DUMPJU DŪDAS
Eduards Freimanis, DUMPJU DŪDAS, Alfrēda Kalnāja apgāds, 1962. g. , 125 lpp.
Eduards Freimanis ir saaudzis ar smagnēju zemi, un šajā - akaču, purvu, dūksnāju un kūdrāju aptvarā viņš risina savas ekspresionistiskās atklāsmes:
Esmu pats pielipis zemei:
Droši tā auklē un tura. (112. lpp.).
Dzejnieka aklā paļāvība zemei izdveš organisku piederību, kas, irracionālu dziņu caurstrāvota, rada eleģiski patētisku vidi: tur pavīd akači, kūdrāji, virši, te atplaiksnās un slāņojas mūsu universa pirmviela, te ir sākotnējā esme, te var apģist divdesmitā gadsimta trūdu smaku. Taču iegrimt, ieplakt un sakļauties ar šādu, brīžiem pat daimonisku viesuli nenozīmē vairāk kā tikai:
Ļauju, lai atvaros grimst
Miņas ar sendienu mirdzu. (50. lpp.).
Dzejnieks savā skatījumā redz trimdinieku, tekuli un bēguli, vienu un atstātu un rāda savu personīgo, otrējo elles virtuvi savam draugam no Ņujorkas:
... rāvu to
Suņburkšķiem cauri, gar dīķiem un pienenēm;
Pāri pār sūnekli purenēm piebērto,
Beidzot uz tīreļa raudzētām zilenēm. (104. lpp.).
Šajā pasaules aizdurvē akači ir viss: tur ūdeņu un miglas plūdumā vīd "septiņi velni ar laumām", "sila raganas", tur vilkači, vāravas, tur vālītes, "akaču māsas", viss - debesis un elle - saplūst vienā kopumā, sirreālistiskā ainavā, kas mesmeriski tuvina un iekļauj. Dzejnieks izjūt un ieelpo rāvaino gaisu, taču tajā ir arī daļa debesu, un viņš pats ir kļuvis līdzīgs dzīvam akacim, kuŗā spoguļojas debesis.
Viss iznirst no tumsas, purvājiem, no mitruma elpas. Debesu gaismā "dzīves sadeg" , pārpelnojas, bet sajaucoties ar zemi nekas neiznīkst:
Naktī aug balsis: "Mēs pagurām, -
Ieklausies pazemē, ciemiņ..." (14. lpp.).
Dzīvības jausma ir visur, tā ieausta dziļi zemē, brīžiem tā juteklīgi grēcīga, sapņaini glaudoša, bet ir arī reizes, kad "seši velna vērši" iebrien purvā:
Akli, drebošiem gurniem -
Beidzot trakuļi nogrima dumbrā... (80. lpp.).
Draudīgas vīzijas kā orkāns pāršalc pāri, izplosās un atkal no jauna dzīvība iekļaujas pirmvielā.
Tā ir rēgainu tēlu pasaule, pirmatnēji zaļoksnēja, trīsoša un pulsējoša. Te nav vietas izsmalcinātām dzīves pārgudrībām vai ērtai mirkļa baudīšanai šūpuļkrēslā. Dzejnieka nīcība vēršas pret kādu, kas "visu aplej ar smīnu":
Tu staigā pa saulgožu ielām,
Bet smadzenēs nīcība grauž. (119. lpp).
Lai iespētu rast atbalsi eksistences elpai, nepietiek ar prātošanu vien:
Par daudz prāta tev priesteŗa paurī,
Jūsma gudrībai nespiežas cauri. (91. lpp.).
Šajā ziņā Ed. Freimanis ir konsekvents - viņš necenšas izskaistināt savu specifisko pasauli ar lasītām krāsmatām, nav aizgūtu metaforu, kas būtu patapinātas no klasiķu krājumiem. Vēl vairāk - liekas, ka pat oriģinālitātes meklēšana nav nepieciešama.
Alliterāciju un konsonanču netrūkst, tās kļāvīgi atbalsojas, ritmiski kliedē un no jauna salej vārdu skaldnību. Vietumis ierodas neskaidru, bet toties trauksmainu epitetu virknējumi, piem.: "dvēseles zemdegu kaismā'", "izlīs patības skābums", "Ap tevi lejas svešas, saltas lāmas".
Pārāk liels alliterāciju kopums nereti kļūst vienveidīgs: "Vai rēnā rietā rāms tu ritmu sit..," (83. lpp.). Valoda raita, mazliet ņirbīga, tomēr nezaudē aizapziņā sadzirdētu dzīvīgumu. Salīdzinājumi nav savērpti virtenēs, bet kur tie parādās, ir tieši tēmēti:
Kājele basa
Kā svaigi cepts veģis... (97. lpp.).
Citur lasāms -"domas vēl plīsa kā krāsaini Stikli... "
Ar visu to, ka vārdu un tēlojuma plūdums ir dzejiski alkatīgs, lasītājs šur tur aizķeŗas pārāk irracionālā vidē, reizē ar to izzūd priekšstatu veidoli. Šādi izkliedētā iztēlē tad arī izgaist dziļāka dzejas atklāsme. Bet tam nāk līdz kāds subjektīvs tvanīgums, un varbūt tas ir visiespaidīgākais Ed. Freimaņa dzejas elements.
Grāmata glīti iesieta, burti acij tīkami.
Valdis Vītols