Ko vēsta atspīdumi

Arno Jundze. Atgaisma. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024., 128 lpp.

 

Stāstu krājumu Atgaisma lieliski raksturojis pats autors – rakstnieks Arno Jundze: „[..] man šajos stāstos bija svarīgi parādīt neatklātu pasauli, kurā neeksistē mums ierastās dimensijas un likumi, pasauli, par kuru mēs nezinām neko, bet vairāk vai mazāk nojaušam. Tā pastāv mums līdzās, un viss, ko mēs spējam no tās uztvert retos atskārsmes mirkļos, ir tikai neskaidra atgaisma par to, ka dzīve ir kaut kas vairāk par plakanu ikdienu un eksistenci rāmjos, kādos paši sevi esam iegrožojuši.” Lasītājs, sekojot savai vēlmei (nevēlmei) vai prasmei (neprasmei) ienirt dziļāk, stāstos izlasīs to, kam ir gatavs, ko ir izjutis savā vai savu tuvāko dzīvē.

Arno Jundze ir sarakstījis sešus romānus, divus stāstu krājumus, piecas grāmatas bērniem un pusaudžiem, veiksmīgi savērpis sižetiskās līnijas, attēlojot gan 20. gadsimta, īpaši 90. gadu, norises Latvijā (romāni Putekļi smilšu pulkstenī, Sarkanais dzīvsudrabs, stāstu krājums Gardo vistiņu nedēļa), gan kriminālas (romāns Vienīgais liecinieks) un fantastiskas piedzīvojumu (romāni Kristofers un Ēnu ordenis, Bergs un relikviju meklētāji, pēdēji minētais nodēvēts par pirmo latviešu kriptotrilleri) intrigas, gan Šušnirka un Co apdzīvoto paralēlpasauli Ķiparzemi (grāmatās Ķiparu ļerpatu šnirks!; Ķiparu ļerpatu Čips; Šušnirks un pazemes bubuļi; Šuš­nirks un spoku muiža), gan dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzīves līkločus 19. gadsimtā (romāns Es nemiršu nekad). Varbūt laukuma pārredzēšana (Arno Jundze ir literatūrzinātnieks) un nemitīgs dzinulis to izzināt un izmēģināt autoru mudinājuši literatūras lauku bagātināt ar daždažādu žanru un noskaņu darbiem, kam raksturīgs atšķirīgs, katram darbam piemērots tēlu valodas lietojums, kopumā dzīvi uzturot asprātīgu, sirsnīgu un ieinteresētu noti. Jāpiebilst, ka iedalījums bērnu un pieaugušo grāmatās attiecībā uz Arno Jundzes darbiem ir nosacīts, jo, piemēram, Ķiparzeme ir tik daudzslāņaina, ka tajā noteikti ir saistoši viesoties un, iespējams, sevi kādā atspulgā ieraudzīt ikviena vecuma lasītājam. Nupat, nupat visai šai plejādei pievienojušās „Virtuves pasaciņas”, kas atkal nojauc lasītāju vecuma robežas. Tiešums, asprātība, raits stāstījums – tas Jundzes darbos garantēts. Pavisam, pavisam drīz saņemsim darbu, par kura pabeigšanu rakstnieks maija sākumā priecīgi paziņoja savā „Facebook” profilā. Tātad lasāmā gana.

*  *  *

Grāmatas vāks, kurā caur vīģēm un kādiem vīteņaugiem (liānām?) apauguša akmens namiņa logu iemetam skatu istabā, ieaicina pie degoša kamīna, kur pieklust ikdiena, raisās atmiņas, iegailas neatrisinātās attiecības, iesāpas nesadziedētās rētas. Velosipēds, ar ko varam traukties pa pasauli, paliek ārpusē, nosacītā krēslas zonā, jo piekamīna stāsti lielākoties vēstīti retrospekcijā.

Krājumā Atgaisma sakopoti septiņi stāsti. To galvenie varoņi ir vīrieši, visi apmēram pusmūžā, kad pēc pašu izvēles vai piespiedu kārtā pagātnes notikumu atgaisma, iepriekš slāpēta vai nemaz nepamanīta, sāk spēlēt nozīmīgāku lomu, nekā pašam gribētos un nekā vispār varētu iedomāties. Tas maina atainoto varoņu dzīvi, taču pārmaiņu dziļums vairāk ir interpretācijai un minējumiem pakļauts, nevis autora noteikts. Laikam visspilgtākais ir notikums ar Uvi („Visi vīri kā vīri jeb Patiess stāsts par sniega puisēnu Uvi”): ikdienišķais savijas ar noslēpumaino, reminiscencēm, ko pārmantojam no paaudzes uz paaudzi.

Protams, stāstu pasaulē eksistē sievietes, taču galveno varoņu dzīvē viņām drīzāk ir katalizatora vai lakmusa funkcija, lai vīrietī sāktos pārmaiņas vai lai viņš tās pieņemtu. Vissāpīgākais droši vien ne tikai man šķiet stāsts „Grēku nožēlošana”, kurā mums ļauts uz čekas maisiem un lustrāciju palūkoties no vairākiem skatpunktiem un kurā vēstures nežēlības dēļ sieviete kā pārakmeņojusies – sastingusi, lai uz saviem pleciem visu dzīvi spētu iznest negribēto nastu. Varbūt kādus taisnvirziena domātājus šis stāsts rosinātu izlasīt arī Andas Līces sakārtotos Via dolorosa sējumus, Sanitas Reinsones Meža meitas, Ineses Dreimanes Vēstuli ar pielikumu un citas vēstures daudzšķautņainību atklājošas grāmatas – reālus un literārus stāstus. Risinot paaudžu sadursmi sarežģītas vēstures kontekstā, Arno Jundze precīzi asi raksturo abu sarunas pušu izjūtas un komunikācijas paņēmienus: „Smadzenēs džinkst saraustītas frāzes, izkliegti vārdi, žesti, abu intervēto mīmika. Veco vīru agresīvā, ironiskā, ņirdzīgi izsmejošā, uzbrūkošā sarunas forma nudien nav nekāda gaidītā grēksūdze vai lustrācija.” (11. lpp.)

Cik laikam ir laika ar mums spēlēties, atklāt vai apslēpt to, no kā baidāmies un (vai) kas mūs dziļi ietekmējis? Cik nopietni uztveram dzīves iluzoro dabu? Kā uztverams piedzīvots dežavū, nopietnas un dažkārt nenopietnas atsauces uz mitoloģiju, vēsturi, literatūru? Vai ikdienā pamanām tos, kuri „sūtīti šeit, lai palīdzētu cilvēkiem [arī mums – S.D.] salāpīt likteņus” (56. lpp.)? Interesanti izsekot „Sentimentāla stāsta par sliktu boršču” konkrētu detaļu un paradoksālu pavērsienu cauraustajam vēstījumam, kas, tuvojoties (ne)atrisinājumam, mūs aizved pie spoguļa: „Gvido atskatās un pēkšņi pamana darbnīcas spogulī pats sevi – mazu, bālu puisēnu ar boršču aplietā smirdīgā skolēna formā, kurš, skolotājas norāts, asaras rīdams, iet pa garo skolas gaiteni, sirdī vēloties tikai vienu – izrauties no šīs pasaules, kurā viss smird pēc vecām trauku lupatām un hlora. Vēl spogulī atstarojas mirdzoša gaisma tālumā. Šķiet, tā grib kaut ko teikt, tikai gaisma taču neprot runāt.” (57. lpp.)

Līdzīgi atgaisma mūs piemeklē no vēstulēm, sadzīviskiem un politiskiem vēstures faktiem („Grēku nožēlošana”), lasāmām un reizēm neizlasāmām grāmatām un sapņiem („Haralds ir traks”), pierādītām un nepierādītām teorijām un iedomu (?) tēliem („Domā, Edmund, domā”). Nozīmīga loma stāstos ir mūzikai – arī tā uzvēdī atmiņas, uzvedina uz kādām noteiktām domām. Vai atgaisma atbrīvo, parāda virzienu, notrauc nožēlu un smagumu vai – tieši otrādi – tādos brīžos „pār.. pleciem nogrūst viss pasaules smagums” („Un tu esi viens”, 37. lpp.) un gribas kļūt par putnu, „plati izplest rokas, tās savēcināt kā spārnus un aizlidot” (turpat, 38. lpp.)? Varbūt atgaismas uzmirdzumi ir kā laika plaisas, kurās varam ko pārrakstīt, labot, papildināt? Autors atbildes nesniedz. Varbūt tieši tāpēc pēc laiciņa, kad kaut kas jau piemirsies, ir interesanti pārlapot un pārlasīt atkal.

Patīkami, ka Natālijas Kugajevskas veidotais vāka dizains, kurā iekļaujas stāstu autora fotogrāfija, ir ne vien skaista bilde, bet arī cieša saikne ar vienu no krājuma stāstiem.

Mēģinot iztēloties stāstu lasītājus, jāsecina, ka tie visdrīzāk būs vidējo paaudžu ļaudis, taču būtu noderīgi tos lasīt arī jaunākiem lasītājiem – lai atgaisma tiek līdz visiem.

 

Sanita Dāboliņa