Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā

 

 

VALDIS VĪTOLS

kalnā kāpējs

 

 

STAŅISLAVS ZN0T*ŅŠ
KALNĀ KĀPĒJS
Dzejas, 1961. gads,
Brisbāne, Austrālija
25 lappuses, 50 eksemplāri.
(Kopā 1250 lpp.).

Mūsu dzejnieks nenolaiž rokas vienaldzībā, bet kāpj kalnā. To viņš dara nevis svilpodams, bet dziedādams un domādams, nesot somā savu „līdzi ejošo domu” (5. lpp). Nākotne un sieviete dzejniekam ir viena un tā pati:

                „atbildi savās krūtīs slēpj nākotne” (5. lpp)

Erōtisko dziņu savaņģots, viņš kaislē izkliedz vārsmu:

Ļaujos, nāc un vedi mani,
Savā tuvumā pie galda.
Tur tev karalienes vara,
Tas man lielu godu dara!
Tur rita dzeja jauka salda.
Sevīm līdzi ved Tu mani. (9. lpp)

Pielicis ausi pie durvīm, dzejnieks dzird, ka tur kaut kas skan:

Un auss dzird, ka augšā dzeja skan... (6. lpp)

Taču smiltis drīz aizber orgānus un dzirdēt vairs nevar:

Nu vai jūti manu sirdi?
Tā ber Tavā vien – zelta smilti! (8. lpp)

Noguris un aizbērts dzejnieks pacietīgi sagaida nakti, kad „Mēness durvis aizbultē”, – „nakts kurpes atstāj pagultē” un „kāpj iedegt zvaigznes”. Nakts tajā pašā laikā noskatās „vai gultās netrūkst neviena” (14. lpp), jo „miega tēvs sapņus kaisa,” lai gulētāji nākamā rītā „sapņu mīklas vaļā raisa”. Dzejnieks atrod, ko meklē un to rāda lasītājam. Viss beidzas ar dzejoli „Maza fantāzija”:

Tu esi kā lilijas zieds,
Kaut gan chrizantēmu man sniedz –
Vēl piecdesmit gadus man iet –
Lai dzirdētu, kur Lidija dzied.
Es zinu, kā lilija zied... (25. lpp)

                * * *

Ar to grāmatiņa, kas naga biezumā, izlasīta vienā vilcienā. Kas paliek pāri? Atmiņas.

Dzejnieks strādājis ar apbrīnojamu sīkstumu, tomēr palikdams īsti latvisks, īsā laikā viņš ir sasniedzis to, ko citi nevar atrast gadiem ilgi: tā ir darba jubileja un asni, ko dzejnieks sējis un kas lēnām pārvēršas par labību, ko varēs pļaut. Dzejnieks nav gudrelis, smējējs, intellektuāļu skaļrunis. O, nē. Dzejniekam jūtas apaugļojušās ar izjūtu – un tur ir tā īstā dzeja. Patīkami, ka dzejnieks nelietā nodrāzto „tīmekli”, vai tādus mūsu dzejā nolietātus izteicienus kā „džakarandas”, „viedīgumu”, „bursaku piekumus”. Valoda tik tīra, ka var redzēt cauri.

Autoram parallēle ar Raini, kuŗam arī ir „Kalnā kāpējs”. Ja Rainim kāpšana ir vientulīga, Znot*ņš sev atrod partnerus. Tā viņš sevi notur grožos, un izvairās no visa dramatiskā un literārā, palikdams godīgs cīnītājs un meklētājs. Par šādu mērķtiecīgu darbošanos jāsaka autoram latvisks paldies.

Vāks vienkāršs – tajā atzīmēts autora vārds un virsraksts, zem kuŗa paskaidrots, ka krājumiņā ir dzejas. Nākamgad gaidīsim jaunu pienesumu.

 

Jaunā Gaita