Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
 Priekšplānā Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis Valters Nollendorfs pieminekļa Latvijas stāvstrops brīvībai atklāšanā Lestenē.
|
Valters Nollendorfs
KRITUŠAJIEM UN DZĪVAJIEM
Latvijas Stāvstropu brīvībai atklājot
Lestenes brāļu kapi. 2025. gada 8. maijs.
Šodien, pirms 80 gadiem, beidzās Otrā pasaules kara kauju auka Eiropā. Bija atnācis miers, un Rietumeiropas tautas gavilēja. Sievas gaidīja mājā savus karotājus. Dzima jaunas paaudzes un tautas plauka.
Šodien, pirms 80 gadiem, arī Latvijā klusēja ieroči, bet miers bija tikai tūkstošiem kritušo latviešu karavīru zināmos un nezināmos kapos. Sievas velti gaidīja mājās savus karavīrus. Pār Latvijas zemi nolaidās sērauts, un sākās ilgi pakļautības un pretestības gadi.
Noliecu galvu šajā 1944. gada Ziemassvētku kauju vietā Lestenē pie Mātes Latvijas kājām guldītajiem latviešu karavīriem.
Noliecu galvu latviešu karavīriem, kuru daudzās kapu vietas ir apkoptas, kuru vārdi zināmi un kuru gods, cieņa un piemiņa saglabāta paaudžu paaudzēs.
Noliecu galvu daudziem nezināmiem latviešu karavīriem, kuri guļ nekoptos kapos, ceļmalēs, laukmalēs, mežmalēs un citās nezināmās vietās Latvijā un svešās zemēs, par kuru kauliem un piemiņu gādā vien zeme, kurai tie uzticēti.
Noliecu galvu par latviešu karavīriem, kam bija jākaro svešos karapulkos un kuri sirdī palika uzticīgi Latvijas tautai un valstij.
Noliecu galvu par latviešu karavīriem, kuri ieročiem rokās apliecināja savu uzticību Latvijas valstij un vēl ilgi pēc kara mežos un purvos cīnījās par Latvijas brīvību.
Šī bija brīvās, neatkarīgās Latvijas valsts pirmā paaudze, kuras tēvi valsti izkaroja, bet kam savas Latvijas armijas rindās nebija dots to aizsargāt, kam bija jākaro un jākrīt divu Latvijai naidīgu armiju rindās. Tā bija viņu un mūsu tautas lielākā traģēdija Otrajā pasaules karā.
Piemineklis, ko šodien atklājam un iesvētām, ir veltīts šīs pirmās Latvijas paaudzes karavīru piemiņai un atgādinājumam, cik svarīga valstij ir sava armija, cik armijai – sava valsts. Cik svarīgi karavīriem karot savas armijas rindās. Un cik svarīgi – kā tas notika Lestenes kaujās – nekarot citam pret citu.
Šis nebija Latvijas karš. Šis bija divu svešu un Latvijai naidīgu valstu karš par varu Eiropā un pasaulē, kurā Latvija varēja tikai zaudēt.
Svešajā karā un svešu armiju okupācijā Latvijas zaudējums bija milzīgs. Tā atstātais tukšums apsūdz un kliedz un atbalsojas vēl šodien.
Kliedz sievu tukšie klēpji un kritušo nedzimušās dzimtas.
Kliedz svešo kara pulku un okupantu pūļu izbradātā, izdangātā, izpostītā zeme.
Kliedz deportēto un Gulagā ieslodzīto kapi Sibīrijā, kliedz holokausta kapi mūsu pašu zemē.
Kliedz pazemotā, izmocītā, visos vējos izkaisītā, svešo varu izmantotā un pret sevi sanaidotā tauta.
Kliedz zeme bez tautas, tauta bez zemes. Bet sveši krievu pūļu pali gāžas tukšumā kā apsolītā zemē, un krievu balsis šļakst kā ūdenskritums neapklusināms.
Kliedz un apsūdz: komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas noziegumiem pret Latvijas valsti, tautu un zemi nav noilguma. Vācija par saviem ir maksājusi un maksā. Krievijai parādi vēl krājas un krājas, un krājas.
Šodien, pirms 80 gadiem, it kā beidzās, bet nebeidzās Otrais pasaules karš Eiropā.
Šaipus dzelzs priekškaram no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai tas turpinājās vēl desmit gadus un vairāk. Tas bija Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas nacionālo partizānu karš par brīvību savām tautām un valstīm.
Viņpus dzelzs priekškaram par to nezināja un vēl arvien nezina gandrīz nemaz. Jau skaļāk skanēja apspiedēju viltus stāsti par nacistu izmantotajām tautām kā nacistiskās Vācijas kolaborantiem un pavēļu izpildītājiem. Upuri šais melīgajos stāstos bija kļuvuši par nodarītājiem; viņu alkas pēc brīvības – par nacismu.
1991. gadā sabruka padomju impērija. Tautas atguva brīvību, valstis – neatkarību. Bet atkal pamodās vecā Krievijas impērija, un karš nebūt nebija beidzies. Tas ilgi gruzdēja zemdegās, tad izlauzās un atsāka degt ar augošu liesmu.
Nu jau trešo gadu Ukrainā šis karš deg kā ugunsgrēks. Tas ir atklāts necilvēcīgs genocīda karš pret Ukrainas tautu un valsti. Bet tas ir arī karš pret Eiropu. Karš pret cilvēci. Pret cilvēcību. Un Krievijas noziegumu parāds tikai aug un aug, un aug.
Jau trešo gadu Ukrainas karavīri cīnās pret vareno Krieviju un pasaulei pierāda, cik spēcīga var būt armija, ja tā cīnās par savu zemi, tautu un valsti. Cīnās par tautas tiesībām būt brīvai un pašai savus likumus, savu likteni lemt.
Piemineklis, ko šodien atklājam un iesvētām, ir daļa no šī nepabeigtā kara par brīvību cilvēkiem, tautām un valstīm. Daļa no nepabeigtā kara par taisnību un cilvēcību. Tam ir savs stāsts, kas sākās 2014. gadā.
Tovasar Latvijas Okupācijas muzeja dokumentālisti Andreja Feldmaņa vadībā ieradās Zedelgemas pilsētā Beļģijas provincē Flandrijā, lai rastu iespēju dokumentēt kara gūstekņu nometnes vietu, kas atradās pilsētas nomalē un ko bija atstājusi Beļģijas armija.
1945./46. gada ziemā ļoti smagos apstākļos nometnē bija ieslodzīti vairāki desmiti tūkstoši vācu karagūstekņu. Atsevišķā nodaļā, divos dzeloņstiepļu „būros”, mita arī 11 700 latviešu leģionāru. Viņu vidū bija pulkvedis Vilis Janums, kurš ar saviem dēliem kara beigās atteicās no nacistu uzspiestā zvēresta un kā tikai Latvijas valstij pakļāvīga militāra vienība devās sevi nodot Rietumu sabiedroto rokās.
Muzeja ļaudis bija pārsteigti, satiekot Zedelgemas vēsturnieku Polu Denīsu un viņu kolēģus, kas jau pilnīgi neatkarīgi bija izpētījuši un izveidojuši izstādi par latviešu leģionāriem un viņu likteni. Pola Denīsa vāktajā krājumā bija agrāk neredzēti materiāli. Viņam un kolēģiem bija skaidrs: latviešu leģionāri nebija vācieši, nebija SS-ieši, nebija kara noziedznieki, nebija karojuši pret Rietumu armijām, bet kara beigās tiem padevušies. Tie bija neatkarīgās Latvijas pilsoņi un patrioti, kas nometnē bija cēluši Brīvības pieminekļa maketu, svinējuši 18. novembri, dibinājuši Daugavas Vanagu organizāciju.
Pola Denīsa neatkarīgi veidotais vēstures stāsts atbilda latviešu vēsturnieku pētījumiem. Par to viņam 2018. gada 18. novembrī prezidents Egils Levits pasniedza Latvijas Atzinības krustu.
Kad nākamajā gadā bija gatava Muzeja veidotā dokumentālā filma, Zedelgemas pilsēta nolēma nosaukt nelielu laukumu jaunbūves rajonā par Brivibaplein, Brīvības laukums, un aicināja Latvijas Okupācijas muzeju kopīgi veidot piemiņas zīmi, kas simbolizētu brīvību kā universālu vērtību, kā saiti starp Latvijas un Flandrijas tautām, kas skaidrotu laukuma nosaukumu, pieminētu latviešu karavīrus Zedelgemas nometnē un viņu alkas pēc brīvības sev un savai tautai.
Muzejs piedāvājumu pieņēma un rīkoja konkursu, kurā ar vienbalsīgu Muzeja un Zedelgemas žūrijas lēmumu par uzvarētāju atzina tēlnieka Kristapa Gulbja pieminekli Latvijas stāvstrops brīvībai. Tā 100 000 eiro izmaksu uz pusēm finansēja Zedelgema un Latvijas Okupācijas muzeja ziedotāji.
Pieminekli atklāja 2018. gada 24. septembrī. Latvijas bites nu ganījās Flandrijas sarkano magoņu laukos. Sarkanās magones bija un vēl tagad ir Pirmā pasaules karā Flandrijas laukos kritušo piemiņas zīme.
Latvijas stāvstrops brīvībai bija pirmais un līdz šim arī vienīgas publiskais piemineklis latviešu karavīriem, kam bija jācīnās Vācijas pusē Otrā pasaules karā.
Taču karš, kurā Latvija nevarēja uzvarēt, vēl nebija beidzies. Nacistiskās Vācijas pusē ar Hitlera pavēli „brīvprātīgi” iesaukto latviešu karavīru gods un cieņa krita par upuri melīgajiem stāstiem par viņu nacismu un kara noziegumiem. Tie sasniedza arī Zedelgemu.
Krievijas ideologu un kreisi noskaņotu Beļģijas organizāciju un vēsturnieku protesta dēļ, Zedelgemas pilsētas valdība 2021. gadā vienpusīgi noņēma skaidrojošo plāksni, laukumu pārdēvēja. 2022. gadā novāca arī bišu stropu ar visām bitītēm. Nelīdzēja Latvijas vēstnieku un Eiropas parlamenta deputātu protesti. Latvijas vēsturniekus diskusijā par pieminekli neaicināja.
2022. gadā Ukrainā iebruka Krievijas armija. Zedelgemā tā arī laikam nesaprata, kāds Krievijas iebrukumam sakars ar pieminekli un kāds tam varētu būt sakars ar viņiem pašiem. Pola Denīsa atklājumos ir sarkanās armijas Rietumeiropas karte krievu valodā. Arī Zedelgema krievu kara kartē. Vai arī vēl tagad Krievijas ģenerāļu somās ir kara kartes ar Rietumeiropu krievu valodā? Un – kāpēc?
Esam pateicīgi flāmu draugiem, kas palīdzēja sarunās ar Zedelgemas vadību Latvijas stāvstropu brīvībai atbrīvot no gūsta kādā noliktavā un pārvest uz Latviju, lai tas turpinātu vēstīt par latviešu karavīru un Latvijas likteni Otrā pasaules karā.
Šodien to ar visām bitēm iesvētām zem Lestenes memoriāla liepām un nododam tā jaunā saimnieka, Tukuma novada, gādībā. Zinām, ka tas te ir pareizā vietā un pareizās rokās.
Un zinām, ka ar Latviešu karavīru biedrības „Lestene” gādību tā stāsts un tā simboliskā nozīme kļūs par daļu no vēl grūti topošā Latvijas vēstures stāsta – kā liecība, kā piemiņa, kā atgādinājums, kā brīdinājums un kā solījums.
Nekad vairs Latvijas tautai nezaudēt savu valsti un valstij nezaudēt savu armiju.
Nekad vairs svešu armiju zābakiem nemīdīt Latvijas zemi un līdumus.
Nekad vairs neļaut svešām varām skaldīt, šķelt un pazemot Latvijas tautu.
Nekad vairs neļaut svešos kara pulkos karot tēvam pret dēlu, brālim pret brāli.
Nekad vairs nevienam neļaut apšaubīt un aptraipīt latviešu kareivju cieņu un godu.
Nekad vairs neļaut svešiem naida stāstiem viltot mūsu vēsturi, bet ar pārliecību pašiem stāstīt savu patieso un taisno Latvijas stāstu.
Nekad vairs ienaidniekam neatdot valsti, ko pirms 35 gadiem tauta atkaroja ar dziesmu spēku un ko tagad Latvijas armija sargā ar savu ieroču spēku.
Laiks atpakaļ netek. Kritušie kapos klusē. Kritušo vietā jārunā mums. Mēs nedrīkstam klusēt. Mums viņu tūkstoš tūkstošbalsīgajam korim jādod balss un arī viņu vārdā jāliecina un jāapliecina: Šī ir mūsu zeme.
Šī ir mūsu tauta.
Šī ir mūsu valsts.
Šīs ir mūsu mājas,
vienīgās zem saules.
Un, lai kur pasaulē
mūs nežēlīgā laika straume aiznesusi,
Latvija ir mūsu mājas, vienīgās uz zemes.
Vieta, kas mūs vienmēr gaida.
Vieta, kur mūs vienmēr gaida.
Vieta, kur mēs esam – mājās.
Kā mūsu bišu saimei strops,
tā mums ir mājas – Latvijā.
Mīlēsim Latviju.
Sargāsim Latviju.
Kalposim Latvijai.
Lūgsim, lai Dievs mums savu svētību sūta
ziedēt, dziedāt un laimē diet
mūs’ Latvijā.
Valters Nollendorfs (dzimis 1931) – rakstnieks, literatūrzinātnieks, sabiedrisks darbinieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1990). Mičiganas Universitātē ieguvis filoloģijas doktora grādu vācu literatūrā (1962). Viens no Jaunās Gaitas (kopš 1955) un Latviešu Rakstnieku apvienības dibinātājiem. Aktīvi piedalījies Baltijas Studiju veicināšanas Apvienības (AABS) darbā, kopš tās dibināšanas un bijis tās prezidents (1976-1978). Angļu valodā publicēti daudzi zinātniski pētījumi un pārskata raksti. Rakstījis lugas, dzeju, apceres par latviešu un cittautu literatūru. Kopš 1996. gada dzīvo Latvijā, aktīvi darbojas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, īpaša nozīme darbam Latvijas Okupācijas muzejā un nākotnes muzeja būvē.
