Jaunā Gaita Nr. 37, 1962

 

Arturs Neparts

AUTORITĀRĀS LATVIJAS IDEOLOĢIJA

Komentāri par komentāriem

 

Komentāri par pagātnes polītiskajiem notikumiem palaikam izraisa debates, sevišķi, ja tie saistīti ar galējībām kā „labs” un „ļauns”. Tas arī tāpēc, ka polītikā samērā nedaudzi gadījumi atbilst šīm galējībām; vairums gadījumu vērtējams relatīvi attieksmē pret laikmetu un citiem polītiskiem notikumiem šajā laikmetā. Ja polītiskā iekārta, kāda tā bija Grieķijas ziedu laikos, pastāvētu šodien, to sauktu par vergu valsti. Ne tāds ir vēstures vērtējums.

Izlasot Gunara Irbes komentārus JG 33. numurā par autoritārās Latvijas ideoloģiju, liekas, ka vienam otram būs radusies vēlēšanās kaut ko piebilst. Tāda radās arī man. Tādu faktu publicēšana, kuŗus vismaz daļa JG lasītāju varētu nezināt, ir apsveicama parādība.. Ja autors būtu apmierinājies tikai ar pilnīgu A. Aļņa raksta publicēšanu, liekas, nebūtu ko piebilst, un autors būtu sasniedzis vairāk nekā tagad. A. Aļņa raksts nav ne tik komplicēts, ne arī JG lasītāji tik neaptēsti, lai viņiem ar pirkstu būtu jārāda, kuŗā virzienā jāskatās, sevišķi, ja par norādītā virziena pareizumu domas var stipri dalīties. Tā arī mans nolūks nav aizstāvēt vai kritizēt A.Aļņa rakstā izteiktās domas, bet gan apšaubīt dažus apgalvojumus, kas izteikti šī raksta komentāros.

Tā kā esmu dzīvojis kā parlamentārā, tā autoritārā Latvijas valsti, mani pavisam nepārliecina apgalvojums, ka parlamentārā laikā latviešu tauta izveidojās par nāciju savā valstī, bet autoritārais laiks radīja šķirtni latviešu tautā, kas pastāv vēl šodien, kā arī latviešu sadalījumu tādos, „kas vai nu labprātīgi vai kā masa ietekmēti, pakļāvušies diktatūras režīmam” un tādos, „kas tādu iespēju neuzskata par cilvēka cienīgu”. Šāds jautājuma nostatījums, kur vienā pusē baltās avis un otrā pusē melnie velni, jau pats par sevi rada iespaidu, ka autors vēlas nevis objektīvi komentēt, bet gan pelt un slavēt. Vai autoram patiesi nekad nav izraisījies jautājums, ka autoritārais laiks varēja rasties un radās tikai kā sekas viņa idealizētā parlamentārā laika kļūdām? Vai patiesi parlamentārais laiks ar savām 24 partijām saeimā, kur bieži viena un divu deputātu minoritāšu partiju balsis izšķīra valdības likteni un noteica saeimas lēmumus „veidoja latviešu tautu par nāciju savā valstī?” Jeb vai to veidoja izkaušanās polītiskos mītiņos? – Es domāju, ka nē, un man šķiet, ka šīs minoritāšu partiju balsis, kas gāza valdības, savtīgās interesēs noraidot satversmes reformu, zināmā mērā izšķīra arī autoritārā režīma rašanos.

Kur ir pierādījums tam, ka šķirtne, kas šodien pastāv starp latviešiem ir autoritārās Latvijas radīta? Neesmu dzirdējis nevienu publiski izteiktu domu, kas ierosinātu autoritārās Latvijas atjaunošanu. Manuprāt, latviešu sabiedrībā domstarpības ir tādas, kādas demokratiskā sabiedrībā ir normālas, un varbūt mazākas par tām, kas bija parlamentārā Latvijā. Grūti te saskatīt autoritārā laika ietekmi. Ja varbūt Zviedrijas latviešu „galotnēs” šis jautājums ir aktuāls, tad iespējams tādēļ, ka tur ir daži nacionālās Latvijas zvērināti pretinieki, kas savu naidu apliecināja ar jūdasa pakalpojumiem, boļševikiem iznīcinot Latvijas valsti. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, un pēc tiem nevar vispārināt.

Tāpat gribas autoram jautāt, cik autoritārā Latvijā bija to, kas ar darbiem apliecināja skanošos vārdus, ka pakļaušanās diktatūras režīmam nav cilvēka cienīga? Cik man zināms, laikam visi, no kuŗiem šos darbus varēja gaidīt, akceptēja autoritārās Latvijas pensijas un darbu. Ja tā, tad laikam dzīve autoritārā Latvijā nemaz tik cilvēka necienīga nebija.

Arī citādi autora pieeja, maigi sakot, rādās diezgan subjektīva. Tā autors, komentējot ideoloģijas jautājumu, pieskaŗas polītiskiem jautājumiem, kādi ir 15. maija apvērsums un tā sekas, bet noraida ekonomisko uzplaukumu autoritārā Latvijā kā mazsvarīgu. Liekas, ka autors domā Aļņa rakstā beidzot atradis argumentus, ar kuŗiem pienaglot autoritāro Latviju uz necelšanos; tādēļ viņš noraida visus citus argumentus, kas varētu šo vienpusīgo nolūku traucēt. Šāda pieeja neveicina ne autora aicinājumu, ka „ir vajadzīgs zināt”, ne arī viņa atzinumu, ka šodien „meklējumi pēc kopējā ir vairāk kā nepieciešami”.

Būtu arī interesanti zināt, kur autors ņēmis pierādījumu savam apgalvojumam, ka Aļņa rakstā „ir sakopotas domas, kas jāuzskata par autoritārās Latvijas polītiskās ideoloģijas kopsavilkumu”. Šaubos, vai tādi pierādījumi ir vispār iespējami. Manā uztverē šis raksts ir tikai viens no daudziem šāda veida rakstiem, kuŗam nav atsevišķas kvalifikācijas, lai to uzskatītu par kopsavilkumu. Apgalvojums ir varbūt autoram patīkams, bet manā uztverē nepatiess.

Tiem, kas domā, ka autoritārās Latvijas laiks tomēr bijis labāks par tagadējo boļševiku okupāciju Austrumeiropā un citur, autors pārmet nekonsekvenci. – Ja nu tā, tad autoram, pat piesaucot Dievu, liekas, ir vienalga, cik cilvēkus valsts vara nogalina, cik no tiem pārvērš vergos koncentrācijas nometnēs, cik no tiem padara par ubagiem, vienalga, vai tie var pielūgt Dievu bez represijām vai ne, vai ap tiem uzceļ dzeloņstiepļu vai mūŗa žogu vai nē, vienalga, vai tie var doties pasaulē, kur vēlas, vai nē. vienalga, vai bērnus spiež izspiegot savus vecākus vai nē: Ulmanis ir tāds pats cilvēku slepkava kā Staļins un Hitlers. – Tādas ir konsekvences, ja esam konsekventi pēc Gunara Irbes norādījumiem. Tādas ir gudrības, ko Gunars Irbe mums piedāvā par zināšanām Latvijas valsts vēstures atklātas, kritiskas un godīgas izvērtēšanas vārdā – absurdu, kam komentāri lieki.

Vienam otram no lasītājiem varētu likties, ka šo rindu rakstītājs ir zvērināts autoritārā laika aizstāvis un parlamentārā laika nonicinātājs. Tas nav tiesa. Manā uztverē mums nav jākaunas ne no mūsu parlamentārā, ne autoritārā laika. Latvijas Satversmes Sapulce radīja vienu no liberālākām satversmēm pasaulē. Tas nebija tikai pašu gara ražojums. To ietekmēja piemēri citur Eiropā un pasaulē. Grūti pārmest tiem, kas šo satversmi radīja, ja mēs atradāmies tādā ģeopolītiskā stāvoklī, kas šādai satversmei neradīja auglīgu vidi. Kaut arī mūsu parlamentāro laiku nevar uzskatīt par nesekmīgu, tanīs apstākļos latvieši domāja, ka Latvija spēj vairāk nekā tā bija spējusi pirmajos 15 gados. Atkal mēs skatījāmies pāri robežām. Visa pasaule atzina, ka 30-os gados autoritārās valstis kontinentālā Eiropā parādīja labākus rezultātus nekā to bija spējušas viņu nestabilās demokratijas. Vai kāds brīnums, ja mazā Latvija sekoja citu piemēram tāpat, kā tā bija sekojusi, veidojot savu satversmi. Un tomēr bija starpība: autoritārā Latvija nekad nezaudēja cieņu pret cilvēku un viņa dzīvību, tā netīkoja pēc citu tautu territorijām un mantas, tā atzina minoritāšu tiesības savā territorijā, un tā respektēja starptautiskās tiesības. Vai Latvijas autoritārai iekārtai nebija kļūdu? Bija, un daudz! Ja nu tomēr mēs mēģinātu likt svaru kausos šī laika pozitīvo un negatīvo salīdzinājumā ar šī laikmeta notikumiem citur kontinentālā Eiropā, tad manā uztverē mums no rezultātiem nebūtu jākaunas. – Katra nobriedusi tauta cenšas bez nicināšanas mācīties no savas pagātnes kļūdām. Tas jādara arī mums. Vēlos tikai apšaubīt, vai veids, kā to dara Gunars Irbe, ir attaisnojams. Liekas, lai varētu secināt, vispirms nepieciešama objektīva faktu analize. Manā uztverē Gunars Irbe sāk no otra gala: secinājums jau gatavs, jāatrod tikai fakti, kas to balstītu, jo kā citādi iespējams nostatīt autoritāro Latviju uz viena līmeņa ar „tautas demokratijām”.

Ir tiesa, ka vajag zināt. Vajag zināt, ko par mūsu neseno pagātni saka ne tikai pašu mājas „gudrie”, bet arī citi. Britu Enciklopēdijā varam lasīt sekojošo: „The first Saeima compromised 22 political parties; in the fourth Saeima, elected in 1931,there were 24 parties. Governments changed frequently and had to be coalition cabinets. Between 1918 and 1934, 18 premiers held office. A reaction against such a system set in. Ulmanis, the premier, proposed a constitutional reform which was angrily opposed by the national minorities, the Social Democrats and the Communists. The German minority became nazified and Ulmanis had to suppress in 1934 the Latvian Branch of the Baltischer Bruderschaft whose program was the incorporation of the Baltic states into the third reich. A Fascist organization called Perkonkrust (Thundercross) seemed ready to seize power. On May 15, 1934, Ulmanis and Balodis issued a decree declaring a state of siege. The Saeima and all the political parties were dissolved. On April 11, 1936, on the expiry of the second term of office of Pres. Albert Kviesis, Ulmanis succeeded him. A corporative form of government came into effect. The country’s economic position considerably improved.” (Encyclopaedia Britannica, 1959, Volume 13, page 763)

 

 


 

 

g. irbes atbilde A. nepartam

A. Neparta piezīmes sagādāja prieku. Diskusija turpināsies ar jaunām liecībām, jauniem „par” un „pret”. Šoreiz pāris iebildumu: A. Neparts caurcaurēm apskatījis jautājumu no praktiskās puses. Tādējādi esmu ar viņu vienisprātis – tas teikts arī manos komentāros JG 33. numurā – ka autoritārajā Latvijā nav notikušas visas tās pašas necilvēcības vai vismaz tādos apmēros kā nacistu un komūnistu sagrābtajās zemēs. Raksts bija par ideoloģiju, ne praksi – būsim nekonsekventi, noliegdami, šādas ideoloģijas akceptēšana (ja tā būtu notikusi, kā A. Alnis rakstījis) rada priekšnoteikumus diktatūru izraisītām nežēlībām. Visās tautās ir cilvēki, kas ar mieru tās pastrādāt.

Ne savā rakstā, bet principā šai debašu laukā neuzskatu ekonomisko uzplaukumu par pārliecinošu argumentu. Ir taču zināms – cita starpā par to rakstījis tautsaimnieks prof. A. Aizsilnieks – ka šo uzplaukumu lielā mērā izraisīja pirmskaŗa augstā konjunktūra. Ārpus tā: ja jau tā, tad –

a) emigrācija ir ieguvums, jo mums iet labi, daudziem tik labi kā vēl nekad Latvijā;

b) ja – tas nav neiespējami – Padomju Savienība sasniegtu augstu materiālās labklājības līmeni, vai tad kollēga A. Neparts atzītu padomju diktatūru?

 


 

 

PRESES SPOGULIS

 

 

 

NACIONĀLISMA JĒGA UN NOZĪME

LATVIJA AMERIKĀ, 1962. g. 9. Jūnijā.

Fragments no sērijas „Nacionālisma jēga un nozīme”.

 

Un kad 1873. gada maijā Lettonia’s loceklis Atis Grīnbergs izcīnīja pirmo rapieru divkauju ar vācu muižnieku Akseli von Vālu (Wahl), tad tas bija notikums ar tālu ejošu nozīmi. Šī divkauja liecināja, ka pasaulē ir notikušas lielas pārgrozības. Vācu muižnieks, kas ar nicināšanu bija noraudzījies uz „zemnieku kārtu”, tagad bija spiests atzīt, ka no šīs kārtas izaugušais latvietis ir kļuvis viņam līdzvērtīgs un drīkst prasīt gandarījumu no barona dēla, kas viņu ir apvainojis. (Te jānorāda, ka rakstot par tautiskās atmodas laikmetu, pat tādi izcili vēsturnieki, par kādu mēs, piemēram, uzskatam prof. A. Švābi, necenšas būt gluži objektīvi. To varētu teikt arī par prof. Švābes vēlēšanos noklusēt tieši studentu korporāciju lomu latviešu tautas nacionālās pašapziņas veicināšanā un līdz ar to Latvijas brīvības izkaŗošanā). Viszīmīgākais pierādījums par nacionālo garu, kāds valdījis korporācijās, ir fakts, ka 1918. g. novembrī piecas vecākās latviešu studentu korporācijas vienprātīgi nolēma iestāties Latvijas armijā un viskritiskākā periodā arī veidoja pulkveža Kalpaka skaitliski pavisam nelielās armijas kodolu.

Nacionālā pašapziņa bija tā, kas Krišjāni Baronu skubināja savu mūžu veltīt tautas dainu un gara mantu krāšanai. Nacionālā pašapziņa skubināja latviešus tiekties pēc saimnieciskas neatkarības, dibināt savas biedrības, rīkot vispārējos latviešu dziesmusvētkus...

Tautā bija sākusies liela sasaukšanās... liela sakustēšanās...

Caur 1905. gada nemieriem, pirmā pasaules kaŗa strēlnieku cīņām un brīvības kaŗu – tā mūs noveda pie brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts. Bez nacionālās pašapziņas šādas Latvijas nebūtu bijis. Un – bez nacionālās pašapziņas tās nebūs arī nākotnē.

No sacītā izriet secinājums, ka mums jāpaliek latviešiem, lai mēs varētu atgūt vai vismaz redzēt ceļamies augšām valsti. Īpaši svarīga nozīme šai ziņā ir mūsu jaunatnei, arī tai jaunatnei, kas aug svešuma garīgā gaisotnē. Nav nekāds noslēpums, ka daļa no jauniem latviešiem uz nacionālismu raugās ar tādām pat brillēm, kādas bija uzlikuši brāļi Kaudzītes, kas savā romānā Mērnieku laiki pilnīgi nepamatoti un bez atbildības izmaņas ir kariķējuši kādu lielu un skaistu laikmetu latviešu tautas vēsturē. Ja man būtu iespējams to darīt, es šo grāmatu nedotu lasīt skolēniem un nepieminētu latviešu literatūras vēsturē.

Mācītājs A. Lūsis

 

[Skat. arī Jāņa Sarmas repliku JG39!]

 

 

 

LATVIEŠU LĪDZDALĪBA EIROPAS KUSTĪBĀ

LATVIEŠU FEDERĀLISTU ZIŅOTĀJS 2. num.

Fragments no raksta „Latviešu līdzdalība Eiropas kustībā”.

... Lai gan par to nav noteiktu ziņu, būtu aplam iedomāties, ka arī Latvijā nacionāli noskaņotie sabiedriskie un polītiskie darbinieki nebūtu uzzinājuši, kaut slepus, par brīvo Rietumeiropas tautu apvienošanās centieniem. Visai zīmīgi uzskati šinī jautājumā izteikti kādā vēstulē no Latvijas, kas brīvo pasauli sasniegusi necenzētā ceļā: „Mūsu mērķis šodien (ir) brīva, nevis neatkarīga Latvija. Tas Jums ārzemēs, varbūt, liksies nesaprotami un tīrā ķecerība, bet mēs redzam, ka mūsu dzīvā spēka zaudējumi jau šodien ir par lieliem, lai Latvija nākotnē varētu celties kā neatkarīga – suverēna valsts.” Par līdzīgu noskaņojumu liecina arī kāda cita vēstule: „Visnesaprotamākais man ir robežu jēdziens. Ticēsim, ka cilvēce šai ziņā kļūs tik gudra, ka ikviens varēs iet no zemes uz zemi, nekur nebūs bruņotu vīru uz robežas, un nevienam arī nebūs ļaunu nolūku, apmeklējot kaimiņus. Kādreiz gadījās būt Valkā. Turienieši man rādīja vietu, kur kādreiz raibs bomis šķīris latviešus no igauņiem. Tagad redzēju, kā cilvēki iepērkas latviešu pusē, pēc tam tūlīt pāriet uz veikaliem igauņu pusē. Pilsētas it kā divas: Valka un Valga, bet nekādas robežas nav. Vakarā aizej uz koncertu igauņu pusē, ja apnicis ir pie pašiem. – Tāpat redzēju bijušās robežas vietu pie kāda lielceļa netālu no Valkas. Bērni plūca pļavā ziedus. Meitenīte pārkāpa nogāztam satrunējušam robežstabam, jo tur, „viņā pusē” auga skaistākas margrietiņas. Domājot par robežām, valstīm, nacionālismu, bieži gribas turēt par tīru muļķību daudz no tā, ko cilvēki pasaulē (un zināmā mērā pat es pats vēl) tur svētu un lielu. Neesmu vēl pārāk vecs: varbūt redzēšu, kā sapuvuši nogāzīsies visi robežstabi, kas šķir cilvēkus. Tikai vispirms nepieciešams sagāzties, sabrukt naidam, kas šķiŗ rases, tautas un dažāda uzskata cilvēkus. Tie visi ir pēdējo divu gadsimtu utopistu sapņi. Bet piepildās sapņi zinātnē, technikā, kādēļ gan nevarētu tie piepildīties arī sabiedriskā dzīvē?”

V. Burtnieks

 


Utopistu sapņi vai nākotnes Eiropas robeža?
Dažreiz otrā pusē aug skaistākas margrietiņas.

 

 

Vilis Zariņš

FEDERĀLISMA BIOLOĢISKĀS  SAKNES

Lasītāju gaumi nevar vienā dienā mainīt, to saprot pat tie citu tautu federālisti, kas aktīvi iesaistījusies pasaules pārbūves darbā un kam tāpēc netrūkst pieejas interesantākajiem materiāliem. Tie nemaz nemēģina lieki uztraukt veco paaudzi ar tādu svešvārdu kā federālisms. Tas varētu tikai traucēt vārīgajā celšanas darbā. Nākamā paaudze, protams, būs pie visa pieradusi, nebrīnīsies un pieņems jaunas starptautiskas formas tikpat mierīgi un vienkārši kā televiziju vai braucienus uz mēnesi, gluži tāpat kā franču un vācu jaunatne tagad bez satraukuma ignorē to robežu nojaukšanu, par kuŗu saglabāšanu nupat vēl viņu tēvi un vecākie brāļi upurēja savas dzīvības.

Latviešu federālistu spalvu dara vēl smagāku apziņa, ka daudz trimdas latviešu raugās vienīgi atpakaļ uz zaudēto paradīzi kādreiz brīvajā dzimtenē. Kas gan varētu viņus pārliecināt, ka pasaulē vēl vienmēr notiek kaut kas labs – arī bez tiešas gatavošanās cīņai pret komūnismu – un ka tam varētu būt kaut kāds sakars ar mūsu tautas likteni! Dažreiz liekas, ka tādus trimdiniekus cilvēcīgāk atstāt viņu atmiņām, jo nākotnes celšanas darbā tie sevišķi daudz palīdzēt nespētu. Ja kaut ko tomēr rakstām, tad tikai tādēļ, ka gluži visi latvieši nav tādi vakardienas cilvēki un nav tik vienaldzīgi par pasaules notikumu dziļāko dabu kā tas trimdas avīžu lasītājam varētu likties. Sakarība dažādo polītisko virzienu starpā dažiem no mums var pie tam sagādāt vairāk galvas sāpju nekā labai daļai no pārējo tautu cilvēkiem, kas „pareizo” polītisko līniju atrod jau gatavu, bez domāšanas. Mums ir paaudze, kas cīnījusies par pasaules revolūciju, tāpat kā tāda, kas koncentrējusi savas labākās domas ap vienas tautas un viena vadoņa jēdzienu. Un protams, kā tagad to mēdzam teikt – īstenībā visu laiku mēs patiesībā esam bijuši demokrati kā savās mājās, tā attieksmē pret citām tautām. Vēl arvien pārāk maz darīts un rakstīts, lai mums pašiem kļūtu skaidrs, vai esam demokrati tikai tāpēc, ka pašreiz dzīvojam rietumos, vai arī kādu dziļāku un tiešām izprastu iemeslu dēļ.

Lai nerastos nekādi pārpratumi, pašā sākumā skaidri jāpasaka, ka ar federālismu te saprasta polītiskās dzīves izveidošana demokratiskā ceļā – pāri nāciju līmenim, kā arī zem tā, kaut gan par pēdējo parasti mazāk uztraucas. Federālisti mēģina izveidot polītisku sistēmu, kas dibinās uz demokratisku praksi. Savādā kārtā demokratu sistemātiskās un teorētiskās pozicijas līdz šim bijušas ļoti vājas un tālāk par zināmiem polītiskiem „dzīves gudrības” principiem nav izveidotas. Pat angļu polītiķi savu iekārtu atzīst par mazāko no iespējamiem ļaunumiem, kam neviens nemēģina piedēvēt tieši pozitīvu vērtību. Demokratijas modernie pretinieki – XIX g.s. marksismā pamatotais komūnisms un tā fašistiskie atzarojumi šinī gadsimtā izrādījuši daudz vairāk prasmes kā teorētisku sistēmu izstrādāšanā, tā to pielāgošanā mūsdienu cilvēku ikdienas interesēm.

Tikai tagad – pašā beidzamā laikā federālistiem un līdz ar to visiem demokratijas aizstāvjiem pieejams kāds jauns, tiešām zinātnisks arguments, kas vēl pavisam maz pazīstams un plašāk kaut kāda veida propagandā nemaz nav izmēģināts.

Pēdējos gadu desmitos biologiem kļuvis skaidrs, ka ar cilvēku evolūcijas veidā notikusi radikāla maiņa. Kombinējot Darvina un Mendeļa teorijas, biologi evolūciju parasti izskaidro par gadījuma rakstura variāciju un mutāciju radīto formu dabisko izlasi gluži dabiskā sacensībā par eksistenci, apstākļiem piemērotākai formai izspiežot mazāk piemērotas. Cilvēku suga šo mechanismu sajaukusi – vispirms jau ar to, ka nav vairs tālāk dalījusies jaunās nekrustojamās un savā specializācijā bioloģiski fiksētās sugās. Ne mazāk svarīgi tomēr, ka evolūcija pēc tam nav apstājusies, jo cilvēks nenoliedzami attīstījies arvien tālāk kā savās spējās, tā relatīvā nozīmīgumā attieksmē pret pārējo dabu. Šī evolūcija nav vairs notikusi parastajā bioloģiski automātiskajā veidā, bet saistās ar apzinīgu mācīšanos un pieredzes izmantošanu no paaudzes paaudzē ar audzināšanas palīdzību. Biologi to apzīmē gan par psīchosociālo, gan socioģenetisko (Waddington) progresu. Evolūcijas teorijā ar to rodas pavisam jaunas, pašu biologu visumā nemaz neaptvertas un bioloģiskām metodēm varbūt nemaz nepieejamas implikācijas. Vairs nevar apmierināties vienīgi ar cēloņu meklēšanu, kas varētu izskaidrot evolūciju kā neviena neapzinātu, negribētu un automātisku procesu. Cilvēks vismaz pa daļai saprot, ko dara, pieņem vai noraida spēkus, kas darbojas no viņa neatkarīgi un pūlas realizēt apzinātus mērķus kā savā, tā savu pēcnācēju dzīvē. Skaidri redzams, ka cilvēka progress ir lielāks tieši tad un tādās sabiedrībās, kas apzinīgi grib un cenšas savu bērnu dzīvi padarīt labāku par savējo. Nekādā automātiskā veidā izskaidrot šo vēlēšanos vairs nevar. Ja no zinātnieka viedokļa dabā saskatīt mērķtiecību pirms cilvēka līdz šim izrādījies neauglīgi, jo tas nav palīdzējis bioloģijas progresam, tad cilvēka vēsturē to ignorēt vairs nevar. Ir nenoliedzams fakts, ka cilvēkam ir vēlēšanās un realizēta apņēmība pakļaut saviem apzinātiem mērķiem dažādus dabas apstākļus sociālos vai ekonomiskos spēkus un dažādus gadījuma rakstura iespaidus. Ja arī tāda vēlēšanās atsevišķa cilvēka vai pat tautas un laikmeta dzīvē var likties nenozīmīga, tad tomēr vēsturē cilvēce uzrāda nenoliedzamus panākumus.

Lai gan jūtamies neapmierināti ar cilvēku savstarpējo attieksmju un sabiedrisko vai polītisko formu pašreizējo stāvokli, tomēr pēdējo pāris tūkstošu gadu laikā arī šai laukā ir vērojama noteikta attīstība „uz augšu” – arvien spēcīgākas kļuvušas prasības pēc „cilvēcības” cilvēku attieksmēs, arvien lielāks tautu un nogrupējumu daudzums mācījies sadzīvot. Kaut arī pašreiz jūtamies it kā kritiskā mirklī, kad pietiekami modernu polītisku formu trūkums varētu cilvēci novest pie tāda kaŗa, kas to varbūt aizsviestu gadu tūkstošus atpakaļ savā attīstībā, tomēr jau pati šī krizes apzināšanās un rūpes par cilvēces likteni liecina, ka griba pēc rašu un tautu pretišķību pārvarēšanas pašreiz spēcīgāka kā jebkad.

Ko vēl varētu likt pretī pašreizējās krizes apziņas radītam pesimismam? Atstājot „aukstā kaŗa” izvērtēšanu profesionāliem polītiķiem, aizmirstot kaut uz mirkli mūsu pašu likteni un noliekot pie malas mūsu nacionālās nākotnes jautājumus, no cilvēces viedokļa raugoties vispirms jāmin, ka pat briesmīgākās neveiksmes cilvēce nereti izmanto par kāpieniem uz augšu. Nemaz nerunājot par visiem zināmo faktu, ka kaŗi steidzina technikas un zinātnes attīstību, interesanti apsvērt, ka visumā negatīvos nolūkos izraisītie pasaules kaŗi devuši tieši pretējo. Pirmo pasaules kaŗu sāka, lai izšķirtu, kuŗai no Eiropas tautām valdīt pār pasauli, bet rezultātā sagrāva Eiropas kontinenta cerības noturēt pārējos savā atkarībā. Otrs pasaules kaŗš, kam vajadzēja nodrošināt rases tīrības principu, sajauca rases un tautas nesalīdzināmi straujāk un lielākos apmēros nekā tas būtu varējis notikt bez šī kaŗa palīdzības. Pasaules vadība pēc tā nonāca tieši to divu varas centru rokās, kas vismazāk saistīti savos principos ar kādu vienu tautu vai rasi.

Tas atgādina dabas filozofa Teilharda de Šardēna (Teilhard de Chardin) pārsteiguma principu: evolūcija realizējas ar lēcieniem vismazāk iespējamā virzienā, rodoties vismazāk gaidītam. Var jau būt, ka tā izskatās tikai tādēļ, ka mūsu teorijas ir nepareizas vai nepilnīgas, bet katrā ziņā tas ļauj konstatēt, ka tie spēki, kas virza dabu un cilvēku uz augšu un uz priekšu, ir daudz nozīmīgāki un stabilāki nekā pēc līdzšinējiem evolūcijas izskaidrojumiem varētu sagaidīt.

Federālismu parasti apzīmē par labāko, bet varbūt vismazāk sagaidāmo pasaules izkārtojumu polītiskā plaknē. Iepriekšējais princips vismaz ļauj pieņemt, ka nav gluži bezcerīgi pēc tā censties. Laimīgā kārtā tas tomēr vairs nav viss, ko bioloģija var teikt šai lietā. Tā beidzot ir arī konstatējusi, ka cilvēka pakāpē dabai pirmo reizi izdevies līdzsvarot vienā sugā bioloģiski pamatotās šķelšanās un apvienošanās tieksmes. Cilvēka suga vairs tālāk nesadalās arvien jaunās sugās, katrai no tām pielāgojoties īpatnējiem apstākļiem vai izmantojot īpatnējas iespējas. Cilvēcē grupas diferencējas vienīgi līdz zināmam punktam, katrai no tām atklājot kaut ko jaunu, bet kopā cilvēci darot daudzpusīgāku un bagātāku. Pēc tāda punkta aizsniegšanas arvien vairāk rodas vajadzība pēc konverģences, kas liek individiem, grupām, tautām un rasēm meklēt savstarpēju saskari un censties kopīgi pēc jaunu vienību veidošanas, iepriekšējās atšķirības pēc iespējas saskaņojot, nevis vienkārši atmetot. Cilvēces tālākai attīstībai vēl vairāk nepieciešama it kā pretēju spēku balansē – tieksmes pēc īpatnību izveidošanas, saglabāšanas un attīstīšanas kopā ar vajadzību tās saskaņot augstākā vienībā. Par to neapšaubāmi liecina kultūras vēsture: spožākie kultūras uzplaukuma centri vienmēr bijuši tautu, rāšu un kultūru krustojuma punktos, un progress apstājies, tikko kaut kas tādu dinamisku līdzsvaru izjaucis. Kaut arī tas bieži vien noticis, arvien no jauna modušies spēki, kas ārdījuši tādu neauglīgu mieru, lai izdzītu cilvēku atkal cīņā pēc jauniem sasniegumiem. Cilvēces auglīga vienošana, individu vai tautu sadarbība, kultūru sintezē izskatās gan pēc utopiskiem sapņiem, bet īstenībā izaug no cilvēka un visas bioloģiskās dzīvības dziļākās dabas, un tāpēc agrāk vai vēlāk realizējas ar nepieciešamības spēku. Federālisms un demokratija var gan likties vismazāk iespējamas polītiskās formas, bet tām tomēr jārealizējas kā tālāka progresa priekšnoteikumam.

Ļoti iespējams, ka šī doma vēl nav absolūti droši pamatota, bet tas arī nemaz nav vajadzīgs, lai rosinātu cilvēka ideālismu. Ja cilvēkam tikai minimāls pamats optimismam, tad ar to pietiek, lai viņš sāktu darboties, cīnīties un spētu panest visnedrošākās situācijas. Novērošanai nav tieši pieejami tie spēki, kas noteica evolūciju bioloģiskā pagātnē. Cilvēkā mēs tos pazīstam kā ideālismu, lai cik daudzveidīgi tas izpaustos savās dažādajās formās – sākot ar primitīvākajiem ticējumiem un beidzot ar modernākajām revolucionārām idejām. Evolūcija mums tieši vērojama katrreiz, kad vecāki mēģina bērnus izaudzināt labākus par sevi vai kad cilvēks vispār nākotnes dēļ upurē tagadnes labumus vai ērtības. Izskaidrot šādu ideālismu tikpat grūti kā izskaidrot evolūciju vai dzīvību vispār. Varam vienīgi mēģināt to saprast, vērojot to kopā ar visu dzīvības norisi pirms mums un nākotnes virzienā pēc mums, cik tas mums atklājas pēc pašreiz redzamām maiņām. Viegli saprotams, ka darbojas visi tie spēki, kas kavē attīstību, kas traucē cilvēces ceļu uz priekšu, kas sajauc cilvēka ideālus. Pats ideālisms, pati attīstība un iešana uz arvien komplicētākām un nozīmīgākām dzīvības un dzīves formām ir fakts, kas lielāks par mūsu izskaidrošanas spējām. Kaut arī tas, diemžēl, nav vienīgais fakts, ko varam vērot ap mums un mūsos pašos, tomēr tas ir interesantākais un svarīgākais, jo vienīgais dod mums spēku panest visu citu faktu milzīgo nenozīmīguma kopsummu.

Arī pašā bioloģijā kā zinātnē, kas pēc savas definīcijas nodarbojas tikai ar izskaidrojamo un cēloniski pamatojamo, šāda ideālisma un evolūcijas kopsakara atklāšana nevar palikt gluži bez nozīmes. Tas nelīdzēs dabas parādību manipulācijā mūsu interesēs, bet tas tomēr var norādīt, ka kaut kādā veidā tas pats spēks, ko sevī apzināmies kā vajadzību pēc iespējami lielāko un labāko mērķu realizēšanas, ir darbojies arī tad, kad notika pirmās dzīvās šūniņas veidošanās no molekulām vai pirmā daudzšūnu organisma veidošanās no patstāvīgām šūniņām. Kad biologi par to sāk paši runāt, tie droši vien atstāj stingri zinātniskās bioloģijas robežas, kļūdami par filozofiem kā Juliāns Hakslijs (Julian Huxley) un C.H. Vadingtons (C.H. Waddington), pat sākdami mistiķu valodu kā Teilhards de Šardēns (Teilhard de Chardin). No zinātnisko metožu tīrības viedokļa tāda atšķirība var būt nozīmīga. No polītiskās teorijas vai prakses viedokļa tas izskatās citādi – šinī laukā filozofiskām idejām un mistiskiem ticējumiem var būt neaplēšamas sekas. Nepareizi izprasts vēsturiskā progresa jēdziens vēl vienmēr apdraud pasauli Padomju Savienības un citu marksismā pamatotu valstu un kustību veidā, bet ticība kādas rases pārākumam izraisīja to kaŗu, no kuŗa sekām visi vēl ciešam. Laikā, kad neapšaubāmi pierādījies, ka nevienai atsevišķai tautai, rasei vai šķirai nav cerību iznīcināt citas, pašai neaizejot bojā, doma par federālisma un demokratijas bioloģiskām saknēm var ievērojami stiprināt tos spēkus, kas jau visu laiku aizstāvējuši veselīgus un cilvēcīgus ideālus. Vai varam cerēt, ka beidzot sasniegsim galīgu uzvaru pār kļūdīgos un pseudozinātniskos argumentos pamatotām ideoloģijām?

 

Jaunā Gaita