Jaunā Gaita nr. 38, 1962

 

divvalodu dzejniece

 

Uz to kaktu nav viegli nokļūt. Vēju trenkātu koku vainagi tur ir tumši zaļi, un debesij nav malas ne lietum līstot, ne tad, kad tā zila. Klusi, līdz malām pilni kanāli, ciemati un pilsētas, kuŗās tik daudz miera, ka uz mirkli top dvēselei labi, bet tad pamostas ieslēgtības sajūta. Austrumfrīzija Vācijā, netālu no Ziemeļjūras un Holandes robežām. Tur, Aurichā, mīt Zeltīte Avotiņa, latviešu dzejniece, kuŗai nule pavērušās arī dažu vācu izdevumu lappuses — viņas vācu valodā rakstītai dzejai. Jā — viņu ievērojis arī Ziemeļvācijas radiofons.

Zeltīte Avotiņa sarakstījusi daudz dzejoļu, bet tiem piemīt viņas mājvietas pieticīgā neuzbāzība. Un tādēļ tie it kā nepamanīti. Pa daļai tur vainojama viņas kautrība. „Es Jaunā Gaitā neiederos, tur mani negribēs ņemt pretī”, ir viņas parastā atbilde. — Kādēļ? Mūsu trimdas dzejā, mūsu pārziemošanas dzejā Zeltītei Avotiņai ir vieta, viņa pieder tai pašai paaudzei, kam pieder daudzi jaungaitnieki, viņai ir ko sacīt šā laika lasītājam, jo viņas dzejas meklējumos ir šā laika cilvēka vaibsti. Tikai viņas dzejas krāsu nianses nav uguņošana, nav Jeremijas izmisīgās sociālās dzejas petardes — viņa viena vada savu dzīvi austrumfrīžu ciematā, un viņas dzeja ir individuālas jušanas un balss intonācijas pilna. Pilsētas veikalu logos tur redz filigrānus, un katru reizi, tos redzot, man jādomā par Zeltītes Avotiņas dzejoļiem. Viņas dzejas rindas ir sudrabaini trauslas, liek domāt par filigrānu trauslumu — vai mūsu zemes ziemas sarmas sudrabu bērza zaros:

Sijāta sidraba sietā,
Pārslaina gaisma pār zemi skrien.

Nevaru nekā darīt, man rodas gaismas un sudrabainās krāsas sajūta, lasot Zeltītes Avotiņas dzeju, tā ir ik pantā, ik īsajā viņas vārsmā, tīra, lielpilsētu kvēpu nesamaitāta gaisma. Bet ir vēl kāds otrs motīvs. Man šķiet, viņa meklē — to kluso, lielo, pazemīgo meklēšanu, kas dažiem uzlikta un kas vijas kā zirnekļa auduma pavedieni cauri ikdienas gaitām, gar stūŗa desu bodi, pa ēnām austrumfrīžu kanāla ūdenī, kuŗoties ķeta krāsnij:

Kas manu dzīvi pārvērtīs?
Izcels no tumsas loka? —
Dedzinās, dedzinās ugunis,
Līkdamas gaismai rokā.

Meklētāju ir daudz. Daži saceļas pret neatrašanas baismo ikdienību, citi iegrimst tās dūņainā atziņu kloākā. Zeltīte Avotiņa meklē klusu, taujā savas patvēruma vietas lietus lāsēm, atmiņu koku sarmas rakstiem, bet neatrod. Vienalga — pasaule ir vienaldzīga, tā nekad neredz, kas slēpies aiz publikai nodotu noveļu, sonetu un modernās dzejas īpatnējiem ritmiem, īstenībā katra jūsmošana par dzeju, labu daiļprozu bieži vien ir ņirgāšanās par cilvēku, autoru pašu. Bet kur šajā laikmetā atrast interesi par cilvēku? Organizācijas, politika, festivāli — visi tie kļuvuši par elkudieviem, bet — kas šajā masā ir cilvēks? Un tomēr — tautas nemirst tik viegli, bet cilvēks dzīvo tikai vienu reizi, kas tautai ir gadsimti, cilvēkam viena diena. Zeltītes Avotiņas dzejas meklēšanas akords ir viņas, un tas mums devis kluso dzeju laikmetā, kad klusums ir nolādēts.

Ar savu sievas vārdu, Zeltīte Hesse, viņa publicējusi vāciski rakstītos dzejoļus, bet grūti ticēt, vai vācu dzejai Zeltīte Avotiņa spēs kaut ko dot. Viņas dzejas pamats ir viņas tiešā attieksme ar dzimtās zemes dabu, kas sevišķi bija jūtams viņas pirmajos dzejoļos. Vai šo latvisko tiešumu viņa spēs pārnest kā kaut ko īpatu uz netiešo, līkumaino vācu valodu, kuŗai trūkst latviskās lirikas tiešuma? Bet liriskā dabas izjūta dzīvo viņā arī viņas vācu valodā, kā, piemēram, dzejolī Abendstimmung :

Bevor der Tag geht,
Beten goldene Flammen
Des Lichtes Abendgebet.
Dann fliessen die Schatten zusammen.
Nur noch der Wolkensaum
Spiegelt ein fernes Glaenzen,
Als zoege jemand im Raum
Ganz feine, goldene Grenzen . . .

Zeltīte Avotiņa spēj dot abās valodās, viņas amplitūda ir ierobežota, bet vai tā divvalodu sekas? Liekas, ka nē. Viņa varbūt ir tā, kas dzied dziesmas tikai par nedaudz tematiem, bet vai tādu nevajag? Un viņa dzied skaisti, dažreiz pat ļoti, ļoti skaisti.

 

Gunars Irbe

 

 

Jaunā Gaita