Kristīne Jučkoviča

 

 

Bizbizmārīte

 

 

„Te man nav nekādu izredžu – es sveru centneru, simts kilo!” Vilma stīvējas Frederikam pretim.

„Nu un kas? Tāpēc tev nedrīkst būt skaistas drēbes? Un tos kilo nepavisam neredz.”

„Pasaki vēl, ka man ir lieli kauli. Tu esi mans brālis, neesi objektīvs,” Vilma norūc, bet tomēr pakļaujas un, aiz rokas vilkta, gandrīz iekrīt pāri slieksnim apģērbu veikalā ar izkārtni „Mode jauniešiem”.

Garlaikota, krēmkrāsas kostīmā tērpusies kundze paceļ slinku skatienu no sudoku žurnāla.

„Lābdien! Māsai vajadzīgs apģērbs uz manu izlaidumu – es beigšu koledžu! Kaut kas elegants,” Frederiks saka un priecīgi samiedz acis.

Konsultante – tā vēsta viņas krūšu piespraude – nīgri pieslejas un teju nicīgi nopēta Vilmas augumu.

„Jums kāds izmērs, 52,” viņa dziedoši novelk, drīzāk konstatējot.

„Nē, tāds man nav bijis nekad, 48. ir bijis gan,” Vilmas balss ietrīcas, un kleitas piedurkne gandrīz pati sāk rotīties augšup, atklādama sārti bālo, gaiši oranžiem vasarraibumiem klāto apakšdelmu.

„Nu, nezinu, nezinu,” veikala darbiniece nopurpina un virzās uz apģērbu statīvu pusi.

„Elegants – nē, šis – arī nē, varbūt šis – nē,” viņa šķirsta uz pakaramajiem rindotos kostīmus, kleitas, blūzes un skaita.

„Ejam projām,” Vilma uzkrītoši čukst brālim.

„Paga, vēl ne,” arī Frederiks drudžaini virina izkārtos apģērba gabalus, izvelk no tā ar plēvi pārvilktu indigo zilu plāna auduma tērpu un novicina māsai gar degunu. „Šo mērīsi!”

„Kas tas vispār ir? Tik košs!” Vilma rauc degunu.

„Plandošas bikses ar pieskaņotu vesti, vajadzētu vēl baltu kreklblūzi, būtu pats labums. Re, šo, viņš parakņājas citā statīvā, kur krāšņā varavīksnē izkārtotas dažādu krāsu blūzes.

„Jums koriģējošu veļu nevajag?” no veikala dziļumiem atskan ķērcošs mecosoprāns.

„Kādu?” Vilma atjautā.

„Mums ir bumbiereņu tipa stilbenes, visādi vēderu savelkoši un korsetveida gabali,” pārdevēju redzēt nevar, bet kliedzieni ir dzirdami.

„Vai jums ir kāds skaists krūšturis?” Vilma vaicā.

Konsultante pabāž galvu no aizstatīva, uzmet Vilmai caururbjošu skatienu, tad lieliem soļiem dodas viņas virzienā, pa ceļam no kabatas izritinādama mērlenti.

„Tā, stāvi, nedaudz rokas augšā, tā,” viņa mēra Vilmas krūšu un zemkrūšu apkārtmēru, krūšu augstumu un, visdrīzāk pēc ieraduma, arī pleca un rokas garumu.

„Mņāā, diez’ kas nav,” viņa noteic.

Vilmas acīs iesitas kauna asara. To redzot Frederiks uzliek māsai roku uz pleca, bet pārdevējai rāda izvēlēto tērpu un saka: „Mēs šo uzmērīsim.”

„Aha. Trešā kabīne būs plašāka.”

Vilma saraujas. Kaut viņa nekad te nebūtu spērusi kāju. Ja blakus nebūtu brāļa, viņa dotos nevis uz pielaikošanas kabīni, bet, asaras rīdama, ārā un prom, un tad ļautu lielajai bimbai vaļu.

„Es esmu bizbizmārīte, bzzzzz,” Vilma sev klusītīņām saka un sajūt kā kļūst mazāka un mazāka. Viņa sev liekas tik sīka, ka varētu viegli uzlaisties uz milzu dracēnas, kas turpat blakus kases aparāta galdiņam kā izspūrusi fūrija lepojas ar savu astoņdesmito gadu panku frizūru.

„Kur tu paliec, Vilmūš?” Frederiks jau ir kabīnē, pakāris mērāmo tērpu.

„Nāku!” bizbizmārīte nolaižas no asās lapas un atkal kļūst par Vilmu.

Vilma secina, ka Frederikam ir laba gaume – tērps viņai der un pat diezgan labi izskatās, vienīgi baltā blūze, lai gan idejiski tērpa papildināšanai atbilst, piedurknēs Vilmai ir par šauru.

„Pameklēsim citu blūzi šīs vietā!” Frederiks ir azartisks. Viņu gandarī, ka vecākā māsa viņam uzticas un paklausa.

Pa to laiku pārdevēja Vilmai atradusi maisveida itāļu kokvilnas kleitu nomazgāti jūraszaļā krāsā, un uz tā paša pakaramā uzkārts arī krūšturis, kādu Vilma nekad vēl nav redzējusi. Pareizāk – ir gan redzējusi. Vannasistabā, pakārtu uz dvieļu žāvētāja vecmāmiņas dzīvoklī. Bēšu, spīdīga auduma, ar platum platām lencēm un piecu āķīšu aizdari un spicu, gandrīz konusveida bļodiņu formu. Vilma nodrebinās. Viņa vēlējās skaistu krūšturi, no jaunākās kolekcijas, ar maigām mežģīnēm, tumši zilā, zaļā vai bordo krāsā, varbūt jūraszilu vai tirkīza tonī. Smalku un seksīgu. Bet te. Jau otro reizi šajā veikalā Vilmas ausīs iezvanās, sejā kāpj sārtums un nodevīga asara tā vien traucas ārā no plakstu patvēruma.

„Bzzzz,” Vilma iedūcas. Bizbizmārīte savēcina spārnus un Vilma vairs nav redzama – ne brālim, ne briesmīgā krūštura atnesējai. „Biz-biz mārīte, kur tavi bērni, bzzz,” Vilma izdzird mammas balsi. Ir tikko nolijis, un simtiem, nē, tūkstošiem mārīšu mudž lietus noblietētajā liedagā. Viena uzlaidusies mazajai Vilmai uz pirksta un vēcina spārnus. „Kad tev kāds dara pāri, iedomājies, ka esi mārīte, un uz tevi tas nepavisam neattiecas. Tu esi sīka, neviens tevi nemana, bet tu lido pa visu pasauli, kur vien gribi,” mamma turpina, „tagad aizver un atver acis!”

Vilma atver acis un attopas turpat veikalā. Itāļu kleita ar pavadoni ir pārvietota uz kabīni.

„Vilma, Vilma, tu mani dzirdi?” Frederiks purina māsu aiz pleca.

„Es pilnīgi noteikti neņemšu to krūšturi,” Vilma dzird sevi sakām.

„Tas mums jūsu izmērā bija vienīgais visā veikalā! Ko jūs gribējāt – pašai 105 E!” pārdevējas balsī dzirdams splīns.

„Tas nenozīmē, ka man tas jāņem. Es jau jums neteicu, ka man vispār NAV krūšturu, vai es gribu JEBKĀDU krūšturi,” Vilma turpina, bet Frederiks acis vien bola – tādu savu māsu viņš vēl nav redzējis.

„Nu, kā ziniet – tāds atlasa krūšturītis, nemaz nav slikts, turklāt miesas krāsā, zem visa varēsiet pavilkt,” pārdevēja rausta plecus.

„Man līdzjūtības apakšveļa nav vajadzīga. Es gribēju pirkt visskaistāko no jaunās kolekcijas,” Vilma noslēdz sakāmo. Frederiks uz māsu paskatās ar cieņu.

„Hhh,” pārdevēja iešņācas un nogroza galvu. „Tad jūraszaļo itāli nemērīsiet – one size, jums varētu derēt.”

„Mērīšu, jums par spīti. Un vēl uzmērīšu šo aveņsarkano bikškostīmu. Jā, šo te. 48. izmēru, es redzu,” Vilma droši pieiet pie drēbju statīva un paņem blīvas trikotāžas kostīmu – žaketi un bikses, ienes kabīnē un aizver smago aizkaru.

Pēc brīža viņa iznāk, tērpusies kostīmā. Tas ne tikai labi der – žaketes piegriezums pat komplimentē Vilmas augumam, un bikses izceļ garās kājas, tās slaidinot.

„Ou, māšuk, super! Uzvilksi augstpapēdenes, būs vēl labāk!” Frederiks jūsmo, „tas patiešām ir eleganti!”.

Vilma uzmēra arī „itāli” un atzīst to par pavisam pieņemamu kleitu vasarai.

Stāvot pie kases un maksājot, Vilma cenšas uz veikala darbinieci neskatīties. Bzzz, bzzz, viņa domās dūc.

„Tad stilbenes-bumbierenes nevajadzēs, ja? Pie kleitas būtu pats labums – ciskas kopā neberztos un vēderu labi savāktu – mums ir tādas, līdz padusēm velkamas!”

 

*  *  *

 

Bzzzzz, biz-biz, mārīte, kur tavi bērniņi.