tādam putnam pa spēkam būs ieaust mājas tik augstu debesīs?
tikmēr tas lidoja un lidoja lēni un neatlaidīgi kā dzīva spirāle gaisā atskatos –
rūpnīcas lielais dūmenis ar ligzdu tā galā kā bāka šai bērnības malā
apkārt tam ir vienīgi jūra
* * * Sapnī es izraku kristāla eņģeli
zeltainiem spārniem.
Toties tas bija laika neskarts
–
* * * vētra – triec jūru krastā un dzenā mākoņlaivas gaisā divi gulbji – kā divi krasti vētras laikā turas viens pie otra kā pie droša masta
* * * Kādā telpā ir ienākuši vairāki cilvēki. Viens no viņiem ierosina to piepildīt līdz potītēm ar ūdeni. Pie darba piesakās daži darbīgākie. Neviens neuzdod jautājumu: „Priekš kā?” Kāds no aktīvākajiem parāda, kā jārīkojas ar šļūteni. Palēnām telpu piepilda ar ūdeni.
* * * Sapnī – mana bērnības ciema Keramika lielais dīķis izžuvis sausa krevele gultne dīķa krastos dambis ar pieskarienu vienu pārsitu to kā čaulu sākumā tās ir dažas piles uz dambja sāna
ūdens – mostas trīsuļo līdzīgi cilvēka ādai pilda nu auļo kā spēcīgs zirgs un plūst pāri krastiem
es gribu – kaut šajā brīdī tas apstātos tas neklausa tur… tur savos dziļumos tas atplēš vēl otro dambi ko sākumā pat nenojautu
es domāju – pat savā sapnī risinu kādu mīklu: kas ir labāk dīķis ar sausu gultni kā kreveli vai šī jaunā jūra
kas norijusi abus krastus?
* * *
Īsi pirms miega meklēju filmas Gaidot Godo fragmentu, apstājos pie kāda režisora intervijas, vairs gan neatceros, kā viņu sauca; it kā tas būtu nosapņots sapnī, kā jau no rīta, kad līdz ar pirmajiem gaismas stariem, esi savu sapni jau aizmirsis. Tai vakarā es klausījos, viņš runāja neparasti mierīgi, pat ar zināmu vieglumu – teica, ka vecumā kļuvis vēl gudrāks, un viņa darbi esot vēl dziļāki, vēl arī, ka viņam nekas nesāpot un savu vecumu viņš nemaz nejūtot. Režisors stāstīja, ka viņu interesējot pilnīgi viss tas pats, kas agrāk. Vienīgi vairs nepavadot laiku ar garlaicīgiem cilvēkiem, tādēļ lielākoties viņš pavadot laiku vienatnē.
Vēl arī režisors stāstīja, ka tic tam, ka pēc nāves viņš vienkārši izzudīšot un par viņa filmām tā arī aizmirsīšot, lai gan tās esot saņēmušas daudzas un pat ievērojamas balvas. Ja nu par viņu vēl kādreiz runāšot, režisors piebilda cerīgi, tad tikai par vienu no viņa grāmatām, kas esot pietiekami dziļa.
Tajā vakarā vēl izlasīju, ka režisors nomira divus gadus pēc šīs intervijas.
Atradu arī viņa grāmatu, par kuru viņš runāja, palasīju dažas lappuses, tad izslēdzu gaismu. Tās nosaukumu vairs neatceros, tāpēc arī tā tagad šķiet kā nosapņota sapnī – tajā vairs nevaru atgriezties, jo kaut ko nav iespējams vairs atcerēties. Vajadzētu mazāk paļauties uz savu atmiņu un pierakstīt visu, ko vien iespējams vēl atcerēties.
Tagad rakstu un atceros, ar kādu vieglumu režisors runāja, it kā vārdi paši par sevi viņu mierinātu. It kā viņš iztēlotos sevi nāktonē – tik pašsaprotamu kā pēc nakts ierodas jauna diena, kura vēl nav notikusi, bet iespējams jau iztēloties.
Vēl atceros kādu priesteri dažas dienas pirms viņa nāves: sirmiem matiem, kā kādas neredzamas gaismas apgarotu, viegli un brīvi pielidojam pie altāra. Neatceros vairs viņa vārdu, tikai to gaismu. |
