Gundars Pļavkalns

ROMANTISMS DZEJĀ

 

Profesors P.Jurēvičs „Austrālijas Latvietī” kādreiz cildināja romantismu, apgalvodams, ka tas esot mums vajadzīgais stils, un diezgan neatzinīgi izteicās par klasicismu (to viņš apzīmēja par „prāta un gribas mākslu” vai tml.). Godājamā profesora nostājai pret literātūru, šķiet, netrūkst ārpusmākslinieciskas motīvācijas, un ārpusmākslinieciski apsvērumi droši vien ietekmējuši arī viņa jūsmu minētajā gadījumā. Līdzīgas iezīmes manītas arī citu latviešu (un šad tad cittautiešu) vērtējumos, pie tam varbūt mazāk „stratēģiskā” veidā. Bieži gadījies sastapties ar uzskatu vai „jušanu”, ka romantiskā dzeja visumā pārāka par citiem paveidiem.

Tā J. Rudzītis man recenzijā pārmet, ka dažs no maniem dzejoļiem esot pārāk statisks. Šķiet, ka viņam lāga nepatīk arī manu vēlāko sonetu „deromantizētā” izteiksme. Spriežot pēc Jāņa Medeņa dzejoļu izlasei „Miķelnīcas” pievienotās apceres, J. Rudzītim ļoti pa prātam Medeņa „ārkārtīgais dinamisms”. Jāievēro, ka dinamisms vairāk raksturīgs romantiskajam nekā klasiskajam stilam. Pēdējais ir statiskāks. Pārmetums par statisku izteiksmi nozīmē iebildumu pret romantismam raksturīgas īpašības trūkumu. Šķiet, ka J. Rudzītim piemīt pārsvarā romantiska gaume. Varētu minēt vēl citus līdzīgus novērojumus par gaumes ievirzēm.

Cik vērtīgs vai nevērtīgs ir romantisms dzejā? (Domāju šeit liriku, liroepiku un epiku vārsmās.)

Lai spētu kaut cik adekvāti atbildēt uz šo jautājumu, jāzina kaut kas par romantismam raksturīgajām īpašībām. Šis stils nozīmē pievēršanos galvenokārt idejām, ideāliem, universālajam, abstraktajam, lielā mērā novēršoties no konkrētā un atsevišķā. Klasicists redz ideālo, abstrakto atsevišķajā, konkrētajā objektā. Romantiķim ideju un vispārinājumu pasaule šķiet visīstākā, turpretī atsevišķais objekts nenozīmīgs vai tikai simbolisks. Miera un līdzsvara vietā nemierīgi meklējumi un pārmērības, robežu vietā bezgalība, īstenības vietā ilgas un iedomas. Klasicismam pamatā reālisms kā pasaules uzskats, romantismam – ideālisms. Romantiķis bēg no reālā uz nereālo, no tuvā uz laikā vai telpā (vai abējādi) tālo. Romantisms palaikam saistās ar Eiropas viduslaiku ideālizēšanu un apjūsmošanu. Iztēle un jūtas svarīgākas nekā saprāts. Romantiķis atgriežas pie dabas; tā atbalso romantiskās izjūtas; romantiķis jūsmo par augstiem kalniem, klintīm, negaisu, vētru jūŗā, dziļām aizām, milzu gāršām, vareniem ūdenskritumiem. Romantiskajai gaumei atbilst bīstams, bet skaists zvērs (piem. Bleika tīģeris), spoki, pilsdrupas, okultisms, daimoni, raganas, levantīniski pirāti (kā Bairona dzejā), dažādas orientālas iezīmes [kā Alfrēda de Viņī vai Viktora Igo darbos) – viss dīvainais, diženais, drausmīgais, pirmatnējais, neikdienišķais, pārdabiskais. Romantisms apzīmēts pai dumpjošanos pret pārņemtiem ētiskiem un aistētiskiem standartiem. Šī dumpjošanās attiecas uz reālismu mākslā, likumiem, ierobežojumiem, konvencijām (piem. dzejas ārējā formā), mākslotību, neglītumu. Utilitāros ideālus padzen aistētiskie. Impulss stājas iedresētas uzvedības vietā. Nekārtība aizstāj regularitāti. Romantisms reizēm saistās ar pasvītrotu individuālismu, libertīniskām un anarchiskām ievirzēm, bet reizēm ar konservatīvu tautiskumu vai šovinismu, rasismu (kā vācieša Adāma Muellera polītiskajā romantismā), antisemītismu. Varbūt zīmīgi, ka Gebelss bija iecerējis kopt „tēraudaino romantismu” literātūrā. Romantiskajā mīlestībā var saskatīt gan maigumu un smalkjūtību, gan zināmu slieksmi uz narcisismu un t.s. „Hassliebe”. Romantiķi cienī spēcīgas emōcijas. Jūtu intensitāte, dzīva fantāzija un iezīmīga subjektīvitāte ir ļoti raksturīgas romantisma īpašības.

Romantisms īsti uzplauka 18. g.s. beigās un 19. g.s. sākumā, bet tas pavīd jau antīko laikmetu literātūrā. Ir teikts, ja grieķu aleksandrīnismam raksturīgā dabas mīlestība apzīmējama par romantisku. Aleksandrīnisms ietekmēja arī seno romiešu dzejniekus – Kaullu, Vergīliju, Horātiju un daudzus citus. Katulla dzejā netrūkst romantiskas intensitātes. Propertija mīlestības dzejoļos Cintijai ir īsti moderna subjektīvitāte un spēcīgas jūtas. Par Vergīlija „Georgikām” teikts, ka tajās samanāma romantiska sensibilitāte. Romantisma iezīmes saskatītas arī Ovīdija, Apulēja un pat sengrieķu dramatiķa Euripida darbos.

Jaunlaikos romantisms paužas dažādos dzejas virzienos – sentimentālismā, simbolismā, dekadentismā, futūrismā, ekspresionismā, sirreālismā. Arī impresionismu reizēm uzskata par romantisma atzarojumu, bet man tas šķiet „stenografisks” resp. vairāk selektīvs un koncentrēts reālisms. Tāpat imaginismam drīzāk būtiski reālistisks raksturs.

Mākslā romantiķiem ir slieksme paļauties galvenokārt uz iedvesmu, nevis uz „ingenium” un „ars”. Romantiķi pasvītrā spontānu sevis izpausmi („self-expression”), nevis rūpīgu darbu. Šis viedoklis manāmi atšķiras no klasicisma pārliecības, ka darbs nav mazāk nepieciešams par inspirāciju resp. ka vajadzīga agrākās dzejas pazīšana, amata prasme, ilgstošas pārdomas un pētījumi. Horātija darbi ir gan iedvesmas, gan izkoptas technikas rezultāts – tāpat kā Bodlēra dzeja 19. g.s. Turpretī romantiķi ir visumā tuvāki salutauriskam instinktīvismam („žlirkt vienreiz, žļirkt otrreiz – ja tad ir, tad ir, ja nav, tad nebūs!”). Raksturīgi, ka Bairona un Šellija dzeja nav bez zināmas paviršības. A. Skuja savā „Rakstniecības teorijā” izsakās, ka romantiķi daudzreiz „savā nemierā un trauksmē... nespēj padomāt par katru teikumu, par labāku un pareizāku domu izteiksmi, ne labprāt ievēro formas likumus un ierobežojumus” un ka tie romantiķu sacerējumi, kas ir formas zinā nevainojami, „radušies nevis pārdomājot, slīpējot, gudrojot, bet neapzinīgi, spontāni, kā organiska nejaušība, kā pārbagāts fantāzijas un pilnas sirds panākums”.

Arvēds Švābe savā autobiogrāfijā, kas ievietota „Trimdas rakstniekos”, piemin Remī de Gurmona ieteikto „rakstnieku dalījumu divos pretējos psīchologiskos tipos – emōtīvos un sensuālos, jūtu un jutekļu cilvēkos”. Šķiet,ka šāds iedalījums nav gluži bez pamata (pirmajam tipam atbilst, piem., Šillers, otram kaut vai Göte). Pēc novērojumiem spriežot, pārsvarā emōtīvie bieži ir romantiski, un tiem nepiemīt diez cik laba gaume. Švābe izsakās līdzīgi: „Aspazija bija jūtu, Rainis jutekļu rakstnieks; tāpēc arī Aspazija nebija izvēlīga savos izteiksmes līdzekļos un bieži lietoja parastās stila klišejas, kamēr Rainis senvārdos un provinciālismos meklēja jaunu valodas ietērpu saviem priekšstatiem un idejām.” Romantisko jūtu cilvēku slieksme uz bezgaumību paužas ne tikvien pārāk banālos izteiksmes līdzekļos (jāpiebilst, ka sevišķi cītīgas oriģinalitātes medības tāpat var būt nelāgā gaumē!), bet arī dzīvē un mākslas darbu izpratnē. Aspazijas un daudzu citu būtisko romantiķu gaumi varbūt diezgan labi reprezentē šīs dzejnieces atzīšanās, ka „viņas pirmā un lielākā mīlestība bijis kāds Jelgavas žandarmērijas virsnieks”. (Sk. Švābes autobiogrāfiju). Tas atgādina emocionālā romantiķa Bairona albāņu tērpu vai koronetiem rotāto gultu un viņa greizos vērtējumus literātūrā (piem., „JohnnY Keats’ piss a–bed poetry” un „–this miserable Self-polluter of the human Mind” – attieksmē uz Kītsu!), tāpat viņa nejūtību pret citām mākslas nozarēm, varbūt izņemot mūziku. Bairona biogrāfs Valjemijs (C.E. Vulliamy) apliecina: „He was interested in pictures of nude women, not as pictures, but as nudes; he admired or criticised them as a farmer will admire or criticise pictures of pedigree bulls, as a jockey will appreciate the points or defects of a painted racehorse. But he cared nothing for painting in general: he had a better opinion, though not a higher understanding, of sculpture.” Nāk prātā dedzīgā Šellija vai mūsu Kārļa Jēkabsona paškritikas trūkums, salkanība Ziemeļnieka un Ķezberes dzejā etc. Pols Valerī arī franču romantiskajā dzejā saskata gaumes ziņā apšaubāmas iezīmes. Šķiet, ka bieži pastāv tāds kā vienotu īpašību „trīsstūris”: romantisms, emocionalitāte, zināma bezgaumība. (Man aizdomas, ka pastāv arī otrs „trīsstūris”: klasicisms, jutekliska iedaba, subtīla gaume).

Glezniecība, mūzika un dzeja dažkārt apzīmētas par samērā romantiskām mākslām, skulptūra par visvairāk klasisko. Sengrieķu dzeja ir klasiskāka par moderno, bet romantiska salīdzinājumā ar grieķu tēlniecību, būdama kustīgāka un daudzveidīgāka.

Romantiskā mīlestība kļuva iezīmīgāka, sakot ar viduslaikiem, bet tā manāma arī antīkajā pasaulē. Hero un Leandrs, Didona un Ainejs pārstāv romantisko mīlestību senlaikos. Viduslaiku dzejnieki izkopa šo pārdzīvojuma veidu: tajā jūsmas objekts likās ļoti vērtīgs, bet gaužām grūti iegūstams; garīgais („spiritual”) elements lielā mērā nobīdīja pie malas pārējās jūtas, sevišķi seksualitāti, ko t.s. tumšajos viduslaikos baznīca un barbari bija tā degradējuši, ka tā likās nesavienojama ar cieņu pret iemīlēto. Vienpadsmitā un divpadsmitā gadsimta morālistiem fiziskā kaislība bija grēks; tas attiecās pat uz vīra iekāri pret paša sievu; sekss nedrīkstēja saistīties ar jūtām, Provansas trubadūri radīja cildenas, nesavtīgi pielūdzamas sievišķības kultu. Provansas dzeja ietekmēja vācu minnezengerus, kas izveidoja mazāk mākslotu liriku; bet arī tajā bija plaisa starp „Minne” jeb „hohe Minne”, kas ir gaužām cēla pielūgsme, un „Liebe” jeb „niedere Minne”, kas nozīmē vienkāršāku mīlēšanos. Dantes mīlestība pret Beatriči ir romantiskāka par Petrarkas mīlestību pret Lauru. Astoņpadsmitā gadsimta „bezsirdīgā dabiskuma” un remdenās erotikas gaisotnē romantisko mīlestību atmodināja Ruso. Šellija dzejā tā aizsniedza savu zenītu. Romantiskā mīlestība ir dzīva arī mūsdienās, bet tagad tai erotiskāka nokrāsa. Šis mīlestības veids visumā nozīmē slieksmi idealizēt iemīlēto, izkrāšnot to ar skaistām iedomām, projicēt uz to īpašības, kas tai (vai tam) patiesībā nemaz nepiemīt.

Kas – ievērojot visas šai rakstā skicētās iezīmes – ir romantisms dzejā? – Manuprāt, būtiski romantiskā dzeja ir spoks; reizēm tiesām skaists spoks, bet vienmēr bez kauliem un miesas. Šī „spokainā” iespaida dēļ vārsmas, kas ir īsti romantiskas, manī rosina zināmu neomulīgu jutoņu. Kītss apjūsmo zilo krāsu:

„Blue! Tis the life of heaven; the domain of
Cynthia; the wide palace of the sun,
The tent of Hesperus, and all his train;
The bosomer of clouds, gold, grey and dun.”

Novālisam bija zilā puķe – „ilgu un sapņu simbols”. Mūsu Ersam, ja pareizi atceros, bija zilā roze. Zilās krāsas netrūkst Friča Bārdas dzejā. Rainim ir „Tālas noskaņas zilā vakarā.” Liekas, ka zilā krāsa visumā patīk romantiķiem. Man tā šķiet pārāk auksta un „atvalkana” (patīk zilzaļš un zilpelēks). Citiem vārdiem – es romantiķu dzejā nejūtos „kā mājās”. Romantiķu emocionalitāte bieži liekas pārmērīga – liela brēka par niecīgu vilnu. Romantiskā dinamika man reizēm vienkārši „krīt uz nerviem”. Varbūt visas šīs izjūtas tomēr ir tikai pavisam subjektīvas un neietver sevī nekādus adekvātus vērtējumus?

Šķiet, ka dzejā bēgšana no konkrētā ir īsts defekts. Ja dzeja kļūst abstrakta, tā attālinās no savas būtiskās iedabas un tuvojas citāda veida literātūrai – piemēram, filozofiskajai. Dzejai nepieciešama zināma konkrēta gaisotne; tā var rasties arī tad, ja viena otra izteiksmes detaļa visai abstrakta un var nerasties pietiekamā mērā pat tad, ja izteiksme tēlaina – piem., Friča Bārdas dzejā. Šī atšķirība attiecas vairāk uz skatījuma Pamatiezīmēm nekā uz izteiksmes „virsmu”. Konkrētas gaisotnes trūkums laikam tomēr bojā dzeju pat tad, ja sacerējuma autoram netrūkst talanta; tādā gadījumā dzejniekam bijis, tā sakot, nepareizs izejas punkts – viņš, līdzīgi Šilleram, dzīvo galvenokārt ideālu pasaulē un konkrētos objektus izlieto kā savu domu un jūtu izteicējus, virzoties no domas uz reālo objektu, nevis otrādi. Pārāk abstrakta dzeja var būt emocionāla, bet ar to vien nekas daudz nav līdzēts. Dzejniekam jādzīvo galvenokārt īstenajā pasaulē, lai konkrēta īstenība varētu viņa vārsmās atspoguļoties; labai dzejai vajādzīgs – kā J. Sarma raksta (JG 42) „dzejnieks, kas droši nostātos konkrēto lietu vidū un aizstāvētu domu, ka nevar būt nekādu garīgu atzinumu bez jutekliskām resp. ķermeņa ierosmēm un ka gars spēj parādīties tikai lietu valodā. Šim dzejniekam tātad būtu jāstrādā ar konkrētām lietām un pasaule viņam tad būtu ne tikai abstraktizēts temats, bet materiāls, kuŗā tas domā.” Dzejai nepieciešams reālisms kā pasaules uzskats, nevis ideālisms, citādi tā kaitē sev pašai. Tādēļ būtiski romantiska dzejas struktūra, kas implicē ideālismu kā pasaules uzskatu un attālināšanos no konkrētības, ir gluži vienkārši nepareiza. Fricis Bārda apliecina: „Es nereāls esmu un gribu tāds būt.” Manā uztverē tā ir tikai lielīšanās ar aiziešanu neceļos. Gēte – kas pārstāv juteklisko antīkā dzejnieka tipu jaunlaikos – ir daudz īstāks dzejnieks nekā Šillers – kas ir romantiķis klasicisma togā. – Dž. M. Koens (Cohen) savā „Rietumu literātūras vēsturē” izsakās par Helderlīnu (Hoelderlin) šādā veidā: „Hoelderlin’s poetry fails by the ultimate test because it is always concerned with immortality, never with things, or even with men.” (No šī citāta vien var spriest, ka Helderlīns ir romantiķis.) – Manuprāt, par dziļu ieskatu šai „attālināšanās” problēmā liecina šādas rindas no Virzas didaktiskās poēmas „Dzejas māksla”:

Tik augstu skrējienu mēs dzejai drīkstam dot,
Cik augstu rožsmarža spēj naktī uzlidot,
Jo mūzai panesams nav klajo gaisu ledus,
Tai tīkas mieloties pie zaļās zemes medus.

Kā ar dzejas dinamiku, kas vairāk raksturīga romantiķiem?

Visai intensīvas jūtas dzejā var, kā liekas, saderēties gan ar mērenu, gan ar izcilu dinamiku. (Vismaz attieksmē pret cilvēka psīchi jēdziens „dinamika” laikam implicē aktīvas ievirzes. Intenstitāti un dinamiku mākslā nevajadzētu uzskatīt par vienu un to pašu, jo iezīmīgos rosinājumos var samanīt zināmu atšķirību, kas prasa atšķirīgus apzīmējumus.) Virzas sonets „Vakarā” (ar sākuma rindu „Mēs cauru dienu staigājām gar druvām”) man neliekas mazāk intensīvs par attāli līdzīgo Medeņa sonetu „Vita nova” (ar sākuma rindu „Nakts vidū gaisma līst no balta krūšu pāra”), bet pēdējais krietni vien dinamiskāks – tā saturs šķiet kā ar triekšanu iztriekts caur piecpadsmit rindām („Vita nova” ir sonets ar kōdu). Medeņa dzejolis man šķiet vājākais no abiem, un rodas aizdomas, ka „Vita nova” būtu izcilāks darbs, ja tā autors būtu atteicies no dinamiski brammanīgās pieejas un lūkojis dzejot vairāk apvaldītā, subtīlākā veidā. Dzejas kvalitātei varbūt tomēr vairāk sakara ar intensitāti nekā ar dinamisku vai statisku izteiksmi („static” = „motionless, at rest; dealing with forces in equilibrium”).

Šie prātojumi manī ierosina asociācijas, kas attiecas uz mūziku. Mocartu es klausītos visu dienu, apnikt laikam sāktu pēc pāris dienām. Vāgneru es nevaru paciest ilgāk par kādu stundu. Mocarts šķiet mazāk dinamisks nekā pērkonīgais Vāgners, bet vai tādēļ pēdējais mākslinieciski jebkādā veidā pārāks? – Man viņš liekas bezgaumīgs, īsti drošu atbildi gan atstāju mūziķiem. Bet novērojumi dzejas lietās man liek secināt, ka dinamika var saistīties ar lētu uguņošanu un trokšņošanu vai tūlītēju jūtu saviļņojuma izpausmi un ka abos gadījumos sagaidāma bezgaumība: trokšņotājs nav dziedonis; cilvēks, kas, teiksim, pēkšņi kļūst agresīvs, palaikam „šauj pār strīpu”. Bez tam – dinamiku dažkārt asociē ar nestabilitāti. („The German constant, more dvnamic and unstable... the Italian, more relaxed and bounded.”) Nestabila jūtu rosme var dzejas lasītājā radīt traucējošu iespaidu.

Par statisku veidojumu nevēlamā nozīmē varbūt varētu runāt tad, ja nav attīstības –teiksim, kādā sonetā vērojamās tezes, antitezes un sintezes „kustības” vai tml. – no vienas vārsmas uz otru, bet kāda doma vairākos pantos atkārtota, tikai citādā izteiksmē. Taču – dažs moderns dzejolis rada šaubas pat šai ziņā.

Vārdu sakot, visa šī dinamikas lieta šķiet gaužām problemātiska, un jāšaubās, vai izcilai dinamikai vispār ir mākslinieciska vērtība. Brammanība nav dzeja...

Esmu pārliecībā, ka romantismam tomēr piemīt īsti vērtīgas īpašības. Romantiskā intensitāte ir lirikā ļoti vēlama; salīdzinot ar intensīvu romantisko dzeju, dažs tipisks klasicisma paraugs liekas drusku pelēcīgs, remdens. Dzīva fantāzija palīdz transformēt īstenību un tā izvairīties no pārāk necila, prōziska iespaida. Visai derīga arī romantiski pastiprinātā subjektīvitāte, jo tā ir viens no lirisma pamatelementiem. Romantiskais individuālisms un dumpjošanās var veicināt oriģinalitāti, radīt neparastus, interesantus viedokļus, ja citi faktori (piem., slieksme uz neizvēlīgu nostāju pret izteiksmes problēmām) šai zinā neizdara kādu „sabotāžu”. No romantisma pilnīgi atteikties būtu vienkārši ģeķīgi.

Tātad – romantiska dzejas struktūra aplama, bet romantisms tomēr ir ar vērtīgām īpašībām un vēlams? Pretrunas?

Manuprāt romantisms vēlams kā stipra piekrāsa, bet klasicisms vai reālisms kā pamatelements; šāds apvienojums ir iespējams. No klasicisma vai reālisma dzejai rodas „ķermenis” resp. īstenības, konkrētības gaisotne. Romantiskā piekrāsa šādu īstenības dzeju var ļoti patīkamā veidā papildināt. Profesors Grants grāmatā par seno romiešu literātūru (Michael Grant, „Roman Literature”) apgalvo, ka klasisko un romantisko ieviržu apvienojums bieži paveicis brīnumu lietas. Šāda vai līdzīga kombinācija daudzreiz tiešām saistās ar augstu dzejas vērtību. Virzas dzeja pieder jauktajam paveidam – būtiski tai ir klasicisma raksturs, bet manāmas arī stipras romantisma un reālisma piekrāsas. Šai dzejai ir visi vajadzīgie elementi, tā ir daudzējādā ziņā stipra, tādēļ tai nav būtiskas bezgaumības; ja pagadās kas mazāk gaumīgs, tas attiecas uz kādu „virsmas” sīkdaļu. Čaks esot dažkārt nosaukts par slepenu romantiķi. Kas tur tik slepens? – Ir taču skaidrs, ka Čaka dzejā daudz romantisku iezīmju, tikai tas ir moderns romantisms. Bet Čakam netrūkst arī būtiski reālistisku īpašību. (Man liekas, ka jebkuŗš t.s. virziens atspoguļo kādu no šiem trim stiliem). Strēlertes dzejā ir klasicisms kopā ar romantismu. Tauna dzejoļos saskatāms moderns romantisms, kas apvienots ar modernu reālismu (sava veida „jaunreālismu”). Ādamsona dzejā netrūkst ne romantisma, ne reālisma. Virza, Čaks, štrēlerte, Ādamsons, Tauns pieskaitāmi mūsu dzejas virsotnēm. Līdzīgas parādības vērojamas cittautu dzejā. Bodlēra lieliskā dzeja dažkārt apzīmēta par romantisko reālismu, un tai piedēvēta klasiska forma. Bodlērs – tāpat kā vairums franču romantiķu – bija sajūsmā par īru gotisko rakstnieku Metjurinu (C.R. Maturin), un Bodlēra dzejā saskatāma „gotiskā”, „tumšā” jeb „melnā” romantisma iezīmes, piem. dumpīgs, dižens Sātans („Litānijās Sātanam” tas nosaukts par „visviedāko un skaistāko eņģeli”). Pavīd arī romantiķu iemīļotā eksotika. Bet nebūt netrūkst reālisma – un nevēlēšanās „pinkšķēt par veģetāciju” resp. atgriezties pie dabas. Bodlēra „Albatross” noder par spilgtu paraugu tam, ka dzeja var būt reizē reālistiska un romantiska, – Interesanti, ka romantiķu zilajā krāsā Bodlērs saskata kaut ko mistisku (sonetā „Mīlētāju nāve”), bet arī nežēlīgu („le ciel ironique et cruellement bleu” – kādā citā dzejolī). Kītsa labākajās odās un sonetos var ieraudzīt stipras klasicisma un reālisma iezīmes kopā ar spilgtu romantismu. Viņa slavenā „Oda rudenim” („Ode to Autumn”) ir būtībā klasiska ar noslieci uz reālismu, lai gan ir arī romantisks piejaukums. (Jāievēro, ka Kītss bija iedabā juteklisks un garā tuvs antīkajam pagānismam). Tenisona „In Memoriam” ir pa daļai reālistisks, bet viņa dzejojumā „Tithonus” ir antīkā mitoloģija un it manāms klasicisma gars kopā ar spilgtu romantismu. Tie ir tiešām labi darbi, turpretī viņa tīri romantiskie sacerējumi, manuprāt, ir daudz vājāki un kaut cik moderni noskaņotam lasītājam laikam gan neiet pie sirds. Tādus gabalus kā „The Splendour Fails on Castle Walls” man vienkārši pretīgi lasīt.

To, ka ar tīru romantismu kaut kas nav kārtībā, šķiet apliecinām arī Bairona darbi, kas visumā ir būtiski romantiski. Tajos netrūkst lēti teatrālu paņēmienu, emocionalitātes, kas ir pārmērīga salīdzinājumā ar stimuliem („easily emotional”), klišejiskas uztveres etc. Vienīgais Bairona darbs, kas var kaut cik sekmīgi sacensties ar būtiski mazāk romantiskā, mazāk emocionālā, vairāk jutekliskā Kītsa dzeju, ir „Dons Huans” („Don Juan”) – un tas vairs nav būtiski romantisks (toties daudz labākā gaumē!). Man aizdomas, ka „Dona Huana” literāro vērtību noteikusi ne tikvien plašāka pieredze resp. briedums un ievingrināta technika, bet arī – atteikšanās no romantisma kā pamatievirzes. – Liekas, ka britu jaunromantisms, kas raksturo divdesmitā gadsimta četrdesmitos gadus un piecdesmito gadu pirmo pusi, diez kādus brīnumus nav radījis. Jaunromantiķim Dž. Hīt-Stabsam (John Heath–Stubbs) ir kāds lielisks dzejolis ar virsrakstu „Maria Aegyptiaca”, bet tur atkal jr antīkās pasaules gaisotne un kaut kas no klasicisma gara, lai arī diezgan netiešā veidā. – Vārdu sakot, tikai „jauktā” paveida dzeja šķiet bieži saistāmies ar izcilu mākslas vērtību, ja salīdzina tīro romantismu ar „saliedēto” stilu. (Varbūt šai parādībai kāds sakars ar kompleksitāti un ar nevēlamu galējību vai „vājo punktu” relatīvu trūkumu?)

Visumā – romantismam netrūkst labu īpašību mākslinieciskā ziņā, bet vienpusīgs romantisms ir gaužām apšaubāms, un romantiska dzejas struktūra nav vēlama. Šai sakarā gribas atkal citēt Virzu:

Daudz vairāk dzejniekam kā debess zilais nojums
Der dabas saprātīgs un pareizs novērojums.

Virza neapgalvo, ka „zilais nojums” nekur neder; vinš norāda uz pareizo samēru.

Piezīme: Par dzeju var uzskatīt visu daiļliterātūru, bet šai rakstā apzīmējums „dzeja” lietāts šaurākā nozīmē – attieksmē uz to literātūras daļu, ko visbiežāk mēdz saukt par dzeju un kuŗā populārs ir romantisms. (Šī popularitāte, protams, saskatāma tikai tai niecīgajā minoritātē, kas vispār lasa vārsmas. Reālistiski romāni ir populāri plašākās aprindās.)