Jaunā Gaita nr. 47, 1964

 

Dzidra Zeberiņa

KĀLAB?

 

Spoži baltais satina galdauts paklausīgi apklāja apaļo galdu, sidraba svečturi novietojās cēli un apzinīgi, kristalla sālstrauks zināja savu vietu.

Šķīvjus un galda piederumus nezdama, Ida mirkli apstājās pie loga. Cik silti un mājīgi šobrīd bija telpās, tik vēsi un nemīlīgi ārā. Smidzināja sīks lietus un, kaut nebija vēja, dažu salnu pārdzīvojušām mirušām koku lapām pietika ar sīko lietus pilienu pieskaršanos, lai tās nogurušas kristu viena pēc otras. Tumšas un sačervelējušās tās rēgaini slīdēja lejup caur gandrīz tikpat tumšo krēslu. Arī ielas spuldžu gaisma šķita kā pagurusi, nespodra. Kam ari spuldžu gaisma vajadzīga, rets suns tik, ieslīpi sagriezies, parādījās, pazuda krēslā, gājēju tikpat kā nemanīja, nedzirdēja aizsitamies auto durvis. Šai rudens sestdienas pievakarē pilsētas ielas bija tikpat klusas kā tālās dzimtenes lauki veļu laikā.

Cik labi ka, vienu auklu pavelkot, smags aizkars var tevi atšķirt no drūmās, pielijušās krēslas - domāja Ida, aizkaru nolaizdama un tad atgriezdamās pie galda klāšanas.

Viens šķīvis, otrs šķīvis -

Lietus lāses taču bija sīkas, bet kā tās sitās logā pēkšņi ar troksni, gandrīz vai kā klauvējot -

Viņa atgriezās pie loga, pavēra aizkara malu - nē, tikai migla, sīks lietus, viss tāpat, laikam kāda lapa krizdama klauvējusi pie loga. Viņa aizvilka aizkaru jo rūpīgi, tad atgriezās pie galda klāšanas.

Māte pavēra virtuves durvis.

„Drīz jau būs,” viņa teica, tad izbrīnījusies apstājās.

„Trīs? Kālab tu klāji galdu trim?”

„Es taču ne ---” iesāka Ida, tad izbrīnījusies skatījās arī pati. Galds bija klāts trim, trīs krēsli pievilkti gaidīja.

„Kālab neteici, ka tev būs viesis?”

„Māt, man nebūs viesa, neesmu aicinājusi. Nezinu, vienkārši nezinu, kālab,” samulsusi un gandrīz vai izbijusies teica Ida.

Māte skatījās cieši uz savu pieaugušo meitu. Kā bērnībā, kad negribēja ticēt, ka puķu vāzi tiešām saplēsis kaķis, nevis meitene. Nu kas tiem jaunajiem ar ir galvā --

Pēkšņi māte istabas tumšākajā, tikko aizdegto sveču lāga neapgaismotajā kaktā uzskatīja ģīmetni. Kaut tumsā, viņa to redzēja pavisam skaidri, visos sīkumos, vīra acīs bija dzīvība, gandrīz vai gaisma.

„Ida, šodien taču ir,” viņa sauca, bet arī meita jau skatījās uz ģīmetni un čukstēja:

„Tēva nāves diena. Pirms pieciem gadiem...”

Arī toreiz galds bija klāts trim. Ida to bija klājusi, tāpat kā šovakar. Trīs ēdēji, trīs krēsli. Ida vēl atcerējās - tēvs tovakar bija pārnesis puķes, mēness krāsas mārtiņrozes. Pēc vakariņām, no galda celdamies, tēvs pēkšņi bija saļimis. Vēl norāva līdz šķīvi - Šķīvis nokrita uz grīdas, bet palika vesels, tik viens mazs robs zelta malā. Ida skatījās, galds šovakar atkal bija klāts trim un vienam šķīvim zelta malā pārtraukums.

Māte bija kļuvusi bāla. Viņa pieķērās krēsla atzveltnei.

„Tu jau nezini, tev toreiz bija piecpadsmit gadu. Mums bija tādas nesaskaņas. Atsvešināšanās. Tad to vakaru tēvs pārnesa puķes. Ne parastās sarkanās mīlestības krāsas - viņš teica. Bet mēness krāsas, atceroties dažas mēness naktis pirms daudziem gadiem. Mums jāpaliek kopā, tikai mums, vienmēr - tā viņš teica tovakar.”

Īsi ieskanējās durvju zvans.

„Nē, nē, nelaid iekšā!” izbīlī atsauca māte.

Viņas nekustējās, klausījās, kad atkal atskanēs zvans. Uzmācīgas no virtuves spiedās ēdiena smaržas, neiederēdamās šai vakarā tāpat kā neiederētos kapličā.

Zvanīja atkal, ilgāk, nepacietīgi. Ar rokas kustību māte mēģināja atturēt meitu, lūdzās.

„Bet māt,” Ida jau piespieda pogu, kas atdarīja durvis pirmajā stāvā.

„Kas tur ir?” viņa sauca, jautājums atbalsojās kāpņu telpā, pēc laika atbildēja neskaidra vīrieša balss. Smagi soļi uz kāpnēm.

- Vai tu vēlies, lai esam kopā? nekustīgām lūpām vīram ģīmetnē vaicāja atraitne. Vīrs ģīmetnē smaidīja.

Soļi apstājās. Ida kaut ko vaicāja, kāds atbildēja.

„Bet kāds ir vārds? Kas sūtīja?” nepacietīgi vaicāja Ida.

„Piedodiet, nupat vēl bija zīmīte, nu nav, pazaudēju. Man žēl, piedodiet,” tā svešais. Soļi aiziet. Lejā pa kāpnēm.

„Māt, mums puķes.”

„Mums? Kālab? No kā? Kālab?” Atbildes nebija.

Ida ienesa puķes. Ne mēness krāsā. Sarkanās mīlestības rozes. Uz ziediem nogūlies rudens lietus, tie ir tik vēsi un šķiet ienesam vēl vairāk krēslas istabā.

„No kurienes tie nākuši?” satraukta vaicā māte. „Kam - tev vai man? Kālab?” viņa vaicā un vaicā, bet jautājumi kļūst klusāki, vīra ģīmetne smaida - nevaicā, būs labi, būsim kopā. Viņa jau gatava padoties, paklausīt vīra gribai, skatās tik nogurušām acīm, ka Ida ieliek rozes vāzē un izņem mitru, brūnu kļavas lapu, kas iekritusi, ieķērusies starp ziediem. Ida, kā viņa dzīvos? Prātīga meitene, studē un strādā, gan jau. Bet pavisam viena pasaulē.

Ēdiena smaržas piepludina visu telpu, piejaucas deguma smaka.

Diezgan, pietiek - viņa nikni paskatās uz virtuves pusi, mādama ar roku - nost, ciet. Tur tam aizkaram jāaizveŗas kā uz skatuves. Virtuve neiederas šai vakarā, kad vīrs nāk viņai pakaļ.

„Māt, vai pasaukt ārstu?” meita norūpējusies vaicā.

„Ko nu,” pasmaida māte. „Būs labi.” Bet paliek vēl klusa un gaida. Vīrs ģīmetnē smaida. Drīz vien, drīz.

- Labi, labi, Kārli - viņa piekrīt. Kaut tikai Ida saprastu, meita tagad tik norūpējusies un neatkāpjas ne soli no viņas.

Beidzot atkal atskan durvju zvans.

„Kas atkal?” satrūkusies vaicā meita, bet mātei viss zināms. Viņa uzsmaida vīram ģīmetnē - labi, Kārli - un tad kā nogurusi aizveŗ acis un gaida vēl.

Ida gaitenī klausās, skatās.

Jauns cilvēks virsnieka tērpā steidzas pa kāpnēm augšup.

„-Induli-” viņa pārsteigta čukst.

„Ak tad tādas tās lietas,” lēni, domīgi saka māte. „Un tu zināji, klāji galdu trim...”

„Nē, nezināju nudien, ka Indulis pārradies. Tiešām nepateikšu, kālab... Man nebija ne nojautas...” viņa top nopietna un klusē bridi, tad piesteidzas pie trauku skapja un apmaina apdauzīto šķīvi pret citu.

„Ak tad tādas tās lietas,” saka māte vēlreiz.

Mitrums no rožu ziedlapām izgarojis, puķes sāk smaržot kvēli, kā jau mīlestības rozes, bet no virtuves nāk citas smaržas.

Atraitne paskatās uz vīra ģīmetni.

„Pagaidi nu, Kārli, vēl kādu laiciņu,” viņa saka un zina, ka vīrs sapratīs.

Tad viņa apņēmīgi dodas uz virtuvi.

Jaunā Gaita