Uldis Ozolants apburā pasaules okeānus un desmit gados vienatnē uz jahtas pievērsies īsā stāsta formātam. Apsver memuāru, eseju un ceļojumu aprakstu apkopošanu grāmatā, kas sauksies Bumerangs, pavirši mestais (tikai pavirši mestais būs Brīvs). Vietnē <Telos> publicēti viņa stāsti „Melanholiskais Future in the Past” un „Meitene bez nabas”. Sevi beletristikā dēvē par „jauno (78) censoni”.
Skat. arī Ulda pērnā pavasara stāstu „Šūnu medus mēnesis”:
< https://jaunagaita.net/jg316/Ozolants.htm>
Uldis Ozolants
NEGLĪTO AKTIERU ARODBIEDRĪBA
Kāpēc Ivars.
Tāpēc, ka no skolas laikā iepazītajiem un man kaimiņos dzīvojošajiem ivariem – tipiski mazsekmīgajiem un dauzoņām – šis Ivars ievērojami atšķīrās. Uz tenisa kortu māla iepazīts (servē ar kreiso), uzticams draugs un ar iejūtīgu dvēseli. Ne tik sen no Hamburgā mirušā tēva mantojis lērumu valūtas sertifikātu, – tik apaļu summiņu, lai pēc „nodokļa” čekistu norādītos kontos pietiktu arī Jaunās Volgas (GAZ-24) iegādei. Tolaik pa visu Rīgu diez vai vairāk par septiņām, astoņām tādām – Raimondam Paulam viena, pārējās valdībai un kompartijas bosiem. Kad atklāju Ivaram iemeslu (par to būs atsevišķi), kāpēc gribu doties uz Kuldīgu, nosmaidīja, ka tas varētu būt lielisks virziens pirmajai garākai tūrei ar jauno auto.
Kāpēc Kuldīga.
Vienas vienīgas frāzes dēļ. Atgriezusies no Tallinas, kolēģe Laila pie kafijas tases piedzied man pilnas ausis par Viru hoteļa valūtas bārā sastapto kuldīdznieci Margitu. Būtu labi, ja te arī pieliktu punktu, bet nē – nobeidza ar intrigu: „Starp citu, tā Margita blonda un akurāt tavā gaumē!” Tik vieglprātīgi izmestai frāzei ir cena – Lailai nu jābrauc tuvākajās brīvdienās man līdzi uz Kuldīgu, lai palīdzētu atrast šo maģisko Margitu. Galu galā, tikpat nebūs miera līdz būšu izpratis „manu gaumi”.
Satraukumā laikam izgvelzu Ivaram par savu nodomu doties „Ziemeļmeitas Margitas lūkoties” un viņa seja pēkšņi kļuva savādi dziļdomīga. Šīs grimases zemtekstu atkodēšu vēlāk, pie brauciena beigām – kaut kur ap Ķīkciemu.
Kāpēc Ķīkciems.
Kad Ivars izslēdz motoru iepretim māju šiltītei „Baltāboli” Ķīkciema ziemeļu malā, es nesapratnē grozu galvu, jo benzīntanka nekur nemanu.
„Tev pačurāt vajag obligāti pie mājām?”
„Nē”, viņš atbild klusi, lai nepamodinātu Lailu uz aizmugurējā sēdekļa. „Kuldīga no šejienes ir cepuma metiena attālumā. Sarunāšu auto atstāt šeit, tālāk mēs ar autobusu.”
„Un iemesls?”
„Zini, arī man gribas atrast tādu ziemeļmeitu, bet... nopietnām attiecībām. Kaut ko līdzīgu vestālā pavarda sargātājai. Līdz šim man pilnīgākais falšstarts pa šo līniju: līdzko izdzird par manu Volgu, sēžas klēpī un murrā kā tādas palaistuves no Dzirnavu ielas. Gribu īstas jūtas, lai cik apdalīts savas fasādes ziņā es nebūtu.”
„Varbūt tu pārvērtē to sava auto faktoru meiteņu uzvedībā? Sieviete ir intuitīvs kukainis un, nekļūsti iedomīgs, – labs cilvēks agri vai vēlu tiek novērtēts. Gan jau kāda instinktīvi sajutīs optimālo kandidātu sava pēcnācēja tēva lomai.”
„Esi manā koridorā redzējis to trīmo spoguli? Zini, es arī. Un no turienes atspoguļotā informācija nedod pamata būvēt ilūzijas. Es tur saskatu sakodiena defektu, jā, precīzi to pašu Dieva brāķi, ko tās novērsties knašās nejaušās garāmgājējas. Pat studiju biedres institūtā atsmaida līdzjūtīgi un falši. Ja es ar savu fizionomiju izdomātu iestāties kondženē uz aktieriem, man labākajā gadījumā spīdētu kaut kāda fona aizpildītāja, sētnieka vai sulaiņa loma, sliktākajā – negatīvais varonis, dzimtenes nodevējs, varbūt pat sadists.”
„Vājprāts pilnīgākais!” atskan no aizmugurējā sēdekļa un mēs ar Ivaru domājam vienu un to pašu domu: – „cik sen tā Laila varētu būt pamodusies...”
Kāpēc Vella kalpus jāfilmē tieši Kuldīgā.
Izkāpt no autobusa var iznākt kā iekāpt filmā – te grupiņai no Rīgas kinostudijas kafijas pauze ar intermēdiju: uzmanības centrā patrāpījusies kāda vietējā smukuce un garšu šai mizanscēnai izlēmis piedot vadošā operatora asistents – tāds mačo un lecīgs.
„Hei, vai mums vārdiņš arī ir?” viņš bravūrīgi tuvojas meitenei, taču neizskatās, ka „provinces augsne” tik lētu flirtu gatava ņemt pretī. „Hei,” viņš mēģina jau mazāk pārliecinoši.
„Ko čiepsti ka nerunā? Kā triepšu vienu buču ģīmī, tā gar zemi būsi!” Meitene nievājoši piemiedz acis – „Jepsidrallā, kāda debesu dāvana te mums no centra uzradusies. Dzeltenās biksēs lai.”
Šī tirāde apkārtējiem atgādina spēli uz vieniem vārtiem. 1:0 Kuldīgai par labu.
„Viņa ir no Pārrumbas,” kāds mums aiz muguras zina skaidrot. Tas izskan bezmaz kā brīdinājums turēties no raganām pa gabalu.
Kāpēc meklēto nezināmo apzīmējam ar „X”.
Margitu izskaitļoju jau iztālēm – jau kādu laiciņu manu uzmanību bija saistījušas tās iksenes otrpus krustojumam pretējā ielas malā. Slaida, ar paīsi cirpto matu siluetu un vijīgo gaitu, – kombinācija, protams, teicama. Taču, ja godīgi, – tieši tas viegli izteikto ikseņu sievišķīgums piebūra.
Lailas smaids, mūs sapazīstinot, bija ar vilšanās pieskaņu, redzot, ka viņas kā savedējas loma tik kaķimzemastiska. Kompensēja ar man ausī iečukstēto: „Nu, kā mana ekspertīze pa tavas gaumes līniju?”.
Tuvējā ēdnīcas tipa kafejnīcā pasēdējām trijatā un man bija jānoklausās abu Tallinas braucēju iespaidos pa otru riņķi. Margita bija teicams gids pa Kuldīgas ieliņām līdz pat viesnīcai, kurā Ivara somas pēc garās šoferēšanas vēl stāvēja neizkravātas. Pa ceļam uz brīvdabas estrādi, kur vietējā publika pulcējās kādam plaši afišētam koncertam, atstājam Ivaru ar Lailu dažus soļus aiz mums, lai Margita varētu diskrēti uzaicināt mani uz nakts peldi labu gabalu augšpus Ventas rumbas. „Nakts”, – tāpēc, ka viņas bojfrendam Eināram mēdzot gadīties greizsirdības lēkmes.
„Mana gaume”, ja koncentrēti.
Margita ir augumā man līdz ausij, zilpelēkām acīm un blondu karē. Tad vēl tās nedaudz iksenes. Tēvs rajona izpildkomitejas šefs un tāpēc sociālģenētiski – elites meitene ar prātu un redzesloku stipri virs vidējā pa Kurzemi.
„Kur domā mācīties tālāk?” man interesē.
„Gribēju studēt zobārstos, bet, painteresējoties tuvāk, – grūtību pakāpe tur daudz neatpaliek no tās, kas vispārējā ārstniecībā. Vēl domāju.”
„Zobārstniecības fakultātei noteikti ir katedras – kaut kādi tur mutes dobumisti, higiēnisti. Varbūt, ka Piena stomatologu katedrā zemākas prasības?”
„Piena stomatologi...?” Margitai uzacis ir gaisā.
„Nu, tie, kas rauj ar poliestēra diegu, ha ha.”
„Ha ha,” viņa neizskatās apvainojusies.
Kāpēc par nakts peldi ne vārda.
Pirmkārt, jau vārda formāts tādām lietām pārāk mazasinīgs. Dagerotips „Baltā burve melnos ūdeņos” līdz visfiligrānākajai niansei iededzināts un vēl šodien acu priekšā, vienīgi tās mēnesnīcas tonakt varēja būt mazāk – izgaismoja gan tetovējumus, gan silikona klātbūtni. Lietas, kas runā pretim tik dabiskai norisei kā nakts pelde. Matus susinot atzinās, ka arī blondums falšais.
Kāpēc ar jauno Volgu uz suitu kāzām.
Margitai ar bojfrendu Eināru sens ielūgums uz suitu kāzām, bet tā Tallinas brauciena iespaidā kaut kā ticis piemirsts bojfrendam Eināram par to savlaicīgi atgādināt.
Ivars ir stāvā sajūsmā par šādas suitu avantūras kultūrvēsturiskumu un iebukņī sānā arī Lailai, lai tā var priecāties līdzi. Jaunā Volga ar savu plašumu priekšā sēdošos Ivaru ar Lailu šķir tikai telpiski, spirituāli tuvība tur gandrīz tikpat liela kā tā, kas aizmugures sēdeklī.
Alsungā jau kopš ierašanās tiek dzerts. Turienes tradīcija neparedz frāzi „pardon, es bremzēju”. Miglaini iespaidi, miglainas atmiņas – pat līgavas seja kā pa miglu.
Atceros vien kā Margitai pie rokas devāmies mēness apspīdētajā pagalmā it kā svaigu gaisu ieelpot, respektīvi, kādai bija savajadzējies pačurāt. Roku neatlaiž, pie mājas pakša tupstas zemē un pielej vēsās nakts klusumu ar jauki kūpošu čurkstoņu rasainajā zālītē. Pēkšņi jūtu savu delnu sažņaugtu ciešāk, – pa mājas durvīm iznākusī suitu sieva ir ceļā uz pagrabu uzpildīt lielo alus krūku. Uz mūsu pusi pat neskatās, esam inkognito un gandrīz jau atviegloti nopūšamies, kad pagalmu pieskandina suitiski tik sulīgais:
„Iznāk mūsu panāksnieki – ēē, – ēēSavas meitas mīzināt – ēēē”
Margita dzirdējusi no Lailas par Ivara rūpi.
„Skumīgi, ka Ivaram tie kompleksi,” Margita man atkāzu rītā saka. „Tāds jauks cilvēks.”
„Teikt, ka kompleksi, tas būtu pārspīlēti.”
„Bet pielīdzināt sevi nesmuko aktieru lomām...”
„Nesmukās lomas ir labi apmaksātas – īpaši kino kastingos.”
„Bet imidžs?” Margita rullē acu baltumus. „Tautas acīs birka uz mūžu – gļēvulis, nodevējs, sieviešu sitējs.”
„Piekrītu, taisnīgāk būtu oskarus dot ar handikapu – kad spēj ar to pašu ārieni nospēlēt arī izcilu pozitīvo varoni.”
„Darbības lauciņš priekš Ugly Actors Union,“ viņa smaida gandrīz lietišķi. „Neglīto aktieru arodbiedrība.”
„Kas zina, varbūt tāda jau sen klusībā darbojas.”
Ziemeļmeitu meklējumi nav galā.
Ivaram Lailas mute liekoties par lielu – arī pļāpīguma izteiksmē. Man ar Margitu kaut kāds „īstās ķīmijas” deficīts organismos. Venta ir vēsa upe.
Uz „SINGLE MALT” borta, Papua Jaungvinejā 07/05/25
