APŠAUBĀMA TESTAMENTA IEDZĪVINĀŠANA
1965. gada Nobeļa prēmiju literātūrā Zviedru Akadēmija piešķīrusi sešdesmit gadu vecajam krievu rakstniekam Michailam Šolochovam.
Šolochovs pieder pie tiem nedaudzajiem autoriem, kuŗu literārajam talantam izdevies atrast atbilstošu formu sociālistiskā reālisma ietvaros. Viņa epiķa spējas, šķiet, visspilgtāk izpaudušās lielajā revolūcijas romānā ar ironisko nosaukumu Klusā Dona. Kaut arī Šolochova literārā produkcija nenorāda uz tik savdabīgām iezīmēm, ka ar to viņš izceltos savu reālistisko kollēgu starpā, literāri Nobela prēmija attaisnotos, ja vien tā būtu piešķirta agrāk. Prēmijas piešķiršana tagad, vairākus gadu desmitus pēc šī lielākā Šolochova darba parādīšanās atklātībā neliecina, ka Zviedru Akadēmija ir neapstrīdama Nobeļa testamenta iedzīvināšanā sešdesmit deviņus gadus pēc donātora nāves.
Savā novēlējumā Alfrēds Nobelis teicis, ka prēmijas piešķiramas tiem, kas pēdējā gada laikā darījuši vislabāko darbu cilvēces labā. Literātūrā prēmija būtu piešķiŗama tam, kas pēdējā gada laikā publicējis visievērojamāko darbu ideālistiskā garā.
"Ideālistiskā ievirze" pirmkārt ir tieši tā, ko sociālistiskā reālisma doktrīna jo noteikti noraida. Pieņemot 1965. g. Nobeļa prēmiju, Šolochovs tātad atkāpjas no tās partijas ideologijas, kuŗai pieder viņa uzticība visos Padomju Savienības periodos. Zviedru Akadēmija turpretī izdala Nobeļa testamentā atvēlētos līdzekļus, neievērojot devēja novēlējumu, ka prēmija piešķiŗama par pēdējā, nule aizvadītā gada laikā reģistrēto lielāko sniegumu. Un beigās jājautā, vai Nobelis ar savu novēlējumu vēlējies atbalstīt polītisku sistēmu, kuŗa šā gadsimta vēsturē iezīmējusies ar vienu no vislielākām necilvēcībām un briesmu darbiem. šās iekārtas simpatizētājs un arī ideologs šolochovs bez šaubām ir, kaut arī - zviedru kritiķa Okes Runkvista (Ake Runnquist) vārdiem runājot - tāds, kas pratis "slavēt, kad slavēt nepieciešams, klusēt, kad klusēt ir izdevīgāk".
No otras puses jāsaka, ka prēmijas piešķiršana literātūrā sāk kļūt par neiespējamu uzdevumu tiem astoņpadsmit akadēmijas locekļiem, kuŗiem par to ik gadus jāizšķiras. Nobelis mirdams dabiski nevarēja paredzēt pasaules attīstību. Ja šodien izsakām pārmetumus Nobela prēmijas piešķīrējiem, tad, liekas, neiedomājamies, ka nav iespējams apzināt un izvērtēt literātūru šāsdienas pasaulē, kur tā tiek sarakstīta valodās, kuŗu visu pārzināšana prasītu, lai "žūrijā" ietilptu literātūrzinātņu un pasaules valodu ģeniji, kas ik dienas strādā virsstundas. Jaunā situācija aktuālizē iautājumu, vai Nobeļa prēmiju piešķiršana nebūtu izbeidzama, jo pēdējos gados tā nav uzrādījusi spēju būt uz viena platuma grada ar literātūras attīstību un vairāk izrādījusies kā politiskas laipošanas vai komerciālu pasākumu, ne literāras vērtēšanas metode.
G. I.