Jaunā Gaita Nr. 34, 1962

 

 

Ārā no rūpēm un vergu darbiem

Fēlikss Cielēns, LAIKMETU MAIŅĀ, Atmiņas un atziņas I, apgāds Memento, Zviedrijā, 1961. g. , 512 lpp.

 

Vairāk nekā četrus gadu desmitus Fēlikss Cielēns darbojies latviešu sociāldemokratu rindās. Viņš piederēja pie mērenajiem, labā spārna sociāldemokratiem. Trimdā tas no partijas izstājies, un kā bezpartejisks publicists pašlaik strādā gar savām atmiņām. Šai darbā aklajam autoram daudz palīdz viņa dzīvesbiedre, kā arī vairāki draugi un atbalstītāji.

Pagājušā gada beigās iznāca memuāru pirmais sējums, kas aptveŗ laiku no 1890-tajiem gadiem (F. C. ir dzimis 1888. g. ) līdz 1918. g. decembrim. Par dažiem gadiem autoram bijušas kalendāriskas atzīmes, taču galvenais avots ir viņa atmiņa. Tās atsvaidzināšanai Cielēns izmantojis gan laikrakstus, gan paša agrākos rakstus un citu autoru darbus.

 

PĀRDOMAS UN ATZIŅAS.

Pirmo sējumu ievada autora refleksijas par psīcholoģiskiem, vēsturiskiem, polītiskiem un literāriem jautājumiem. Tur atrodamas vairākas interesantas un zīmīgas domas, bet arī daudz tāda, kam attiecīgo nozaŗu speciālisti nevarēs pievienoties.

Jāatzīmē Cielēna norādījums par divām kaitīgām dogmām, ko latviešu sociāldemokrati savas darbības sākuma gados bez kritikas Pārņēma no vācu biedriem. Tā ir "dogma par muižas saimniecisko pārākumu" un "dogma, ka lielvalsts ir izdevīgāka sociālisma īstenošanai" (63. lpp.) Šie "ticības locekļi" kavēja latviešu sociāldemokratus atrisināt agrāro un nacionālo jautājumu sakarā ar mūsu tautas interesēm. Taču bija arī ļaudis soc. dem. rindās, kuŗus šīs dogmas nespēja apmulsināt. Nacionālajā jautājumā tāds drošs sava ceļa gājējs bija Marģers Skujenieks, kam Cielēns veltījis daudz atzinīgu vārdu. Vispār šajā darbā minētā problēma ir centrālajā vietā.

 

PILSONISKA IZCELSME

Vēlākais revolūcionārs un illegālists dzimis kā Alderu muižas alus darītavas direktora trešais bērns. (89. lpp.) Taču tas nebija nekāds izņēmums. Kādā vietā viņš paskaidro: "Visi latviešu sociāldemokratijas pirmie idejiskie pamatlicēji... cēlās no turīgo vecsaimnieku mājām. Tāpat arī 1905. gada jaunie sociālistiskie intellektuāļi savā vairumā nāca no turīgiem vecsaimniekiem." (144. lpp.)

Bērnības atmiņās liela nozīme ir Fēliksa mātei, mājskolotājai un citām sievietēm. Tēvs bijis praktiskas dabas cilvēks, un viņš dēlu ietekmējis mazāk. Fēlikss ir impulsīvs, vērīgs un acīgs. "Kad man bija pieci gadi, es vairs neticēju, ka stārķi atnes bērnus", paskaidro autors. (97. lpp.)

Cielēns nav ne cūkas ganījis, ne pagasta skolā gājis. Tieši no mājskolotājas rokām viņš 1896. gadā iestājas Aleksandra ģimnazijā Rīgā. Ģimnazijas laikā tas arī stājas sakaros ar nelegālo latviešu sociāldemokratu kustību. Tas notiek 1903. gadā.

 

"UZMOSTIET, ČAKLIE RŪĶI!"

1905. gada revolūcijai veltītas vairāk nekā 100 lappuses. Tas ir temats, kuŗā autoram ir ievērojama pieredze un erudīcija. Viņš katēgoriski noraida J. Jansona Brauna un padomju vēsturnieka J. Krastiņa apgalvojumus par šis revolūcijas cēloņiem. Cielēns raksta: "Mūsu piektais gads nav sociāla izmisuma rezultāts, bet polītiska revolūcija, kur tauta apzinīgi cinās par tiesībām un brīvību." (148. lpp.) Jo sevišķi raksturīga parādība tajā laikā ir latviešu zemnieku ārkārtīgā revolūcionārā aktivitāte - pavisam neparasts notikums Eiropas jauno laiku vēsturē.

Autors jo sevišķi pasvītrā piektā gada latviešu revolūcijas nacionāli demokratisko noskaņu. Zīmīgi, ka populārākā cīņas dziesma toreiz bijusi: "Latvija, mosties, gaŗa nakts jau beidzas... "

Kritiski viņš izsakās par kāda jauna latviešu vēsturnieka (ar amerikānizētu uzvārdu) studiju darbu, kulā attēlots pagastu delegātu kongress. Cielēns piezīmē: "Centīgais kandidāts ļauj vaļu savai fantazijai..." (198. lpp.)

Šajā nodaļā autors jo plaši apraksta arī savas gaitas un dažādos piedzīvojumus revolūcijas laikā. Tas viss noticis viņa agrā jaunībā, un stāstījums ir romantikas apdvests. Šur tur ieviesušās arī faktiskas kļūdas. J. Ozols nebija valsts domes soc. dem. frakcijas priekšsēdis, M. Gorkijs nebija viens no boļševiku galvenajiem vadītājiem ideologiem u. c.

Vērtīgi ir Cielēns norādījumi par "vēstures labojumiem" P. Stučkas un P. Dauges rakstos. (255. lpp.)

 

"DAUDZ DZIRKSTIS DZISĪS, PIRMS LIESMA DEGS."

Pēc revolūcijas sagrāves Cielēns kādus gadus uzturas Pēterpilī, kur studē tieslietas. Tomēr Krievijā viņš nejūtas drošs un 1910. gadā dodas trimdā uz rietumiem. Trūkumu viņš necieš, jo saņem līdzekļus no mājām. Par to viņš pats drusku paironizē: "Ar šiem tēva ražotajiem virsvērtības rubļiem man pietika labu laiku ko dzīvot ārzemēs." (308.) Trimdā Cielēns dzīvo garīgi spraigu un intensīvu dzīvi. Viņš alkatīgi traucas iepazīties ar rietumu kultūras vērtībām, daudz lasa, mācās un strādā par publicistu. Viņš ir kontaktā ar citiem latviešu polītiskajiem emigrantiem, arī ar Raini un Aspaziju.

Kā delegāts viņš piedalās liktenīgajā Latvijas sociāldemokratu (LSD) kongresā Briselē 1914. gadā. Tur ierodas Ļeņins pats un palīdz latviešu lieliniekiem sagrābt savās rokās visu LSD partijas aparātu. Tas palīdz savukārt Ļeņinam 1917. gadā dabūt lielinieku pusē arī labu dalu no latviešu strēlniekiem. Šai sakarā Cielēns deklarē: "Es atzīstos: drošas aktivitātes trūkums patstāvīgas partijas dībināšanā Briseles kongresā ir manas ilgās polītiskās darbības vislielākā kļūda, kuŗai bijušas liktenīgas sekas austrumu Eiropas vēsturē." (385.)

Nodaļās par trimdu ir vairākas vietas, kas var interesēt arī sveštautiešus. Tas jo sevišķi sakāms par autora saskari ar Ļeņinu un Radeku Bernē 1917. gada pavasarī. Izrādās, ka Ļeņins sākumā nav ticējis februāra (marta) revolūcijai, bet uzskatījis to par ģenerāļu un buržuāzijas apvērsumu Anglijas vēstnieka Bjukenena uzdevumā, lai aizkavētu separāta miera noslēgšanu ar Vāciju. (418.)

Tāpat interesanti ir Cielēna vērojumi atceļā uz Krieviju 1917. gada rudenī. Sevišķi tas sakāms par viņa uzturēšanos Stokholmā, kur tajā laikā boļševiku aģenti, apgādāti ar vācu naudu, izrādīja lielu aktivitāti. (430, ff.) Jāpiezīmē, ka vagons, kuŗā Ļeņins izbrauca caur Vāciju, nebija "plombēts". (423.) Tas ir mīts, ko izplatīt centās pats Ļeņins, lai mazinātu aizdomas par sadarbību ar vāciešiem. Minētā brauciena laikā Vācijas territorijā ar lielinieku vadoni vēlējās satikties vairāki vācu polītiķi. Tas bija Ļeņins, kas šo satikšanos toreiz noraidīja.

Cielēns izvēlas braukt caur Franciju, Angliju un Skandināviju, jo negrib uzņemties nekādas saistības ar vācu imperiālistiem. Viņš tādēļ nokļūst Krievijā tikai pēc lielinieku apvērsuma.

 

CĪŅA PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKIEM UN LATVIJAS PAŠNOTEIKŠANOS.

1917. gadā decembrī Cielēns ierodas Valkā un sāk cīņu par latviešu strēlnieku dvēselēm, lai atrautu mūsu kaŗavīrus no lieliniekiem un padarītu par demokratijas sargiem. Viņš arī dod savu izskaidrojumu par to, kāpēc strēlnieki pieslējušies lieliniekiem. (446. - 447.)

Ļoti drāmatiskos apstākļos autors savu cīņu turpina 1918. gada augustā Kazaņā. Tur čechu gūstā kritušie 5. Zemgales pulka strēlnieki Cielēna ietekmē paraksta pretlieliniecisku uzsaukumu saviem cīņu biedriem. Viņš saka: "Ja nu man būtu izdevies šo vienīgo drošo boļševiku varas balstu aizraut demokratijas nometnē, tad boļševiku vara būtu 1918. gadā rudenī kritusi." (483.)

Kaut arī tad neizdodas tā, kā autors to cerējis, tomēr pienāk Latvijas pašnoteikšanās stunda. Omskā viņš saņem ziņu, ka Rīgā 18. novembri izsludināta neatkarīga demokratiska Latvijas republika. Līdz tam viņš kopā ar citiem latviešu maziniekiem Krievijā ir aizstāvējis saukli: "Brīvu Latviju brīvā Krievijā." Tagad tas nekavējoties pievienojas neatkarības deklarācijai un solidarizējas ar Latvijas pagaidu valdību.

1918. g. decembrī Cielēns atstāj Krieviju, lai stātos jaunās valsts rīcībā un cīnītos par tās starptautisko atzīšanu.

Šais īsajās piezīmēs tikai fragmentāri ir skarts Cielēna atmiņām bagātais materiāls. Autora stāstījums ir dzīvs un ar katru nodaļu pieaug lielākā spraigumā, sasniedzot lielu intensitāti sējuma otrā pusē.

Tik plašā darbā dabiski gadās arī vairākas faktu kļūdas (esmu norādījis tikai uz dažiem piemēriem), tāpat arī valodas negludumi. Ne vienmēr varēs pievienoties arī autora vērtējumiem, kaut ari tie interesanti formulēti. Bet - neviens nenožēlos, ja iepazīsies ar šī trauksmīgā un kulturālā latviešu politiķa memuāriem. Daudz kas tur var interesēt arī sveštautiešus. Tādēļ gaidīsim nākošo sējumu.

 

Uldis Ģērmanis.

Jaunā Gaita