Sandra Ratniece (1969) ir literatūrzinātniece, dzejniece, Jaunās Gaitas literatūras redaktore,
literatūrkritiķe, aktīvi iesaistās literatūras procesos, Latvijas Rakstnieku savienības jauniešu semināra „Aicinājums” vadītāja. Iznākuši dzejas krājumi Šķietami klusu (2020) un Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm (2022), hibrīdteksta Dzejas detektīvi (2024) idejas autore.
Sandra Ratniece
Ilūzija
Viviānu pamodina skaļi protestējošs ņaudiens, kam piebalso vēl skaļāks blīkšķis. Kā tad – rotaslietu lādīte atsitas pret grīdu! Pie šī sinhronā brīvdienu „blīkšņaud” trokšņa, kad beidzot varētu kādu stundiņu ilgāk pagulēt, nekādi neizdodas pierast. „Būtu Cēzars tā darījis darbdienās, nebūtu tad jātramda māte ar lūgumu zvanīt precīzi pusseptiņos, lai tēlotu otru modinātājpulksteni,” sieviete nodomāja, ar saviebtu sejas grimasi staipot notirpušo roku.
Viviāna uzmet runcim dusmīgu skatienu, bet tikpat dusmīgi zibeņi tiek raidīti viņas virzienā, jo Cēzars ir bezkompromisu kaķis, un galu galā runčaprāt ir iemesls – viņa dienišķās brokastis šorīt nepiedodami ilgi kavējas. Neko darīt, jāceļas vien būs. Viviānas roka pastiepjas pēc mobilā tālruņa un ierastām kustībām to ieslidina rīta kleitas platajā kabatā. Nav jau arī laika daudz gulšņāt, jo Viviānai šodien paredzēta gara un emociju piepildīta diena – rakstnieces ķermenis saspringst, it kā atgādinot par gaidāmo notikumu. Jā, jā – tieši šodien atvērs Viviānas pirmo romānu, šo faktu viņa pirms divām nedēļām bija ierakstījusi Facebook profilā, un portāla draugi bija pasteigušies ar tikšķiem apliecināt gaidas un ziņkāri iepazīties ar dzejnieces jaunradīto prozas tekstu. Līdz šim viņu zināja kā dzejnieci, un te pēkšņi – romāns!
Cēzara uzraudzīti, Viviānas soļi no guļamistabas steidzami attālinājās un strauji tuvojās virtuvei. No darbistabas atskanēja sīka dipoņa, kļūstot arvien sadzirdamāka. Ahā, Poga arī klāt! Kaķene, kā vienmēr, visur un visu kavē, pat maltīti. Īsta dāma!
„Varbūt pēdējā brīdī ielikt ziņu par grāmatas prezentāciju X un Instagram, vai vēl kādā citā vietnē...” – šī doma vienlaikus ar kaķiem iespraucas virtuvē un ir tikpat neatlaidīgi uzmācīga kā Cēzars. Kaut kas iekņudas vēderā, – laikam nervu šūniņas sāk kutināt ierastais pavadonis – satraukums, kas pirms pasākumiem uzrodas nez no kurienes un pēcāk tikpat pēkšņi izgaist: cik ļaužu būs atnākuši, kuri tie būs un vai viņiem patiks, vai... Par to pat gaišreģis nevar atbildēt, un tas nav atkarīgs nedz no Mēness brieduma, nedz zvaigžņu stāvokļa. Šie ir kā mantra, ko zemapziņa atkārto un atkārto, it kā nezinātu atbildi, ka vismaz pāris klausītāji noteikti būs, hm... kaut vai tie, kuri, kā autori mēdz pirms tikšanās ar lasītājiem ironizēt, drīzāk – sevi mierināt, atbild par pasākuma norises vietas atslēgām. Protams, jūras krastā pat šādu klausītāju nebūs, vienīgi cerība uz ļaudīm, kuri laiskojas pludmales smiltīs. Bet viņus autore netraucēs, uzticēs jaunā romāna atvēršanas runu jūrai un putniem, kuri ieņēmuši labākās vietas viļņu putu ložās. „Nē, nelikšu” Viviāna pēkšņi izdzird sevi apņēmīgi sakām, un sarauc degunu, ap kuru kā uz burvja mājienu nodevīgi atsedzas sejas krunciņas, kas beidzamo pāris gadu laikā sākušas izvagot viņas seju. Socializēšanās vietnēs rakstniece ieskatās reti, jo negribas tērēt laiku, Viviāna savu Instagram kontu bija izveidojusi ar segvārdu vivi, bet tagad sociālajos tīklos izveidots uz dzelzceļa sliedēm braucoša konkurenta profils; tā jaunumus varēja viegli uzzināt, ja ierakstīja vivi... Jā, jā, tik vienkārši! Starp citu, šodien uz grāmatas prezentācijas vietu viņa dosies tieši ar Vivi, jo vieta bija izraudzīta ar dziļu domu – pie jūras – Viviānas svētnīcas un enerģijas avota. Protams, arī rūmes liedagā daudz. Galu galā ir vasara, un atrasties pieelpotās bezgaisa telpās nav ne mazākās vēlēšanās.
Laiks nestāv uz vietas. Paralēli domu mudžeklim rokas darba nebijās, pašas zinājās padarīt – viens mirklis un kaķi tikuši pie ēdmaņas. Iztukšojuši trauciņus, Cēzars ar Pogu izskatās visnotaļ apmierināti un, ignorējot vēl arvien samiegojušos divkāji, kaķi aiziet, astes cēli gaisā izslējuši.
Bums, dzinn, bums – ieskanas mobilā tālruņa signāls, kas atgādina tukšā akā iekritušas monētas skaņu. Katrai saziņas iespējai Viviāna bija izvēlējusies citādu skanējumu. Šoreiz nenoskanēja telefona īsziņa, bet gan WhatsApp signāls. Pirksti veiklām kustībām izņem viedtālruni no kabatas, atver WhatsApp, un acis ir starta gatavībā lasīt ziņu.
11: 05
Sveika! Es tikai atgādinu, ka neesi vēl atsūtījusi rakstu. 🙂
Viviānai cauri smadzenēm izskrien atskārsme kā elektrošoka cienīgs sitiens: „Ai, no žurnāla redakcijas! Bāc! Šodien taču iesniegšanas termiņš!” Lasīšanas brilles palikušas guļamistabā. „Sasodīts! Atkal bakstīšanās uz aklo!” viņa nokreņķējas, sākot rakstīt atbildi.
11: 06
Sveika! Piedod, neesmu aizmirsusi, vēl pārlasīšu un rītdien, protamz, bus.
Īsziņa aizsūtīta, un tad tikai tiek pamanītas pārsitiena kļūdas. Neko darīt, sapratīs, šoreiz Viviāna neizlabos. Citkārt gan pieklājības dēļ vārds tiek pareizi uzrakstīts un uz karstām pēdām aizsūtīts vēlreiz.
11:06
Ļoti gaidīšu. 🙂
Viviāna izvēlas īkšķa emocijzīmi un uzspiež „sūtīt”, noskan klikšķis, un emocijzīme kļūst ne vien par apsolījumu redaktorei, bet vairāk tā ir kā atgādinājums un pārmetums sev par iekavētām lietām. Viņa tā arī nav iemācījusies novērtēt plānotāja - piezīmju blociņa priekšrocības (tas, protams, ik gadus tiek iegādāts, jā, un piepildās ar visādiem pierakstiem, pat dzejoļu uzmetumiem, tikai ne ar atgādnēm dienu plānoto darbu paredzētajās sadaļās), lai gan skriešanu, iešanu, projektu un citu sīko un ne tik sīko pienākumu ir daudz. Sieviete pusmūžā sevi pastāvīgi mundrina, ka atcerēšanās trenē atmiņu.
Telefons vēl joprojām nav izlaists no rokām, un automātiski Viviāna ieskatās arī citās vietnēs. Aha, re, e-pastā ziņa! Viviāna uzspiež uz portāla ikoniņu. Atgādinājums par kavēto maksājumu no telekomunikācijas pakalpojumu sniegšanas operatora firmas. „Pag, vakar taču samaksāju, iespējams, sistēma nav vēl fiksējusi.” Vismaz par šo ziņu var atviegloti uzelpot.
Viviāna beidzamos pāris gadus apgūst jaunu pieredzi – ir skolotāja. „Varbūt vēl atvērt e-klasi?” Viviānai pazib doma, taču no tās uzreiz atsakās, jo zina, ka atkal būs e-pasts pilns ar skolēnu vēstulēm. Vakarā viņa pārtaps no rakstnieces par skolotāju – labos pārbaudes darbus, plānos mācību nedēļu, un atkal pāris stundas būs nozagtas miegam, bet Viviāna nekad nesūdzas. No tik aktīva dzīvesveida korpulence nedraud. Viviānas fitnesa zāle ir viņas ikdiena. Arī savs labums!
Šoreiz ar saraksti un ziņu izpēti tālrunī Viviāna tikusi galā pārsteidzoši ātri un var beidzot izdzert dienišķo kafijas krūzi, apēst sviestmaizi un vēlreiz pārdomāt līdzņemamo lietu sarakstu: „Vienreizējie trauki – ir, vīni – ir, pīrāgi – ir, ko vēl vajadzēja. Pag, salvetes aizmirstas gozējas tepat uz galda acu priekšā!” Zibenīgi salvetes tiek paņemtas no galda un ieliktas lielajā mugursomā, kas kopš iepriekšējā vakara novietota pie ārdurvīm, it kā baidoties tapt aizmirsta.
Bums, dzinn, bums – atkal ieskanas WhatsApp signāls. Viviāna nav paspējusi apēst sviestmaizi, tādēļ, apsēžoties pie galda, vienā rokā desmaize, bet ar otru atver ziņu, kas pienākusi no draudzenes meitas.
„Būtu labāk piezvanījusi! Nav laika man te gari rakstīt! Mobilo var ar plecu piespiest pie auss – tā lai rokas paliek brīvas un, runājot paralēli var darīt kaudzi citu darbu,” Viviāna domās noburkšķ, jo vienmēr ir labāk patikusi balss saziņa, un arī laiks ietaupās.
11:28
Čau, man ir Tev lūgums, vai Tu vari, lūdzu, pārbaudīt vai es esmu pareizi noteikusi tēlainās izteiksmes līdzekļus? Ļoti gaidīšu. 🙂
Viviāna paskatās pulkstenī, varbūt pagūs, jāizpalīdz. Viņa atver dokumentu, kas pielikts klāt ziņai, sāk lasīt un saprot, ka teksts ir apjomīgs, bet tam vairs nav laika!
11:30
Klau, vai Tev derēs, ja vakarā izlasīšu? 🙂
11:31
Vakarā, tas ir cikos?
11:31
Tagad nevaru. Nezinu. Aptuveni ap deviņiem.
11:32
Nu, labi. Man rīt jau to vajag. Vai nevari ātrāk?
11:33
Piedod, man pasākums. Varbūt vilcienā paspēšu. Braucu plkst. 13:20. Derēs?
11:34
Super! Paldies!!! 🙂 🙂 🙂
Viviāna vēl pat nav sākusi apsvērt, ko vilkt mugurā, viņai ir ierasta lieta par apģērbu domāt pēdējā brīdī. Arī ikdienā viņai ir nelāgs ieradums steigšus apģērbties, un nemaz nebūtu pārspīlēti teikts, ka šis process ir tēlaini apzīmējams kā brīdis, kad pēc laikrāža mērauklas jau ir jābūt sabiedriskā transporta pieturā. Nē, tā nav nevīžība vai slinkums, acīmredzot pie vainas ir talants sevi apkraut ar darbiem un tos pacietīgi nest, kā ikdienā viņa uz pleciem nes savu smago mugursomu. Rumpis piecieš ne vien plecu nastu, bet arī galvu, kas savukārt piekrauta ar sižetiem un tēliem. Uh, cik dažubrīd kļūst smagi! Labi, ka mobilajā tālrunī ir diktofons, kurā ierunāt domas, lai atbrīvotu vietu jaunām idejām. Tā tie rakstnieku dārgumi krājas un krājas, gaidot brīdi, kad taps teksts. Citreiz ilgi gaida, citreiz tā arī nesagaida. Rakstniece sen ir sapratusi, ka maizes darbam mēdz būt laba apetīte – tas baudkāri, labpatikā zobus šņakstinot, apēd spēku un radošumu. Tādēļ prieks, ka šajā skrējienā pa kādam dzejolim var uzrakstīt. Nē, nē, arī dzejolim vajadzīgs laiks, tas ir mīts, ka dzejoli uzrakstīt tāds nieks vien ir. Viviāna spilgti atceras vasaru pirms sešiem gadiem, kad rakstīja vēsturisku poēmu, tā tapa trīs mēnešu laikā. Viņa sižetā gan iedzīvojās, gan pārdzīvoja; dzīvoja līdzi liriskajiem tēliem gluži tāpat kā prozaiķis savā stāstā vai romānā, un tas viss tika radīts „brīvajā” laikā – nakts stundās.
Viviāna paskatās pulkstenī – oi, pienācis pēdējais brīdis iet ārā no mājas! Izdzertā kafijas krūze tiek novietota pie izlietnes blakus vakardienas trauku kaudzei. Traukus mazgās vakarā. Šī nodarbe atliekas jau otro dienu. Rakstniece ātri sapošas un, verot ārdurvis, gandrīz aizmirst ar cienastiem piestūķēto somu. Nokļūstot uz vilcienu perona, viņa saprot, ka vilciens nemaz nav pienācis pie iekāpšanas perona. Varbūt beidzot izdosies pagūt visus darbus padarīt laikus, un viņa sajūt, ka no šādām domām vien mugursoma uz pleciem kļuvusi vieglāka.
Vilciens lēnām pietuvojas peronam, Viviāna iekāpj un ērti iekārtojas augšējā vagona stāva sēdeklī. Vēl atlikusi tikai minūte, līdz Vivi spalgi signalizēs par kustības uzsākšanu. Romāna autore jau paguvusi sasveicināties ar vairākiem paziņām, kuri uzsmaida un solās būt romāna prezentācijā. Līdz grāmatas atvēršanai laika vēl gana, iespējams, šie ļaudis vēlas apvienot patīkamo ar lietderīgo un pirms pasākuma iecerējuši mazu brīdi pazvilnēt liedaga smiltīs. Bums, dzinn, bums – mugursomā ieskanas mobilā tālruņa signāls. Viviāna atver WhatsApp ziņu, tā ir no draudzenes meitas.
13:19 Čau! Nu, esi vilcienā?
Viviāna sajūt sāpes kāju pēdā. Sievieti pārņem trauksme: „Ak, nē! Tikai ne krampji! Ne tagad!” Viņa ir ielāgojusi, ka krampji signalizē par pārslodzi, vismaz viņai tā ir. Ierasti dzēlīgās sāpes tomēr pāriet, tā īsti nemaz nesākušās, un sieviete, atviegloti uzelpojot, var atkal pievērsties telefonam. Nosvilpjas un sakustas vilciens, viņas pirksti ātri uzraksta atbildi skārienjūtīgajā ierīcē, šoreiz tas izdodas bez pārsitieniem.
13:21 Jau lasu.
Viviāna sadzird ziņas nosūtīšanas klikšķi un, atverot meitenes atsūtīto dokumentu, sāk iedziļināties tekstā – braucot vismaz lietderīgi pavadīts laiks.
Ar katru sekundi Vivi vilciens pietuvina brīdim, kad viņa atkailinās savas sajūtas tiem, kuri ar nepacietību gaidīs romāna fragmentu lasījumu un vēlēsies tikt pie autora ieraksta vai autogrāfa grāmatā. Viviāna iztaisno salīkušo muguru, kas mugursomas vai gadu nastas dēļ sāk pamazām nodugt. Lūk, arī skaļrunī dzirdams: „Nākamā pietura...”. Rakstniece sāk rosīties uz vagona durvju pusi.
Šī diena ir kā radīta grāmatas prezentācijai pie jūras. Brīdi pa brīdim vējš cenšas izjaukt ar matu laku sapūsto, piecās minūtēs pie spoguļa tapušo frizūru. Pa ceļam uz liedagu vēl jāpārdomā ievadvārdos sakāmais. Nesteidzīgi tuvojoties pludmalei, Viviāna ierauga diezgan kuplu pulku pazīstamu seju un paskatās pulkstenī – drīz, pavisam drīz viņai būs jānostājas publikas priekšā. „Brīnos par tīkšķīšu licējiem,” piepeši viņa pieķer sevi pie domas, ka bija ielikusi informāciju tikai par to, ka iznācis romāns un kad un kur būs grāmatas prezentācija, un pat ne ar pušplēsta vārda vairāk! Pat grāmatas vāka attēla pie ziņas nebija, bet tīkšķīšus un apsveikumus viņa saņēma daudz, un arī šobrīd pludmalē sanākušo skaits neliek vilties.
„Vai tik pīrāgus nenopirku par maz?” – pienākusi pie paprāvā bariņa, šo frāzi viņa izteica balsī, lai sanākušie teikto sadzirdētu, un ierastais smaids uz brīdi noslēpa tikko manāmu ēnu rakstnieces sejā, toties atkal deva spriganu vaļu krunciņām dejot sejas vaibstu līnijās. Viviāna nostājās ar neizpakoto mugursomu ļaužu priekšā, visi noklusa, un skatieni neizpratnē uzlūkoja autori – acīmredzot šī būs netipiska grāmatas atvēršana, viņi nekļūdījās.
‒ Laba diena visiem! Es no sirds priecājos, vienlaikus esmu pārsteigta un ļoti novērtēju to, ka esat atnākuši uz mana ilgi lolotā, domās sen tapušā, bet realitātē vēl joprojām neuzrakstītā romāna
Ilūzija prezentāciju!
