Jaunā Gaita nr. 56, 1965

 

Osvalds Lācis

CELĪŠI

 

Pēc pusstundas man jāstājas tiesas priekšā. Noteikti zinu tikai vienu: kad tiesnesis prasīs, vai atzīstos par vainīgu, teikšu drošu un skaļu — nē!

Taču sev pašam atbildot, jaušu, — mans bravurīgais nē gumst kā par īsu nosiets cūkas pūslis. Tiešām gan, lai ko daru visas šīs dienas — knibina gauži nepatīkama sajūta, mirkļiem pat tā, kā kad pa muguru ložņātu blusa, un esi ar mieru sev noraut kreklu kaut vai bulvāŗa vidū.

Kas pazīst mani, pievienosies, ka esmu visparastākais cilvēks — viens no tiem pelēkajiem zvirbuļiem, kas dzīvei spurkš cauri, ne ar ko neatšķirdamies no pārējiem.

Rītos kā visi es steidzos uz darbu, šķērsodams milzīgo pilsētu ar autobusiem; vakaros to pašu ceļu griežos atpakaļ.

Lai tiktu pie sēdvietas, es sparīgi gružos, spiežos gaŗām kautrākajiem un vārgākajiem, atelpodams vieglāk tikai tad, kad esmu atlaidies mīkstajā popējumā. Tad uzvarētāja skatu pārlaižu arī neveiksmīgajiem, kas neslavām pieblīvētajās ejās palikuši stāvam un, lai nepakristu, visu ceļu tvarstās pēc balsta, klanīdamies kā sera vezumam atkarājušās vārpas.

Braukdams es lasu, ja vajadzīgs, iztīru nāsis, pakasu, kur ieniezas, lāgiem pametu aci arī logā vai gluži vienkārši — snaužu. Kā nekā, vismaz ārēji, esmu un palieku, neteikšu — priekšzīmīgs, tomēr kārtīgs pilsonis, kam pat prātā nenāk kādam kaitēt nelikumīgi.

Tā aiztecēja turpat gadu ducis, un droši vien nekas nemainītos līdz manai aiziešanai pensijā, ja reizē ar citiem aizjūras kumēdiņiem netiktu šai zemē atšķūtētas šīs paša velna izgudrotās pārmaiņas sievietes ģērbā. Varu zvērēt, vienīgi tās, un nekas cits vainojamas, ka mana mūža beigu posms sagriezās grīstē.

Neliegšos, savā laikā — un ne jau ar acīm vien — esmu pieskāries visāda piegriezuma tērpiem. Redzēti gan šauri maisi, kas pildīti dažāda veida un izmēra ķirbjiem un melonēm tik pārbagāti, ka licies — nupat audums ilgāk neizturēs un raženais saturs dumpīgi izlauzīsies brīvībā; gadījies vērot arī pretējo — brunčus kā pareizticīgo katedrāļu kupolus, zem kuŗiem nestundā rast ērtu patvērumu kaŗavīram ar visprāvāko zobenu.

Tomēr jaunā mode, būšu atklāts, mani pārsteidza kā auna sitiens pa ragstarpu — ar savu neparasto īsumu. Un uzreiz sapratu: ne jau aiz skopuma taupīt drānu. O nē, nepavisam! Sievišķim kājās stāvot vēl nekas — brunči kā brunči, vienalga, vai nu veries stilbiņu gotiskā cēlumā vai barokālā apjomībā — asinsspiedienu tas neietekmē. Bet pietiek šādam īsbrunčotam radījumam apsēsties vis-ą-vis, un tev atklājas šīs modes jēga — parādīt celīšus. Tik vien! — dažs novīpsnās. Nu, protams, neko vairāk. Un tieši tādēļ, ka neko vairāk, to iedirbei tāds pats spēks kā bankas laupītāja no kabatas izspīlētajam spēļu pistoles stobram: uzlūko un padodies! Ja redzams būtu kas vairāk, celīši kļūtu maznozīmīgi kā stacija, kuŗai vilciens jau pagājis gaŗām.

Ar pēdējo autobusu man nav jābrauc līdz galam, un, lai ātrāk izkļūtu, parasti sēstos tuvāk izejai vienā no sienmales soliem. Un, lūk, šāds sols ir tieši kā radīts šo dzīvo skulptūru apcerei. Un teikšu skaidri: vīrietim, kas vēl nav remdena pelnu saujiņa, šais skatēs palikt vienaldzīgam nemaz nav iespējams. Dzīvo audu rosme tūliņ pārslēdzas uz citu viļņu garumu.

Ai ceļi, celīši! Lūk, vieni gandrīz nemateriāli, trauslāki par sarmu, celīši, kas, autobusam ap stūri griežoties, salīgojas un dreb kā kolibri slaidkātaina zieda zvanā; lūk, daiļumā neatdarināmie celīši pat vispacietīgākajam ziloņkaula dirbējam, kuru ēteriskais smalkums liek elpai aprauties!

Un dažkārt cieši līdzās citi celīši, kas patiesībā nav vairs nekādi celīši, bet visu ceļu grūtākais sākums kalnup; pārcilvēcisks dabas būvniecības meistardarbs; neīstenojams sapņu sapnis umurkumura stabgalā, kuŗā uzrausties tikai retam, pat pirkstgalu pretī pasniedzot.

Un, lūk, tai pašā vietā, kur šodien celīši ar cēla portāla svinīgumu bijībā mulstošu svētceļnieku caurlaidei, rīt jau citi — celīši kā mežrožu aizausti dārza vārtiņi, vai atkal, par laimi gan reti, diemžēl, tomēr celīši — kā nelīdzeni kāpieni dvingainā pazemē, simtkājiem un gliemēm aplipis neceļš.

Lai kā kuro reizi, īsi sakot, nepārtraukts festivāls, rotējoša izstāde, kuŗā, arī nemainoties eksponātu vairumam, pat redzētos katrā nākamā dienā var vērot jaunos logatos, citā pozē un izgaismojumā un tā atklāt agrāk nepamanītas vērtības.

Celīši ietekmēja mani svētīgāk par vitamīniem, pat par izslavētiem aunu un pērtiķu hormoniem. Tie iedarbojās kā nule atrasts sen meklētais dzīvības eleksīrs. Šīs skates rītos izvērtās par jauku ievadījumu dienas darbam un vakaros tikpat tīkamu tā nobeigumu.

Lai cik dziļa dažkārt bija mana aizraušanās, jāsaka, es turējos godam un, atbilstoši saviem gadiem, pratu ārēji vienmēr saglabāt piekritīgu stāju.

Piesardzības dēļ es nekad neslēpos aiz melnām acenēm, kādas, starp citu, lietā arī blēži; tas radītu aizdomas. Parasti jau sēzdamies es celīšu rindai pārlaidu žiglu skatu — neviļu un vienaldzīgu. Izraudzījis, pie kā vērts palikt, es vai nu atgāzu galvu atpakaļ un sastingu mierā, un, plakstus gandrīz pievēris, izlikos, ka esmu viens no tiem, ko nomāc eksistences pārdomas, vai arī, ja tas gadījumam bija piemērotāk — sakucu uz priekšu, kā tuvredzīgie dara, pāri grāmatai vai avīzei, ko turēju rokās, šais viltībās biju tā iemanījies, ka nevienam nevarēja nākt prātā pieliekties un atklāt, kurp īstenībā glūnu no pierei uzvilktās platmales apakšas.

Un tomēr par milzīgu pārsteigumu man pašam, es savā nedarbā gandrīz katrreiz tiku pieķerts, pie tam ne no viena cita kā tieši aplūkoto celīšu īpašnieces. Sākumā domāju — vainīga paša neuzmanība, līdz man atklājās kāda sievietes brīnumspēja, un proti uztvert vīrieša skatienu ne tikai ar acīm vien. Pietika iekveldēties — un mans skatiens tika uztverts tikpat skaudri kā dunduru laikā zirga paslēpene uztver akleņa dūrienu.

Skaidrs, ka par mani nepriecājās neviena; taču tikai retā sakustējās kā iztraucēta perētāja. Vairums, vienalga, ko tobrīd darīja — adīja vai risināja krustvārdu mīklas, — acu nepaceldamas pavilka tikai brunčmalu zemāk vai sabīdīja ceļgalus ciešāk. Gaužām reti man gadījās uztvert arī pretskatienu — mīlīgu sapratēju un piedevēju. Bet tāda veltītajā bija vai nu kāda pažuvusi gailenīte vai ieburbusi sviesta peciņa, kādām profesionāls sēņotājs nocilpo garām, soli nepagausinājis.

Tas, ka mani piecieta kā spiedējā kurpē cieš varžaci, man, protams, neglaimoja, taču varēju justies drošs: šai spēlītē visas trumpas bija un palika manās rokās. Kur ir tāds likums, ka tikai spēka vīri un skaistuļi drīkst pacelt aci pret publikas apskatei izlikto? Kur teikts, ka večiem un neglīteņiem, sievietes daiļumus ieraugot, acis jānoglabā futrālī? Demokrātiskās zemēs tādu rīkojumu nav!

Un tā, būdams svētā pārliecībā, ka man neviens pie apkakles neķersies par to vien, ka baudu bezmaksas izstāžu poēziju, šo prieku es arī neliedzu sev, līdz pienāca brīdis, kādu nebiju paredzējis.

Todien nebija trīspadsmitais; no gultas izkāpu, kā parasti, ar labo kāju pa priekšu; uz kāpšļa pēdējam autobusam uzlēcu, pirms tas paguva godam apstāties, tāpat vēl brīvajā vietā atkritu pussekundi ātrāk par skolas puiku, kuŗš būtu pirmais, ja nekluptu pāri savam čemodānam.

Tik tālu šis rīts ne ar ko neatšķīrās no citiem. Bet mana sirds no piepūles auļiem vēl nebija atkritusi parastajā riksītī, kad tā salēcās no jauna kā čigāna kleperis no džindžalas. Es saspringu kā zivju dūrējs aprīļa palos, ieraudzījis nārsta līdakas spuras. Es pamanīju celīšus, pie tam tādus, ka paliku piesiets tiem kā noburts zaglis; priekša stāvētāju dēļ es locījos kā uz astes uzmīts tārps, un pāris reižu mana galva nepiesardzīgi piesitās pat manai blakus sēdētājai.

Tagad man liekas, ka jau agrāk ne vienreiz vien esmu vērojis pat kairākus eksponātus. Bet ne tobrīd, kad biju kā apsēsts. Celīši rādījās man tik vienreizēji, ka visas miesas šūnas brāzās tiem pretī. Un ja manī bija kāda kripata baiļu, tad vienīgi tās — celīšu īpašniece kuru katru mirkli pavilks auklu, lai izkāptu. Bet jāsaka, un man par nelaimi viņa to nedarīja. Gluži otrādi, negaidot viņa mani uzlūkoja, un pie tam pilnīgi atklāti. Jā, atklāti gan — un tas man bija pirmais trieciens, — bet kā? Nu, tā — kā ielu krustojumā sarkanu uguņu aizturēts gājējs uzlūko, piemēram, suni, kas apošņā stabu. Skatiens šļūca man pāri vienaldzīgi, bez ziņkāres un uzreiz kā sadurstījies apstājās. Pat acu zīlītes viņai iepletās, bet mani noplaucēja svelmains karstums, ziniet, kā pirtī, kad garu uzmet. Pārprast nevarēju — viņa apbrīnoja manu degunu, kas, kā redzat, nošķiebts kā kāpu priede jau no tiem laikiem, kad, jājot pieguļā un zirgam klūpot, tika lauzts.

Kad skuķe, viņas porcelāna sejā ne vaibstam nepakustoties no manis atkal novērsās, tūliņ atplaka manī arī pazemojuma karstums. Es sāku pat ticēt, ka, varbūt domās kavēdamās kaut kur citur, viņa mana deguna īpatnības nebūs manījusi.

Un kā neatlaidīga muša es no jauna atgriezos pie viņas celīšiem. Tā tiešām bija delikatese. Es mielojos ar gurmana baudu, kas nemazinājās, bet pārvērtās rīmas negausībā. Mans skatiens rāpās gan uz augšu, gan leju, krizdams un atkal ārā rausdamies no krociņām un bedrītēm skuķes tērpā, kas tik vien atšķīrās no pleciem pārlaista madarās krāsota pakulu maisa, ka galvas un roku caurlaidei bija izgriezti, caurumi. Un jāsaka, nešpetnais meitietis trinās kā zīdainis, un ja nesēdētu, bet gulētu, varētu sagaidīt, ka kuŗu katru brīdi nospārdīsies pliks. Patiesībā mazbērnu tas atgādināja vienīgi ar kustībām; ķermenis un locekli, cik un kā tie bija redzami, neapšaubāmi liecināja, ka šāds mazulis arī pats spētu pagādāt mazuļus.

Vēl vairāk, pietika uztvert kādu ātru ieslīpu viņas skatienu, lai manai mugurai pārskrietu tirpas: šis nekrietnais radījums ar mani spēlējās kā ar āķī uzķērušos zivteli, sāk, pavērosim, cik ilgi tādi kazragi spirinās!

Dzīve mani nav lutinājusi; manas ādas biezumu varētu apskaust pat nīlzirgs. Bet vai tam, kas mēģina apcelt mani kā kādu plānā galdiņa urbēju!

Autobusā daudz pasažieru nebija atlicis. Man pretī viņa bija vienīgā. Ak tad tā gan! Es jau burbuļoju viss, un tagad jau gluži atklāti mani skatieni kā ar nekautriem pirkstiem pārcilāja katru viņas laicīgo sastāvdaļu: paga, paga, sprigastīt, ne jau nu tev saliekt mani!

Viņa nepadevās. Vai tas bija cīņas paņēmiens, vai tiešām atskatīdamies gribēdama, negaidot viņa ar visu augumu pasviedās atpakaļ pret logu, šai straujajā izdarībā viņas brunči uzvijās virspus zeķu tumšajai pamalei un manam skatam — kā lietainas dienas vakarā apvāršņa malā atvāžoties mākoņu vākam — pavērās tīrs miesas kailums.

Viesuļvirpulis sagriezās manī, un nākamā mirklī es biju saliekts uz priekšu. Es redzēju kādu roku, kas izrādījās manis paša, sagrābjam dūnmīkstu brunču vīli un tad kādu somiņu, kas zibensspēriena nemaldībā krustoja mana deguna kumbri. Dažas sekundes mani apņēma tumsa, kuŗā jutu delmā iecērtamies it kā zobus un aiz sevis izdzirdu noskanam skaudru brēcienu. Taču redzes spēju es atguvu ātrāk nekā mana augšup parautā roka atlaist brunču vīli.

Četri vai pieci kungi priekšējos sēdekļos bija pavērsuši atpakaļ galvas — garenas kā etruskiešu vāzes, apaļas kā no egļu saknēm pīti tupeņu grozi. Cigareti zobos manī blenza arī konduktors pie šofera būdas. Visu šo džentlmeņu sejas bija kā no sarkofagiem izslietām mūmijām. Vienīgā rosme tanīs bija rotaļīgi gaismas atspīdumi, kas irinājās caur logu stikliem.

Autobuss laikam stāvēja. Vai biju piecēlies pats, lai laistos lapās, vai tiku stumts, nudien, nevaru pateikt. Zinu vienu: es ieraudzīju policistu — milzīgu tēvaini, kas ar katru mirkli kļuva apjomīgāks un svarīnāks.

Un tā, te nu es esmu — kā vecs gailis, sapinies pakulās ar piešiem, kuŗi ilgajā mūžā pārauguši prātiņu. Izlieta ūdens vairs nesasmelt. Tikai par vienu mani māc šaubas: vai tiesnesis noticēs, ka brunčiem pieķēros, nevis lai paceltu tos vēl augstāk, bet tieši otrādi — pavilktu pieklājīgi zemāk. Jā, vai viņš ticēs? Galu galā arī viņš ir tikai vīrietis.

Jaunā Gaita