Inga Pizāne

 

 

Cālīši

 

 

Es atrodos tupus stāvoklī un skatos pa logu, patiesībā visas sienas te ir logi, izņemot vienu. Logā es redzu kokus, ir lietusvējš, tas purina no kokiem visu, ko var nopurināt, un manas domas ir cālīši, tās saka cip, cip, cip, cip, cip, es katru cālīti dzenu prom – pa vienam.

Ir cālīši, kas saprot ar pirmo reizi, un ir tādi, kuri atgriežas un atgriežas. Ar cilvēkiem tas pats. Ir tādi, un ir tādi.

Fonā ķērc vārna, pa diviem ķērcieniem reizē. Laiku pa laikam es aizveru acis, un tad tās atkal atveru. Kad acis ir ciet, cālīši savairojas. Kad atveru, katrs aizbēg uz savu pusi, un tad es klausos un skatos uz vārnu. Vēl man priekšā ir grāmatu plaukts. Un tieši manā acu līmenī, neticēsiet, ir grāmata ar nosaukumu Dzīves jēga. Un, tā kā vārna ķērc pa diviem ķērcieniem, man ir sajūta, ka vārna ķērc tieši vārdus „dzīves jēga, dzīves jēga, dzīves jēga, krā krā” – tā ir asociācija, kas veidojas manā galvā, un tad es sāku domāt, ka varbūt vārnas dzīves jēga ir būt vārnai, bet cilvēka dzīves jēga ir būt cilvēkam.

Ja abus salīdzina, tad cilvēks, piemēram, ir apveltīts ar potenciālu iemācīties lasīt, rakstīt, domāt, mīlēt. Bet tad atkal – kā pa šiem visiem gadiem, tas ir, gadsimtiem cilvēks nav izdomājis, kā iemācīties šo vienu lietu – nekarot. Un otru – kā pieņemt atšķirīgo. Un trešo – kā nedarīt pāri citiem. Un ceturto – kā priecāties par otru cilvēku. Tā es varētu turpināt bezgalīgi, bet tāds nav mans mērķis, mans mērķis ir vienā brīdī apstāties, vēl precīzāk – atrast milimetrs milimetrā vislabāko brīdi, kurā apstāties. Vai izdosies, nezinu, bet turpināšu, mēģināšu, skatīšos.

Jā, un, piemēram, tas karavīrs, kurš izvaro sievieti un kuram pašam, ticams, ir māte, meita, māsa vai vecmamma, vai visas, kā gan tā viņš izvarošanas brīdī nedomā, ka kāds cits karavīrs tieši to pašu varētu darīt ar viņa māti, meitu, māsu, vecmammu. Nedomā par to, ko viņš ir lasījis par kariem, varbūt nemaz nav lasījis, varbūt viņš nemāk lasīt, rakstīt, domāt, mīlēt, es nezinu. Tā es sēžu uz ceļgaliem un domāju: kā gan tā.

Kā gan tā, ka svešinieku sāpes ir svešas sāpes. Tikai mūsu sāpes ir īstas.

Sēžu un domāju, ka gribētu iesniegt stāstu konkursam, paralēli cīnoties ar cālīšu baru savā galvā. Man līdzās vēl ir seši cilvēki. Viens no viņiem ir meditācijas skolotājs.

Mēs koncentrējamies uz elpu, nepieķeramies domām, mācāmies būt šeit un tagad. Es arī nepieķeros, es laižu prom visus karavīrus, visus stāstu sākumus, pienākumus, grēcīgās domas, izsalkumu, par kuru atceros, kad telpā kādam ieskanas kuņģis. Bet tad ieskanas divi gongi un kociņu klaudziens, un mēs pārejam uz staigājošo meditāciju. Iet lēni, izrādās, ir grūti. Pat noturēt līdzsvaru, ejot lēni, ir gūti. Ja godīgi, ir sajūta, ka arī cālīšu kņada kļūst lēna, skatos cāļus tādā kā palēninājumā. Vai drīzāk gandrīz neredzu vispār, jo man jāseko līdzi tempam, lai neuzkāpju virsū priekšāgājējam, lai neeju par ātru vai lēnu. Pēc tam atkal apsēžamies.

Otrais cēliens, vēl divdesmit minūtes klusuma meditācijas. Atkal – vējš, koki, cālīši, grāmatu plaukts. Virs Dzīves jēgas lidinās Karlsons, kurš dzīvoja uz jumta. Mirklī atceros epizodi par diviem kūkas gabaliem – vienu lielāku, vienu mazāku, kurā Karlsons paķer lielāko, un Brālītis brīnās, kā tā drīkst un cik tas nepieklājīgi. Bet Karlsons iejautājas: „Un kuru tad tu ņemtu, ja ņemtu pirmais?” Brālītis saka – mazāko. Un Karlsons tad Brālītim gudri atbild: „Kur tad problēma? Tu tāpat beigās dabū mazāko!” Šo epizodi man atstāstīja Lelde, un tagad tā ir arī mana mīļākā epizode, lai arī pati to neatceros. Vai Karlsona dzīves jēga ir dzīvot uz jumta?

Vai rakstnieka dzīves jēga ir pārvērst cālīšus burtiņos? Nu vismaz mēģināt. Nu vismaz šo mazo cālīšstāstiņu es taču varētu uzrakstīt. Galu galā, visu meditācijas laiku man prātā nāca šī stāsta sākums: Es tupus stāvoklī un manā galvā – cāļu bars. Es viņiem saku: „Vienā rindā stāties,”, bet šie smej: „Kādā vēl vienā rindā? Mēs būsim dzejolītis, un tu mūs skaitīsi! Nemēģini te stāstiņus rakstīt.”

„Nolāpītie cāļi,” es neizturu un iekliedzos uz visu meditācijas telpu. Meditācijas skolotājs uzmet man skatienu, es nošķaudos (kāds no meditētājiem iesmej – taisnība), un cālīši izbirst pa bibliotēkas grīdu. Es teku tiem pakaļ, jo negribas izjaukt meditācijas nodarbību. Cilvēki sestdienas rītā cēlušies agri, lai sasniegtu miera stāvokli, un es te ar saviem cālīšiem.

Es ieskrienu gaitenī pēc auduma maisiņa, sametu tajā cāļus un aizsienu rokturus. Atgriežos meditācijas telpā, it kā nekā nebūtu bijis, un turpinu meditēt. Nekas arī nav bijis. Es vienkārši esmu rakstniece, un rakstnieka atkarība ir visu, kas bijis, un visu, kas nebijis, pārvērst stāstos. Esmu atkarīga. Kāds, palīdziet man!

Meditācijas durvis paver viens no cālīšiem, un saka: cip!